Pērnā gada novembrī, esot vēl Finanšu ministrijas Juridiskā departamenta direktors, viņš uzņēmās jaunos darba pienākumus pēc tam, kad iepriekšējā vadītāja Dace Gaile stājās Ekonomikas ministrijas administrācijas vadītājas amatā. Lapiņš plānojis stiprināt iestādes kapacitāti un veicināt iepirkumu centralizāciju, bet sarunā ar portālu "Delfi" vērtē Latvijas pasūtītāju kompetenci un tirgus dalībnieku "grēkus", kā arī vienlīdzīgas konkurences nodrošināšanas iespējas. Runājot par grozījumiem likumā, kas cita starpā paredz, ka publiskajos iepirkumos var piedalīties tikai godprātīgi pretendenti, viņš nosaka: "Te nav koncentrēšanās uz konkrēto situāciju ar būvnieku karteli – profesionālās darbības pārkāpumi ir iespējami ļoti dažādās jomās. Vai vēlamies slēgt līgumu ar veterināro pakalpojumu sniedzēju, kas ir pieļāvis dzīvnieku badināšanu? Tas ir viens no daudziem piemēriem."

2020. gadā novērots būtisks sūdzību skaita pieaugums, izskatīšanai pieņemti 510 iesniegumi (salīdzinājumam: 2019. gadā – 360 iesniegumi). Pasliktinoties situācijai ekonomikā, Iepirkumu uzraudzības birojam iesniegto sūdzību skaits pieaug. Cik liela šogad ir sūdzību intensitāte?

Korelācija tiešām ir, tomēr šobrīd vēl nav sākušies Atveseļošanas un noturības mehānisma un nākamā fondu plānošanas perioda projekti, bet iepriekšējā plānošanas perioda iepirkumi lielākoties jau ir veikti. Jāpaskatās, kā šis gads noslēgsies, jo noteikti projekti ir tikuši atlikti uz vēlāku laiku, piemēram, uz gada beigām. Bet būtisku izmaiņu nav. Vienlaikus nevar teikt, ka Covid-19 dēļ iepirkumos kaut kas ir būtiski mainījies, jo ikdienas procesi nav apstājušies. Tiek turpināti infrastruktūras projekti, iepirkumi notiek.

Esat minējis, ka katru gadu apmēram 50% IUB saņemto sūdzību ir pamatoti. Vai uzņēmumu sagatavotās sūdzības ir labāk izstrādātas un pamatotas?

Uzņēmumu un juristu kompetence aug, tomēr kopumā gadu laikā procenti nemainās, apmēram puse saņemto sūdzību ir pamatota.

Kāda ir situācija ar IUB apstrīdētajiem lēmumiem tiesā? Kāds ir uzvaras procents?

Tiesā tiek apstrīdēti nedaudz virs 10% no mūsu lēmumiem, no kopējā skaita tas ir mazs procents. Vērtējot tiesvedību rezultātu gadu gaitā, lielākajā daļā gadījumu tiek paturēti spēkā mūsu lēmumi. Statistika ir IUB labvēlīga.

Mēs paši esam identificējuši vairākas problēmu jomas, piemēram, ir iepirkumu pārtraukšanas lēmumi, par kuriem esam diskutējuši ar Tieslietu ministriju un tiesu pārstāvjiem. IUB lēmums ir jāpieņem mēneša laikā no tā apstrīdēšanas, un mēs vadāmies pēc tajā brīdī redzamajiem faktiem un pieņemam lēmumu. Savukārt tiesai ir pieejams jau daudz ilgāks laiks, un tā var novērtēt pasūtītāja darbības, kas ir notikušas jau pēc IUB lēmuma. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc iepirkumu pārtraukšanas gadījumos šī tendence nav tik laba.

Cik optimāls ir viens mēnesis lēmuma pieņemšanai?

Viss ir relatīvs, jautājums, ar ko salīdzinām. Salīdzinot ar tiesvedības procesu, tas ir ļoti īss laika posms. Ja pasūtītāja lēmums tiek apstrīdēts, tam ir jāsagatavo paskaidrojums, mums ir jāiepazīstas ar šo informāciju. Pirmajās divās nedēļās pasūtītājs sagatavo paskaidrojumu, un birojam izvērtēšanai un lēmuma sagatavošanai paliek atlikušās divas nedēļas. Mēs katru dienu izskatām vismaz vienu, bieži vien arī vairākus iesniegumus.

