Sēžam abu mājas virtuvē Vidzemes augstienē, un Veronikas acīs lēkā uguntiņas, veroties vīrā un iegrimstot atmiņu detaļās. Elgars viņu brīžiem pārtrauc, detaļām iedodot kontekstu un punktus laika nogrieznī. Ikreiz pēc šāda pārtraukuma turpinās draudzīga vārdu cīņa poļu, angļu un latviešu valodā par to, vai svarīgākas ir detaļas vai fakti.

Uzaudzis divu filozofijas pasniedzēju ģimenē, Elgars pieturas pie racionālā un loģiskā, kas viņu arī aizvedis uz socioloģijas maģistra studijām Lielbritānijā. Studiju izskaņas iekrišana tieši krīzes dziļākajā punktā viņu burtiski atstājusi bez līdzekļiem un devusi tikai dažas iespējas – atgriezties Latvijā ar daudz zemāku algu vai riskēt lēkt turpat britu darba tirgū. Izšķīries par otro, viņš jau pavisam drīz pēc diploma saņemšanas pašam par pārsteigumu ieguvis labāko darbu starp studiju biedriem. Savukārt Veronika, kurai "Erasmus" studijas Apvienotajā Karalistē bijis pirmais patstāvīgais brauciens ārpus Polijas, jau drīz pēc mācību beigām atgriezās Krakovā.

Varvikas Universitātē satiktais latvietis, ar kuru pat ekskursijas uz "Tesco" lielveikalu pēc ikdienas pārtikas uzsitušas asinis, bijis prātā, bet līdzšinējā attālināto attiecību pieredze atturējusi pat domāt par kaut kā turpināšanu. Tikmēr Elgars, skaitot pēdējos penijus, pirms pirmās algas jau plānojis Krakovas apciemojumu. "Gribēju saprast, vai es meiteni, kas man tik ļoti patika, idealizēju savā prātā, vai tomēr tur kaut kas bija," viņš smejas, jo mīlestībai no pirmā acu skatiena ne viens, no otrs nav ticējis, "man cilvēks ir jāiepazīst pamazām, jāatklāj kā sīpols pa kārtai, un ļoti iracionāli, bet mani piesaistīja tas, cik līdzīgi domājām." Tā kā abi pēdējos mēnešus bija sazinājušies vien dažas reizes, Veronika šo ciemošanos vismaz ārēji vēlējusies uztvert vienīgi kā Polijas senās galvaspilsētas parādīšanu kādam universitātes paziņam. Viņas mammai pēc emociju varavīksnes, kas satikšanās dienā valdīja mājās, gan uzreiz bijis skaidrs, ka tur ir kaut kas vairāk. "Un sievasmātei bija taisnība," smaida Elgars.

Pēc īsās tikšanās ar dejām līdz rītam vairākas naktis pēc kārtas abu prāts teicis, ka tas nevar turpināties, galvenokārt jau attāluma dēļ, bet sirds – pretējo. Turpmākie mēneši pagājuši kaut kur starp Elgara jauno darbavietu Lielbritānijā un Veronikas studijām Polijā. Diennaktīm rakstītā maģistra darba dēļ Veronika pat nokavējusi ierašanos uz Jāņu vakaru un ciemos Elgara lauku mājās atbraukusi dažas dienas vēlāk. Darba un ceļa nogurdinātajai sievietei Elgara mamma mugurā uzvilkusi latviešu tautastērpu – kārtīgus vilnas svārkus. Tie ar savu svaru vilkuši uz leju un raisījuši jautājumu, kādēļ gan kaut kas tāds vasarā vispār ir jāvelk, pat tam trūcis spēka. Tas bija neplānoti, bet gluži nejauši atbildis latvieša tās dienas plāniem. Elgars viņu, visai apjukušu un apkārtni nepārzinošu, aizvedis uz Zvārtes iezi un meties uz ceļa, atceras poliete.

Dažādā izcelsme sākotnēji nepavisam nav šķitusi būtiska. Iespējams, tādēļ, ka latvieši un poļi cits par citu zina ārkārtīgi maz un nepastāv kaut kāda vēsturiskā spriedze, skaidro Veronika. Tomēr, uzsākot kopdzīvi, aizvien biežāk radies jautājums, vai kaut kas nāk no otra kultūras vai tomēr ģimenes. Un tikai pamazām rodas izpratne, vai kaut kas ir, piemēram, raksturīgs Latvijā dzīvojošajiem, vai tā ir konkrētās personas rakstura iezīme. Elgars stāsta, ka šis process bijis un joprojām ir interesants arī no tā viedokļa, ka abi pārstāv socioloģiju, kurā analītikai ir ļoti liela nozīme. "Cilvēku nevar iemācīties kā fiziku, bet, iepazīstoties ar otra vecākiem, jau rodas skaidrība, kas nāk no viņiem. Ja tas ir kas nevēlams, tad ar savstarpēju mīlestību un uzticēšanos arī var norādīt, ka varbūt to tā darīt nevajag," viņš saka.

