Depresiju nevar izārstēt tikai ar medikamentiem

Lai sāktu ārstēt depresiju, ļoti liela loma ir līdzcilvēku atbalstam. "Cilvēkam ar depresiju ir pazemināta pašvērtība, koncentrēšanās grūtības, palēninātas un negatīvas domas, un viņam var rasties šaubas – kāpēc vispār vajag palīdzību? Vai es maz esmu nozīmīgs cilvēks? Un šādā gadījumā ir labi, ja būtu kāds tuvinieks, kas palīdzētu, paceltu klausuli, piezvanītu un pieteiktu vizīti, varbūt aizvestu līdz kabineta durvīm," saka psihiatrs Elmārs Tērauds. "Mums ir daudz pozitīvu piemēru, kad uz pirmo vizīti cilvēku, kuram ir depresija, atved dzīvesbiedrs, draugs vai kolēģis. Cilvēks ir jāiedrošina, jāpalīdz viņam atnākt, pēc tam mēs paši tiekam galā," saka psihiatre Liene Sīle, piebilstot, ka reizēm līdzcilvēkiem bail iesaistīties, jo viņiem šķiet, ka tad no viņiem tiks prasīta atbildība. Nē, tā nav. Vienīgais, kas tiek prasīts – palīdzi organizatoriski nokļūt līdz ārstam.

Pastāv uzskats, ka visgrūtāk pie ārsta pierunāt doties vīriešus un ka stiprā dzimuma pārstāvji vispār ar depresiju slimo retāk. "Tas ir labs jautājums, vai vīrieši slimo mazāk, jo pēc statistikas mēs redzam, ka pabeigtu pašnāvību skaits vīriešiem ir četrreiz lielāks nekā sievietēm. Visticamāk, vīrieši mazāk vēršas pēc palīdzības. Tāpat novērojamas kopsakarības: jo labāka aprūpes sistēma, jo vairāk cilvēku vēršas pēc palīdzības, un tur, kur palīdzība nav sasniedzama, tur nav arī saslimšanu, jo tās netiek atpazītas. Piemēram, ja laukos nav pieejama psihiatra palīdzība, tad psihiskās saslimšanas netiek piefiksētas. Varētu domāt, ka laukos nav depresijas, bet tā nav gluži taisnība. Laucinieki un seniori ir pacietīgāki un šur tur, arī aizejot pie ģimenes ārsta, var gadīties, ka viņš saka – nekas, lēnītēm, pacietieties, nekas tāds jau nav noticis! Un cilvēks piekrīt, nekas TĀDS jau tiešām nav noticis. Klepus nav, kāja nav salauzta, it kā nekas. Ja neveic strukturētu aptauju, kā tas šobrīd tiek ieteikts, tad reizēm var gadīties arī palaist garām depresiju, ko laikus varētu diagnosticēt," saka psihiatrs Elmārs Tērauds. Diemžēl depresija ir saslimšana, no kuras cilvēki joprojām mirst.

Lai motivētu apmeklēt psihiatru kādu, kuram varētu būt depresija, viņš iesaka uzsvērt, ka ārstēšana pamazām var būtiski uzlabot dzīves kvalitāti, piemēram, novērst miega traucējumus. "Dažreiz nomāktais stāvoklis nav tā pazīme, kas dzen uz priekšu meklēt palīdzību, tad var vērst uzmanību arī uz citiem simptomiem – apetītes zudumu vai svara krišanos, bezmiegu, trauksmi. To visu var mazināt.

Bet, protams, ja cilvēkam ir domas par pašnāvību, tad ar motivējošu sarunu nepietiks un nekavējoties jāsazinās ar ārstu, ar kuru jau ir kontaktēts, vai arī jāsauc neatliekamā medicīniskā palīdzība, vai reizēm jāaizved uz psihiatriskā stacionāra uzņemšanas nodaļu," saka Elmārs Tērauds.

