Covid-19 laiks depresijas statistiku noteikti nav uzlabojis – 2020. gadā pašnāvību skaits palielinājās, un tas nav pārsteigums, jo depresijas rādītājus vienmēr ietekmē valsts sociālā un ekonomiskā situācija. Protams, 2020. gadu nevar ne salīdzināt ar deviņdesmito gadu sākumu, kad sev dzīvību atņēma 1000–1200 cilvēku gadā. Tagad ir daudz vairāk sakārtota sociālā atbalsta sistēma, kopējais dzīves līmenis ir uzlabojies, arī depresijas atpazīšana notiek raitāk, un ārstēšana ir daudz efektīvāka nekā pirms 30 gadiem: pieejamas bezmaksas psihiatru konsultācijas, valsts daļēji kompensē medikamentus, to klāsts kļūst aizvien plašāks, psihiatrijā ienāk mūsdienīgas ārstēšanas metodes.
It kā viss ir labāk, un tomēr valsts psihiatriskajā aprūpē nonāk ļoti neliela daļa cilvēku, kuriem būtu vajadzīga palīdzība. Jaunākie pētījumi liecina, ka Latvijā ar depresijas simptomiem ir saskārušies 7-8% sabiedrības. Taču no šiem aptuveni 120 tūkstošiem cilvēku psihiatru vai ģimenes ārstu redzeslokā nonāk tikai 5% jeb aptuveni četri līdz pieci tūkstoši, lielākoties jau ar vidēji smagu vai smagu depresiju – tātad ielaistu slimību. Iespējams, vēl kāda daļa vēršas pēc palīdzības privātajā sektorā, tomēr starpība tik un tā ir nepiedodami liela. Un tas notiek apstākļos, kad ārstu pieejamība ir labāka nekā jebkad agrāk, kad mēs regulāri izglītojam ģimenes ārstus, lai arī viņi spētu atpazīt depresijas simptomus, kad attīstās ambulatorie dienas centri. Ne visiem depresijas pacientiem ir vajadzīgs stacionārs, un pat ne visiem ir vajadzīgi medikamenti, taču palīdzība ir vajadzīga visiem.
Un te nonākam pie vairākiem būtiskiem šķēršļiem, kas liedz cilvēkiem laikus meklēt palīdzību. Viens no tiem, kā jau visās medicīnas nozarēs, ir nepietiekams valsts līdzfinansējums zāļu iegādei. Valsts antidepresantus kompensē 75% apmērā. Tas nav slikti, taču nav arī īsti labi. Pirmkārt, kompensācija 100% apmērā ļautu pacientam izvēlēties piemērotāko medikamentu, nevis to, kuru viņš var atļauties. Otrkārt, iztēlosimies cilvēku, kuram ir depresijas simptomi. Tā ir mokoša sajūta, cilvēks visu redz drūmās krāsās, nereti ir nobijies vai nokaunējies, jo maldīgi domā, ka depresija ir viņa paša rakstura vājums, un atrod dažādas atrunas un ieganstus, lai zāles nebūtu jālieto. Ja viņam vēl liek par tām piemaksāt, pretestība tikai palielinās. Taču depresija pati no sevis nepāriet, tā būtiski ietekmē darba spējas, traucē koncentrēties, pazemina produktivitāti, un vidēji smagos vai smagos gadījumos bez medikamentu terapijas neiztikt.
