Mūžizglītība – strādāt gudrāk un pelnīt vairāk

"Mūžizglītības loma nav tikai nodrošināšanās pret potenciālu bezdarbu. Pastāvīga mācīšanās mūža garumā ir šodienas realitāte, bez kuras neviens vairs nevaram iztikt. Tikai pastāvīgi mācoties, mēs spēsim turēties līdzi laika ritējumam un nodrošināsim darba efektivitātes pieaugumu un attiecīgi preču un pakalpojumu radīšanu ar augstāku pievienoto vērtību. Tas savukārt ir faktors, kas sekmēs gan individuālu atalgojuma pieaugumu, gan augstāku Latvijas iedzīvotāju labklājības līmeni kopumā," akcentē Ekonomikas ministrijas valsts sekretāra vietnieks Raimonds Aleksejenko.

Viņš arī piekrīt, ka ne jau sabiedrības informēšanas kampaņa par mūžizglītības nozīmi pārliecinās aizvien šaubīgos par nepieciešamību pastāvīgi papildināt savas zināšanas un prasmes. Taču Ekonomikas ministrijas kampaņas "Esi konkurētspējīgs! Uzdrošinies mācīties mūža garumā!" mērķis ir stimulēt katru cilvēku individuāli un sabiedrību kopumā domāt šajā virzienā.

"Līdz šim nav rasta vienota atbilde, kā sekmīgi uzrunāt ikvienu iedzīvotāju par mūžizglītību, un tieši tāpēc personalizēta informācija ir tik ļoti nepieciešama. Mēs varam stāstīt par digitālajām prasmēm un to apgūšanas nepieciešamību, taču lielākā daļa cilvēku šo vēstījumu nesadzirdēs un neasociēs ar sevi. Taču to cilvēku piemērs, kuri iet līdzi laikam un pastāvīgi mācās, pilnveido savas zināšanas un apgūst jaunas, palīdz saprast, kādēļ vērts apgūt kaut vai tās pašas daudz pieminētās digitālās prasmes," pauž Aleksejenko.

Darbaspēka kvalifikācijas paaugstināšanas nepieciešamība īpaši tiek uzsvērta arī Ekonomikas ministrijas izstrādātajās Nacionālās industriālās politikas (NIP) pamatnostādnēs. Latvijas biznesa un ekonomikas videi ir nepieciešama transformācija, lai šajā digitalizācijas laikmetā Latvija noturētu un paaugstinātu savas pozīcijas globālajā līmenī. Vienlaikus jāapzinās, ka tas sev līdzi nes nepieciešamību pēc darbaspēka ar jaunām, plašākām zināšanām un prasmēm.

"Būtībā visa ekonomiskā politika un tautsaimniecības attīstība atkal un atkal atgriežas pie viena nozīmīga faktora – iedzīvotāju ienākumiem. Ja viens Latvijas iedzīvotājs pelnītu 100 miljardus eiro, tad iekšzemes kopprodukts (IKP) būtu milzīgs, rēķinot uz vienu iedzīvotāju, bet tas nav iecerētais mērķis. Mūsu mērķis ir panākt, lai lielākajai sabiedrības daļai ienākumu apjoms būtu augsts un attiecīgi arī šie cilvēki visi kopā radītu lielu IKP. Taču šeit rodas savdabīga pretruna – uzņēmēji saka, ka ir darbaspēka deficīts, taču pilnā atbilde ir – nav pieejams darbaspēks par konkrētu atalgojuma apjomu. Tie uzņēmēji, kuri ir gatavi maksāt lielāku algu, vienmēr atrod darbiniekus," stāsta Aleksejenko.

Vienlaikus NIP tiek uzsvērts: lai Latvijā uzturētu ekonomiku ar sarūkošu iedzīvotāju skaitu un vidējo atalgojumu 1800 eiro mēnesī, nepieciešams ārējais naudas ienākumu avots, jo vietējais tirgus tomēr ir salīdzinoši mazs un nespēj ģenerēt tādu naudas apjomu, lai nodrošinātu sekmīgu ekonomikas funkcionēšanu.

"Eksports veido galveno tautsaimniecības izaugsmes daļu, jo skaidrs – lai arī Latvijas iedzīvotāji nākotnē patērēs aizvien vairāk preču un pakalpojumu, tomēr šis pieaugums nebūs desmitkārtīgs, līdz ar to jādomā par vismaz divreiz lielāku eksporta apjomu. NIP kopā ar ministrijas kolēģiem esam iezīmējuši, ka eksporta apjomam 2030. gadā jābūt ap 30 miljardiem eiro. Jāsaprot, ka šo apjomu mēs nesasniegsim, ja divreiz vairāk sazāģēsim kokus vai divreiz vairāk izraksim un pārdosim smiltis. Variants, ka mēs vienkārši ražosim kaut ko vairāk, nepalīdzēs sasniegt mērķus. Mūsu skatījumā to var risināt tikai vienā veidā – pārdodot preces pasaules tirgos par vismaz divreiz lielāku cenu nekā šobrīd. Un tas likumsakarīgi rada nepieciešamību pēc inovācijām – jauniem produktiem, pakalpojumiem vai to radīšanas procesiem," norāda EM valsts sekretāra vietnieks, vienlaikus uzsverot, ka būtiskas ir arī prasmes jeb spēja radīto produktu vai pakalpojumu pārdot dārgāk.

Inovācijas nozīmē intelektuālo piepūli radīšanas procesā, un dārgāks produkts nozīmē sarežģītāku darbu tā radīšanā. Attiecīgi neizbēgami nonākam pie reālistiska fakta: vienalga, kādā profesijā un amatā strādā minētie 900 tūkstoši ekonomiski aktīvo iedzīvotāju – bez to kvalifikācijas un prasmju pastāvīgas paaugstināšanas inovāciju procesi un augstākas pievienotās vērtības produktu radīšana faktiski būs neiespējama.

