Darba likuma 7. pants nosaka, ka "ikvienam ir vienlīdzīgas tiesības uz darbu, taisnīgiem, drošiem un veselībai nekaitīgiem darba apstākļiem, kā arī uz taisnīgu darba samaksu". Tāpat tas nosaka, ka "tiesības nodrošināmas bez jebkādas tiešas vai netiešas diskriminācijas – neatkarīgi no personas rases, ādas krāsas, dzimuma, vecuma, invaliditātes, reliģiskās, politiskās vai citas pārliecības, nacionālās vai sociālās izcelsmes, mantiskā vai ģimenes stāvokļa, seksuālās orientācijas vai citiem apstākļiem".

Tieši tādēļ Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) kopā ar Ventspils Augsto tehnoloģiju parku Eiropas Sociālā fonda projekta "Dažādības veicināšana" ietvaros ir izveidojis brīvprātīgo darba devēju kustību "Dažādībā ir spēks" ar mērķi apvienot Latvijas darba devējus, kas savā ikdienas darbā veicina atvērtību dažādām sabiedrības grupām, saskatot un novērtējot, ka dažādība ir resurss, iespēja un konkurences priekšrocība.

Labo piemēru netrūkst – kopš 2018. gada piecās kategorijās apbalvoti uzņēmumi, kuri veiksmīgi integrē dažādības un saliedētības principus savā darbībā, kalpojot par piemēru un motivāciju tam, ka, iedziļinoties un sperot soli pretī, ir iespējams panākt draudzīgu un atvērtu vidi ikvienai sabiedrības grupai. Tostarp cilvēkiem ar invaliditāti.

Labie piemēri nebūtu iedomājami bez nevaldības sektora aktīvas darbošanās, ko finansiāli atbalsta SIF, – bez organizācijām un biedrībām, kas pārstāv cilvēku ar invaliditāti intereses, par tām pietiekami neuzzinātu nedz sabiedrība, nedz valsts pārvalde.

Draudzīga vide cilvēkiem ar invaliditāti nenozīmē tikai pielāgotu fizisko vidi, lai varētu ērti nokļūt no punkta A uz punktu B, bet gan aptver daudz plašāku mainīgo lielumu spektru – sākot no iespējas iegūt mūsdienīgu izglītību un sevi nodrošināt un beidzot ar pilnvērtīgu socializēšanos un iesaistīšanos sabiedriskajās norisēs.

"Cilvēkam ir jādod iespēja – pielāgot vidi, mācīties un strādāt, saņemt medicīniskos pakalpojumus. Tā ir galvenā motivācija – iespējas, kas rada drošību. Aizvien ir grūti iestāties augstskolā cilvēkam ar dzirdes vai redzes traucējumiem, savukārt, ja izglītība ir, tad lielākoties tā ir iegūta padomju laikā un nav piemērota mūsdienu darba tirgus prasībām – ir pamatīgs zināšanu robs. Taču izglītots cilvēks ir vairāk pārliecināts par sevi – ne tikai cilvēks ar invaliditāti, bet jebkurš no mums," atklāj Meņģele.

Uz jautājumu, cik draudzīga vide Latvijā ir cilvēkiem ar invaliditāti, Meņģele atbild, ka situācija viennozīmīgi uzlabojas, taču aizvien ir daudz jāstrādā, visupirms jau – pie sabiedrības izpratnes veicināšanas: "Ja runājam par šo gadsimtu, tad daudz kas ir mainījies uz labo pusi. Kad mēs sākām strādāt, pamatā tā bija sabiedrības iepazīstināšana ar cilvēkiem ar invaliditāti. Tas bija ļoti grūts solis, jo skepse sabiedrībā bija milzīga. Mūsdienās darba devēji zina, ka ir tādi cilvēki ar invaliditāti, taču aizvien īpaši negrib ņemt viņus darbā. Jo sevišķi, ja veselības problēma ir acīmredzama, – uzreiz rodas jautājumi, šaubas, pat bailes. Darbā iekārtošanās ir ļoti problemātiska."

Labklājības ministrija ir analizējusi publisko ēku pieejamību cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem – tie ir vien 8%, 26% gadījumu tās ir daļēji pieejamas un 67% nav pieejamas. Kā šo situāciju vērst par labu priekšdienās? Veidot dizainu, kas būtu ērts visiem, proti, universālo dizainu.

Kā skaidro Meņģele, universālais dizains nebūt nenozīmē tikai specifiski piemērotu dizainu cilvēkiem ar kustību traucējumiem, lai nodrošinātu fizisku pieejamību (piemēram, pandusi, uzbrauktuves vai lifti), bet arīdzan piemērotas krāsas, apgaismojumu un akustiku, kas cilvēkiem ar redzes vai dzirdes traucējumiem padara vidi vieglāk uztveramu un līdz ar to pieejamu, savukārt cilvēkiem bez šādiem traucējumiem – vienkārši patīkamāku un komfortablāku.

