Aktīvā un ļoti blīvā apbūve te sākās Ņikitas Hruščova laikā. Piecdesmitajos gados Daugavas kreisais krasts bija rūpnieciskais rajons, tūkstošiem strādnieku vajadzēja mūsdienīgus mitekļus. Septiņdesmitajos gados te piešķīra dzīvokļus speciālistiem, kas bija atsūtīti strādāt uz Rīgu. Lai gan apkaime strauji auga, nekādu īpaši skaļu kriminālo stāstu te nebija. Izceļama gan ir simtlauciņu dambretes lielmeistara Andra Andreiko slepkavība: 1975. gadā viņš tika nogalināts ar septiņpadsmit gludekļa sitieniem. Laupītāji bija iekārojuši viņam piederošās tolaik dārgās un deficītās mantas: magnetofonu, plates utt.

Kopš piecdesmitajiem gadiem Iļģuciemā darbojās Spilves lidosta: padomju gados no šejienes lidmašīnas ceļoja uz lielajām PSRS pilsētām, savukārt uz lidostas ēkā esošo restorānu veidojās garas rindas. Lidosta darbojās līdz astoņdesmito gadu vidum, kad visus reisus pārcēla uz jauno lidostu “Rīga”. Turpat, Tvaikoņu ielā, atrodas arī vienīgais sieviešu cietums Latvijā.

1999. gadā jauniešu banda mēģināja uzspridzināt 54. vidusskolu Baltajā ielā. Izmeklēšanā tika noskaidrots, ka šie paši noziedznieki gada laikā bija nogalinājuši Rīgas Veterinārā dienesta departamenta priekšnieku Artūru Fokinu, kā arī Vladislavu Levinu – Organizētās noziedzības un kontrabandas apkarošanas biroja priekšnieka vietnieka Vsevoloda Levina dēlu.

2011. gadā trīs mēnešos policija notvēra vēl divus jauniešu grupējumus. Janvārī tika aizturēta banda, kas sevi dēvēja par Pārdaugavas noziedzīgo grupējumu (nejaukt ar deviņdesmitajos gados slavenajiem organizētās noziedzības pārstāvjiem). “Grupējums” laupīja ne tikai savā apkaimē, bet arī kaimiņos – Imantā. Pēc trīs mēnešiem policija “sašņorēja” vēl vienu bandu, kurā bija apvienojušies pusaudži no nelabvēlīgām ģimenēm. Viņi uzbruka tikai bērniem un pusaudžiem.

Iļģuciemā notikuši arī ar rasismu saistīti noziegumi: vietējie skinhedi ne reizi vien uzbrukuši studentiem no Indijas un Šrilankas.

Visos laikos laupītāji bijuši naski uzbrukt banku filiālēm, lombardiem, aptiekām, spēļu zālēm... Reiz pat Stomatoloģijas institūta kasei. Kāds veikals Lidoņu ielā īsā laika periodā aplaupīts vairākkārt. Savukārt industriālajā zonā policija ne reizi vien uzgājusi nelegālo un kontrabandas preču noliktavas.

Ļena Keine-Kaštaļjana Iļģuciemu un tā apkārtni pārzina kā savus piecus pirkstus: savulaik viņa vadīja Rīgas Kurzemes iecirkņa Kriminālpolicijas nodaļu. Lai gan policijā nedienē jau sen, vēl aizvien var stundām stāstīt par apkaimi un tās iedzīvotājiem.

“Iļģuciems vienmēr bijis slavens ar savām “alkotočkām”. Kur dabūt nelegālo alkoholu? Iļģuciemā. Bez problēmām,” atceras Keine-Kaštaļjana. “Veikali, kur pēc desmitiem tirgo alkoholu, – tas ir “administratīvais”, tātad neinteresanti. Interesantāk paņemt “točku”. Atceros pievedumus – naktīm sēdi un gaidi. Atveda. Cilvēks aizgāja, izdarīja kontrolpirkumu – izrādījās, ka atveda par maz. Tātad bija jāgaida nākamais pievedums.”

Grīvas ielas dzīvojamā masīva vienādās piecstāvu mājas bija slavenas ne tikai ar alkohola, bet arī narkotiku “točkām”. Bet kur narkotikas, tur arī laupīšanas, uzsver Keine-Kaštaļjana. “Vajag naudu devai – kur dabūt? Iet vecmāmuļa, vajag aplaupīt, iet pusaudzis ar telefonu – tātad jāatņem. Tur, kur ir narkotikas, tur arī visi citi noziegumi.” Tajā pašā dzīvojamo māju masīvā, Vaidelotes ielā, pirms dažiem gadiem darbojās naktsklubs “Clubnika”, kuram nebija tā labākā slava. 2017. gadā iestāde nonāca kriminālhronikā pēc tam, kad blakus klubam tika piekauts jauns puisis. Pēc nedēļas viņš no gūtajiem ievainojumiem nomira.