Otra būtiska problēma, kas cilvēkiem liedz meklēt palīdzību, ir nevēlēšanās, lai viņus uzskata par "psihiem", kā to mēdz dēvēt. Depresija ietekmē fizisko pašsajūtu, cilvēkam var būt vājums, miega traucējumi, locītavu sāpes, apetītes zudums, bet viņš ir gatavs atrast jebkādu fizisku saslimšanu, lai tikai nebūtu jāatzīst, ka problēmas sakne meklējama psihiskajā veselībā. Īpaši tas sakāms par vīriešiem, kuriem šķiet, ka viņiem vienmēr jābūt stipriem un vareniem, sevišķi tad, ja depresija piemeklē pirmoreiz. Viņi jūtas kā "lūzeri", kas nespēj paveikt savu darbu, – un nespēj jau arī, taču tam nav nekāda sakara ar slinkumu vai neizdarību. Cilvēki paši nesaprot, kas ar viņiem notiek, un, ja blakus nav neviena, kurš pamudinātu meklēt palīdzību, depresija tiek ielaista smagā formā. Rezultātā – 85% pašnāvību Latvijā izdara vīrieši.
Līdz šim neatrisināta problēma ir arī datu uzskaite par psihiatrijas pacientiem, kas cilvēkus biedē: nonākšana depresijas pacientu reģistrā nozīmē vairākus ierobežojumus, piemēram, liegumu iegūt ieroča nēsāšanas vai glabāšanas atļauju, kas varbūt skar nelielu sabiedrības daļu, vai autovadītāja apliecības iegūšanu, kas jau daudzus padara domīgus. No vienas puses, tas tiek darīts sabiedrības drošības vārdā, lai izvairītos no situācijām, kad cilvēks, kuram ir depresija un domas par pašnāvību, nolemj sev līdzi nāvē paķert vēl dažus. No otras puses, ja tas attur cilvēkus no palīdzības meklēšanas, vajadzētu izvērtēt, vai labi domātais nepanāk pretēju efektu un vai nebūtu vērtīgāk, ja cilvēks saņemtu nepieciešamo ārstēšanu un atgrieztos normālā dzīvē ar visām pielaidēm, atļaujām utt., nevis slēptos un ciestu.
Nevar izslēgt arī aizspriedumus pret psihiatriju kā tādu, un te diemžēl jāteic, ka sabiedrībā ir dzīva sāpīga vēsturiskā atmiņa par padomju laikiem, kad psihiatrija saistījās ar politiski motivētu ieslodzījumu un represīvām metodēm. Mēs neesam unikāli – līdzīgi aizspriedumi un sāpīgas atmiņas, kas krājušās jau kopš viduslaikiem, dominē visā pasaulē. Taču psihiatrija pēdējā laikā ļoti mainās, veidojas arvien vairāk ambulatoro dienas centru, kur cilvēks var saņemt dažādu speciālistu palīdzību un vakarā mierīgi doties mājās.
Un vēl jāuzsver, ka mums aug lieliski jaunie kolēģi, taču viņiem ir vajadzīgas valsts nodrošinātas rezidentūras iespējas. Sevišķi dramatiska šobrīd ir situācija bērnu psihiatrijā, kur katastrofāli trūkst speciālistu un pārmaiņas ir vajadzīgas nekavējoties.
Mums diemžēl nav precīzas uzskaites, cik cilvēku izdodas glābt no pašnavības, jo ne visi atklāj, ka par to domā. Ja cilvēks sāk par to runāt, risks, ka viņš to izdarīs, jau būtiski samazinās. Taču vislabāk būtu tiktāl nenonākt. 60-70% depresijas gadījumu var izārstēt, pārējos gadījumos var uzlabot pacienta stāvokli, lai cilvēks labi justos un dzīvotu kvalitatīvu dzīvi, pat ja tas nozīmē regulāras konsultācijas ar ārstu un ilgstošu medikamentu lietošanu. Psihiatrijas nozare jūt Veselības ministrijas atbalstu, taču darāmā vēl ir daudz. Nozare gaida attīstības plānu, kas paredzētu gan pietiekamu finansējuma apjomu un infrastruktūras attīstību, gan gudru pacientu uzskaiti un ārstu pieejamību. Gribētos, lai psihiatrija līdz ar citām medicīnas nozarēm neiznīkst Covid-19 ēnā un mums ik gadu nenāktos maksāt visaugstāko cenu par ārstējamu slimību.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!