Pērkamā mīla, tikumības milicija un anomālā narkozona
Grīziņkalna un Avotu apkaimes kriminālais stāsts
KRIMINĀLĀ RĪGA. LABAIS KRASTS
Diāna Čučkova
žurnāliste, projekta autor
Olga Petrova
žurnāliste, projekta autore
Grīziņkalns un Avotu iela ir dažādi rajoni ar raibu vēsturi, tostarp arī kriminālu: alkohola "točkas", narkotikas, prostitūtas. No 2000. gadu vidus, kad pilsēta ķērās pie kārtības ieviešanas, situācija mainījusies uz labo pusi. Jā, varbūt ne tik strauji, kā gribētos, taču daudzas vietas, kur agrāk pārvietoties varēja, vien teciņiem pārskrienot, tagad kļuvušas par tūrisma objektiem.
Šis ir divpadsmitais stāsts ciklā "Kriminālā Rīga. Labais krasts", kurā "Delfi" atklāj dažādu Rīgas apkaimju kriminālo pagātni un tagadni.
Gluži tāpat kā Sarkandaugava un Čiekurkalns, Grīziņkalns ir Rīgas strādnieku apkaime, kas gan ir tuvāk centram. Blīvi apbūvētajos koka divstāvu māju kvartālos 19. gadsimtā un 20. gadsimta sākumā mitinājās apkaimē esošo rūpnīcu un fabriku strādnieki un sīki kalpotāji. No senās apbūves daudz kas saglabājies Pērnavas, Jāņa Asara, Laboratorijas, Lauku un Artilērijas ielā.
20. gadsimta sākumā Matīsa, Krāsotāju, Avotu, Tallinas un citās ielās sāka būvēt daudzstāvu mūra mājas – tā sauktos īres namus. Pateicoties koka apbūvei, ko tautā nereti dēvēja par kazarmām, kā arī modernisma stilā būvētajām ēkām, Grīziņkalns iekļauts UNESCO kultūras mantojuma sarakstā. Nelabvēlīgais rajons pamazām uzplaucis – paldies entuziastu un pašvaldības pūlēm!
Foto: Māris Morkāns
Septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados 1905. gada parka apkaimē sāka būvēt valdības mājas – mājokļus valsts darbiniekiem. Daži nami Alauksta, Zvaigžņu, Vārnu un Pērnavas ielā ievērojami kontrastē ar piegulošo koka apbūvi. Tikpat kontrastējoši bija apkaimes iedzīvotāji: plecu pie pleca te mitinājās vienkāršie darbaļaudis, vidusslānis, nomenklatūras darboņi un margināļi, kas rada patvērumu noplukušajos koka namos ar malkas apkuri un daļējām vai reizumis pat nekādām labierīcībām.
Grīziņkalns un Avotu ielas apkaime kopumā aizņem vairāk nekā 233 hektārus Rīgas teritorijas, te ir ap 34 tūkstošiem iedzīvotāju. Šī ir daļa no Rīgas vēsturiskā centra, kas agrāk iekļāvās Maskavas forštatē.
Grīziņkalns un Avotu iela
233
34 000
iedzīvotāji
cilvēki
hektāri
platība
Avotu ielas rajons sākotnēji ievērojami atšķīrās no saviem kaimiņiem – gan gruntīgākas mājas, gan turīgāki iedzīvotāji. Taču ar gadiem krasā atšķirība samazinājās. Reiz greznos dzīvokļus pārveidoja par komunālajiem – unikāls sociālisma izgudrojums, pateicoties kuram aiz vienām durvīm dzīvoja svešinieki – dažādu tautību, profesiju, sociālās izcelsmes un ar atšķirīgu materiālo pamatu. Gadu desmitiem ļaudis dzīvoja šaurībā un sarūgtinājumā.
NOZIEGUMU KARTE
Grīziņkalns un Avotu ielas rajons (1992. - 2020. gads)
1992. gada 9. aprīlis. Divi noziedznieki pa dienesta ieeju iekļūst valūtas veikalā "Glorija" Aleksandra Čaka ielā 22, sasien sargu un nolaupa valūtu 821 tūkstoša Latvijas rubļu (vairāk nekā 5800 eiro) vērtībā, kā arī aparatūru un apģērbu. Pēc cietušo aplēsēm, nodarīti zaudējumi vairāk nekā miljona Latvijas rubļu (7100 eiro) apmērā.
2005. gada decembris. Par ģimenes ārsta slepkavību Krāsotāju ielā aizturētas sešas personas. Izmeklēšanā konstatēts, ka nozieguma motīvs bija upura īpašums. Aizturēts divreiz sodīts vīrietis, kurš cietumā pavadījis 13 gadus, kā arī viņa līdzdalībnieki (arī agrāk sodīti) un divas jaunas sievietes.
1992. gada 28. decembris. Garnadži iekļūst mākslinieka darbnīcā Ģertrūdes ielā un nozog dzintara gabaliņus, apstrādātus dārgakmeņus, darba instrumentus un citas lietas. Kopējie zaudējumi – 4 424 600 Latvijas rubļu (aptuveni 31 500 eiro).
1993. gada 4. janvāris. "Latvijas balzama" telpās ienāk vīrietis, uzdodoties par inkasentu, no grāmatvedības saņem 2 423 702 rubļus (vairāk nekā 17 tūkstošus eiro) un aiziet.
1993. gada 14. janvāris. Laboratorijas ielā atrastas vīrieša un jaunas meitenes mirstīgās atliekas. Abi mirušie bija pakārti.
1993. gada 2. februāris. Zvaigžņu ielā kādā dzīvoklī nogalināts labošanas darbu kolonijas bijušais priekšnieks.
1993. gada 30. oktobris. Marijas ielā 8 pagalmā uz piebūves jumta atrasts 1973. gadā dzimuša vīrieša līķis ar durtām un grieztām brūcēm. Aizdomās par nozieguma izdarīšanu aizturēts vairākas reizes sodīts vīrietis. Kā vēlāk noskaidrots izmeklēšanā, upuris tika nogalināts Marijas ielas 10. namā, bet pēc tam izmests pa logu no ceturtā stāva.
1993. gada novembris. Par mazas meitenes izvarošanu kādā Alauksta ielas pagrabā policija aizturējusi četrus vīriešus, viens no viņiem izrādījās bezpajumtnieks. Mēnesi vēlāk kaimiņu ēkā nežēlīgi tika nogalināta pensionāre.
1993. gada 10. decembris. Tallinas ielas 30. nama pagalmā ar četriem šāvieniem nogalināts Anatolijs Š., valsts kokapstrādes uzņēmuma direktora vietas izpildītājs.
1994. gada 20. marts. Bruņinieku ielā aizdomās par savas sievas Tatjanas (dz. 1951. gadā) slepkavību apcietināts Edvīns L. (1954. g.).
1994. gada 30. marts. Zvaigžņu ielā ar vairākiem šāvieniem nogalināts vīrietis.
1994. gada 27. aprīlis. Uzbrukums bankas apsargiem Stabu ielā 63. Viens no gūtajiem ievainojumiem mira. Uzbrucējs mēģināja aizbēgt, izlecot pa logu, un arī gāja bojā.
1994. gada 24. oktobris.. Fotolaboratorijā, Pērnavas ielā 49, ienāk laupītāji, kas uzdodas par pašvaldības policijas darbiniekiem. Piedraudot darbiniekam ar pistoli, laupītāji aiznes audio un video tehniku, foto aparatūru, kā arī 90 krāsainos diapozitīvus, kuros redzamas kailas sievietes.
2004. gada maijs. Aplaupīts veikals Avotu ielā. Pārdevējs nogādāts slimnīcā.
1997. gada 12. februāris. Pēc ugunsgrēka kādā Bruņinieku ielas dzīvoklī atrasts piekauta vīrieša līķis.
1997. gada marts. Alauksta ielā savā dzīvesvietā atrasts 73 gadus vecas sievietes līķis ar vardarbīgas nāves pazīmēm. Eksperti saskaitīja 18 durtas brūces krūtīs un vēderā.
1997. gada maijs. Kādā no Stabu ielas veikaliem iebrūk ar gāzes pistoli bruņojies vīrietis un pieprasa atdot dienas ieņēmumus. Pārdevēja nebija ar pliku roku ņemama, viņa paķēra tabureti un uzbrucējam iesita vairākas reizes, pēc šādas reakcijas viņš aizbēga.
1997. gada 28. novembris. Matīsa ielā 101 pie izejas no Latvijas Aizsargu organizācijas štāba nošauts šīs organizācijas komandieris Jānis Riba.
1997. gada decembris. Dzirnavu ielā divi vīrieši Māris S. un Ainārs Š. sadzīves konflikta laikā nogalina Valentīnu un Gaļinu, kā arī Ojāram L. nodara smagus miesas bojājumus. Nākamajā naktī kompānija, kam pievienojās vēl divi vīrieši – Aleksejs M. un Vitālijs M. –, kādā dzīvoklī Matīsa ielā nogalināja Egīlu B. – arī sadzīvisku motīvu dēļ.
1998. gada februāris. Matīsa ielā pie naktskluba "Purvs" loga ļaundari uzstāda spridzekli. Eksplozijas vilnis sabojāja ēkas logus un durvis, par laimi, iztika bez cilvēku upuriem.
2000. gada oktobris. Pie namu pārvaldes "Grīziņkalns" logiem Alauksta ielā nogrand sprādziens. Negadījumā cilvēki nav cietoši. Namu pārvaldei un apkārtējo dzīvokļu īpašniekiem nodarīti zaudējumi. Slēgtajā pagalmā notikušās eksplozijas vilnis bija tik spēcīgs, ka izsitis pat fasādes logus ielas pusē. Spridzeklis bija novietots zem viena no namu pārvaldes logiem, sprādziena brīdī telpās atradās viena darbiniece.
2002. gada aprīlis. Alauksta ielā kādā kāpņutelpā atrastas aptuveni 40–45 gadus veca vīrieša un 28–33 gadus vecas sievietes mirstīgās atliekas.
2002. gada augusts. Visvalža ielā kāda nama kāpņutelpā atrasts deputāta Imanta Burvja palīga Harija Lavrinoviča līķis. Konstatētas vardarbīgas nāves pazīmes.
2002. gada augusts. Valmieras ielā alkohola lietošanas laikā vīrietis nogalina savu audžudēlu un viņa draugu.
2002. gada septembris. Avotu ielā policija kādā dzīvoklī atrod 1966. gadā dzimušā Romāna līķi ar durtu brūci krūtīs. Pēc apstākļu noskaidrošanas policija par slepkavību apcietināja mirušā tēvu.
2003. gada maijs. Valmieras ielā piedzērušies beļģu jūrnieki nozog privāto taksometru. Ārzemnieki transportlīdzeklī iesēdās Lāčplēša ielā. Braucot pa Valmieras ielu, pasažieri pamanīja divas sievietes un lūdza apturēt auto. Jūrnieki vēlējās pavizināties kopā ar meitenēm, bet, kad šoferis izkāpa no auto, viens no ārzemniekiem piesēdās pie stūres un aizdzina spēkratu. Tiesa, ne cik tālu netika – pie Matīsa ielas 57 auto ietriecās kokā. Beļģi tika apcietināti, kad jau brauca citā taksometrā. Pārbaudē atklājās, ka abi bija piedzērušies. Izrādījās, ka beļģi ir militārie jūrnieki, kas Rīgā ieradušies uz starptautiskajām mācībām "MCOPLAT 2003".
1995. gada 25. aprīlis. Stabu ielā 77 uzspridzināta automašīna "Mercedes Benz 500". No gūtajām traumām gāja bojā kriminālajās aprindās labi pazīstamais jelgavnieks Jurijs J.
2004. gada 5. novembris. Tallinas ielā savā dzīvesvietā nogalināts amerikānis, baptistu misionārs Endrjū Džozefs Rašs. Noziegumu izdarīja no psihoneiroloģiskās slimnīcas izbēgušais Latvijas Nacionālo bruņoto spēku bataljona karavīrs Kārlis M. un Ingus Š., viņa līdzdalībnieks.
2004. gada 7. novembris. Kādā Avotu ielas pagalmā atrasts 33 gadus veca vīrieša līķis. Aizdomās par slepkavību aizturētas divas sievietes.