Tas pats attiecas arī uz preču un produktu dizainu, piemēram, pēc taustes atšķirīgas piena un kefīra pakas, kas būtiski atvieglotu redzes invalīdu iespējas patstāvīgi iepirkties. Savukārt interjerā uzskatāms universālā dizaina paraugs ir augstākas gultas, lai cilvēks ratiņkrēslā varētu ērti paša spēkiem pārsēsties, savukārt cilvēkam bez šādas specifiskas vajadzības šāda gulta tāpat ir ērtāka nekā zemā.

Darbavietās svarīgi, lai ir galds ar regulējamu augstumu, lai pie tā cilvēks varētu ērti strādāt gan ratiņkrēslā, gan arī nepieciešamības gadījumā stāvus, ja ilgstoša sēdēšana sagādā diskomfortu. Tāpat – durvju ailu platums, lai pa tām varētu iekļūt cilvēks ratiņkrēslā, sliekšņi grīdas līmenī, viegli atveramas durvis vai atbalsta rokturi tualetēs.

"Būšana sabiedrībā ir viena no cilvēka pamatvajadzībām, tāpēc ir svarīgi veidot dizainu, kas būtu ērts visiem. Kaut vai tikai aiziet uz bibliotēku, bet šādai iespējai ir jābūt ikvienam! Ir jāsaprot, ka cilvēkiem ar invaliditāti, lai izietu sabiedrībā, nereti ir jāpārvar sava nedrošība. Pašam vispirms ir jāpierod pie savas situācijas, tāpēc atbalsts ir ļoti svarīgs – līdzcilvēku, sabiedrības un valsts –, kā arī atbalsta personu un medicīnas pakalpojumu pieejamība," pauž Balodis.

Kā uzsver Balodis, problēma nereti rodas vārdu un darbu nesakritībā. Proti, "uz papīra" viss ir kārtībā, taču īstenotais projekts dzīvē nefunkcionē, jo jau sākotnēji nav projektēts praktiskai lietošanai. Kā piemēru viņš min slidenas grīdas, pa kurām nav iespējams pārvietoties nedz ratiņkrēslā, nedz cilvēkam ar redzes traucējumiem, vai klasiskais piemērs ar invalīdu tualetes atslēgu, pēc kuras ir jādodas uz citu ēkas galu vai pat stāvu.

"Mēs aizmirstam par elementāru cilvēcību. Mēs domājam, ka viss ir kārtībā, bet esam aizmirsuši nianses, kas ir nepieciešamas, lai tā tas patiešām būtu. Un runa nav tikai par ēkām – arī par mūsu kultūrvidi. Kā lai cilvēks ratiņkrēslā apskata Vecrīgu? Romā, kas ir pasaules kultūrvēstures šūpulis, ir izveidotas līnijas virsū vēsturiskajam bruģim, lai arī cilvēki ratiņkrēslos var tikt klāt apskates objektiem. Un šādi vides pieejamības risinājumi ir svarīgi ne tikai invalīdiem, bet arī jaunajiem vecākiem ar bērnu ratiņiem, veciem cilvēkiem, riteņbraucējiem un – galu galā – sievietēm augstpapēžu kurpēs," skaidro "Apeirona" vadītājs.

Tiesa, ir arī daudz labu piemēru, un jau kopš 2004. gada "Apeirons" piešķir balvu "Zelta kruķis" par labākajiem risinājumiem ēkās vides pieejamībā – tās ir gan dzīvojamās mājas, gan medicīnas un mācību iestādes, gan citas publiskās ēkas.

"Pamazām jau mēs virzāmies cerīgā virzienā, bet gribētos šos cilvēkus ikdienā vairāk redzēt savā vidū. Parasti mēs par cilvēkiem ar invaliditāti runājam kā par kaut ko nesaistītu ar mums – neredzīgie, kuri dzīvo Juglā, ratiņkrēslu lietotāji – Bolderājā viņiem speciāli saceltajās mājās, bet dzīve taču notiek šeit un tagad," pauž Balodis.

"Tiesa, ja mēs neizceļam atsevišķus aspektus – izglītību un nodarbinātību –, sabiedrība ir draudzīga. Atsevišķas problēmsituācijas vienmēr būs, protams, bet ikdienas sabiedrība ir toleranta un izpalīdzīga," pauž Korņeva.

"Un jaunatne šodien liecina, ka viss būs labi," piebilst Meņģele. "Jaunieši domā par vides jautājumiem, iekļaujošu sabiedrību, īsteno dažādas iniciatīvas... Ja sabiedrību veidos šie jaunieši, tad nākotne mums būs laba."