Uzsākot depresijas ārstēšanu, cilvēki ļoti bieži domā, ka pamatlieta ir medikamenti, bet depresijas un trauksmes neirožu gadījumā psihiatrs Elmārs Tērauds saviem pacientiem vienmēr uzsver, ka ārstēšanai svarīgi ir četri virzieni.

1. Sadzīves situācijas uzlabošana – ir jāveido kontakti un jāiet ārā no mājām, kas depresijas gadījumā reizēm šķiet teju neiespējami, bet, lai sāktu atveseļoties, tas lēnām ir jāmaina.

2. Fizisku aktivitāšu nepieciešamība. Var sākt ar īsām pastaigām 10, 15 minūšu garumā, bet atbilstoši pētījumiem būtu svarīgi sasniegt 45 minūtes mērenas intensitātes fizisko slodzi divas reizes nedēļā. Vēlams piemeklēt nodarbi, kas sagādā prieku.

3. Dažāda veida psihoterapija. Arī saruna ar ārstu ir terapeitiska un pacientam palīdzoša. Bet būtu vērts runāt arī par strukturētu terapiju, ko veic speciālists – ārsts psihoterapeits, psihologs ar psihoterapeita izglītību vai mākslas terapeits. Tas būtu ļoti nozīmīgi ārstēšanai.

4. Specifiska medikamentu palīdzība, kas katrā gadījumā ir mazliet atšķirīga, jo tiek vērsta uz konkrēto simptomu mazināšanu.

Kad cilvēks ilgstoši slimo ar depresiju, viņš bieži vien ir sācis izolēties un zaudējis interesi par dzīvi. "Bet interese par dzīvi nav nekas maģisks, tās ir reālas darbības," saka Liene Sīle.

Tiem pacientiem, kuriem sākumā šķiet teju neiespējami pat piecelties no gultas, kur nu vēl atgriezties pie kāda no senajiem hobijiem, viņa izmanto dažādas darba lapas, kas palīdz strukturēt dienu. "Ja cilvēkam nebūs kaut maziņa plāniņa, kas šodien jāpaveic, viņš var arī nepiespiest sevi izkāpt no gultas. Tāpēc mēs kopā pildām darba lapu ar dienas struktūru: ko es darīšu 9.00, 14.00, 18.00. Un nereti arī medikamenti ir tie, kas sakārto pieturas punktus, lai, piemēram, iedzertu zāles 8.00 no rīta un 20.00 vakarā. Mūsu smadzenes mīl kārtību, un tām vajag režīmu".

Dažādas darba lapas un dienasgrāmatu par to, kas ir paveikts, iesaka rakstīt arī pēc tam, lai cilvēks pats varētu fiksēt progresu. Jo depresijas pacientiem ir tieksme fokusēties uz negatīvo un nepamanīt pozitīvo, tāpēc var šķist, ka uzlabojumu nemaz nav, bet pēc pierakstiem var redzēt, ka vēl pirms nedēļas veikto aktivitāšu saraksts bija daudz īsāks, tātad atveseļošanās notiek.

"Kopā ar pacientu mēs meklējam lietas, kas viņu saistījušas iepriekš, jo lielākā daļa cilvēku kaut ko dzīvē ir darījuši – kāds rušinājies dārzā, kāds braucis ar riteni, citi regulāri gājuši uz sporta klubu vingrot. Un, protams, ļoti labi, ja kāds no draugiem vai ģimenes iesaistās šajā atveseļošanās plānā. Bet tā diemžēl var būt problēma, jo cilvēki ar depresiju ļoti bieži norobežojas no pasaules. Tad iesakām saņemt palīdzību dienas stacionārā, kur ar viņu strādā multiprofesionāla speciālistu komanda. Jo ir svarīgi sameklēt resursus, kas varētu būt atspēriena punkts," no savas puses bilst Elmārs Tērauds.