No vecākiem mantotais vairāk sācis parādīties līdz ar bērnu piedzimšanu, jo līdz tam dominējušas romantiskas attiecības, bet, audzinot bērnus, pastāv vēlme viņiem iemācīt vienotu rīcību un problēmu risināšanu. Tajā brīdī abi pamanījuši, ka sākas vecāku kopēšana. Papildus zemapziņā esošajam ģimenes mantojumam šajā laikā izteikti parādījušās arī kultūras iezīmes, kam turklāt pievienojās problēmas, ko rada dažādo valodu lietojums un to izpratne. "Garlaicīgi nav," stāsta Elgars. Šajā laikā abi arī daudz lasījuši gan par starptautisku pāru attiecībām, gan bērnu audzināšanu multilingvālā vidē, kas daudz palīdzējis. "Absolūts vairākums konfliktu ir par un ap bērniem un viņu audzināšanu. Kamēr pāris ir bez bērniem, visas atšķirības var paslaucīt zem paklāja, bet brīdī, kad tev kaut kas jāpaskaidro bērnam, neko paslaucīt vairs nevarēs. Līdz kaut kādam kompromisam ir jānonāk," viņš skaidro.

Tieši ģimene un ierastās vides maiņa ir tie aspekti, kas rada visgrūtāk pārvaramo vilkmi multinacionālu pāru attiecībās, liecina Felču pieredze. "Tas, ko esmu iemācījusies: nekad otram nedrīksti iemest sejā, ka viņš nav no šejienes," saka Veronika. Pēc pavadītiem trīs gadiem Lielbritānijā katrs jauns gads Polijā aizvien vairāk vilcis Elgaru uz Latviju. Felči vasaras pēc iespējas vairāk pavadījuši te. Tas bijis kā akūti nepieciešams bateriju lādiņš. Kad Elgaram piedāvāts darbs Rīgā, Veronika sapratusi, ka vīram tas ir pārāk svarīgi, kā dēļ pat nolēma pamest prestižu lielas nevalstiskās organizācijas prezidentes amatu Varšavā. Viņa stāsta, ka Varšavas posmā Elgars savukārt strādāja uz nepilnu slodzi, lai tādējādi atbalstītu sievu.

No racionālā viedokļa Latvija abiem ir arī perspektīvāka izvēle. "Esam nemierīgi, sabiedriski aktīvi un uzbāzīgi cilvēki, un mums pilnībā neinteresē ieraušanās savā šūniņā ar māju, darbu un bērniem. Mums svarīgi ir dot un attīstīt," skaidro Elgars, "Latvija tam ir ļoti piemērota, jo ir maza. Ja esi aktīvs, īsā laikā iepazīsti visu konkrētajā jomā strādājošo loku. Tādas iespējas man nebūtu ne Lielbritānijā, ne Polijā." Sieva piebalso, ka šī izpratne par savu lomu sabiedrībā bija tas, kas abus tuvināja kopš paša sākuma. Felči ir ilgtspējas pētnieki un bieži strādā kopā.

Taujāti, vai apsvēruši dzīvošanu kādā trešajā valstī, Felči saka, ka tieši to iesaka grāmatas par multinacionālu ģimeņu veidošanu, jo tad tas, kurš ilgojas, savas ilgas nepārmet otram. Tomēr nosprieduši, ka šis ieteikums nav viņiem: skaidri zinājuši, ka negrib palikt Lielbritānijā, bet kāda cita trešā valsts radītu šķēršļus profesionālo iespēju ziņā. "Man patīk spēlēt kosmopolītu, mēģināt iejusties ikvienā vidē, mēģināt apgūt valodu, lai nevar izšķirt, apgūt izteicienus un slengu. Tomēr, domājot par ģimeni, ideja par tās veidošanu Lielbritānijā man nebija tuva," atklāj Elgars. Austrumeiropas izcelsme abus satuvināja universitātē, kā arī šķitusi labākā izvēle dzīvei turpmāk un bērnu audzināšanai.

Savstarpējo vēlmi pielāgoties un pieslīpēties spilgti iezīmē arī Elgara pāriešana katoļticībā. Veronika gan saka, ka ir liberāla un kritiski domājoša katoliete, tādēļ viņas reliģiozitāti Elgaram bijis vienkāršāk pieņemt. Viņa uzsver, ka pašai vīru pievērst katoļticībai pat bijis pret viņas reliģiskajiem uzskatiem, jo tic, ka Dievs pats noteiks abu ceļus. Daudz svarīgāk bijis izveidot stabilas attiecības un parādīt, kāpēc viņai pašai reliģija ir svarīga, bet ne uzspiest to. Elgars atzīst: tas, ka Veronika ir praktizējoša katoliete, viņu pašā sākumā pat pārsteidzis. "Tas šķita interesanti. Likās, ka tādēļ jābūt kādām barjerām, bet es tās neredzēju un gribēju saprast, ko es nesaprotu vai nezinu. Tad pamazām par to lasīju, mēģināju izprast, kur tad ir kristietības esence," viņš skaidro. Saglabājot atvērtu, ekumēnisku skatu uz reliģiju, viņš kristījās luterāņu baznīcā un konvertējās katoļticībā.

