Seniore Anna: esmu piemērs, ka arī no dziļas depresijas bedres var izkārpīties

Depresijas ārstēšana nav ne viegla, ne ātra, arī Annai tas prasīja divarpus gadus, taču svarīgākais, ka šobrīd viņa atkal spēj izjust prieku par dzīvi un satikties ar cilvēkiem, arī medikamenti vairs nav jālieto. Reizi nedēļā viņa apmeklē kori un baseinu, rūpējas un priecājas par savu dārzu un katru mēnesī "Zoom" apmeklē lasītāju klubu, kur sazinās ar latviešiem Kanādā un Amerikā. Viņa piekrīt uzticēt savu stāstu cerībā, ka kādam tas var palīdzēt vērsties pie ārsta pēc profesionāla atbalsta, jo Anna neslēpj – pirms šīs pieredzes viņai pašai bijis visai greizs priekšstats par to, kas ir depresija. "Arī es kādreiz domāju, ka vajag tikai saņemties. Nesapratu, ka tā ir smaga slimība, ar kuru cilvēks tiešām pats nevar tikt galā," savu stāstu sāk Anna.

"Manai jaunākajai meitai bija 33 gadi, kad vienā dienā bija pēkšņi jāpieņem, ka viņas vairs nav. Jāsaka godīgi, ja es būtu vientuļš cilvēks, nezinu, vai tiktu tam pāri. Jo tā pieredze ir tik bēdīga, ka vārdos to nevar izstāstīt. Un pirmā doma ir tāda, ka man neviens neko vairs nevar līdzēt un nekas nav maināms. Bet man ir vēl dēls, meita un mazbērni. Viņi ir jaunāki, ar stiprākiem nerviem, un viņi mani ļoti atbalstīja. Tāpat mēs uzreiz saņēmām atbalstu krīzes centrā, tāpēc varu teikt, ka nelaimē man laimējās satikt ļoti labus speciālistus, kas profesionāli un iejūtīgi paveica savu darbu," saka Anna, atklājot, ka visgrūtākais tajā brīdī ir negatīvās domas, kas neatkāpjas ne uz mirkli. Kāpēc tā notika? Kāpēc man? Kāpēc cilvēki, kas nezina, ko iesākt ar savu dzīvi, turpina dzīvot, bet manu meitu, kura ieguva jau trešo augstāko izglītību un zināja, ko darīt, man atņem? Kādēļ tas viss tik netaisnīgi notiek?

"Es negulēju caurām naktīm, un man vairs nebija ne spēka, ne dzīvesprieka, bija zudusi jebkāda interese par dzīvi, kas manam raksturam ir pilnīgi neatbilstoši, jo es tāda neesmu," atceras Anna. Tā ir viena no pirmajām depresijas pazīmēm, ja cilvēks, kurš līdz tam ir labi gulējis, pēkšņi vairs neguļ. Vai arī lietas, kas agrāk sagādāja prieku, vairs neinteresē nemaz. "Varēju pavadīt gultā visu dienu, un mani bija pārņēmusi pilnīga apātija. Es vairs neredzēju sauli, kaut tā spīdēja. Bet tobrīd tas pat kaitina, ka viņa spīd, gribas, lai līst lietus un ir tumšs," depresijas izjūtas raksturo Anna, uzsverot, cik labi, ka tuvinieku atbalsts un palīdzība bija tik savlaicīga.

Viņa godīgi atzīst, ka arī pati sākumā nav ticējusi, ka zāles var palīdzēt. "Līdz tam pieredzes ar medikamentiem man nebija, un, palasot anotācijas, šķita ārprāts, kas tik tur nav. Tāpēc es domāju, ka pacientiem tās pat labāk nelasīt, bet uzticēties savam ārstam." Pirmais jūtamais uzlabojums bija jau pēc divām, trim nedēļām, kad viņa atkal varēja gulēt. "Konstatējot, ka esmu gulējusi četras, piecas stundas pēc kārtas, tie jau bija kā svētki. Pēc tam sāku pamanīt, ka jau kaut kam varu arī pieķerties. Jo depresijas sākumā es nevarēju izdarīt neko.