Makšķerēšana, grāmatu lasīšana, jogošana, nūjošana, varbūt ir nepiepildīts sapnis par suni? Gleznošana? Masāža? Peldēšana? "Saviem pacientiem saku, ja negribas peldēt, kaut vai sēdiet džakuzi, bet vismaz reizi nedēļā stundu ir jādara kaut kas, kas ļoti patīk un nav saistīts ar pienākumiem," nepieciešamību atgriezties pie vaļaspriekiem un sevis palutināšanas pamato psihiatre Liene Sīle.

Pat tad, ja sākumā šīs darbības tiek veiktas ar piespiešanos, pamazām prieks un gandarījums par to pieaug. Turklāt šīs nodarbes palīdz pārslēgties no negatīvo domu malšanas pa apli, kas šai diagnozei ir ļoti raksturīgas.

"Neviens negrib dzirdēt to, ka jāatmet smēķēšana, dienā jānoiet 8000 soļu, jāguļ vismaz 7 vai 8 stundas diennaktī un divas stundas pirms iemigšanas nav vēlams skatīties telefonā vai laptopā, un vēl arī jāatsakās no alkohola lietošanas," no savas pieredzes saka psihiatre Liene Sīle, uzsverot, ka tie ir ļoti svarīgi priekšnosacījumi, lai izveseļotos. "Esmu principiāla un saku: jūs esat malacis, ka nākat ārstēties, bet nevar darīt divas lietas vienlaicīgi – ārstēties, bet piektdien, sestdien, svētdien izdzert pa vīna pudelei." Tas diemžēl ir fakts, ka paralēli depresijai psihiatriem ļoti bieži jāstrādā arī ar atkarībām, jo, izjūtot trauksmi vai nomāktību, cilvēki nereti uzsāk pašārstēšanos ar alkoholu un cigaretēm. "Smēķēšana un alkohola lietošana nevienām smadzenēm par labu nav nākusi. Un depresiju smēķēšana pat padziļina, jo nikotīns ir psihoaktīva viela, ko nevar kontrolēt – trauksmes līmenis pieaug, un vispārējie veselības rādītāji pasliktinās. Ar alkoholu ir vēl sliktāk. Tas ir ļoti mānīgi domāt, ka es nomierinos, ātrāk iemiegu, bet ir varbūtība, ka ļoti ātri var attīstīties tolerance un, ja no sākuma tā ir tikai viena glāze, tad pēc pusgada, gada tā jau var būt pudele. Un te ir tā pretruna, ka dažkārt cilvēki baidās no antidepresantiem, jo tie var izraisīt atkarību, un uzsāk ilgtermiņā kaitīgu "pašārstēšanos" ar cigaretēm un alkoholu, bet patiesībā cigaretēm un alkoholam ir daudz lielāks potenciāls izraisīt atkarību. Antidepresantiem nebūs devas pieauguma tolerances dēļ, to lietošana būs kontrolēta, un nepieciešamības gadījumā mēs devu pārskatīsim," saka ārste. Viņa novērojusi, ka arī epizodiskie smēķētāji mēdz aktivizēties tieši uz depresijas epizodēm, jo instinktīvi gribas sevi nomierināt.

"Visos viedtālruņos šobrīd ir bezmaksas aplikācija soļu mērīšanai. Un es saviem pacientiem lūdzu atrādīt katru dienu nostaigātos soļus. Jo pandēmijas laikā bija arī tādi cilvēki, kas dienas laikā nostaigāja tikai 300 soļus pa dzīvokli, bet vajag 8000!" saka psihiatre.

Fiziska slodze nodrošina to, ka ķermenis saņem vairāk skābekļa, kustības veicina metabolisko aktivizāciju, pamodina uztura glikozi, adrenalīnu, un pieaug ķermeņa vispārējais tonuss. Savukārt pēc slodzes, piemēram, pēc 45 minūšu pastaigas, būs mierīgs atslābums. "Mums ir teiciens, ka trauksmi var izstaigāt vai izskriet. Jo trauksme ir pārāk liela stresa hormona aktivizācija konkrētajā brīdī. Kortizolu un adrenalīnu var izstrādāt sportojot. Labāk domāt ejot, nekā 40 minūtes vakarā grozīties gultā. Tāpēc iesaku – ejiet no darba ar kājām, un pa to laiku visas domas par darbu varēs pārdomāt un atstāt aiz muguras. Varēsiet labāk iemigt, un nebūs sirdsapziņas pārmetumu par vienu pusdienās apēsto eklēru, jo kalorijas būs nostaigātas," viņa saka.