Salīdzinājumā ar citu valstu praksi mēnesis ir salīdzinoši īss laika periods, daudzās valstīs termiņi apstrīdēšanai ir garāki. Teiktu, ka mēnesis ir optimāls laiks. Tomēr svarīgi runāt par kopējo iepirkuma norises laiku – no piedāvājuma iesniegšanas brīža (neņemot vērā izsludināšanas laiku) līdz lēmuma pieņemšanai. Tas ir ļoti liels izaicinājums, kur sava loma ir pasūtītāja kompetencei. Turklāt, piemēram, būvniecībā svarīga ir arī sezona, tāpēc ļoti svarīga ir plānošana pasūtītāja pusē.

Atsevišķa saruna ir par laiku no iepirkuma izsludināšanas līdz piedāvājumu saņemšanai. Te diemžēl bieži gadās, ka iepirkums tiek izsludināts un tad tirgus dalībnieki sāk komentēt tā prasības, un mēs saprotam, ka varbūt ne līdz galam korekti noformētas prasības. Un tad sākas iepirkuma nosacījumu grozīšana, termiņa pagarināšana. Šis ir brīdis, kad lielā daļā gadījumu iepirkums izstiepjas. Tas liecina, ka pašā sākumposmā iepirkumi nav labi sagatavoti. Pasūtītājam ir jāizpēta tirgus, jāsaprot, ko tas var nodrošināt u. tml. Šis ir posms, pie kura visvairāk jāstrādā. Tomēr svarīgi, cenšoties saīsināt laika periodu, nezaudēt kvalitāti.

Pasūtītājiem un piegādātājiem ir jācenšas iekāpt vienam otra kurpēs, svarīga ir komunikācija. Kā šobrīd vērtējat komunikāciju starp pasūtītājiem un izpildītājiem? Vai tā mainījusies, ņemot vērā arī pandēmijas ietekmi?

Ir vairāk nekā 1500 reģistrētu pasūtītāju, līgumu summas gadā sasniedz 3,3 miljardus eiro, tas ir diezgan liels skaitlis, vērtējot mūsu ekonomikas apmērus. Un pasūtītāju kopums nav viendabīgs. Ir pasūtītāji, kas ir ļoti labā sazobē ar piegādātājiem – komunicē ar tiem, saprot, kas notiek tirgū. Šiem uzņēmumiem ir pietiekami liela kapacitāte, lai šos procesus vadītu.

Diemžēl ļoti daudzos gadījumos līmenis ir saglabājies zems. Bet mēs nevaram prasīt, lai visi pasūtītāji būtu ar augstu kompetenci noteiktās sfērās. Piemēram, izglītības iestādē iepirkumu komandai var nebūt kompetences, lai iepirktu būvdarbus. Un nekad arī nebūs, tas nav vajadzīgs. Līdz ar to ir jāskatās centralizēto risinājumu virzienā, iespējams, tā var būt viena struktūra vienā vai vairākās pašvaldībās ar atbilstošu kompetenci. Par to mums būs jādomā agri vai vēlu, it īpaši attiecībā uz lielajiem un sarežģītajiem iepirkumiem. Potenciāls efektivitātei ir ļoti liels. Piemēram, Igaunijā ir 500 pasūtītāji un līguma summas gadā ir ap četriem miljardiem eiro.

Dažos gadījumos komunikācija ir uzlabojusies, citos saglabājusies tajā pašā līmenī. Nedaudz skumdina arguments – kāpēc mēs nevaram vai negribam vairāk izdarīt, mums taču ir zema kompetence, nav kapacitātes. Ar šādu pieeju mēs nekad situāciju neizmainīsim, līdz ar to mēģinām raisīt diskusijas. Juridiskās zināšanas ir trešdaļa no tā, kas nepieciešams iepirkuma gaitā, lielākā daļa ir ekonomiskās, finanšu un tirgus, tehniskās zināšanas.

Kuri ir kompetenti pasūtītāji, kuri – ne tik ļoti?

Mēs plānojam nākamgad vai vēlāk ieviest pasūtītāju reitingošanas rīku. Labi piemēri ir "Latvijas valsts meži", "Latvijas Valsts ceļi", "Latvenergo", "Rail Baltica" ieviesēji u. c., arī daudzas pašvaldības uzrāda ļoti labus rezultātus. Tomēr pašvaldībās un arī centrālās pārvaldes iestādēs var būt ļoti dažādi līmeņi. Kopumā nozarēs, kurās ir izveidojies augsts centralizācijas līmenis, iepirkumu veicēju kapacitāte ir salīdzinoši laba.