2005. gada 7. aprīlis. Avotu ielā 60 kādā dzīvoklī nogrand sprādziens. Tas notika brīdī, kad dzīvoklī mēģināja iekļūt tiesu izpildītājs un policisti, lai pēc tiesas lēmuma izliktu iemītnieku. Eksplozijā cieta četri cilvēki, tajā skaitā pats iemītnieks un policisti. Sešas dienas vēlāk cietušais dzīvokļa īpašnieks, kas guva smagus ķermeņa un elpceļu apdegumus, nomira.
1992. gada 23. oktobris. Avotu ielā nenoskaidroti ļaundari no aizmugures uzbrūk policijas kapteinim, iesit pa galvu un sāk žņaugt. Policistam atņemta Makarova tipa pistole, ap 1000 rubļiem (7,50 eiro), patronas, kā arī sviestmaizes un grāmata par Džeimsu Bondu.
2006. gada 12. aprīlis. Divi bruņoti vīrieši ielaužas uzņēmuma telpās Artilērijas ielā, nolaupa seifu un tālruņa staciju.
2007. gada 8. jūnijs. Grīziņkalnā atrasti divi noslepkavoti vīrieši. Vēl divi vīrieši un viena sieviete guvuši smagus ievainojumus un nogādāti slimnīcā. Konstatēts, ka sieviete izvarota. Policija izmeklēšanā noskaidroja, ka tonakt piecas personas parkā kopīgi lietoja alkoholu. Negaidīti viņiem uzbrukusi garāmejošu jauniešu grupa. Nozieguma motīvs – slepkavība huligānisma rezultātā. Tajā pašā naktī ļaundari parkā uzbrukuši kādam pārim un piekāvuši, bet sievieti pakļāvuši seksuālai vardarbībai. Vienam no noziedzniekiem piespriests mūža ieslodzījums.
2008. gada 23. janvāris. Bruņinieku ielā kādā dzīvoklī Andrejs P. ar nazi uzbrūk savai 58 gadus vecajai mātei, pieprasot, lai viņa atdod savu bankas karti. Tobrīd mājoklī atradās arī sievietes dzīvesbiedrs, kurš mēģināja novērst asinsizliešanu, taču Andrejs sadūra arī viņu. Nogalinot divus cilvēkus, narkomāns nozaga bankas karti un no konta izņēma 710 latus (1010 eiro). Lai slēptu nozieguma pēdas, 25. janvārī vīrietis atgriezās dzīvoklī un to aizdedzināja.
2008. gada aprīlis. Teritorijā starp Visvalža, Satekles un Lāčplēša ielu notiek masu kautiņš starp Oskara Kalpaka Tautas daiļamatu pamatskolas un Rīgas 15. vidusskolas skolēniem. Rīgas domes Izglītības departamentā paskaidroja, ka incidentā, kurā sakāvās vairāk nekā 50 skolēnu, nav skolu vadības vainas. Konflikts notika ārpus skolu teritorijas un pēc stundām.
2008. gada 6. septembris. Divi ļaundari iebrūk kādā lombardā A. Čaka ielā. Noziedznieki neceremonējas un pielieto spēku pret lombarda darbinieku, kurš vēlāk nogādāts slimnīcā ar daudzskaitlīgiem sasitumiem. Uzbrucējus drīz vien apcietināja, izrādījās, ka viņi ir narkomāni.
2009. gada oktobris. Trīs maskās tērpti noziedznieki ielaužas kādā Pērnavas ielas veikalā un, piedraudot ar gāzes pistoli, nozog zelta izstrādājumus. Laupītāju guvums ir juvelierizstrādājumi 120 tūkstošu latu (vairāk nekā 170 tūkstoši eiro) vērtībā. Izmeklēšanā konstatēts, ka noziedznieki pārvietojās zagtā automašīnā BMW.
2010. gada jūnijs. Valmieras ielā 52. autobusa pasažieris izšauj no gāzes pistoles uz "Rīgas satiksmes" biļešu kontrolieri. Pēc incidenta autobuss pieturēja un izlaida visus pasažierus, jo salonā izcēlās panika. Kontrolieris guva nopietnus ievainojumus rokā un plecā. Incidentā cieta arī pats šāvējs.
2010. gada 13. decembris. Dzirnavu ielā apgānīts Žaņa Lipkes piemineklis – vandaļi to apķēpājuši ar krāsu.
2011. gada oktobris. Bruņinieku ielā 121 izceļas ugunsgrēks, kas izdzēš divu mazu bērnu (4 un 6 gadi) dzīvības. Ugunsgrēks sākās virtuvē, liesmas pārmetās uz tuvējiem priekšmetiem. No degošā dzīvokļa izglābusies 50 gadus veca sieviete, kas guva nopietnus apdegumus.
2013. gada marts. Laboratorijas ielā kādā dzīvoklī atrasts 42 gadus veca vīrieša līķis ar brūci vēderā. Aizdomās par nozieguma izdarīšanu tika aizturēts agrāk nesodīts vīrietis (dz. 1971. g.). Viņš paskaidroja, ka ar mirušo dzīvojis vienā dzīvoklī, taču 11. martā abi sastrīdējušies, jo kaimiņš klausījies pārāk skaļu mūziku. Pēc vārdu pārmīšanas vīrietis draugu nodūra.
2014. gada februāris. Kādā no Avotu ielas aptiekām aptuveni pusstundu pirms slēgšanas ienāk jauns vīrietis un, draudot ar ieroci, pieprasa atdot naudu un medikamentus. Kasē tobrīd bija atlikusi tikai sīknauda. Pēc laupītāja prasības izsniegt tabletes, farmaceits mēģināja vilcināt laiku. Lai iebiedētu aptiekas darbinieci, uzbrucējs izšāva griestos, bet pēc tam aizbēga ar sīko guvumu.
2016. gada 28. novembris. Dzirnavu ielā 123 izceļas ugunsgrēks. Glābēji ugunsnelaimes vietā uzgāja divus līķus ar vardarbīgas nāves pazīmēm. Uz sievietes ķermeņa eksperti saskaitīja 18 durtas brūces, vēl deviņas brūces – galvā. Tiesā Anatolijs V. pavēstīja, ka konflikta cēlonis bija viņam it kā nozagta nauda, kā arī viņš turēja aizdomās sievieti par sadarbošanos ar policiju. Tiesa Anatolijam piesprieda mūža ieslodzījumu. Nozieguma līdzdalībniekiem piesprieda brīvības atņemšanu uz 18 un 19 gadiem. Visi noziegumā iesaistītie bija bezpajumtnieki, kas uzturējās Centrālās stacijas un tirgus rajonā.
2018. gada 2. janvāris. Stabu ielā piecstāvu ēkā, kur atrodas Ceļu policija un Ekonomiskā policija, izcēlies ugunsgrēks. Pilnībā izdega toreizējā Satiksmes drošības pārvaldes vadītāja Normunda Krapša un viņa palīdzes kabineti.
2019. gada jūlijs. Bruņinieku ielā kāpņutelpā atrasts daudzbērnu mātes līķis ar vardarbīgas nāves pazīmēm. Policija konstatēja, ka pirms tam sieviete ar dzīvesbiedru īsinājuši vakaru ar alkoholu, bet tad sastrīdējušies un vīrietis sievieti piekāvis. Pēc tam abi turpinājuši malkot spirtoto, taču no rīta sieviete izgāja no dzīvokļa un nomira. Mediķi uz mirušās ķermeņa konstatēja daudzus nobrāzumus un sasitumus, un hematomas. Aizturēšanas brīdī vīrieša izelpā bija vairāk nekā 4 promiles alkohola.
Rīgas sarkano lukturu kvartāls jeb, pareizāk sakot, iela sākās pie Marijas ielas, bet noslēdzās A. Čaka ielas galā pie Pērnavas ielas. Prostitūtas darbojās arī tuvējās šķērsielās.
Rīgas sarkano lukturu kvartāls jeb, pareizāk sakot, iela sākās pie Marijas ielas, bet noslēdzās A. Čaka ielas galā pie Pērnavas ielas. Prostitūtas darbojās arī tuvējās šķērsielās.
Rīgas sarkano lukturu kvartāls jeb, pareizāk sakot, iela sākās pie Marijas ielas, bet noslēdzās A. Čaka ielas galā pie Pērnavas ielas. Prostitūtas darbojās arī tuvējās šķērsielās.
Rīgas sarkano lukturu kvartāls jeb, pareizāk sakot, iela sākās pie Marijas ielas, bet noslēdzās A. Čaka ielas galā pie Pērnavas ielas. Prostitūtas darbojās arī tuvējās šķērsielās.
Rīgas sarkano lukturu kvartāls jeb, pareizāk sakot, iela sākās pie Marijas ielas, bet noslēdzās A. Čaka ielas galā pie Pērnavas ielas. Prostitūtas darbojās arī tuvējās šķērsielās.
Rīgas sarkano lukturu kvartāls jeb, pareizāk sakot, iela sākās pie Marijas ielas, bet noslēdzās A. Čaka ielas galā pie Pērnavas ielas. Prostitūtas darbojās arī tuvējās šķērsielās.
Rīgas sarkano lukturu kvartāls jeb, pareizāk sakot, iela sākās pie Marijas ielas, bet noslēdzās A. Čaka ielas galā pie Pērnavas ielas. Prostitūtas darbojās arī tuvējās šķērsielās.
Rīgas sarkano lukturu kvartāls jeb, pareizāk sakot, iela sākās pie Marijas ielas, bet noslēdzās A. Čaka ielas galā pie Pērnavas ielas. Prostitūtas darbojās arī tuvējās šķērsielās.
Rīgas sarkano lukturu kvartāls jeb, pareizāk sakot, iela sākās pie Marijas ielas, bet noslēdzās A. Čaka ielas galā pie Pērnavas ielas. Prostitūtas darbojās arī tuvējās šķērsielās.
Rīgas sarkano lukturu kvartāls jeb, pareizāk sakot, iela sākās pie Marijas ielas, bet noslēdzās A. Čaka ielas galā pie Pērnavas ielas. Prostitūtas darbojās arī tuvējās šķērsielās.
Rīgas sarkano lukturu kvartāls jeb, pareizāk sakot, iela sākās pie Marijas ielas, bet noslēdzās A. Čaka ielas galā pie Pērnavas ielas. Prostitūtas darbojās arī tuvējās šķērsielās.
Rīgas sarkano lukturu kvartāls jeb, pareizāk sakot, iela sākās pie Marijas ielas, bet noslēdzās A. Čaka ielas galā pie Pērnavas ielas. Prostitūtas darbojās arī tuvējās šķērsielās.
Rīgas sarkano lukturu kvartāls jeb, pareizāk sakot, iela sākās pie Marijas ielas, bet noslēdzās A. Čaka ielas galā pie Pērnavas ielas. Prostitūtas darbojās arī tuvējās šķērsielās.
Lai ērtāk izpētītu karti, pagrieziet savu viedierīci horizontāli.
Pirmā padomju tikumības milicija
Marijas un Avotu ielā "mīlas priesterienes" strādāja jau kopš pagājušā gadsimta sākuma. Kādā no avotiem norādīts, ka 1911. gadā Avotu ielas namīpašnieki vērsās pilsētas domē ar lūgumu mainīt ielas nosaukumu, jo tas cieši saistīts ar prieka namiem. Nosaukumu neviens nenomainīja, rūpals turpināja zelt un plaukt.
Padomju gados "meitenes" pārcēlās uz Suvorova ielu (tagad – Marijas un Aleksandra Čaka iela), bet, kad pilsētas vara nolēma savest kārtībā centru, prostitūtas novirzīja uz Grīziņkalna pusi – Tallinas, Laboratorijas, Jāņa Asara ielu. Plašāk par to, kā un kur darbojās prostitūtas, stāstām nodaļā par pilsētas centra kriminālo pagātni. Mūsdienās "naktstauriņi" turpina plivināties Lienes un Jāņa Asara ielas rajonā.
Tieši Rīgā padomju perioda izskaņā tika izveidota PSRS teritorijā pirmā "tikumības milicija" jeb, runājot oficiāli, Rīgas pilsētas iekšlietu pārvaldes pieņemšanas un norīkošanas punkts, kura pienākums ir atklāt klaidoņus un alkoholiķus un nosūtīt tos uz piespiedu ārstēšanu, meklēt nepilngadīgos un atklāt noziegumus šajā vidē, kā arī ierobežot venerisko slimību izplatību un prostitūciju. Punkts atradās Gaiziņa ielā 7, kur tagad atrodas sociālais centrs "Gaiziņš".