"Aptaukošanās ir liela 21. gadsimta sērga, to mēs novērojam gan bērniem, gan pieaugušajiem. Un tas nav iebildums būt "body image positive" (pieņemt savu ķermeni tādu, kāds tas ir), neviens neko nesaka par ārējo izskatu, bet iedomājieties, kas ir jāpaveic aizkuņģa dziedzerim, lai šo lielo ķermeni apgādātu ar insulīnu, vai ar kādus spēku jāstrādā sirdij, lai visu ķermeni nodrošinātu ar asins cirkulāciju. Liekais svars veicina fizioloģiskas ķermeņa darbības pasliktināšanos. Ķermeņa masas indeksa norma ir intervāls no 18 līdz 25. Mēs variējam 10 kg ietvaros, tāpēc nav tā, ka būt tievākam ir veselīgāk. Tas ir intervāls, kurā jācenšas iekļauties, lai cilvēks justos labi, lai nav aizdusas, svīšanas, ceļu sāpju un sirds mazspējas. Psihiatrija nav atdalīta no pārējās medicīnas. Es nevaru pateikt, ka ēdiens izārstēs depresiju, bet tas var ietekmēt to, kā jūtas pārējais ķermenis, un pastarpināti ietekmē arī depresijas ārstēšanu," saka Liene Sīle.

Pacientam var rasties jautājums – vai tad antidepresanti nepalīdz, kāpēc vajag vēl arī psihoterapiju? "Depresija dzīvo cilvēkā ar personību, un personība ir vai nu palīdzošs, vai traucējošs faktors. Dzīves pieredzi, domas un uzvedības modeļus, kas ir galvā, palīdz pārskatīt psihoterapija. Kā mēs veidojam attiecības? Kādas ir mūsu iekšējās pamatpārliecības? Par ko mēs baidāmies, un kas mums liek justies labāk? Darbs ar savu personību un simptomu atpazīšanu, pieņemšanu un labākās rīcības izvēli, kā man nejusties vainīgam, stigmatizētam, nejust kaunu, kā noteikt nākamos dzīves mērķus un tos izpildīt, tas viss ir psihoterapijas uzdevums, ko speciālisti īsteno caur noteiktām psihoterapeitiskām tehnikām," saka Liene Sīle.

Psihiatrs ir tas, kurš uzrauga kopējo ārstēšanās procesu, taču kontakts ar psihoterapeitu būs pat ciešāks, jo parasti tās ir tikšanās reizi nedēļā. Šobrīd Covid-19 seku novēršanas programmas ietvaros ir pieejamas apmaksātas 10 psihoterapijas konsultācijas. Tas ir ļoti palīdzoši, un par šo iniciatīvu priecājas gan ārsti, gan pacienti. Tāpat psihologu un mākslas terapeitu konsultācijas ir pieejamas ambulatori un dienas stacionārā.

"Psihoterapijas ir ļoti dažādas, bet pie depresijas mēs visbiežāk iesakām kognitīvi biheiviorālo terapiju (KBT), kas ir vērsta uz to, kā mainīt domas un uzvedību. Depresijas pacientiem raksturīgas negatīvas domas par sevi, nākotnes iespējām. Šis domāšanas stils ir jāmaina, un to tieši var izdarīt psihoterapijā, lai pamanītu arī mazās veiksmes un virzību uz priekšu un reizēm pazeminātu latiņu – apklusinātu savu "iekšējo kritiķi". Jo dažkārt cilvēkiem aizmirstas, ka ikvienā dzīvē ir bēdīgās dienas, un tas ir normāli," saka psihiatre.

