Katra balss ir no svara:
Saruna ar Latvijas Jauniešu delegāti ANO Natāliju Knipši
Teksts: Sabīne Košeļeva
Foto: Natālijas Knipšes privātais arhīvs
Foto: Natālijas Knipšes privātais arhīvs
"Man ir ļoti paveicies," saka Natālija Knipše – 22 gadus veca sieviete, Latvijas Universitātes Tiesību zinātņu fakultātes maģistrante, jurista palīdze zvērinātu advokātu birojā un Latvijas jauniešu delegāte Apvienoto Nāciju Organizācijā –, starp kuras dzīvesstāstu un pilsonisko līdzdalību ir liekama trekna vienādības zīme. Kāpēc? Jo viņai rūp.
Vaicāta, kā nonākusi līdz pilsoniskajam aktīvismam, Natālija atsaka, ka tas gluži nav noticis vienā dienā: "Tas nenāca pašmērķīgi ar lēmumu, ka gribu darīt kādas konkrētas lietas, – es vienkārši sāku darīt, kad man bija 16 gadi. Sāku ar vispārīgāka rakstura projektiem un iniciatīvām, Eiropas Jauniešu parlamentu, Jauniešu Saeimu. Iepazinu cilvēkus, nonācu Latvijas aktīvo jauniešu vidē un turpināju darboties. Man liekas, ka tad, ja tu ieej aktīvismā vai pilsoniskajā līdzdalībā ar pašmērķi "es būšu tas cilvēks, kas nes šo konkrēto lietu", tas nestrādā. Tam ir jānotiek organiski."
Tiesa, lai arī ar pilsonisko aktīvismu Natālija aizrāvās Latvijā, savu nākotni viņa tomēr saistīja ar ārzemēm: "Uzaugu gana starptautiskā vidē, tāpēc gribējās aizbraukt prom, iegūt pieredzi un pamācīties citur. Pēc vidusskolas iestājos 10–12 universitātēs visā Eiropā – sākot no aeronautikas inženierijas un režijas līdz medicīnai. Jurisprudence bija viens no pēdējiem variantiem, ko izskatīju. Beigās pieņēmu ļoti intuitīvu lēmumu iestāties juristos, un te nu es esmu! Tas tiešām notika laimīgas sagadīšanās pēc, ka tagad arī savā darbavietā strādāju vairāk ar šīm tēmām."
Patlaban Natālija ir jurista palīdze zvērinātu advokātu birojā "Šķiņķis Pētersons", kur viņas darba pienākumi ir palīdzēt advokātiem gan dažādu juridisku projektu izstrādē, gan dokumentu sagatavošanā, gan arī nepieciešamo juridisko jautājumu izpētē, savukārt no darba brīvajā laikā viņa nododas pilsoniskajam aktīvismam, iestājoties par tādām tēmām kā dzimumu līdztiesība, dezinformācijas novēršana, klimata krīze, LGBT+ kopienas tiesības un kopējais jauniešu pilsoniskais un politiskais aktīvisms.
Savukārt ANO Jauniešu delegātu programmas ietvaros viņa pārstāv Latvijas jauniešus starptautiskā līmenī. "Es esmu tas viens Latvijas jauniešu pārstāvis ANO – komunicēju ar Ārlietu ministriju, pārstāvniecībām, Latvijas pārstāvniecībām ANO Ņujorkā un Ženēvā. Latvijā komunicēju ar jauniešiem, organizējot pasākumus, konferences, kurās parasti ir rezolūcija vai kāds apkopojuma dokuments, kur mēs ietveram prioritātes un potenciālos risinājumus, ko Latvijas jaunieši redz kādām problēmām, kas viņus uztrauc. Un tad tālāk komunicējam ar ministriju un pārstāvniecībām. Ļoti bieži nākas piedalīties dažādās diskusijās un oficiālos pasākumos," stāsta Natālija. Viens no tiem – diskusija ar Valsts prezidentu Egilu Levitu un Francijas Republikas prezidentu Emanuelu Makronu par demokrātiju digitālajā laikmetā.
Patlaban Natālija ir jurista palīdze zvērinātu advokātu birojā "Šķiņķis Pētersons", kur viņas darba pienākumi ir palīdzēt advokātiem gan dažādu juridisku projektu izstrādē, gan dokumentu sagatavošanā, gan arī nepieciešamo juridisko jautājumu izpētē, savukārt no darba brīvajā laikā viņa nododas pilsoniskajam aktīvismam, iestājoties par tādām tēmām kā dzimumu līdztiesība, dezinformācijas novēršana, klimata krīze, LGBT+ kopienas tiesības un kopējais jauniešu pilsoniskais un politiskais aktīvisms.