Iļģuciemā notikušas arī “tumšas” izvarošanas: uzbrukumi, ko nevarēja atklāt gadiem ilgi. Viens no tādiem noziegumiem notika tā dēvētajā Suņu parkā (Nordeķu parks – red. piezīme). Bijušais Organizētās noziedzības apkarošanas pārvaldes priekšnieka vietnieks Jevgeņijs Šabanovs, kas astoņdesmitajos gados izmeklēja seksuālos noziegumus, atceras, ka toreiz 22 gadus vecai sievietei, kas vakarā gāja cauri parkam, uzbruka jaunu vīriešu grupa. Upuri nogāza zemē, aizspieda muti un tad pēc kārtas izvaroja. Izmeklēšanā tika iesaistīti lieli spēki: izķemmēja visu rajonu, aptaujāja desmitiem cilvēku, tomēr noziedzniekus atrast neizdevās.

Pēc gadiem pieciem parādījās informācija, ka cietumā kāds ieslodzītais kameras biedriem stāstījis, kā grupveidā izvarojis jaunu sievieti. Operatīvie darbinieki ieradās cietumā un viņu “atkoda” – ieslodzītais atklāja, no kā patiesībā dzirdējis seksuālās pazemošanas detaļas. Tā nonāca uz pēdām pirmajam aizdomās turētajam. Viņš uzrakstīja atzīšanos.

Vēlāk radās problēmas ar atpazīšanu: upuris jau vairs neatcerējās savu pāridarītāju sejas. Vien pateicoties izmeklētājam, atpazīšanā vispirms varmāka atpazina savu upuri, bet tikai pēc tam, kad viņu skatieni sastapās, sieviete saprata, ka tas bijis tieši viņš. Drīz vien notvēra arī pārējos.

Valsts policijas Kurzemes iecirkņa priekšnieks jau trīs gadus ir Atis Čakārnis. Viņš ir pārliecināts, ka pēdējos gados gan Iļģuciemā, gan citās Kurzemes iecirkņa apkaimēs kriminogēnā situācija krietni uzlabojusies: “Strādāju šeit no 2004. līdz 2006. gadam, otrreiz mani šurp norīkoja 2020. gada novembrī. Noziedzības ziņā tas ir kā diena pret nakti. Agrāk bija dzērāju ķildas, vicināšanās ar nažiem, zādzības, laupīšanas, tagad šādi noziegumi mazinājušies par 90 procentiem. Protams, zādzības notiek, taču tās vairs nav sērijveidā un plaši izplatītas.”

Čakārnis atminas, ka agrāk policija aizturējusi ļoti daudz grupu, kas bija specializējušās uz zādzībām ar ielaušanos: no dzīvokļiem vai veikaliem. Tagad tādas teju nenotiek – noziedzīgā pasaule pārcēlusies uz internetu, uzsver sarunbiedrs. Viņš norāda, ka uz vispārīgā labvēlīgā fona aug krāpniecības gadījumu skaits. Ja 2015. gadā reģistrēti 50 krāpšanas gadījumi, tad 2021. gadā – jau 174.

Ne visi gan spējuši pāriet uz tīmekli. Kāds “uzsēdies” uz narkotikām, kāds miris, daudzi pametuši valsti un atraduši “darbu” ārzemēs, bet kāds pat iekārtojies oficiāli. “Pirms 2008. gada krīzes noziedzības līmenis krietni nokritās. Latvijā bija būvniecības bums: katrs, kam vien bija divas rokas, divas kājas un cik necik saprašanas, varēja iet uz būvlaukumu un nopelnīt tur to pašu tūkstoti. Daudzi tolaik teica, ka nav vairs jēgas zagt. Tomēr krīze ieviesa korekcijas: noziedzības līmenis atkal sāka augt,” stāsta Atis Čakārnis.

2022. gadā pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā Iļģuciemā sāka izmitināt ukraiņu bēgļus. “Te viņi dzīvoja viesnīcās, mums tādas ir četras. Bijis pāris izsaukumu, kad savā starpā skandalējās paši ukraiņi, bet nopietnas problēmas viņi nesagādā. Vienu reizi Iļģuciemā uz ielas tika norauts un sadedzināts Ukrainas karogs. Vainīgais atrasts un aizturēts, notiek izmeklēšana. Šis ir vienīgais gadījums,” atskaitās Čakārnis. Drīz pēc kara sākšanās uz ielām un automašīnām apkaimē parādījās lērums Z burtu. Tagad šādi huligāniski izlēcieni vairs nenotiek, arī paši Ukrainas bēgļi nopietnas problēmas nerada.