KBT ir piemērota, jo tā ir salīdzinoši īslaicīga un strukturēta, taču var izvēlēties arī psihodinamisko virzienu, jo pēc nesen veiktās metanalīzes ir secināts, ka neviena psihoterapija nav pārāka par otru, ja tā tiek pielietota pareizi.

"Mums ir ļoti labas atsauksmes no pacientiem par mākslas terapiju – mūzikas terapiju, drāmas terapiju, vizuāli plastiskās mākslas terapiju un deju un kustību terapiju, ko prioritāri nozīmē tad, ja pacientam grūti runāt, jo tur izmanto arī neverbālās tehnikas un nav pat jārunā, lai nonāktu kontaktā ar savām sajūtām vai izreaģētu dusmas un citas emocijas. Ja pacients atsakās no psihoterapijas un mākslas terapijas, tad gan es piedāvāšu stacionāru, jo pacientam vienam pašam ar visu tikt galā ir grūti. Bet svarīgi ir nepalikt uz vietas. Nekas nemainās, ja neko nedara. Un, ejot pa vienu un to pašu ceļu, iekrīt vienās un tajās pašās bedrēs," saka Liene Sīle.

Vēl depresijas pacientiem ir raksturīgi draudzēties ar divām māsiņām – kaunu un vainas izjūtu, kas ļoti aktualizējas ikvienas saslimšanas laikā. "Īpaši, ja cilvēks ir atbildīgs un centīgs, viņš var izjust kaunu un vainu saslimšanas laikā. To mēs cenšamies noņemt uzreiz, jo depresiju neizvēlas. Var būt vislabākais vīrs un gudrākie bērni – tas neietekmēs to, vai varu saslimt. To nevar kontrolēt. Ir lietas, kas ir bioloģiski ieprogrammētas, bet mums ir dotas kognitīvās spējas, lai to risinātu," saka Liene Sīle. Vaicāta, kā apkārtējiem runāt ar depresijas pacientu, lai neiedzītu viņu vēl dziļākā stūrī, ārste atgādina, ka līdzcilvēkiem nav jāārstē un nav jādod padomi! "Padoms un atbalsts ir divas dažādas lietas. Atbalsts ir spēja saredzēt, kas cilvēkam ir nepieciešams, ieklausīties viņa vajadzībās. Padoms ir sava viedokļa prezentācija. Šis ir tas brīdis, kad vairāk jāieklausās un jānodrošina atbalsts, nevis jārunā un jāmēģina pārliecināt par savu redzējumu, ka "nav jau tik traki"".

Viņa novērojusi, ka depresijas pacientiem bieži vien pārsteigums, ka var būt arī labi, jo viņi tam pārstājuši ticēt. "Bet parasti, pēc trim, četriem mēnešiem ir klikšķis, kad vērojami uzlabojumi. Un tad pacients atnāk smaidīgs, ka viss ir labi. Tāpēc svarīgi nepazaudēt ticību, ka viss var nokārtoties, jo dzīvei ir tendence sakārtoties un saasinājumi pāriet. Galvenais sevi noskaņot ilgtermiņa darbam, jo tas prasīs laiku, bet tas nav nemainīgs stāvoklis. Jāatstāj skepse aiz durvīm, jābūt atvērtam pārmaiņām, un ārstējoties var atgriezties darbā, dibināt attiecības un laist pasaulē bērnus!"

Vai ar depresiju var saslimt ikviens?

Atbild Dr. Elmārs Tērauds, psihiatrs, Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centra Ambulatorā centra "Pārdaugava" vadītājs

Iespēja ir, bet visi nesaslimst. Praksē tiek uzskatīts, ka vienlaikus aptuveni 7% no visiem iedzīvotājiem ir ar klīniski nozīmīgiem depresijas simptomiem. Depresīvi traucējumi, kas saistīti ar dažādām dzīves situācijām, novērojami daudz biežāk, bet tā ne vienmēr ir depresija kā slimība. Depresīvs stāvoklis var būt kā reakcija uz dažādām sadzīviskām situācijām, tajā skaitā tuvinieku vai citiem zaudējumiem. Vai, piemēram, cilvēks uzzina, ka viņam vai tuviniekam ir onkoloģiska saslimšana. Arī tad var būt nepieciešama psihologa, psihoterapeita un reizēm arī psihiatra palīdzība, taču uzsvars ir uz situācijas atrisināšanu un atbalsta saņemšanu, dažkārt arī medikamentiem. Savukārt depresijai kā slimībai medikamentozā ārstēšanas daļa būs lielāka.