Speciālais aizturēšanas centrs allaž uzskatīts par nolemto vietu: "padibenes", "sērgas izplatītājs", "bedre" ir vien daži no tautā izmantotajiem apzīmējumiem. Te galvenokārt strādāja "nosodītie" – milicijas darbinieki, kas šurp norīkoti ne to patīkamāko iemeslu dēļ. Bija arī brīvprātīgie, taču, kā atceras bijušie darbinieki, strādāt gribētāji rindās nestāvēja.
"Kas bija mūsu pamata kontingents? Bezpajumtnieki un klaidoņi. Bet tas nozīmē tuberkulozi, sifilisu, kašķi... Sūtījām ārstēties uz dermatoveneroloģisko dispanseru. Par klaiņošanu tolaik sēdināja uz trim gadiem," stāsta speciālā aizturēšanas centra kādreizējais darbinieks Pjotrs (nevēlas atklāt lasītājiem savu uzvārdu, redakcijai tas ir zināms – red.).
Foto: Valsts policijas video arhīvs
Speciālajā aizturēšanas centrā turēja mēnesi. Iemītniekiem bija jānodod seksuāli transmisīvo slimību un tuberkulozes analīzes. Ja bija nepieciešama ārstēšana, sūtīja uz dispanseru. Ja dokumenti bija kārtībā, iekārtoja darbā. Rīga bija teju vienīgā pilsēta Padomju Savienībā, kur pēc 30 dienu termiņa speciālajā aizturēšanas centrā bezpajumtniekam palīdzēja nokārtot dokumentus, meklēja darbu un palīdzēja aizkļūt līdz dzīvesvietai.
Līdz 1987. gada rudenim centrā strādāja tikai ar klaiņojošām prostitūtām, savukārt "intermeitenēm" sekoja Speciālās operatīvās nodaļas darbinieki, kas rūpējās par ārzemnieku un viņu mantu drošību. Tādējādi daļa "mīlas priesterieņu" netika kontrolēta.