Savukārt ANO Jauniešu delegātu programmas ietvaros viņa pārstāv Latvijas jauniešus starptautiskā līmenī. "Es esmu tas viens Latvijas jauniešu pārstāvis ANO – komunicēju ar Ārlietu ministriju, pārstāvniecībām, Latvijas pārstāvniecībām ANO Ņujorkā un Ženēvā. Latvijā komunicēju ar jauniešiem, organizējot pasākumus, konferences, kurās parasti ir rezolūcija vai kāds apkopojuma dokuments, kur mēs ietveram prioritātes un potenciālos risinājumus, ko Latvijas jaunieši redz kādām problēmām, kas viņus uztrauc. Un tad tālāk komunicējam ar ministriju un pārstāvniecībām. Ļoti bieži nākas piedalīties dažādās diskusijās un oficiālos pasākumos," stāsta Natālija. Viens no tiem – diskusija ar Valsts prezidentu Egilu Levitu un Francijas Republikas prezidentu Emanuelu Makronu par demokrātiju digitālajā laikmetā.
A little snippet from todays discussion on democracy in the digital age with @valstsgriba and @EmmanuelMacron appearing in the very end of the video! Honored to be part of such a distinguished panel of experts and excellencies, even though we could have talked for a lot longer!???? pic.twitter.com/r5JrvQnXH0
— Natālija Knipše (@KnipseNatalija) September 30, 2020
Ko ietver vārdu salikums "pilsoniskais aktīvisms"?
“
"Tās ir rūpes, manuprāt. Rūpes ne tikai par sevi un to, kas tieši ietekmē tevi, bet arī rūpes par līdzcilvēkiem, kopienām, kuras varbūt ir apspiestas. Manā gadījumā tā ir savas privileģētības izmantošana, lai vērstu uzmanību uz problēmām, kas man šķiet svarīgas un risināmas, lai paceltu sāpīgus jautājumus un padarītu skaļākas diskriminēto kopienu cilvēku balsis."
"Protams, es esmu sieviete, kas arī mēdz būt diskriminēta grupa. Sieviešu tiesību aktīvisms arī ir viena no nozarēm, kur es darbojos, bet, neņemot to vērā, es esmu heteroseksuāla sieviete, kas ir piedzimusi savā bioloģiski pareizajā dzimumā, bet es ļoti labi apzinos, ka daudziem cilvēkiem tā nav. Ar privileģētību es domāju to, ka manā gadījumā nav ierobežotas ne cilvēktiesības, ne izvēles brīvība. Manuprāt, privileģētība sabiedrībā kaut kādā līmenī eksistēs vienmēr, tomēr – ja tu esi tādā pozīcijā, tad izmanto to citu labā, nevis nedari neko," skaidro Natālija.
Vaicāta, vai savas aktīvās sabiedriskās darbošanās dēļ nākas sastapties arīdzan ar pretestību vai naidu, Natālija atbild apstiprinoši: "Cilvēki ļoti bieži nesaprot, kāpēc es vai citi aktīvisti dara tās lietas, ko nu mēs darām, jo Latvijā vēl ir diezgan svešs sabiedrotā koncepts, proti, ka tu neesi kādas kopienas daļa, bet esi tās sabiedrotais. Naids nāk no dažādām pusēm. Gan no cilvēkiem, kuri vienkārši nepiekrīt vērtībām, ko es pārstāvu, gan cilvēkiem, kuri nepiekrīt metodēm, kuras es izmantoju. Tas ir internets, pamatā "Twitter"."
Brīžos, kad katliņš ir pilns un sāk nolaisties rokas, Natāliju atbalsta un motivē ģimene un draugi: "Es esmu vecākā māsa – man ir četras jaunākas māsas. Man ir svarīgi, ka viņas uzaugs Latvijā, kas ir iekļaujoša, neatkarīgi no tā, par kādiem cilvēkiem viņas izaugs. Jā, ir brīži, kad ir jāparaud un jāsaņemas, bet man ir palaimējies ar ļoti labiem draugiem, kuri arī darbojas šajā jomā un ļoti labi saprot, kā tas ir."
Vaicāta, vai savas aktīvās sabiedriskās darbošanās dēļ nākas sastapties arīdzan ar pretestību vai naidu, Natālija atbild apstiprinoši: "Cilvēki ļoti bieži nesaprot, kāpēc es vai citi aktīvisti dara tās lietas, ko nu mēs darām, jo Latvijā vēl ir diezgan svešs sabiedrotā koncepts, proti, ka tu neesi kādas kopienas daļa, bet esi tās sabiedrotais. Naids nāk no dažādām pusēm. Gan no cilvēkiem, kuri vienkārši nepiekrīt vērtībām, ko es pārstāvu, gan cilvēkiem, kuri nepiekrīt metodēm, kuras es izmantoju. Tas ir internets, pamatā "Twitter"."