Veronika uzskata, ka starpnacionālajās attiecībās vēl vairāk jāstrādā, lai otru izprastu un pieņemtu. "Šeit ir dažādi attiecību slāņi. Viens ir dažādi raksturi, otrs – ģimenes mantojums, trešais – kultūra, no kuras nāc, turklāt vēl viens slānis ir kļūšana no relatīvi brīva cilvēka par ģimenes veidotāju. Katrs rada papildu spiedienu. Patēriņa laikmetā daudzi pieļauj, ka pusmūža krīzē vai kāda cita apstākļa dēļ partneri varēs nomainīt. Mūsu pieeja ir, ka jābūt gatavam, ka dzīvē viss var mainīties, otrs cilvēks var mainīties, bet tas ir jāpārvar. Šajā ļoti mainīgajā pasaulē ir nepieciešams uz kaut ko paļauties, atrast stabilu pamatu," viņa skaidro. Veronika uzsver, ka lojalitāte ir arī otra kultūras un personības pieņemšana, kas pašai prasījis ilgu laiku. "Pat ja otru neizproti, viņam ir jāļauj būt brīvam šajās mīlestības attiecībās, vai arī viņš vēlēsies atbrīvoties. Multinacionālā aspekta ziņā tas nozīmē arī otra palaišanu uz vairākām nedēļām viņa dzimtenē, ja tas ir nepieciešams," stāsta jaunā sieviete.

Ģimene, pat būdama Vidzemes vidienē, savā kodolā saglabājusi etnisko dažādību. Abi viens ar otru runā angliski, ar bērniem katrs savā valodā, lai gan, visiem kopā esot, ar bērniem atbilstoši akadēmiskiem ieteikumiem bija nolēmuši runāt vienā valodā – poliski, jo latvisko jau tāpat dod apkārtējā vide. Ikdienā tomēr tā gluži neizdodas. Pat angļu valoda, kura vecākiem vēl kādu brīdi bijusi tāda kā drošā saziņas valoda, tam vairs neesot izmantojama, jo vecākā meita gana labi protot arī to, viņi smejas. Tagad izaicinājums esot panākt, ka jaunākie bērni katru pilnu teikumu viscaur pasaka vienā valodā. Jau drīz pārliecinos, ko tas nozīmē, kad Felcis juniors pajautā tētim telefonu ar vārdiem: "Mogę paņemt?" Bērni ir poļi un latvieši vienlaikus, norāda vecāki. Atvasēm gan patīk ar to provocēt, jo latviešu svētkos viņi saka, ka ir poļi, bet Veronikas tēvam, kurš ir pārliecināts poļu nacionālists, – ka latvieši.

Lai atrautību no ārpasaules mazinātu, Felču mājas kļuvušas par draugu un zināšanu centru – vietu, kur abu akadēmiskās intereses ilgtspējā pārvēršas arī praktiskos hobijos un lekcijās dabā. Veronika smejas, ka dažbrīd jau uznāk bažas, vai visus braukt gribētājus vispār iespējams uzņemt. To kompensē ieguvums – gluži kā citi bērni ir atkarīgi no cukura, Felču ķipari ir atkarīgi arī no viesiem.

Taujāti, kur viņi jūtas kā mājās, Felči stāsta, ka nezina, vai pašreizējās mājas būs uz visiem laikiem. "Mājas esam mēs viens otram," ar roku gaisā velkot apli vīra virzienā, smaidot saka Veronika. Elgars piekrīt: "Kad dzīvoju Krakovā, bija interesanti, bet tās nebija mājas. Arī Anglijā bija interesanti, Polijā iedzīvoties bija interesanti, bet rodas nogurums. Pēc kā tad īsti ir ilgas? Man tās, pirmkārt, bija pēc vecākiem un trim brāļiem, ar kuriem man ir ciešas un ļoti labas attiecības. Rīt atkal visi trīs brāļi pie mums atbrauks. Polijā kas tāds nebija iespējams, un tā arī pietrūka."

Gluži kā Krakovas un Varšavas periodā, viņi vasaras mēnešos uz ilgāku laiku ciemojās Latvijā, nupat abi atgriezušies no Polijas. Elgars atbraucis jau agrāk, bet Veronika vēlējusies palikt ilgāk, sākotnēji ieplānotās četras nedēļas dzimtajā pusē pavelkot līdz visām sešām. "Šādās attiecībās ilgas ir vienmēr klātesošas, tās nekur nepazudīs, jautājums tikai par to, kā tās kompensē," pārliecinājies Elgars.