Vēlīnajos padomju gados prostitūtu uzskaitē varēja iekļaut (tika oficiāli izveidota uzskaites kartīte ar fotogrāfiju) arī parastas studentes, kas nolēma iedzert bārā kokteili ar ārzemniekiem. Tā astoņdesmito gadu vidū Rīgā uzskaitē bija vairāki simti prostitūtu, kaut patiesībā viņu bija mazāk. Iespējams, pat krietni mazāk, pieļauj Pjotrs, kuram tolaik tika dotas personu lietas un rīkojums tās izšķetināt.
Kā liecina arhīva dati, no 1984. līdz 1987. gadam Rīgā uzskaitē bija 328 prostitūtas. Vienas sauca pie atbildības par parazītisku dzīvesveidu, citas sūtīja ārstēties darba terapijā. Daudzām bija iespēja atgriezties normālā dzīvē.

Speciālā aizturēšanas centra vadība sākotnēji izpētīja apstākļus pilsētas kafejnīcās un restorānos – vietās, kur prostitūtas medīja savus klientus: vīrus komandējumā, jūrniekus, karavīrus u. tml. Visvairāk amorālas uzvedības meiteņu atklāts pirmajos profilaktiskajos reidos restorānos "Latvija", "Ļeņingrada", "Rīga", "Astorija" un "Kaukāzs". Šīs sievietes nonāca uzskaitē. Katrai personas lietai bija divas daļas: pirmajā – personas dati (ieskaitot slimību vēsturi), otrajā – informācija par sodāmību. Šī daļa bija slēgta.
Foto: Valsts policijas video arhīvs
Dermatoveneroloģiskajā dispanserā ārstēja arī nepilngadīgos, kas mēdza par trim līdz pieciem rubļiem sniegt intīmos pakalpojumus kafejnīcas "Lācītis" labierīcībās (Merķeļa ielā 9) vai puspagrabos stacijas apkārtnē. Reizēm pēc milicijas norādījuma tualešu durvis pat nācies aiznaglot. Klientus gādāja pieredzējuši savedēji.