Esat minējis, ka daudzo pasūtītāju dēļ tirgus ir sadrumstalots, bieži vien dominē īstermiņa domāšana, kas var nodarīt kaitējumu konkurencei. Kāds ir progress iepirkumu centralizēšanā un stratēģisko iepirkumu attīstīšanā?

Centralizācija var nodrošināt ilgtermiņa skatījumu, bet tas nenozīmē, kas tas notiks pats no sevis. Tas ir jautājums par kopējo stratēģiju – ko mēs uzsveram, kā veicam iepirkumus no plānošanas posma līdz pabeigtiem darbiem. Piemēram, būvniecības izmaksas šobrīd aug, to ietekmē metāla cenas, garās piegādes ķēdes u. c. Un ir jautājums, vai tiešām būvobjektā mums ir vajadzīgi materiāli, kuriem ir šādas garas piegādes ķēdes. Jau projektēšanā būtu jāpavērtē, ar kādiem materiāliem un risinājumiem celt ēkas, lai mazinātu cenu ietekmi. Kad projekts ir gatavs, būvnieks to izpilda. Turklāt lielākās izmaksas ir nevis būvējot, bet ekspluatējot ēku. Līdzīgi var iekļaut klimata jautājumus iepirkumos, un tirgus var piemēroties. Latvijā lielākajā daļā gadījumu šāds tālredzīgs skatījums izpaliek.

Ir pasūtītāji, kam vēsturiski izveidojusies liela tirgus vara konkrētā nozarē, piemēram, "Latvijas valsts meži", "Latvenergo", "Autotransporta direkcija" u. c. Šajās jomās centralizācija ir notikusi dabīgā veidā. Jautājums, ko darīt ar pārējiem. Ja iestādei vienreiz 20 gados ir jārekonstruē savas telpas, tai nav šādas pieredzes. Un šādos gadījumos mēdz parādīties īstermiņa domāšana – ja vajag rekonstruēt telpas, tad vienkārši izdara to bez tālredzīgas stratēģijas.

Vai tālredzīgas stratēģijas impulsam būtu jānāk no pasūtītāja vai sabiedrības puses?

Tas ir jautājums par vistu un olu – kurš pirmais. Droši vien tam ir jānāk reizē. Lielā mērā valsts pārvaldes un politiķu uzdevums ir rādīt virzienu. Uzskatāms piemērs ir transporta jomā. Pirms pāris gadiem vēl bijām pārliecināti, ka vismaz 10 gadus brauksim ar klasiskajiem iekšdedzes dzinējiem, kas primāri būs dīzeļauto, bet šobrīd arī Latvijā jau salīdzinoši bieži uz ielām pamanāmi elektroauto, nemaz nerunājot par Eiropu. Vai mans nākamais transportlīdzeklis būs dīzeļa automobilis? Iespējams, bet es jau par to šaubos. Tā jau ir izmaiņa domāšanā. Līdzīgi situācija var mainīties būvniecībā un pārtikas iepirkumos izglītības iestādēm.

Eiropas likumdevējs jau ir izdarījis savu izvēli, un ir attiecīgs uzstādījums. Turklāt tirgus gatavība mainās ļoti ātri, bieži vien pa mēnešiem, neskatoties arī uz piegādes ķēžu un pusvadītāju deficīta problēmām. Eiropa caur pieprasījumu publiskajām iestādēm iegādāties daļu elektroauto veicina nozares attīstību, ražošanu, un līdz ar to elektroauto kļūst vieglāk pieejami sabiedrībai kopumā. Te ir redzama publiskās pārvaldes misija un loma. Abām pusēm ir jāsadarbojas, un tad jau virzība notiks.

Sabiedrības noskaņojums arī ir ļoti būtisks. Ja jautāsim, vai iedzīvotājiem rūp vides un klimata jautājumi, domāju, ka lielākā daļa atbildēs apstiprinoši. Vai esam gatavi ieguldīt savu privāto naudu šo mērķu sasniegšanā, šeit atbildes atšķirsies.

Eiropas Komisijas dati liecina, ka 2018. gadā 74% Latvijas publisko iepirkumu uzvarētājs izvēlēts tikai pēc zemākās cenas, turklāt 2020. gadā tika izvirzīts mērķis – samazināt zemākās cenas kritērija īpatsvaru publiskā iepirkuma uzvarētāja noteikšanā. Kāds ir progress šajā jautājumā, cik svarīga ir spēja precīzi noteikt tehniskos parametrus?

