Aizdomas par depresiju? Kur un kā saņemt valsts apmaksātu palīdzību

Pirmais cilvēks, ar kuru var aprunāties par savām aizdomām un nomāktību, ja tās ir nepārejošas vismaz divu nedēļu garumā, ir ģimenes ārsts, kurš ir tiesīgs sniegt konsultācijas arī psihisku slimību gadījumā un izrakstīt atbilstošus medikamentus.

Tāpat šobrīd Latvijā ir pieejamas valsts apmaksātas psihologa un psihoterapeita konsultācijas ar ģimenes ārsta nosūtījumu. Psihologs var izvērtēt, vai runa ir par situatīvu epizodi, vai arī šie simptomi var liecināt par depresiju un nepieciešama vizīte pie psihiatra.

Latvijā psihiatrs ir tiešās pieejamības ārsts, pie kura nav pat vajadzīgs ārsta nosūtījums. Tas ir valsts apmaksāts pakalpojums, uz kuru var pierakstīties jebkurā no ambulatorajiem centriem (aplūkot ambulatoro centru sarakstu). "Pie kura vērsties pirmā – pie ģimenes ārsta vai psihiatra? Pie tā, pie kura jūtaties drošāk," saka Liene Sīle, psihiatre Rīgas Psihiatrijas un Narkoloģijas centra ambulatorajā centrā "Pārdaugava", apliecinot, ka psihiatru pieejamības ziņā mēs nudien esam apskaužamā situācijā. "Lielbritānijā pie psihiatra jāgaida rindā aptuveni sešus mēnešus, savukārt Latvijā, piemēram, Tvaika ielas ambulatorajā nodaļā var tikt nedēļas vai divu laikā," saka Liene Sīle. Ir speciālisti pie kuriem jāgaida ilgāk, arī katrā no ambulatorajiem centriem rindu garums atšķiras. Bet viņa uzsver, ka svarīgi būtu pēc piespējas ātrāk saņemt palīdzību, un kopumā visi psihiatri Latvijā strādā pēc vieniem nacionālajiem algoritmiem depresijas ārstēšanā. "Ārstu vēlāk var arī mainīt, jo tiešām ir ļoti svarīgi atrast tādu speciālistu, ar kuru ir laba saskaņa – terapeitiskās attiecības arī ir daļa no ārstēšanas procesa," saka psihiatre.

Depresijai ir savi diagnostiskie kritēriji, un jau pirmās sarunas laikā tiek veikta strukturēta intervija, izvaicājot par simptomiem, pazīmēm, uzvedības izmaiņām, kā arī, vērojot pacienta reakciju, – kas viņu aizskar, kurā brīdī cilvēks kļūst trauksmaināks un kad nomierinās. "Tāpat mēs vaicājam par pacienta dienas ritmu, ikdienas funkcionēšanu, kā mainījušās darba spējas pirms simptomu parādīšanās līdz šim brīdim. Izrunājam visu dzīves situāciju kopumā un tā no punkta līdz punktam nonākam pie diagnozes," skaidro Liene Sīle.

Latvijā ārsti tāpat kā citur pasaulē strādā pēc Starptautiskā slimību klasifikatora 10. redakcijas, un, lai noteiktu diagnozi, pacienta simptomiem jāatbilst noteiktiem kritērijiem. Pēc tiem var noteikt, vai runa ir par depresijas diagnozi, neirotisko spektru vai adaptācijas reakcijām. Cilvēks arī pats var aizpildīt depresijas pašnovērtējuma testu, kas ļauj labāk izprast savu pašsajūtu un izvērtēt simptomu nopietnību.

"Ja nepieciešams, varam piedāvāt arī psihologa izvērtējumu (psihodiagnostiku), lai izmērītu, cik ātri strādā smadzenes, kāda ir pacienta personība – neirotiskāka, depresīvāka, kādi ir cilvēka psihiskās aizsardzības mehānismi, un iegūtu vēl pilnīgāku priekšstatu par pacienta psihisko sfēru," saka ārste.

Dodoties uz pirmo vizīti, līdzi jāņem sava ID karte un visi iepriekš veiktie izmeklējumi, arī asins analīzes. "Mēs skatāmies dzelzs rezerves, D vitamīnu, arī vairogdziedzera funkciju darbību, jo galvu nevar skatīt atrauti no pārējā ķermeņa. Un, piemēram, dzelzs vai D vitamīna trūkums var ļoti ietekmēt gan fizisko, gan emocionālo pašsajūtu," saka Liene Sīle.

