Viens no skarbākajiem "Stiprini stipros" stāstiem bija 2018. gada nogalē par insulta skarto Juri, kurš pēdējos četrus dzīves gadus bija "piekalts" gultai. Viņa sieva, sirma kundze, nelūdza ziedojumus funkcionālajai gultai vai aprūpētājas algošanai, bet gan vīra ēdienam. Pie katetriem un sistēmām pieslēgto, tikpat kā nekontaktējamo Juri nevarēja paēdināt ar sautējumu vai sviestmaizi, bet tikai ar speciālu uzturu – enterālo medicīnisko pārtiku, ko ievadīja caur zondi vēderā un kas pilnībā aizstāja ēdienu un dzērienu (zemāk attēlā pa kreisi). Mēnesī tas izmaksāja 400 eiro. Ar abu pensijām nepietika, sieva ņēma "SMS kredītus", iedzenot sevi vēl lielākā postā. Šai problēmai, kas skāra daudzas ģimenes, "Delfi" vēlreiz pievērsās 2019. gada rudenī sērijas "Sāpju slieksnis" rakstā un sērijā "Bads nav metafora". 2019. gada novembrī Veselības ministrija apņēmās no 2020. gada vidus no valsts budžeta pilnībā apmaksāt enterālo un parenterālo uzturu, un tas arī tika izdarīts. Šāgada "Stiprini stipros" raksta varonei Ilvijai vismaz šīs raizes atkrīt – viņa šo uzturu saņem par valsts naudu.

Taču neatrisināts ir jautājums par tā dēvēto dzeramo medicīnisko papilduzturu (attēlā no labās). Ja nebūtu ziedojumu, "Stiprini stipros" varones Esteres (26 gadi) ģimenei šis uzturs būtu jāgādā pašiem, savukārt Sārai (17) to apmaksā valsts, jo viņa ir paliatīvās aprūpes programmā. Dzeramo medicīnisko papilduzturu vajag daudziem, arī onkoloģijas pacientiem, kuri smagās slimības dēļ strauji zaudējuši svaru, cieš no ķīmijterapijas vai staru terapijas blaknēm, un ilgstoši guļošiem pacientiem, piemēram, pēc insulta. "Ziedot.lv" par ziedotāju naudu šī gada 10 mēnešos ir palīdzējis 330 reizes, gādājot šo papilduzturu par vairāk nekā 55 000 eiro. Vidēji 30 cilvēki ik mēnesi nespēj paši par to samaksāt mēnesī no 80 līdz pat 600 eiro (vidēji ap 168 eiro mēnesī). "Šie cilvēki fiziski spēj uzņemt uzturu un viņi var paši ēst, bet nevar uzņemt ēdienu pietiekoši," paskaidro "Ziedot.lv" pārstāve Inese Danga.

Par to, ka ir nepieciešama valsts rīcība, lemjot par iespēju vismaz daļēji kompensēt pacientiem šīs pārtikas izmaksas, – iestājas Tiesībsargs, kurš iepriekš veica izpēti, izrunājot ārstu profesionālās organizācijas un "Ziedot.lv".

Līdz ar to noteiktos gadījumos šāda pārtika nebūtu jāuzskata tikai par uztura papildinājumu, bet gan par būtisku un pat neatņemamu ārstēšanās procesa sastāvdaļu, secināja Tiesībsargs. Arī ievēroja, ka izmaksas ir ievērojamas un liela daļa cilvēku to nevar atļauties. Tāpēc Tiesībsargs aicināja valdību līdz 2021. gada 15. decembrim izvērtēt, kādi pasākumi var tikt īstenoti, lai nodrošinātu, ka cilvēki, kam šis medicīniskais papilduzturs nepieciešams un medicīniski pamatots, spēj saņemt valsts atbalstu iegādei. 15. novembrī sanāksmē Veselības ministrijas un Nacionālā veselības dienesta pārstāvji pārrunāja iespējas nodrošināt valsts apmaksātu papildu uzturu noteiktos gadījumos un nolēma lūgt viedokli universitātes slimnīcām un ārstu profesionālajām asociācijām.

Kādu atbildi Ministru Kabinets sniedza Tiesībsargam? "Veselības ministrijai sadarbībā ar nozares speciālistiem, Zemkopības ministriju un Labklājības ministriju līdz 2022. gada 1. jūnijam izvērtēs iespējas no valsts budžeta līdzekļiem kompensēt perorāli lietojamo speciālo pārtiku pacientiem, kuriem šādas pārtikas lietošana ir nepieciešama un medicīniski pamatota, kā arī sagatavot finanšu aprēķinus prioritārajiem pasākumiem speciālās pārtikas kompensācijai."