Agrāk ierasti bija, ka cilvēks pabeidza skolu, arodskolu vai augstskolu, ieguva attiecīgu kvalifikāciju un tālāk savā darba karjerā visas papildu prasmes un iemaņas apguva jau savā darba vietā ikdienas procesos. Šāda sistēma bija loģiska un darboties spējīga pirms 50 un vairāk gadiem, kad tehnoloģijas mainījās daudz lēnāk nekā šobrīd. Piemēram, kad radās jauns veids, kā krēslam pieskrūvēt kājas, tam nevajadzēja organizēt speciālas apmācības – to izgudrojuma autors darba procesā parādīja saviem kolēģiem un jaunā prasme tika nesteidzīgi apgūta.

"Taču tad, kad tehnoloģiju attīstība notiek ārkārtīgi strauji un gada laikā uzņēmējs sastopas ar jaunu konkurentu, kas izmanto pilnīgi jaunu un citu metodi, kas to pašu produktu ļauj saražot divreiz lētāk un turklāt ar iespēju to pārdot dārgāk, lēns darbinieku prasmju un iemaņu apgūšanas progress vairs neder. Proti, šodien vairs nepietiek tikai ar mācīšanos darba procesā. Neatkarīgi no tā, kādā arodā cilvēks strādā, viņam nepieciešams nepārtraukti paaugstināt savu kvalifikāciju, apgūt jaunas zināšanas arī ārpus darba – dažādos kursos un apmācību programmās," pauž Aleksejenko.

Lai visi ekonomiski aktīvie iedzīvotāji pastāvīgi paaugstinātu savas zināšanas un kompetences, nepieciešams radīt mehānismu, kad aptuveni reizi divos - trijos gados katrs cilvēks iesaistās profesionālās kvalifikācijas paaugstināšanā. Patlaban iecerēts, ka nākamo deviņu gadu laikā dažādās mācību aktivitātēs iesaistīsies ap 100 tūkstošiem ekonomiski aktīvo iedzīvotāju.

"Taču vienlaikus uz šo ideju būtiski paskatīties arī no konkrēta cilvēka pozīcijas – kas ir tie faktori, kas motivē vai demotivē iesaistīties kvalifikācijas paaugstināšanas jeb mūžizglītības procesos? Kad runājām ar cilvēkiem par šo tēmu, praktiski visi pauda, ka ir gatavi mācīties. Taču uzreiz tiek uzdots būtisks jautājums – kur un ko mācīties? Un šis ir bijis lielākais šķērslis mūžizglītības sistēmas sekmīgai attīstīšanai. Slinkums un bailes no mācīšanās ir ļoti minimāla problēma. Protams, ir cilvēcīgi vēlēties darīt tikai to, ko esam līdz šim darījuši, bet ļoti bieži dzīve pati piespiež domāt par pārmaiņām. Un tieši šajā brīdī arī rodas manis minētā problēma – ko tieši mācīties un kādā virzienā?" atzīst Ekonomikas ministrijas valsts sekretāra vietnieks.

Pēc viņa sacītā, tieši šajā posmā – izglītības ceļa kartes piedāvāšanā un pareizās izvēles sekmēšanā – līdz šim bija iztrūkusi skaidra vīzija un stratēģija. "Šeit ir vislielākais iztrūkstošais darba posms. Mēs esam finansējuši apmācības nelielos apmēros, tostarp uzņēmējiem. Taču lielais darbs ir tieši šobrīd – aizvien vairāk stāstīt par to, kur, kāpēc un ko tieši mācīties," situāciju ilustrē R. Aleksejenko.

Taču, kā norāda eksperts, lēmuma pieņemšanas procesā cilvēkam ir būtiski vadīties ne tikai no emocijām, bet gan vairāk ņemt vērā praktiskas nianses, kas var būt izšķirošas nākotnes labklājības kontekstā. Proti, pirms lēmuma pieņemšanas par tālāko izglītošanos ir svarīgi izpētīt un saprast, cik daudz var nopelnīt ar konkrētām zināšanām un prasmēm noteiktos arodos.

Vienlaikus jāuzsver, ka mūžizglītība nav mērķis, bet gan instruments, kas ļauj gan valstij kopumā, gan katram cilvēkam personīgi būtiski kāpināt labklājību. Lai gan katrs cilvēks pats izdara savu izvēli, tomēr mūžizglītības principa sekmīgai īstenošanai ir nepieciešama kompleksa pieeja, kurā piedalās valsts, uzņēmēji un arī katrs cilvēks individuāli.

"Cilvēkam ir jāgrib turpināt attīstīties – un tā ir katra personīgā atbildība par savas dzīves mērķu noteikšanu. Tādēļ valstij jāparāda iespējas, jāpalīdz racionālāk izvēlēties. Turklāt arī skaidri jādefinē, kas ir valstiski un tautsaimniecībai stratēģiski svarīgi virzieni, ko attiecīgi arī atbalsta ar valsts līdzfinansējumu, bet kuras jomas tomēr ir jau paša cilvēka izvēle un attiecīgi tam viņš tērē paša līdzekļus. Būtībā atbalstam ir jābūt mērķētam uz tām prasmēm, kas garantēti noved pie lielākas algas un tautsaimniecības pieauguma," uzsver Aleksejenko.

Viņš gan arī uzsver, ka būtiski garantēt, ka valsts finansētā vai līdzfinansētā izglītība ir kvalitatīva, ja ne izcila, kā arī nodrošināt, ka ikvienam cilvēkam ir viegli pieejama skaidra un precīza informācija par mācību iespējām.