Viņa dalās pieredzē, ka nereti pacientiem nozīmē arī magnētisko rezonansi galvas smadzenēm, jo īpaši pirmreizējas depresijas gadījumā, jo ir jāizslēdz arī kādas citas patoloģijas: "Smadzeņu biopsiju, kā pierasts redzēt seriālos, gan mēs netaisām, jo tas, kas notiek smadzenēs, ir redzams arī vārdos, kustībās un noskaņojumā. Un serotonīna līmeni mēs varam novērot jau sarunas laikā. Ja tas ir pazemināts, tad pacients parasti teiks: esmu kļuvis nomāktāks, man ir zudušas intereses, es vairāk raudu, esmu kļuvis trauksmaināks, nejūtu dzīvesprieku, vairs neesmu tāds kā biju, un tad mēs meklējam lūzuma punktu, kad tas ir mainījies. Ārstēšanai labāk, ja tas bijis pirms divām nedēļām vai mēneša, taču Latvijā mēs nereti runājam arī par pusgadu vai pat vairākiem gadiem, ko cilvēks pavadījis depresijas ēnā, cenšoties tikt galā pats saviem spēkiem. Nevajag domāt, ka visi depresijas pacienti sēž kādās aliņās. Tie ir cilvēki, kas strādā pat divos darbos, viņiem ir mazi bērni, un jautājums tikai – vai kādreiz tas arī sagādāja prieku? Bija baudāmi? Varēja smieties par notikumiem un izjust prieku par dzīvi, vai arī cilvēks to visu izpilda mehāniski kā robots un netic, ka var justies arī labāk?"

Kā pozitīvu tendenci Sīle min to, ka šobrīd gados jauni cilvēki ir zinošāki un arvien vairāk pievērš uzmanību savai pašsajūtai, vēršoties pēc palīdzības arī tad, ja sākušās grūtības koncentrēties, pasliktinājies miegs, ir nogurums, trauksme bez īpaša iemesla vai novērojami citi arī depresijai raksturīgi simptomi, nevis turpina vēl 10 gadus dzīvot ciešoties.

Kad ir noteikta diagnoze un noskaidrota tās smaguma pakāpe, ārsts kopā ar pacientu lemj par turpmākajiem soļiem tuvākajam pusgadam – aptuveni tik ilgs ir pirmais ārstēšanās posms, pēc kura tālāk var lemt, vai un kā ārstēšanu turpināt. "Domājot par to, kā uzlabot pacienta pašsajūtu, pirmais, par ko mēs sākam runāt, ir pacienta dzīvesveids – dienas režīms, atteikšanās no kaitīgajiem ieradumiem un veselībai labvēlīgu ieradumu ieviešana. Nākamais solis ir psihoemocionālā atbalsta saņemšana, piemēram, psiholoģiskas konsultācijas ambulatori vai regulārs dienas stacionāra apmeklējums, kur pacientam ir iespēja bez maksas saņemt psihologa, mākslas terapeita, mūzikas terapeita, drāmas terapeita un citu speciālistu pakalpojumus gan individuāli, gan grupā. Vakaros pacients var doties mājās. Ir pacienti, kas var atveseļoties bez medikamentiem. Tomēr efektīvākā ir psihosociālo intervenču un medikamentozās terapijas kombinācija. Par medikamentiem cilvēkiem ir daudz mītu un aizspriedumu, taču gribu teikt, ka šobrīd medikamentozā ārstēšana ir ļoti attīstījusies un mēs varam ļoti labi piemeklēt medikamentu katram pacientam. Latvijā ir gandrīz visi ES pieejamie medikamenti, arī paši jaunākie, kas turklāt pieejami ar 75% valsts kompensāciju," skaidro psihiatre.

Medikamentu izvēle notiek kopā ar pacientu, piemeklējot tos atbilstoši katra konkrētā cilvēka simptomiem. "Piemēram, ja pacientam grūtības sagādā trauksme, mēs piemeklējam nomierinošus medikamentus, savukārt, ja traucē tas, ka nevar izkāpt no gultas, tad ar medikamentu palīdzību enerģijas līmeni var pacelt. Kopā izrunāsim, kādi būs ieguvumi un kādas var būt blakus parādības, kuras no tām varētu būt pieņemamas, ja tādas radīsies, jo blakus parādību nav visiem. Ja tās ir, tad mēs medikamentu mainām," saka Liene Sīle.