Brīžos, kad katliņš ir pilns un sāk nolaisties rokas, Natāliju atbalsta un motivē ģimene un draugi: "Es esmu vecākā māsa – man ir četras jaunākas māsas. Man ir svarīgi, ka viņas uzaugs Latvijā, kas ir iekļaujoša, neatkarīgi no tā, par kādiem cilvēkiem viņas izaugs. Jā, ir brīži, kad ir jāparaud un jāsaņemas, bet man ir palaimējies ar ļoti labiem draugiem, kuri arī darbojas šajā jomā un ļoti labi saprot, kā tas ir."
Neapzināmies savu privileģētību
Uz jautājumu, vai Latvijas jauniešu aktivitāte sabiedriskā vai politiskā ziņā ir mazāka nekā citviet pasaulē, Natālija atbild apstiprinoši – Latvija pēc jauniešu aktivitātes vēlēšanās Eiropā ir viena no vismazāk aktīvajām valstīm.
"Citur vēlēšanas ir obligātas, un tur, protams, ir daudz lielāka iesaiste. Piemēram, Beļģijā. Man tas šķiet diezgan pārsteidzoši – ja mēs paskatāmies uz vēlēšanu cipariem 5. Saeimā 1991. gadā, tad tie ir virs 90%. Un pēc tam mēs redzam ļoti strauju kritumu līdz aptuveni 50%, kas mums ir patlaban. Kurā brīdī mums pazuda apziņa, ka iet vēlēt ir prioritāte un ka politikai ir jāseko līdzi? Politika ir mūsu visu ikdiena – tas nav elitārs balto vīriešu klubiņš, bet gan kaut kas, kas ietekmē mūs pilnīgi visus katru dienu. Sākot no tā, kurā vietā tu vari iet pāri ielai, un beidzot ar to, ko tev dod ēst skolā. Tas ir tas, kas man sāp visvairāk, – ka jaunieši nesaprot politikas ikdienišķumu un uztver to kā kaut ko attālu un nesaprotamu," atklāj Natālija.
Ja 5. Saeimai pakausī vēl elpoja Padomju Savienība un vēlāko aktivitātes krišanos līdz ar dzīves kvalitātes celšanos var mēģināt saprast, tad nav saprotama vienaldzība pret to, kas šodien notiek tepat kaimiņos – Baltkrievijā. "Burtiski mums tepat blakus tas viss notiek – ar maniem vienaudžiem, ar maniem baltkrievu draugiem. Un mēs taču Latvijā globalizācijas procesā zinām visu, kas notiek pasaulē, un pat tas mūs nemudina rīkoties! Vēlēšanu aktivitātes cipari ir biedējoši zemi. Es nezinu, par kādu demokrātisko leģitimāciju mēs drīz vispār varēsim runāt..." pauž jauniete.
"Citur vēlēšanas ir obligātas, un tur, protams, ir daudz lielāka iesaiste. Piemēram, Beļģijā. Man tas šķiet diezgan pārsteidzoši – ja mēs paskatāmies uz vēlēšanu cipariem 5. Saeimā 1991. gadā, tad tie ir virs 90%. Un pēc tam mēs redzam ļoti strauju kritumu līdz aptuveni 50%, kas mums ir patlaban. Kurā brīdī mums pazuda apziņa, ka iet vēlēt ir prioritāte un ka politikai ir jāseko līdzi? Politika ir mūsu visu ikdiena – tas nav elitārs balto vīriešu klubiņš, bet gan kaut kas, kas ietekmē mūs pilnīgi visus katru dienu. Sākot no tā, kurā vietā tu vari iet pāri ielai, un beidzot ar to, ko tev dod ēst skolā. Tas ir tas, kas man sāp visvairāk, – ka jaunieši nesaprot politikas ikdienišķumu un uztver to kā kaut ko attālu un nesaprotamu," atklāj Natālija.
Ja 5. Saeimai pakausī vēl elpoja Padomju Savienība un vēlāko aktivitātes krišanos līdz ar dzīves kvalitātes celšanos var mēģināt saprast, tad nav saprotama vienaldzība pret to, kas šodien notiek tepat kaimiņos – Baltkrievijā. "Burtiski mums tepat blakus tas viss notiek – ar maniem vienaudžiem, ar maniem baltkrievu draugiem. Un mēs taču Latvijā globalizācijas procesā zinām visu, kas notiek pasaulē, un pat tas mūs nemudina rīkoties! Vēlēšanu aktivitātes cipari ir biedējoši zemi. Es nezinu, par kādu demokrātisko leģitimāciju mēs drīz vispār varēsim runāt..." pauž jauniete.