Pozitīvas izmaiņas var priecēt bērnu vecākus, un tās savā ikdienā redz arī "Ziedot.lv". Kopš šāgada vidus vairs nav bijuši palīdzības lūgumi aprūpes mājās nodrošināšanai smagi slimiem bērniem. Iemesls: valstī ieviests tā sauktais pārveidotais asistenta-aprūpētāja pakalpojums. Bērni ar invaliditāti, kuriem ir nepieciešama īpašā kopšana un palīdzība pārvietošanās atbalstam un pašaprūpei ārpus mājokļa, var saņemt asistenta pakalpojumu – konstantas 80 stundas mēnesī. Tāpat viņi var saņemt pašvaldības finansētu aprūpes pakalpojumu – līdz 80 stundām mēnesī – bez ienākumu situācijas izvērtējuma.

Savukārt attiecībā uz pieaugušo aprūpi mājās būtiskas izmaiņas pagaidām nav novērojamas.

Tiesa, ir atsevišķi projekti un programmas iedzīvotāju grupām, par kurām "karsti" jāķer informācija, lai nepalaistu garām. Piemēram, Labklājības ministrijas deinstucionalizācijas (DI) projekts, kur tā finansētus pakalpojumus var saņemt pilngadīgas personas ar garīga rakstura traucējumiem, kurām ir noteikta I vai II grupas invaliditāte. Tāpat arī no šāgada 1. oktobra Labklājības ministrija (LM) un sociālais uzņēmums SIA "Hospiss Māja" uzsāka izmēģinājuma projektu par hospisa aprūpi mājās Rīgā un Pierīgā dzīvojošām pilngadīgām personām un atbalstu viņu ģimenes locekļiem, apņemoties līdz nākamā gada beigām šādu aprūpi nodrošināt vidēji 10 cilvēkiem mēnesi (vairāk lasīt šeit). Taču te runa par paliatīviem jeb terminētiem pacientiem, nevis visiem ilgstoši aprūpējamiem pacientiem, kas kopjami var būt gadiem.

Tāpat arī no valsts budžeta naudas tiek finansēti bērnu paliatīvās aprūpes pakalpojumi, tos mājās var saņemt bērni dažādu dzīvi ierobežojošu un dzīvību apdraudošu slimību gadījumos vecumā līdz 24 gadiem un viņu ģimenes locekļi (vairāk lasīt te) .

Iepazīstoties ar pašvaldību saistošajiem noteikumiem, atklājas, ka aprūpe mājās (pieaugušajiem) lielākoties ir pieejama ģimenēm ar zemiem ienākumiem. Pārējie tiek uzskatīti par maksātspējīgiem iedzīvotājiem, kam par tuvinieku jārūpējas pašiem. Labklājības ministrijas Sociālo pakalpojumu departamenta pārstāvis Aldis Dūdiņš atsaucas uz "mūsu veco labo 1937. gada Civillikumu", kurš nosaka, ka cilvēkam par savu piederīgo ir pienākums rūpēties.

Taču, kādi ir ienākumu "griesti", lai šobrīd saņemtu pašvaldības apmaksātu aprūpi mājās? Pašvaldības to nosaka atšķirīgi. Piemēram, Rīgā – ienākumi vienai personai mājsaimniecībā nedrīkst pārsniegt 500 eiro neto. Savukārt Ikšķilē – vientuļai personai valstī noteiktās minimālās algas jeb 500 eiro līmenī, pārējiem 75% no valstī noteiktās minimālās algas. Talsos pašvaldības finansētu aprūpi mājās var saņemt personas, ja apgādnieka ienākumi atbilst trūcīgas vai maznodrošinātas personas (ģimenes) statusam; arī var saņemt personas, kurām nav likumīgu apgādnieku un kuru pensijas apmērs nepārsniedz valstī noteiktās minimālās darba algas apmēru un vēl atsevišķos gadījumos.

"Stiprini stipros" stāstos bieži atklājas: ģimenes locekļu ienākumi ir virs minimālajiem un viņi nekvalificējas pašvaldības apmaksātai aprūpei mājās. Smagi slimā tuvinieka aprūpes nodrošināšana pašu spēkiem var iedzīt visu ģimeni trūkumā, citi pamet pamet darbu, lai paši aprūpētu tuvinieku vai/vai kvalificētos pašvaldības atbalstam, ar kuru visbiežāk tāpat nepietiek. Piemēram, ja pašvaldības aprūpētāja/s ierodas, uz vienu vai pāris stundām dienā. Turklāt aprūpētājs ir tikai viena no vajadzībām ilgstoši kopjamam cilvēkam, nepieciešamas arī, piemēram, zāles, aprūpes un higiēnas preces utt., un tas viss izmaksā ļoti dārgi. Tuvinieki tad dodas lūgt ziedojumus.