Sociālajos namos bieži vien mitinās ne īpaši likumpaklausīgs kontingents. Parasti tur notiek sadzīves konflikti: dzer, skandalē, var salauzt mēbeles, taču visbiežāk nenonāk līdz naža vicināšanai vai slepkavībai. Galvassāpes policijai sagādā dienesta viesnīca Stūres ielā 2. Te pieredzēti gan kautiņi, gan naži, gan piedzērušo izvirtības. Kurzemes iecirkņa apkalpotajā teritorijā ir 25–30 ģimenes, pie kurām policija regulāri ierodas saistībā ar konfliktiem, kas izcēlušies, lietojot alkoholu.

“Ja ģimenē ir mazgadīgi vai nepilngadīgi bērni, mēs tūlīt ziņojam sociālajam dienestam un bāriņtiesai. Tomēr likumiski mūsu rokas ir sasietas: mēs varam strādāt preventīvi, izņemt bērnus no ģimenes, taču diemžēl nevaram nosūtīt cilvēku ārstēties no alkoholisma – tam jānotiek brīvprātīgi.”

Statistika liecina, ka pērn Kurzemes iecirkņa teritorijā reģistrētas 23 laupīšanas, kas ir klasisks ielu noziegums. Kļuvis acīmredzami drošāk, piemēram, 2015. gadā reģistrēti 78 šāda veida uzbrukumi. Kā norāda Atis Čakārnis, līdzējusi aktīva patrulēšana un ielās uzstādītās videokameras. “Uzstādīts ļoti daudz pašvaldības kameru, liek arī privātmāju īpašnieki, iestādes. Tas tiešām ļoti palīdz gan noziegumu izmeklēšanā, gan preventīvajā darbā,” norāda policists.

“Laika gaitā ļoti mainījies gan rajons, gan tā kontingents. Nav rūdītu noziedznieku, kādi bija deviņdesmitajos vai divtūkstošo sākumā. Tolaik bija daudz tipāžu, kam, kā mēdza teikt, “spēks ir, prātu nevajag”. Bet daudz interesantāk bija strādāt ar zekiem, kuriem bija padomju rūdījums. Viņi bija ļoti gudri, slīpēti. Es biju pavisam jauns operatīvais darbinieks, labi atceros to azartu, kas pārņēma, kad priekšā sēdēja šāds biedrs, kas teica: “Ja pierādīsi, atzīšos.” Arī sabiedrība mūsdienās ir ļoti mainījusies – visi ļoti labi zina savas tiesības, bet aizmirst par pienākumiem,” rezumē Čakārnis.

Policijas Kurzemes iecirkņa priekšnieka galvenā problēma – par maz darbinieku. “Šobrīd trūkst 38–40% cilvēku. Pārējiem slodze aug. Tagad man ir 19 izmeklētāji, kuriem ir 12 500 lietu. Jā, aktīvo ir apmēram piecarpus tūkstoši, pārējās uz laiku apturētas, bet nav slēgtas. Un katrā lietā kaut kas jādara. Nedrīkst tās iegrūst seifā, pēc gadiem desmit izvilkt, nopūst putekļus un slēgt, jo iestājies noilgums,” stāsta Čakārnis.

Ja daļu pienākumu uzņemtos pašvaldības policija, darbs būtu vienkāršāks. “Piemēram, visus gadījumus ar nenozīmīgiem miesas bojājumiem (piemēram, vīrs iesita sievai) viņi nekavējoties pārsūta mums. Reģistrēt narkotiku atkarīgos reibumā viņi arī nevar. Jā, mums ir ļoti laba sadarbība ar Rīgas pašvaldības policiju, īpaši pandēmijas laikā. Sadalījām resursus un labi nostrādājām. Taču likumdošana neļauj viņiem uzņemties daļu darba,” apgalvo Čakārnis.

Jaunie darbinieki bieži vien neiztur ilgāk par gadu, slodze pārāk liela, norāda Čakārnis. “Kad es nācu uz policiju, tad – naudu maksā? – paldies Dievam! Tagad tomēr alga vairāk interesē, kas ir saprotami un loģiski. Bet Policijas akadēmijas likvidēšana ar katru gadu jūtama aizvien vairāk. Atlicis ļoti maz cilvēku, kas varētu dalīties ar uzkrāto pieredzi,” sarunu noslēdz Atis Čakārnis.