Mūsu izaicinājums ir noteikt, kad saimniecisko izdevīgumu ir jēgpilni izvērtēt. Piemēram, viena rūpnīca ražo pienu dažādiem zīmoliem, savukārt produkts tiek pārdots dažādos veikalos ar dažādiem iepakojumiem par dažādām cenām. Preces kvalitāte visos gadījumos ir vienāda. Loģiski būtu pirkt lētāko, tā ir normāla pieeja. Šādos publiskajos iepirkumos, kad produkta specifikācija tiek konkrēti noteikta, nav jēgas tālāk iespringt.

Cita pieeja – iepērkam, piemēram, monitorus, definējam izmērus, izšķirtspēju utt. Un piedāvājumā ir vairāki līdzvērtīgi monitori, bet ar dažādu enerģijas patēriņu. Šeit ir potenciāls iegādāties dārgāku monitoru, kas pēc tam ietaupīs naudu par elektroenerģiju un kopumā izmaksās mazāk. Tas ir jautājums par saimniecisko izdevīgumu un ilgtermiņa izmaksām.

Kāpēc saimnieciskais izdevīgums ir tik svarīgs? Piemēram, Latvijai ne tik labi sokas ar inovācijām. Tas ir pirmais solis, lai piedāvātu iespēju labākiem risinājumiem. Protams, piegādātājs skatās iepirkuma tehniskos parametrus un meklē variantus, lai to ietvaros piegādātu lētāko preci. Jā, prece būs laba, bet piegādātājs nav ieinteresēts atrast ilgtermiņā labākus risinājumus. Caur saimniecisko izdevīgumu var sniegt iespēju nestandarta, pielāgotiem, inovatīviem risinājumiem, tādā veidā attīstot arī ražošanu un inovācijas Latvijā un pasūtītājiem ietaupot naudu ilgtermiņā. Šādus risinājumus nevar iestrādāt tehniskajā projektā no paša sākuma.

Piemēram, būvniecības sektors vismaz vārdos ir uzsvēris, ka būtu jāvirzās uz saimnieciskā izdevīguma vērtēšanu, un nereti saimnieciskā izdevīguma vērtēšanas ietvaros atsaucas uz sociālo iemaksu apmēru. Te man ir jāapbēdina, jo Eiropas Savienības regulējumā un tiesas spriedumos pagātnes sociālo iemaksu apmērs nebūtu izmantojams saimnieciskā izdevīguma noteikšanā. Cita lieta ir jau līguma laikā maksājamās atlīdzības apmērs, tas gan varētu būt sociālais kritērijs. Un te būs svarīga pasūtītāja iesaiste un kompetence, līgumiem ir jāseko līdzi, tai skaitā tam, kas notiek objektā.

Šobrīd joprojām tiek apspriesti grozījumi Publisko iepirkumu likumā (PIL) attiecībā uz pretendentu izslēgšanas iemesliem, lai nodrošinātu, ka publiskajos iepirkumos var piedalīties tikai godprātīgi pretendenti...

Ierēdņi neveido politiku, ierēdņu uzdevums ir sagatavot priekšlikumus, izskaidrot tos. Mēs savu uzdevumu pildām. Savukārt lēmumu pieņemšanas tiesības un nasta ir politiķu rokās. Skatoties uz sistēmu, mani nedaudz mulsina pieeja. Pavasarī un vasarā diskutējot par šo likumprojektu, bija uzstādījums, ka ir jāvērtē pretendentu reputācija. Tomēr tajā brīdī netika piedāvāti kritēriji tās vērtēšanai, lai arī ierēdņi brīdināja par šādu problēmu. Jā, tagad ir piedāvājums ar kritērijiem, tomēr redzu, ka gala rezultāts sliecas uz to variantu, kāds ir šobrīd. Līdz ar to diskusija nav par iespējamiem uzlabojumiem regulējumā, bet notiek virzība uz variantu, ka tad labāk neko nedarīt.

Bieži vien tas tiek pamatots ar to, ka pasūtītāji nebūs pietiekami kompetenti, lai to izvērtētu. Līdz ar to mēs sevi nostādām tādā interesantā situācijā salīdzinājumā ar Lietuvu, Igauniju un citām Eiropas Savienības valstīm, kur šāds regulējums pastāv. Šis regulējums nav izdomāts no nulles, bet pamatots ar direktīvu un citu valstu piemēriem, kur tas strādā. Vai tiešām mūsu pasūtītāji ir tik nekompetenti? Ja tā tiešām ir, tad ir jāceļ viņu kompetence. Iepirkuma veikšana nekad nebūs vienkārša lieta. Ja mēs neko nevaram mainīt, tas definē, ka vēlamies palikt pašreizējā līmenī.