Ir gadījumi, kad pacientam tiek piedāvāts diennakts stacionārs, bet tas notiek tikai smagās situācijās vai tad, ja saslimšana ir jau ļoti ielaista.

Arī ģimenes ārsts šobrīd Latvijā var izrakstīt medikamentus vieglas un vidēji smagas depresijas gadījumā ar to pašu 75% valsts kompensāciju. Liene Bērze stāsta, ka smagas depresijas gadījumā gan ir vienošanās ar ģimenes ārstiem, ka pirmreizējai izvērtēšanai pacientu nosūta pie psihiatra, kas izvērtē un izsniedz izrakstu ar rekomendācijām, bet pacients pats var izvēlēties, kura uzraudzībā palikt – pie psihiatra vai pie sava ģimenes ārsta. "Mēs arvien vairāk nododam pacientus uzraudzībai ģimenes ārstiem ar noteikumu, ka jāveic kontrole pie ārsta speciālista reizi pusgadā vai strauju izmaiņu gadījumā. Un tas ir saistīts gan ar to, ka psihiatri ir ļoti noslogoti un ģimenes ārstu iesaiste palīdz mums uzņemt vairāk pirmreizējo pacientu, gan arī to, ka ģimenes ārsti paši ir spējīgi strādāt atbilstoši vadlīnijām un pie psihiatra nosūtīt tad, ja divu nedēļu laikā nav uzlabojumu vai kļūst sliktāk," saka ārste.

Sākot lietot antidepresantus, jārēķinās, ka efekts nebūs tūlītējs. To var sākt novērot aptuveni pēc divām nedēļām. Viens no biežākajiem blakusefektiem, kas parādās pirmais un arī pāriet jau pirmās nedēļas laikā, ir slikta dūša. Tikai pēc tam antidepresants tiek garām receptoriem un sāk iedarboties uz centrālo nervu sistēmu. "Visbiežāk tas sakrīt ar nākamās vizītes laiku pēc divām nedēļām. Pacēlums parasti ir pēc trim, četriem mēnešiem, kad pacients jau uz vizīti ierodas smaidot, bet minimālais terapijas ilgums ir vismaz seši mēneši. Otrās vizītes laikā pēc divām nedēļām tiek izvērtēta medikamenta iedarbība, nākamā vizīte notiek pēc mēneša un turpmāk reizi mēnesī. "Kad cilvēks jau jūtas labi un tiek panākta stabilitāte, mēs varam vienoties, ka tiksimies vien tad, ja būs tāda vajadzība. Pirmreizējas depresijas epizodes gadījumā ar to var arī pietikt," saka Liene Sīle.

Medikamentu blaknes nereti ir viens no iemesliem, kāpēc jaunās māmiņas, kurām, iespējams, sākusies pēcdzemdību depresija, kavējas griezties pie ārsta, jo tad taču būs jāpārtrauc barošana ar krūti. "Ja jaunā māmiņa jūtas nomākta, ne vienmēr runa ir par pēcdzemdību depresiju. Dažkārt tās ir pēcdzemdību skumjas ("baby blues"), kuru ārstēšanai zāles pat nepiedāvā un pietiek ar psihoemocionālu un sociālu atbalstu, un arī pie mums strādā gan ergoterapeiti, gan mākslas terapeiti. Taču, ja tomēr medikamenti ir nepieciešami, mēs vienmēr varam piemeklēt tādus, kas mammas pienā izdalās mazāk. Turpināt barot un dzert zāles – tas vienmēr būs pašas mammas lēmums, taču svarīgākais, ko gribu uzsvērt, ka vēl svarīgāk par krūts pienu bērnam ir vesela un dzīva mamma," saka ārste.