Kāpēc cilvēks ar depresiju nevar vienkārši "saņemties"?

Atbild Dr. Ieva Everte, Strenču psihoneiroloģiskās slimnīcas ārste-rezidente psihiatrijā

"Depresija nav slinkums, bet slimība. Vai cilvēkam, kurš lauzis kāju, palīdzētu ieteikums "saņemties" un vienkārši iet tālāk? Protams, ka nē. Nepalīdzēs arī teksti: "Re, tev taču viss ir – ģimene, dzīvesvieta, darbs, kā tu vari būt depresijā?" Tas būtu tāpat, kā cilvēkam ar bronhiālo astmu teikt: "Kā tev var būt grūti elpot, apkārt taču ir tik daudz gaisa!" Arī frāze "viss būs labi" nav tas, ko teikt cilvēkam, kurš cieš no psihiskas vai somatiskas slimības. Pirmkārt, mēs nevaram galvot, ka viss būs labi, un ārstēšanās var prasīt ilgāku laiku. Otrkārt, vajag pašiem sevi iedomāties situācijā, kurā esam bezcerīgi iestiguši tumšā, aukstā purvā līdz padusēm, netiekam laukā un nezinām, vai kādreiz vispār tiksim laukā, tajā vietā ir biedējoši un bezcerīgi. Vai šādā brīdī mēs paši justos mierināti ar frāzi "viss būs labi"? Vai arī drīzāk rastos sajūta, ka tuviniekam nav ne jausmas, cik mokoši un smagi tas ir?" uz pārdomām vedina Dr. Ieva Everte. Viņa atgādina – šādas labi domātas frāzes reizēm var tikai attālināt cilvēkus vienu no otra pat tad, ja pirms tam attiecības bijušas tuvas. Ja nav, ko teikt, kopā var arī paklusēt, nav obligāti jāaizpilda visi tukšuma brīži.

Galvenais ir būt blakus, vienlaikus pašam apzinoties savus resursus: "Ja pašiem pietiek psihoemocionālo resursu, varam palīdzēt tuviniekam ar būšanu blakus, uzklausīšanu bez nosodīšanas, iedrošināt meklēt palīdzību. Varam jautāt, kāds atbalsts šobrīd būtu nepieciešams, vai varam palīdzēt pieteikt ārsta vizīti, vai varam aizvest vai pavadīt uz to. Palīdz, ja esam labi informēti par depresijas simptomiem un palīdzības saņemšanas iespējām, tad vieglāk arī argumentēt, ja tuvinieks kādu aizspriedumu vai stigmas dēļ vilcinās vērsties pie ārsta. Ja ir brīži, kad nezinām, ko teikt, tieši tā arī varam teikt: "Es pat nezinu, ko teikt." Varam jautāt, vai varam palīdzēt ar pārtikas sagādāšanu, mājokļa uzkopšanu vai ko citu, un respektēt tuvinieka viedokli, ja viņš no mūsu piedāvātās palīdzības atsakās (bet tas nenozīmē, ka jāpārstāj jautāt)."

Raksts top Latvijas Psihiatru asociācijas kampaņas "Depresijas cena" ietvaros, lai atgādinātu – tā ir augsta: depresija sagādā ne tikai ciešanas pacientiem un viņu tuviniekiem, bet arī zaudējumus valsts ekonomikai, jo nereti traucē cilvēkam pildīt savus darba pienākumus.

Vairāk informācijas meklējiet depresijascena.lv.

Kampaņu informatīvi atbalsta "Narvesen Baltija" un "Visual Media".