Dimanta norāda: ja neiedziļinās jautājumā par aprūpi mājās, tad atbilde ir vienkārša – ir tak valsts apmaksātās paliatīvas gultas, "bet ka tās pieejamas vien 30 dienas un uz tām jāgaida mēnešiem, parasti aizmirstās pateikt."

Jau pirmajā "Stiprini stipros" atbalsta akcijas gadā secinājām, ka pašvaldības apmaksāta aprūpe mājās ir pieejama daudzviet, bet ne visā Latvijā. Tad LM dati liecināja, ka no Latvijas 119 pašvaldībām 99 šo pakalpojumu nodrošina. Tātad 20 jeb katrā sestajā pašvaldībā aprūpes mājās nebija.

Tiesa, tādus rādītājus kā minimālo aprūpes stundu skaitu mēnesī un arī minimālos aprūpētāju algu griestus nav plānots noteikt likuma grozījumos, atklāj LM pārstāvis. Dūdiņš uzsver, ka šīs ir minimālās prasības: "Pakalpojuma finansētājs ir pašvaldības, līdz ar to valsts nosaka tikai vispārīgos principus, tajā skaitā tos, kas minēti arī noteikumu ievaddaļā. Savukārt asistenta pakalpojums tiek finansēts no valsts budžeta. Šajā situācijā valsts puse ir tiesīga noteikt detalizētus nosacījumus", piemēram, stundu skaitu un likmes. Aprūpētāju zemās algas jau izsenis bijis viens no galvenajiem tematiem "Stiprini stipros", ne velti ir ģimenes, kas vāc ziedojumus, lai piemaksātu stundas šim pašvaldības pakalpojumam, piemēram, vienai vai dažām stundām dienā, ar ko nepietiek.

"Es nekad neesmu uzskatījusi, ka tā ir normāla situācija, ka cilvēks, nokļūstot bezpalīdzīgā stāvoklī, spiests vai nu izputināt savu ģimeni, lūgt ziedojumus, nebeidzami skaidroties ar valsts un pašvaldību iestādēm, vai ilgi un mokoši mirt sāpēs un vientulībā," portālam "Delfi" atzīst "Ziedot.lv" vadītāja Rūta Dimanta. "Ziedot.lv" pieredzējusi daudzas situācijas, kas nav savienojamas ar cilvēka cieņu.

"Cilvēki guļ mājās, piekalti pie gultām, ar milzīgiem izgulējumiem un neciešamām sāpēm, bet dažkārt kā vienīgo palīdzību saņem bukletu, kurā rakstīts, ka valsts vai pašvaldība šādās situācijās visu nodrošina. Bet, kad vēlas saņemt ministriju radītajā bukletā uzskaitīto kādu no 4 palīdzības veidiem – ģimenes ārsta vizīti, piemēram, atsāpināšanai vai brūču kopšanai, konsultāciju pie paliatīvās aprūpes speciālista, veselības aprūpes mājās pakalpojumu vai aprūpi paliatīvajā nodaļā, tad pretī nav neviena, kas to nodrošina, nevis tikai teorētiski, bet brīdī un situācijā, kad to vajag. Vai nu ģimenes ārsts pasaka, ka viņam nav resursu, vai pārējās vietās uz pakalpojumu ir bezgala gala rindas."

Ko darīt ar šajā rakstā pieminētajām aprūpes mājās pieejamības problēmām? LM ir aizdomājusies par risinājumu, kas gan pagaidām ir ļoti "zaļš". "Mēs strādāsim pie tā, lai, piesaistot starptautiskos ekspertus, izveidotu arī Latvijā finansiāli pamatotu un ilgtspējīgu sistēmu, kādu mēs pazīstam Vācijā, Nīderlandē un citās valstīs. Ko sauc par obligāto sociālo apdrošināšanu pret long-term care (no angļu val. – ilgtermiņa aprūpes) risku," norāda LM pārstāvis Aldis Dūdiņš. Proti, tad nebūtu tādu ierobežojumu, kādi ir šobrīd, piemēram, ienākumu griesti, un pamatpakalpojumam nepieciešamo summu nosegtu no apdrošināšanas budžeta. "Protams, tas izklausās skaisti. Bet tur ir vairāki zemūdens akmeņi un tā tālāk. Diemžēl būtiskākais, ka tas varētu būt saistīts ar neglābjamu nodokļu sloga paaugstināšanos," saka Dūdiņš. Kā šī sistēma darbotos, viņš pagaidām vēl neskaidro. Plāns ir meklēt līdzekļus, lai varētu piesaistīt starptautiskos ekspertus, piemēram, no Eiropas Komisijas, Ekonomiskās Sadarbības un Attīstības organizācijas (OECD) vai Pasaules bankas, kas izanalizētu situāciju un nāktu ar savu redzējumu.