"Tas ir ļoti aktuāls jautājums, ko es katru dienu kādam skaidroju," atzīst psihiatre."Tā ir liela privilēģija, ka Latvijā valsts apmaksā psihiatra konsultāciju, lai sabiedrības veselība būtu augstāka, bet tāpēc mums ir vajadzīgs arī pacienta ID. Un mēneša beigās mēs visus reģistrācijas talonus nododam Nacionālajam veselības dienestam, lai varētu apkopot datus, kā esam strādājuši. Taču atbilstoši Ministru kabineta noteikumiem par pacientu ar psihisku un uzvedības traucējumu slimojošu pacientu reģistru tie ir konfidenciāli dati, kas domāti ne tikai sabiedrības drošībai, bet arī tam, lai mēs zinātu kopējo saslimstības līmeni. Šiem datiem nedrīkst piekļūt ne darba devējs, ne citas trešās personas. Pacientu tiesību likumā ir ļoti stingri atrunāts, kam mēs drīkstam sniegt ziņas par cilvēka veselību pēc motivēta rakstveida pieprasījuma, un tas ir konkrēts iestāžu skaits, kas saistīts ar drošību un bērnu veselību, piemēram, policija, sociālie dienesti, bāriņtiesa un citi. Un man vienmēr gribas teikt, ka ne jau atrašanās reģistrā traucē jūsu dzīvē sasniegt mērķus. To var traucēt jūsu neārstētā saslimšana. Depresijas ārstēšana cilvēku ikdienu tikai uzlabos. Bet, to neārstējot, gan var sekot darba un citi zaudējumi."

Reizēm pacienti vaicā, vai ģimenes ārsts "E-veselībā" ieraudzīs izrakstītos medikamentus. "Bet kāpēc lai viņš to neieraudzītu? Tas taču ir pat labi! Ja jūs netiksiet kādreiz pie psihiatra, tad ģimenes ārsts varēs šos medikamentus izrakstīt," saka Liene Sīle.

Ikvienam ārstam ir atbildība pret pacientu un pret sabiedrību. Pēc ārstes vārdiem, smagas depresijas gadījumā pacients parasti neapdraud citus, bet sevi gan. "Smaga depresijas epizode var būt ar psihotiskiem traucējumiem un suicidālām domām, kas ir dzīvībai bīstami. Teju 80% mūsu valstī veikto pašnāvību notiek depresijas iespaidā. Tāpēc atsevišķos gadījumos ir iespējama arī ārstēšana bez pacienta piekrišanas. "Ārstniecības likuma 68. panta 1. punkts ir par to, kā rīkoties, ja pacients ir bīstams savai dzīvībai. Ja ir pašnāvības domas ar atvadu vēstulēm vai tik lielu apātiju, ka cilvēks vairs nevēlas ēst un ir pilnīgi bez spēka, tad mums ir tiesības stacionēt bez pacienta piekrišanas ar trīs ārstu konsīlija lēmumu, ko sasauc 72 stundu laikā pēc tam, kad tuvinieki vai ātrā palīdzība pacientu ir atveduši. Ārsta konsīlijs situāciju izvērtē, un caur rajona tiesu tiek norīkots tiesnesis un prokurors, bet pacientam tiek nodrošināts valsts apmaksāts advokāts. Un tad tiek lemts, vai šis stāvoklis ir saskaņā ar cilvēka tiesībām, jo katram no mums ir tiesības saņemt ārstēšanu un būt veselam," skaidro ārste.

Pavisam galējos gadījumos, kad pacients pats nav spējīgs nokļūt līdz psihiatram, var pieteikt arī psihiatra mājas vizīti. To var izdarīt Tvaika ielā ambulatorajā nodaļā ar ģimenes ārsta nosūtījumu un uzrakstot iesniegumu. Mājas vizītes laikā psihiatrs var, izvērtējot situāciju, nepieciešamības gadījumā arī izsaukt ātro palīdzību.

Katram pacientam tas var būt individuāli, bet, jo agrāk ārstēšanās tiek uzsākta, jo labāk un ātrāk tā var palīdzēt. Taču kopumā depresijas pacientiem jārēķinās, ka tas var būt darbs ne tikai uz vienu vai diviem mēnešiem, bet vismaz uz pusgadu vai pat ilgāku laiku, kad iestājas stabila remisija. Arī pēc tam parasti ir vienošanās par kontroles vizītēm, sākumā reizi mēnesī un vēlāk arvien retāk. "Nav jānoskaņo sevi, ka ārstēšanās būs uz visu mūžu. Noteikti nē. Dzīve turpinās," saka psihiatre Liene Sīle, vēlreiz iedrošinot nekavēties un laikus vērsties pēc palīdzības, ja ir aizdomas par depresiju.

Raksts top Latvijas Psihiatru asociācijas kampaņas Depresijas cena ietvaros, lai atgādinātu – tā ir augsta: depresija sagādā ne tikai ciešanas pacientiem un viņu tuviniekiem, bet arī zaudējumus valsts ekonomikai, jo nereti traucē cilvēkam pildīt savus darba pienākumus.

Kampaņu informatīvi atbalsta "Narvesen Baltija" un "Visual Media".