Mūžizglītība ir tikpat stilīga kā nesmēķēšana un sportošana

"Ja gribam kvalitatīvi nodzīvot dzīvi, mums visu laiku jāmācās un jāsacenšas. Pat ja mēs ar tehnoloģiju palīdzību šodien varētu nodrošināt ļoti ilgu ķermeņa bioloģisko funkcionēšanu un atjaunināšanos, aizvien vislielākais izaicinājums cilvēkam būtu tieši intelektuāli – nodrošināt kvalitatīvu emocionālo kapacitāti un kognitīvās funkcijas. Būtībā tas nozīmē – ja jūs pat esat ar izcili labu veselību, taču nenodarbināt savu prātu un neejat līdzi dzīvei, pastāvīgi mācoties (kas nav tikai studijas, bet arī, piemēram, krustvārdu mīklu minēšana), tad dzīves kvalitāte tik un tā nebūs pietiekami augsta," uzsver ārsts kardiologs, Latvijas Universitātes profesors Andrejs Ērglis.

Lai gan cilvēku mūža ilgums, salīdzinot ar 20. gadsimta sākumu, ir kļuvis garāks, tajā pašā laikā tehnoloģiju straujās attīstības rezultātā laiks šobrīd rit daudz ātrāk. Tas, ko viena paaudze mācījās pirms 10-15 gadiem, atšķiras no tā, ko mācījās nedaudz vecāka paaudze, nemaz nerunājot par jaunāko paaudzi, kura šodien apgūst pavisam citas zināšanas. Kas savukārt nozīmē - lai spētu sekmīgi dzīvot modernajā pasaulē gan šodien, gan pēc pieciem vai desmit gadiem, cilvēkiem mūsdienās ļoti jāseko līdzi lietu attīstībai, un jāapgūst jaunas zināšanas un prasmes.

Mūžizglītība nenozīmē tiešā veidā studēšanu skolās vai augstskolās, bet gan cilvēka pielāgošanos jaunai, citas formācijas dzīvei, kas turklāt sevišķi pēdējos gados mainās ārkārtīgi strauji. Piemēram, ja vēl salīdzinoši nesenā pagātnē ierasti bija, ka automašīnas darbināja iekšdedzes dzinējs ar fosilās degvielas palīdzību, tad patlaban pasaule strauji pāriet uz elektroautomobiļiem, kurus būtībā darbina baterija ar elektroenerģiju. Aizvien vairāk mājokļu un ražotņu tiek aprīkotas ar saules paneļiem.

"Mainās tehnoloģisko revolūciju ciklu ātrums, kas prasa daudz lielāku sekošanu līdzi procesiem. Protams, ja jums ir bāzes zināšanas kādās zinātnēs, tad jums ir daudz vieglāk sekot līdzi. Taču patiesībā jūs visu dzīvi saskaraties ar kaut ko jaunu, tāpēc zināšanu un pieredzes papildināšana būtībā ir atslēga visparastākajai izdzīvošanai. Un tad jau, protams, seko visas pārējās zināšanas un kompetences, kas ir nepieciešamas katram cilvēkam savā darbā," skaidro profesors.

Ja agrāk pat vidēja lieluma uzņēmumā bija nepieciešami vairāki grāmatveži, kuri visu darba dienu strādāja ar dažādiem finanšu dokumentiem, tad šobrīd daudz viņu iepriekš ar roku veikto funkciju ir pārņēmušas tehnoloģijas, kas to paveic ātrāk un nereti ar mazāku kļūdas iespējamību. Līdz ar to no vienas puses šī profesija kādreizējā izpratnē beidzas, taču vienlaikus uzskaitvežiem un grāmatvežiem šobrīd parādās citas, tikpat nozīmīgas, bet savādākas funkcijas, taču šo funkciju kvalitatīvai paveikšanai nepieciešamas jaunas zināšanas un kompetences.