Tagad šķiet smieklīgi, bet atceros, ka dakteris runāja ar mani kā ar mazu bērnu. Kad pamostaties, pamēģiniet iztīrīt vienu istabu, nākamajā dienu – otru istabu, tad virtuvi. Un es to pat pierakstīju! Jo pie ārsta biju atnākusi kā tāda nelaimes čupiņa un teicu, ka neko nevaru. Viņš ļoti saudzīgi un iejūtīgi teica, bet to taču jūs varat? Labs speciālists redz tavu stāvokli un pielāgojas. Tāpat no savas pieredzes varu teikt, ka arī tikai saruna ar labu profesionāli ārstē. Tāpat kā sesijas pie psihoterapeita ir ļoti palīdzošas, jo, sekojot līdzi sarunai un uzvedinošajiem jautājumiem, esi spiests atslēgties no savām negatīvajām domām. Nekādu brīnumu jau tur nav tāpat, tas notiek soli pa solītim, taču tas ir ļoti vērtīgi, jo, ja es pati jūtos tā, ka neko nevaru, neko nezinu, tas sistematizē un dzīve vairs nešķiet tik bezcerīga. Taču ļoti svarīgi atrast speciālistu, ar kuru izveidojas labs kontakts, jo man sākumā bija arī viena ne tik laba pieredze ar vienu no vadošajiem Latvijas ārstiem, kurš noteikti ir labs speciālists, bet mums vienkārši nesaskanēja.

Vēl, zinot to, ka daudziem bail no antidepresantu izraisītās atkarības, gribu dalīties, ka tā tas nenotiek. Lietoju tos gandrīz divus gadus, un, kad veselība uzlabojās, pakāpeniski deva tika samazināta. Vairs nelietoju ne miega zāles, ne antidepresantus, un nekādas atkarības man nav," stāsta Anna.

Pēc ārsta ieteikuma starp vizītēm viņa veica pierakstus, lai fiksētu, ko jau spēj paveikt. Un tas izrādījās tiešām vērtīgi, jo atmiņa ir īsa un nepierakstot ātri aizmirstas, cik slikti bijis vēl pirms mēneša. Pašam šķiet, ka viss gan bija, gan joprojām ir slikti, bet pierakstos var uzskatāmi ieraudzīt progresu. "Pacietība gan ir vajadzīga!" saka Anna. "Ir jāceļas un, kaut arī to negribas, jāatrod tas kustību veids, kas vislabāk padodas un sagādā prieku. Nedrīkst padoties tam pirmajam izmisumam, ka nekas nav līdzams un dzīve aizgājusi garām.

Tā kā man patīk staigāt, vakaros gāju pastaigā, turpināju peldēties. Man patīk arī lasīt grāmatas, bet tolaik es to nevarēju darīt, jo nespēju koncentrēties, bet fiziskas aktivitātes ar piespiešanos paveikt varēju. Tas bija obligātajā dienas režīmā – pastaigas katru vakaru un regulāra iešana peldēt. Kaut ko darot, var atslēgties no negatīvajām domām. Sākumā tie ir mazi prieka zibšņi, bet vēlāk kļūst arvien lielāki un biežāki. Var jau būt man būtu grūtāk sevi piespiest, ja es būtu viena, jo tās negatīvās domas ir tik stipras un nospiedošas, ka neredzi jēgu dzīvot. Bet mani vakara pastaigās izgrūda atbildība pret savu ģimeni, un arī pati labāk pēc tam jutos.

Saprotot, ka kustības palīdz, centos sevi noslogot, lai nekad neesmu dīkā bezdarbībā. Piespiedu darboties sevi dārzā, jo agrāk man tas bija sagādājis lielu prieku. Palīdzēja arī agrāk apgūtās prasmes – sirds meditācija, cigun vingrojumi, apmeklēju grupas terapiju."

"Sākumā nevienu, izņemot ārstu, negribēju laist tuvumā," stāsta Anna. "Bija pat gadījums, kad draudzene nāca mani apraudzīt, viņa zvanīja pie durvīm, bet es to pat nedzirdēju vai negribēju dzirdēt. Man gribējās visu izsāpēt vienai, bet, protams, labi, ka es nepaliku viena un biju ārstu un ģimenes uzraudzībā."

Pakāpeniski sākās atkopšanās, bet tas prasīja ilgu laiku – aptuveni divarpus gadus. "Varu teikt, ka tikai tagad pusotru gadu es atkal jūtos dzīva un spēju novērtēt, cik daudz prieka ir visapkārt, bet depresijas laikā es pilnīgi norobežojos. Neraugoties uz to, ka saņēmu palīdzību, man nebija spēka runāt pat ar tuviem draugiem, braukt ciemos vai iet sabiedrībā. Lai gan pēc dabas esmu ļoti atvērta cilvēkiem un man patīk kultūras pasākumi, arī pati dziedu korī. Un jāteic, ka tas bija vienīgais, ko turpināju darīt – sakostiem zobiem, bet gāju uz kora mēģinājumiem. Tas prasīja piespiešanos, bet arī tur es varēju nemalt negatīvās domas, jo ir jākoncentrējas uz to, ko dari, un dziedāšana ir kā meditācija mūzikā.