Prostitūtas dalīja četrās grupās. Pirmā – valūtas prostitūtas, tā dēvētās "aristokrātes". Viņas strādāja tikai ar ārzemniekiem, visbiežāk – par pakalpojumu saņemot valūtu. Klienti tika meklēti viesnīcās un ostā, maksa par vienu nakti bija 100 rubļi (salīdzinājumam: tolaik vidējā alga Padomju Savienībā bija 115–145 rubļi), ārzemju valūtā nakts "likme" bija 30 dolāru. Visbiežāk šīs prostitūtas tiesāja kriminālprocesā par valūtas operāciju pārkāpumiem.
Otrā kategorija – prostitūtas, kas apkalpoja no reisiem atgriezušos vietējos jūrniekus, kā arī komandējumā atbraukušos karavīrus. Viņas nesmādēja arī ložņāšanu pa savu kavalieru kabatām. Šīs prostitūtas pelnīja mazāk, kaut klientu bija krietni vairāk. Tieši šīs kategorijas prostitūtas bieži vien tika sauktas pie atbildības par "pritonu" uzturēšanu, psihotropo preparātu lietošanu, pārmērīgu alkohola patēriņu. Tāpat gan jūrnieku, gan reizēm arī valūtas prostitūtas mēdza apcietināt, jo pastāvēja "risks izplatīt un inficēties ar AIDS".