Kā to risināt? "Jāsadarbojas ar citiem, jārunā, jāvirza projekti un jāiesaista cilvēki, kuriem ir plašākas iespējas sasniegt cilvēkus, kam ir varbūt mazliet citas prioritātes. Piemēram, mums Latvijā ir mūziķi, kas var sasniegt plašas masas, ir projekti, kuros brauc uz skolām, – es, šķiet, esmu bijusi teju katrā Latvijas pilsētā gan ar Jauniešu Saeimu, gan ar ANO Jauniešu delegātu programmu. Ir jāmēģina runāt ar cilvēkiem – cilvēcīgi. Jāmēģina saprast, kas būs tas, kas viņus "pavilks" iesaistīties projektā, aiziet uz iniciatīvu, pasākumu vai vēlēšanām."
Vaicāta, vai, tiekoties ar jauniešiem skolās un pasākumos, viņa jūt atgriezenisko saiti, Natālija atbild, ka vienmēr ir atsevišķi indivīdi, ar kuriem izveidojas auglīga saruna: "Parasti ir viens vai divi cilvēki, ar kuriem jūti saikni – redzi, ka viņus interesē, bet nav zinājuši par pieejamību kādām konkrētām iespējām. Man, piemēram, skolā par politiku mācīja tieši neko. Es par to uzzināju, jo man bija draugi, kuri mani "pavilka" līdzi. Pēc tam sāku pati interesēties un aktīvāk darboties. Skola tiešām nebija iemesls, kāpēc es tagad esmu tur, kur esmu aktīvisma ziņā. Bet daudziem cilvēkiem ir politikas stundas, un varbūt viņiem vienkārši nepieciešams neliels papildu impulss, ko ļoti bieži var sniegt NVO sektors."
Viena no nereti dzirdētām atrunām cilvēku kūtrumam iesaistīties pilsoniskajās aktivitātēs ir neticība, ka ar iziešanu ielās un protestēšanu ir iespējams ko reāli mainīt.
Vaicāta, vai, tiekoties ar jauniešiem skolās un pasākumos, viņa jūt atgriezenisko saiti, Natālija atbild, ka vienmēr ir atsevišķi indivīdi, ar kuriem izveidojas auglīga saruna: "Parasti ir viens vai divi cilvēki, ar kuriem jūti saikni – redzi, ka viņus interesē, bet nav zinājuši par pieejamību kādām konkrētām iespējām. Man, piemēram, skolā par politiku mācīja tieši neko. Es par to uzzināju, jo man bija draugi, kuri mani "pavilka" līdzi. Pēc tam sāku pati interesēties un aktīvāk darboties. Skola tiešām nebija iemesls, kāpēc es tagad esmu tur, kur esmu aktīvisma ziņā. Bet daudziem cilvēkiem ir politikas stundas, un varbūt viņiem vienkārši nepieciešams neliels papildu impulss, ko ļoti bieži var sniegt NVO sektors."
Viena no nereti dzirdētām atrunām cilvēku kūtrumam iesaistīties pilsoniskajās aktivitātēs ir neticība, ka ar iziešanu ielās un protestēšanu ir iespējams ko reāli mainīt.
“
Tas ir tāpat kā ar vēlēšanām: viena balss plus viena balss – un beigās jau ir 100 balsis! Arī protestā tas ir līdzīgi. Ja mēs paskatāmies vēsturiski, tad ļoti bieži tie ir bijuši atsevišķi indivīdi, kas ierosinājuši lielas pārmaiņas. Protams, viņiem blakus vēl ir daudzi citi, bet katram vienam ir spēks kaut ko izmainīt un izdarīt. Ja tu negribi iet uz protestiem un pasākumiem – tas ir OK, visiem nav jābūt aktīvistiem, bet aiziet uz vēlēšanām gan ir katra pilsoņa pats minimums. Tā ir privilēģija. Mēs neapzināmies, ka tas, kas mums ir pašsaprotams, citiem patiešām ir privilēģija.