"Vēl izteiksmīgāks ir veselības nozares piemērs – strādāšana medicīnā vispār nav iedomājama, ja tu katru dienu nemācies. Tur nav jautājums, ko tu vari mācīties reizi divos trijos vai pat vienā mēnesī. Pusgada laikā var notikt milzīgas pārmaiņas medicīnas zinātnē. Paskatieties, kas notika ar Covid-19 un vakcīnām! Būtībā stāsts ir par to, ka medicīnā jums jāmācās nepārtraukti teju katru dienu, jo medicīnas nozare, attīstās ļoti ātri, turklāt papildus ierastajām zināšanām mediķim šodien ir jābūt zinošam arī tehnoloģiju jomā, ņemot vērā, ka aizvien vairāk arī medicīnā pielieto modernās tehnoloģijas," norāda Ērglis.

Jebkuras nozares uzņēmējiem ir svarīgi, lai esošā un potenciālā darbinieka kompetences būtu atbilstošas šodienas nepieciešamībai. Ļoti bieži inovācijas un tehnoloģiju nomaiņa uzņēmumā prasa arī jaunas zināšanas no darbiniekiem, kuri līdz šim procesu veica "pa vecam". Taču ir gana daudz cilvēku, kuri atrunājas ar nevarēšanu vai pārāk lielu vecumu, lai mācītos jaunas prasmes un ietu līdzi progresam. Ja darbinieki nav gatavi vai negrib papildināt savas zināšanas un prasmes, uzņēmējam var rasties grūtības, saskaroties ar darbaspēka trūkumu.

Uz jautājumu, kā šos cilvēkus motivēt, profesors norāda, ka patiesībā ir ļoti grūti uzreiz sniegt skaidru atbildi.

Primārais jautājums ir – kas vispār būtu tie motivācijas instrumenti, kas strādātu? Mēs kā valsts un kā sabiedrība varam pietiekami daudz darīt, bet tāpat nekad nebūs iespējams sasniegt pilnību. Taču tas netraucē mums pastāvīgi tiekties uz šo pilnību. Bet stāsts ir vienkāršs – darba devēja un darbinieka attiecības var salīdzināt ar divu cilvēku attiecībām, kuri gana ilgi dzīvo kopā. Ja viens iet līdzi laikam un turpina attīstīties un pilnveidoties, bet otrs sāk atpalikt, nereti kādā brīdī šie cilvēki šķiras, jo viņiem – aizvien atšķirīgākiem – ir ļoti grūti turēties kopā un rast abus vienojošu kopsaucēju. Un darba jomā ir tieši tas pats – ja jūs nesekojat modernajam un neejat uz priekšu, diemžēl jūs vienkārši nevarēsiet turpināt strādāt ierastajā darba vietā, pauž profesors.

"Un tagad nonākam pie tā, kā to veicināt – būtībā jāpanāk, ka sabiedrībā cilvēka mūžizglītību un pastāvīgu pilnveidošanos uzskata par normālu, pat stilīgu procesu. Nesmēķēt ir normāli, sportot ir normāli un arī visu laiku izglītoties ir normāli. Patiesībā to no mums prasa mūsu dzīve un savā ziņā no tā ir atkarīga arī mūsu valsts stabila pastāvēšana un attīstība. Un šī ir tā motivācija. Taču ir ļoti būtiska nianse – par šo tēmu ar cilvēkiem runājot, to nedrīkst darīt augstprātīgi. Un otra lieta – mums ir jāmācās mācīt. Šajā ziņā vēl pieklibojam, jo mācīt patiesībā ir ārkārtīgi grūti. Lai mācītu - sākot ar maziem bērniņiem līdz pat senioriem –, vispirms mums pašiem ir jāiemācās to pareizi darīt. Nedarot to augstprātīgi, bet piemeklējot dažādiem sociāliem tipiem un profesijām saprotamus un viegli uztveramus piemērus, caur kuru prizmu iemācīt cilvēkiem jaunas prasmes un zināšanas. Un manuprāt, lai spētu saprotami un efektīvi uzrunāt cilvēkus par mūžizglītības tēmu, svarīgi šajā procesā iesaistīt arī sabiedrības uzvedības zinātnes speciālistus, kuri vislabāk varēs atbildēt uz jautājumu – kā motivēt to vai citu cilvēku veltīt daļu sava laika izglītībai," rezumē Ērglis.