Trešā kategorija – tālbraucēju prostitūtas. Viņu galvenais mērķis bija tālbraucēju šoferi, sievietes darbojās šosejas malās Pierīgā un kravas auto kabīnē varēja aizvizināties uz citām pilsētām. Visbiežāk par tālbraucēju prostitūtām kļuva provinces meitenes.

Ceturtā kategorija – prostitūtas bez pajumtes. Tas bija galvenais aizturēšanas centra kontingents. Visneaizsargātākā grupa, parasti tās bija sievietes bez izglītības, bez profesijas, bieži vien – bez ģimenes. Galvenokārt alkoholiķes un ar seksuāli transmisīvām slimībām. No aizturēšanas centra viņām bija divi ceļi: Ārstnieciskais darba profilaktorijs Olainē vai cietums par klaiņošanu. Viņas tika iekļautas uzskaitē, mēģināja iekārtot darbā un atgriezt normālā dzīvē.
Leģendārā "točka": lieta kopš 1954. gada
Līdztekus prostitūcijai šajās ielās zēla cits rūpals – "alkotočkas". Ilgus gadus Grīziņkalnā bija savs "apkaimes lepnums", par kuru stāstīja bijušais policijas iecirkņa "Latgale" priekšnieks Vladimirs Stoļarovs. Pērnavas ielā divos dzīvokļos kopš 1954. gada darbojās nelegālā alkohola tirdzniecības vieta. Laikam ejot, "točkas" saimnieki mainījās, bet darbības profils palika nemainīgs.
Foto: Valsts policijas video arhīvs
Kārtības sargi darīja visu iespējamo: rūpala saimniekus sodīja gan administratīvi, gan krimināli, sauca pie atbildības, izrakstīja vairāk nekā 200 protokolu – bet jēgas nekādas! "Nespridzināsim taču viņus!" savulaik Maskavas forštates iedzīvotāju forumā izteicās Stoļarovs.
Pieredze: Aleksandrs Djomins par deviņdesmitajiem gadiem Grīziņkalnā
Uzsākot darbu policijā, Aleksandrs Djomins vispirms nonāca nodaļā, kas strādāja ar zādzībām no dzīvokļiem. Tolaik šie noziegumi notika sērijās: ļaundari izsita logu vai uzlauza durvis, bet pēc tam iznesa visu vērtīgo. Reiz, saņēmis orderi kratīšanai aizdomās turētā dzīvesvietā, Djomins ar kolēģiem devās uz norādīto adresi. Zaglis paguva aizbēgt pa logu, ne saucieni, ne brīdinājuma šāviens gaisā viņu neapturēja. Nejauši palīdzēja kāda pie zāliena nostiepta aukla: bēgošais aizdomās turētais aizķērās un paklupa, tajā brīdī viņu arī notvēra.

"Viņa dzīvoklis bija kā noliktava," stāsta bijušais policists. "Tur bija gan lētas mantas, gan ļoti dārgas, kas acīmredzami neiederējās noplukušajā interjerā. Dzīvokli pārmeklēja četras stundas. Izņēma galda piederumu komplektus, servīzes, tehniku. Ar vienu arestu tika slēgtas, šķiet, vairāk nekā 18 krimināllietas. Puisis šos noziegumus paveica trīs mēnešu laikā. Latgales priekšpilsētā vien bija 30 ierosinātas lietas. Pēc sēdēšanas cietumā atkal tika notverts. 2000. gadā tika tiesāts jau par huligānismu."

Aleksandrs piedzīvojis arī algota slepkavas aizturēšanu. Deviņdesmito gadu beigās policija saņēma operatīvo informāciju, ka Rīgā, iespējams, ieradies killers. Tika konstatēts, ka šī persona ir no Krievijas un ir izgājusi kaujinieka mācības Karabahā un Dienvidslāvijā. Par kāda tolaik labi zināma valūtas maiņas kantora īpašnieka slepkavību viņam tika solīti 20 tūkstoši dolāru.

"Uzzinājām, ka viņš apmeties pie kāda bijušā narkomāna Ģertrūdes ielā. Zinājām, ka ir bruņots, tādēļ, lai aizturētu, izveidojām slazdu. Atminos, ka viņš bija spēcīgs un drukns. Konfiscējām brauniņa pistoli darba kārtībā. Killers upuri novēroja pie valūtas maiņas punkta blakus Kristus dzimšanas katedrālei. Tur iepazinās ar vietējiem bomžiem, maskēšanās nolūkos sāka ar viņiem iedzert, turpat arī apmetās. Galu galā tas viņu arī iegāza," atceras Aleksandrs.
"Tagad likumi ir skarbāki – jaunas "alkotočkas" neparādās, bet tie, kas mēģina darboties, tirgo tikai savējiem, pārbaudītiem klientiem. Tādējādi kontrolpirkumi ir praktiski neiespējami: ja kāds kaut maķenīt neizskatās pēc savējā, viņam atsaka," stāsta Rīgas reģionālās policijas pārvaldes policijas iecirkņa "Latgale" priekšnieks Sergejs Galilejevs. "Agrāk par nelikumīgu alkohola tirdzniecību sauca pie administratīvās atbildības. Kad sāku strādāt policijā, sods bija līdz 150 latiem. Viens tirgonis man teica: "Un ko jūs gribat? Es samaksāšu sodu un nedēļas laikā to "atsitīšu"." Vēlāk sodus sāka celt, bet galu galā ieviesa kriminālatbildību pat par 100 gramiem nelicencēta alkohola."
Ar lētu alu un nekvalitatīviem surogātiem atslābinājušies pilsoņi mīļuprāt pavada laiku skvēros pie Svētā Pāvila baznīcas Augusta Deglava ielā, kā arī Pērnavas, Tallinas, Valmieras un Augusta Deglava ielā – pie pieminekļa "Rīdzinieki". Agrāk plenči pulcējās arī Grīziņkalna parkā, bet pēdējos gados viņu kļuvis mazāk.
Traģikomiskā nolaupīšana
2000. gada jūlijā Grīziņkalnā, Zvaigžņu ielā, notika ķīlnieces sagrābšana – pieci agrāk sodīti vīrieši saņēma gūstā sievieti, pieprasot izpirkumu 100 tūkstošu dolāru apmērā.