Ilgi necēlu telefonu, jo nevarēju ne ar vienu parunāt. Un mani draugi to zināja: viņa neatbild zvaniem. Bija jāpaiet laikam, lai izietu cauri visām zaudējuma fāzēm – noliegumam, dusmām, kaulēšanās fāzei, sērām un tikai tad nonāktu līdz pieņemšanai," stāsta Anna. Līdzcilvēkiem tajā brīdī ir ļoti svarīgi nepārkāpt robežu un neiet tur, kur cilvēks negrib viņus laist, bet vienlaikus atgādināt un radīt sajūtu, ka viņi ir sasniedzami, tiklīdz viņu palīdzība – praktiska vai emocionāla – ir nepieciešama. "Tuvošanās ir jāveic smalkjūtīgi," saka Anna, atzīstot, ka bija arī draugi, kuru ziņkārība izrādījās stiprāka par smalkjūtību. Kā pilnīgi pretēju piemēru viņa min tās draudzenes, kas piedāvāja aiziet ar viņu kopā uz kapiem pie meitas.

"Citiem šādā situācijā varu teikt, ka ir jāuzticas tuviem cilvēkiem un jāgriežas pēc profesionālas palīdzības pēc iespējas agrāk, jo citādi rezultāts var būt pavisam bēdīgs, tāpēc, ka tādā brīdī tu vairs neredzi jēgu arī savai dzīvei. Bet es esmu piemērs, ka arī no tik dziļas bedres ir iespējams izkāpt un dzīve atkal sagādā prieku. Varu uzņemt viesus un ciemoties, un kā vecos laikos, saprotot, ka dzīve ar to nav beigusies, tā turpinās. No profesora Danilāna esmu aizņēmusies domu, ka ar garlaicīgiem cilvēkiem nav jādraudzējas. Un tādi cilvēki tik tiešām ir pazuduši no manas dzīves, es vairs neizniekoju savu laiku nevērtīgām sarunām. Ja cilvēks pārstāj sevi izglītot un viņam ir šauras intereses, ar viņu tiešām ir garlaicīgi. Tajā pašā laikā tuviem un svarīgiem cilvēkiem man laiks atradīsies vienmēr! Tāpat es daudz vairāk izjūtu labo, kas notiek apkārt. Piemēram, paralimpieši, kas varētu sēdēt maliņā un raudāt, ved mājās medaļas un iedvesmo visus.

Kopumā varu teikt, ka esmu kļuvusi stiprāka un mani vairs neskar tādi sadzīves sīkumi, par kuriem cilvēki sabiedrībā vārās, piemēram, par Covid. Skumji, ka cilvēki var tērēt laiku un racionāli nedomāt, nodarboties ar niekiem un kūdīšanu. Man ir vēlēšanās atbalstīt un palīdzēt tiem, kuriem dzīve nav veiksmīgi salikusies.

Vienās viesībās mēs satikāmies trīs mammas, kas zaudējušas savus bērnus, un tad es sapratu, ka tas nemaz nav tik reti, ka tā diemžēl notiek. Un tas ir tas, kas sākumā tevi tik drausmīgi tracina, kāpēc tieši mūsu ģimenei tā notika, bet izrādās, ka diemžēl šādi gadījumi vienkārši ir. Un nav cita ceļa, kā izsāpēt, pārdzīvot, bet turpināt dzīvot.

Arī tagad, to stāstot, es šņaukājos, bet tas vairs nav tik plosoši un nebūs tā, ka šonakt vairs nevarēšu gulēt. Skumjas un sēras par šo gadījumu paliek uz visu mūžu, bet sāpes vairs nav tik akūtas. Jubilejas reizē varu aiziet uz kapiņiem parunāt, taču nav vairs tās bezpalīdzības un traģisma, ka nekad nekas vairs nebūs labi.

Atceros, ka pirmajā reizē ārsts man uzzīmēja bedri, sakot, ka esmu tur apakšā un man ir jātiek augšā. Tajā brīdī tev spēka nav, ticības nav, bet, ja tev ir ticība cilvēkam, pie kā tu esi aizgājis pēc profesionālas palīdzības, viņš var palīdzēt no šīs bedres izkļūt. Man tā bija. Un man vēl joprojām ir cilvēks pie kura varu vērsties un saņemt atbildes uz saviem jautājumiem."

*Bērnu un mazbērnu dēļ vārds ir mainīts.

Raksts top Latvijas Psihiatru asociācijas kampaņas "Depresijas cena" ietvaros, lai atgādinātu – tā ir augsta: depresija sagādā ne tikai ciešanas pacientiem un viņu tuviniekiem, bet arī zaudējumus valsts ekonomikai, jo nereti traucē cilvēkam pildīt savus darba pienākumus.

Vairāk informācijas meklējiet depresijascena.lv.

Kampaņu informatīvi atbalsta "Narvesen Baltija" un "Visual Media".