Iespējas, ko izmantot var ikviens
Pirmais solis pilsoniskās līdzdalības virzienā ir savu interešu apzināšanās: "Pirmkārt, ir jāsaprot, kas tev rūp, – klimata pārmaiņas, dzimumu vienlīdzība, minoritātes, kopienas utt. Piemēram, klimata pārmaiņām ir projekts "Fridays for Future", sieviešu tiesībām ir dažādas organizācijas, tostarp centrs "Marta", bet plašākā spektrā var iesaistīties "Riga Tech Girls". Ja interesē LGBT kopienas tiesības, ar to nodarbojas "Mozaīka". Tāpat var iesaistīties jauniešu organizācijās, tostarp organizācijā "Protests", Eiropas Jauniešu parlamentā vai Jauniešu Saeimā. Latvijā tiešām ir ļoti, ļoti daudz iespēju! Ja kāds jaunietis nezina, kur sākt, droši var man uzrakstīt sociālajos tīklos, un es iespēju robežās atbildēšu."
Uz jautājumu par pašas turpmākajiem plāniem Natālija atbild, ka cenšas dzīvot saskaņā ar angļu teicienu "Success is what happens between praparation and opportunity" ("Panākumi ir tas, kas notiek starp sagatavošanos un iespēju"). "Es diži par nākotni neuztraucos, jo – ja kovids man kaut ko ir iemācījis, tad tas ir tas, ka tu neko nevari paredzēt. Man bija jādzīvo jau gadu Amerikā, kas nenotika pandēmijas dēļ, tāpēc es nepaļaujos, ka varētu paredzēt, kur es būšu pat pēc pusgada. Aptuveni es, protams, zinu, ko gribu izdarīt. Viena no iespējām ir advokatūra – turpināt iet ceļu tiesību zinātnē un jurisprudencē," atklāj Natālija.
Uz jautājumu par pašas turpmākajiem plāniem Natālija atbild, ka cenšas dzīvot saskaņā ar angļu teicienu "Success is what happens between praparation and opportunity" ("Panākumi ir tas, kas notiek starp sagatavošanos un iespēju"). "Es diži par nākotni neuztraucos, jo – ja kovids man kaut ko ir iemācījis, tad tas ir tas, ka tu neko nevari paredzēt. Man bija jādzīvo jau gadu Amerikā, kas nenotika pandēmijas dēļ, tāpēc es nepaļaujos, ka varētu paredzēt, kur es būšu pat pēc pusgada. Aptuveni es, protams, zinu, ko gribu izdarīt. Viena no iespējām ir advokatūra – turpināt iet ceļu tiesību zinātnē un jurisprudencē," atklāj Natālija.
“
"Es visu laiku daru to, kas mani interesē, un līdz šim tas konstanti ir rezultējies iespējās. Un iespējas tu nevari paredzēt. Tāpēc es turpinu darīt to, kas man patīk, ar cilvēkiem, kas man patīk, nozarēs, kas man ir svarīgas un interesantas. Un iespējas turpina nākt, un es attopos pēc pieciem gadiem šeit, jo savulaik darīju lietas un piekritu iespējām!"
Lai arī doma par došanos prom jaunu zināšanu un prasmju gūšanas nolūkā nekur nav zudusi, ilgtermiņā Natālija savu dzīvi saista ar Latviju. "Ir dienas, kad palasu komentārus internetā un nedaudz nolaižas rokas, – pat ja mūsu sabiedrība ir tā noskaņota, es viena pati vai mēs, daži aktīvisti, to neizmainīsim, un tas arī nav mūsu galvenais uzdevums. Mēs varam censties padarīt labāku dzīvi cilvēkiem, kuri mums rūp. Bet sabiedrība paliek sabiedrība, un pašnoteikšanās paliek pašnoteikšanās. Taču man ir svarīgi, ka Latvijā ir labi visiem tās iedzīvotājiem, it īpaši tiem, kuriem šobrīd varbūt nav tik viegli."
"Es esmu piemērs, ka pilsoniskais aktīvisms tevi var aizvest līdz diezgan interesantām vietām. Iepazīties ar cilvēkiem un nonākt situācijās, kur es tiešām nedomāju, ka jelkad nonākšu. Runāt ar prezidentiem no 18 gadu vecuma? Tā ir realitāte! Un tas sākās pavisam nejauši. Vienkārši ir jāsāk darīt!" mudinoši rezumē Latvijas ANO jauniešu delegāte Natālija Knipše.
"Es esmu piemērs, ka pilsoniskais aktīvisms tevi var aizvest līdz diezgan interesantām vietām. Iepazīties ar cilvēkiem un nonākt situācijās, kur es tiešām nedomāju, ka jelkad nonākšu. Runāt ar prezidentiem no 18 gadu vecuma? Tā ir realitāte! Un tas sākās pavisam nejauši. Vienkārši ir jāsāk darīt!" mudinoši rezumē Latvijas ANO jauniešu delegāte Natālija Knipše.