"Nedaudz traģikomisks gadījums," atceras kādreizējais Organizētās noziedzības un kontrabandas apkarošanas biroja priekšnieka vietnieks Vsevolods Levins. "Vietējie bandīti uzzināja, ka kaimiņos dzīvo sieviete, kuras meita apprecējusies ar šveiciešu biznesmeni un pārcēlusies uz Itāliju. Nosprieda: ja reiz ārzemnieks, tātad bagāts. Nežēlos naudu sievasmātes izpirkumam."

Noziedznieki bija noskaidrojuši, ka šveicieša darbības joma ir nekustamie īpašumi, bet uz to laiku Krievijā viņam jau bija uzkrājušies parādi par sešiem miljoniem ASV dolāru. Aptuveni lēšot, cik naudas ir ārzemniekam, izspiedēji nolēma prasīt miljonu, taču drīz vien apetīte samazinājās līdz simt tūkstošiem. Galu galā nesaņēma neko: ķīlnieces atbrīvošanas operācijā visi pieci noziedznieki tika apcietināti.
Gluži tāpat kā alkohols, arī narkotikas allaž bijušas Grīziņkalna un Avotu ielas problēma. Pērn Avotu un Bruņinieku ielas iedzīvotāji cēla trauksmi: narkomāni neslēpjoties iet uz "točkām", konfliktē zem logiem, lieto narkotikas tieši uz ielas. Saņēmuši savu devu, heroīna un citu ķīmisko vielu cienītāji iemieg gan kāpņutelpās, gan turpat uz ietves, būdami neadekvātā stāvoklī, klaiņo pa apkaimi, biedējot garāmgājējus. Dažs izģērbjas, dažs nokārto dabiskās vajadzības turpat ielas vidū. Bruņinieku ielas ļaudis pieredzējuši daudz: gan dzīvokļu zādzības, gan narkomānu ar nazi rokā pie kāpņu telpas. Un tas viss norisinājās vien pārdesmit metrus no Valsts policijas Kriminālistikas pārvaldes un Iekšlietu ministrijas Informācijas centra.
Līdz izmisumam novestie Bruņinieku ielas iedzīvotāji sāka dokumentēt baisos un nepatīkamos notikumus ielā sociālajā medijā "Instagram". Tos iemūžināja Avotu apkaimē dzīvojošie, kuri vairs nezināja, kā citādi pievērst likumsargu uzmanību notiekošajam. Viņi cerēja, ka vismaz ar šādām aktivitātēm netiks pievērtas acis uz narkotiku izplatību apkaimē. Toreizējais iekšlietu ministrs Sandis Ģirģens lika attīrīt pilsētu no nelabvēlīgiem elementiem, kas apdraud rīdzinieku drošību. Apkārtnē intensīvi sāka patrulēt Valsts policija un pašvaldības policija. Kādu brīdi kļuva mierīgāk, taču ne uz ilgu.
Šis stāsts, šķiet, ir mūžīgs. "Arī pirms vairākiem gadiem pretī Bruņinieku ielai 72 ķērām tādus pašus narkomānus. Daudzas parādības acīmredzot nekad neizzudīs," prāto kādreizējais policijas darbinieks Aleksandrs Djomins. Viņš atminas, ka kādu laiku Avotu ielā aktīvi tirgoja spēcīgas iedarbības vielu, kas paredzēta dzīvnieku iemidzināšanai, – no narkotikām atkarīgam cilvēkam tā bija "laimes deva". 2014.–2015. gadā apkaimē siroja banda, kurā lielākā daļa bija pusaudži, – uzbruka vienaudžiem un vientulībā klīstošiem dzērājiem.
1992. gada 8. augusta vakarā 1955. gadā dzimušais Aleksandrs S., kuram nebija ne noteiktas nodarbošanās, ne dzīvesvietas, Čaka un Tallinas ielas krustojumā sastapa kādu agrāk nepazīstamu sievieti Natāliju, kura, tāpat kā viņš, bija dzērusi. Sieviete piedāvājusi abiem kopīgi iedzert. Vispirms iedzēra 6. vidusskolas pagalmā, pēc tam ar kandžu devās uz Ziedoņdārzu, kur starp abiem nenoskaidrotu iemeslu dēļ izcēlās konflikts. Aleksandrs izvilka saliekamo nazīti un trieca to sievietes krūtīs, vēderā un kaklā. No gūtajām traumām Natālija mira. Aleksandram tika izvirzīta apsūdzība arī par upura izvarošanu, taču objektīvi pierādījumi netika iegūti.
Nežēlīgais slepkava no Grīziņkalna
Ap vieniem naktī Aleksandrs pamodināja zēnu un paziņoja, ka vedīs viņu mājās. Abiem līdzi gāja arī Oļegs Z. Vīrieši ievilka bērnu necaurejamā iekšpagalmā. Aleksandra paziņa noprata, ka viņš nolēmis darīt ko nelāgu, un lūdza neaiztikt zēnu, bet pēc tam aizgāja. Apsūdzības slēdzienā teikts, ka vainīgais bērnu izģērba un izpildīja pederastijas aktu. Pēc tam varmāka ar nazi vairākkārt sadūra zēnu – galvā, krūtīs un vēderā. Bērna līķi atrada no rīta.

Tiesā Aleksandrs savu vainu noliedza pilnībā: nav dzēris, no mājas ārā nav gājis, nevienu nekur nav vedis. Taču vīrietis nevarēja izskaidrot, kā zem viņa nagiem nonākušas sīkas daļiņas no upura apģērba, savukārt uz zēna drēbēm – Aleksandra apģērba mikroelementi.

1996. gadā tiesa par pirmo slepkavību Aleksandram piesprieda brīvības atņemšanu uz astoņiem gadiem, par otro slepkavību – 12 gadus, par pederastiju – 5. Kopējais sods – 15 gadi slēgta tipa cietumā. Līdzzinātājiem par neziņošanu tika piespriests viens gads nosacīti katram.

Divus gadus vēlāk, 1994. gada 28. jūnijā, Aleksandrs S. ar paziņu Oļegu Z. ciemojās pie Tamāras A. Sieviete dzīvoja Stabu ielā, un viņas dzīvesvietā regulāri tika lietots alkohols. Vīrieši bija paņēmuši līdzi nepazīstamu septiņus gadus vecu zēnu, kurš bija nomaldījies. Namamāte bērnu pabaroja un apguldīja pie sava mazgadīgā dēla, bet dzeršana turpinājās.
Foto: NRA
Matīsa ielā darbojās slavenais geju klubs "Purvs". Daudzi policisti norāda, ka nebija nekā apkaunojoša pavadīt vakaru šajā iestādē: kvalitatīvs erotiskais šovs, neslikta mūzika. Tāpat te bija lieliska iespēja uziet aģentus. Policijai nereti bija jādodas uz klubu dienesta pienākumu dēļ. Skaļākais atgadījums – sprādziens 1998. gada februārī, kad pie kluba loga bija pielikts spridzeklis. Te notikuši arī nežēlīgi kautiņi, turklāt bieži vien vīrieši bija cietēji, saskaroties ar spēcīgu sieviešu pārspēku.
Foto: Valsts policijas video arhīvs
"Tur bija puisis ar iesauku "Irka elektronščica". Viņš reiz sakāvās ar divām netradicionālajām meitenēm. Tā bija nežēlīga skaidrošanās. Atceros, kā šķirstījām viņa piezīmju grāmatiņu un brīnījāmies, cik daudz pazīstamu politiķu vārdu tur ir!" stāsta Aleksandrs Djomins.
Ģimenes konflikti un glābjošās veidlapas
Latgales priekšpilsētā ne mazāk aktuāla ir ģimenes konfliktu problēma. Parasti alkohola lietošana ir cieši saistīta ar to, ka cieš sievietes un bērni.
"Ļoti bieži, 99% gadījumu, policijai ierodoties uz izsaukumu par ģimenes konfliktu, sieviete, kas pati mūs saukusi, sāk atkāpties: "Viss, neko negribu, liecieties mierā, esmu piedevusi, viņš tā vairs nedarīs." Daudz izsaukumu ir pie ģimenēm ar bērniem, pēc kuriem policists atskaitē raksta: "Māte alkohola reibumā, bet spēj parūpēties par bērniem." Taču šodien viņa spēj, bet rīt jau vairs ne. Ir ļoti grūti novērtēt riskus, jo īpaši tad, ja rācijā ienācis jau nākamais izsaukums. Tādēļ pieslēdzām sociālo dienestu," stāsta Sergejs Galilejevs.
Kopš 2020. gada policistiem, kas dodas izsaukumos uz ģimenes konfliktiem, jāaizpilda speciāla veidlapa – anketa, kurā jāatbild uz konkrētiem jautājumiem: vai cietušajai pusei ir miesas bojājumi, vai konfliktā iesaistītie lietojuši alkoholu, vai ir nepilngadīgi bērni utt. Veidlapu aizpilda arī tad, ja policija uz konkrēto adresi izsaukta pirmo reizi, un sūta sociālajam dienestam. Tur izvērtē situāciju un nepieciešamības gadījumā sāk darbu ar ģimeni.
Foto: Māris Morkāns
"Šis ir preventīvs darbs – liels solis Valsts policijai. Reāli izjūtam, ka noziegumu ar smagiem miesas bojājumiem skaits samazinās. Latgales iecirknī bija šāds gadījums: ir tiesas lēmums, saskaņā ar kuru vīrietis nedrīkst tuvoties sievietei un diviem bērniem, bet sieviete pati viņam regulāri zvana: "Esmu tev piedevusi, atgriezies!" Viņš atgriezās un sasita viņai galvu.

Ierosinātas divas krimināllietas (varmāka mitinājās īrētos dzīvokļos, tādēļ vēl viena lieta uzsākta Ķengaragā), viņu uz divām diennaktīm aizturēja, taču cietumā nevar ielikt – sieva atkal jau "visu piedevusi". Neraugoties uz to, mēs aizpildām veidlapas," stāsta Sergejs Galilejevs. "Nesen saņēmu ziņojumu no sociālā dienesta, ka šī sieviete ar bērniem piespiedu kārtā nogādāta krīzes centrā – sistēma darbojas.

Vienīgais mīnuss – sieviete pameta centru un tagad neviens nezina, kur viņa atrodas. Esmu drošs, ka atgriezās pie vīra. Labi, ka vismaz tās dažas dienas pavadīja krīzes centrā, kur ar bērniem padarbojās psihologi. Tagad meklēsim viņu – ja teiks, ka grib mājās, tad atstāsim. Sociālajam dienestam ir savas robežas – ja tās pārkāpj, viņi ziņo bāriņtiesai, kas sievietei var liegt bērnu aprūpes tiesības."
Foto: Māris Morkāns