Savukārt piegādātāju pusē ir apsvērums, ka, iespējams, daļa tirgus dalībnieku ir sagrēkojusies un tāpēc neko nevar darīt, jo tad sašaurināsies konkurence. Ar to mēs tad pasakām, ka vēlamies palikt tur, kur esam. Bet mums ir nozares ar augstu ēnu ekonomikas īpatsvaru, piemēram, būvniecība.

Redzot, kā likumprojekts mainījies diskusiju rezultātā, vai saskatāt, ka tas virzās sākotnēji iecerētajā virzienā? Kas tiek panākts ar šā brīža PIL grozījumiem?

Regulējums ir viena daļa, varbūt pat mazākā daļa no visas sistēmas darbības. Bieži vien nākas ķerties pie regulējuma, kad notikusi negatīva rezonanse. Pēc tās sabiedrībā bieži vien pirmā reakcija ir – jāmaina un jāuzlabo regulējums. Tomēr lielā daļā gadījumu regulējums ir universāls un atvērts, tieši tāpat kā instrumentu kastē jebkuru rīku var izmantot atbilstoši mērķim un arī ne tā, kā paredzēts. Bieži vien tas ir jautājums par kopējo domāšanu un praksi. Regulējums sniedz pasūtītājiem instrumentus, ar kuriem sasniegt mērķi. Protams, jo sarežģītāks instruments, jo uzmanīgāk tas ir jālieto.

Mērķis bija panākt, lai pasūtītājiem ir pieejami instrumenti godīgas konkurences nodrošināšanai. Te nav koncentrēšanās uz konkrēto situāciju ar būvnieku karteli – profesionālās darbības pārkāpumi ir iespējami ļoti dažādās jomās. Vai vēlamies slēgt līgumu ar veterināro pakalpojumu sniedzēju, kas ir pieļāvis dzīvnieku badināšanu? Tas ir viens no daudziem piemēriem. Un tas nav jautājums par sodīšanu, bet par vienlīdzīgas konkurences nodrošināšanu. Vienlīdzīga konkurence var būt tikai starp tiem, kas spēlē pēc vienādiem noteikumiem.

Šajos grozījumos ir arī citas lietas iekšā. Lielais jautājums ir arī par līgumu reģistriem, lai publiski būtu pieejama informācija par noslēgtajiem līgumiem. Spriežot pēc pašreizējās gaitas, likumprojekts mērķus sasniegs. Šobrīd pāragri spriest par rezultātu, jo diskusijas vēl turpinās.

Nodokļu parādi ir visizplatītākais pretendentu izslēgšanas nosacījums. Vai faktu, ka pretendenti, kuri nav iesnieguši attiecīgās deklarācijas, saņem tādu pašu izziņu par nodokļu parādu neesamību kā tie, kas samaksājuši nodokļus, un līdz ar to konkursos var piedalīties negodprātīgi pretendenti, nevarēja izķert ātrāk?

Izslēgšanas noteikumu regulējums ir evolucionējis, ņemot vērā realitāti. Uzņēmēji pielāgojas ļoti ātri, reizēm tā ir tāda kaķa un peles spēle. Ja ir iespēja, uzņēmēji to izmantos. Nodokļu nomaksas regulējums nav vienkāršs, un tas nav viens maksājums, kam ir viegli izsekot.

Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera (LTRK) ir arī vērsusi uzmanību uz paredzēto padziļināto apakšuzņēmēju pārbaudi.

Ja mūsu sabiedrībā ēnu ekonomikas procents būtu salīdzinoši mazs, mēs droši vien nediskutētu par apakšuzņēmēju pārbaudi. It īpaši būvniecībā objektos ir daudz apakšuzņēmēju. Ierobežot to skaitu nebūtu ekonomiski saprātīgi. Var būt vairāki apakšuzņēmēju līmeņi, un darbu rezultātā liela daļa naudas nonāk pie apakšuzņēmējiem. Un tagad likumdevējam ir jāizšķiras, vai šo pašu standartu, kas attiecas uz pretendentiem (par nodokļu nomaksu, vai ievēro NILLTPFN prasības u. c.), attiecināt uz apakšuzņēmējiem.

Kādreiz apakšuzņēmējus nekontrolēja vispār, pēc tam slieksnis tika noteikts 20% apmērā. Tas bija vēl papīra izziņu laiks, un tiešām bija liels administratīvais slogs. Laikiem mainoties, pirms 4–5 gadiem slieksnis tika noteikts 10% apmērā. Kamēr ir slieksnis, to ir salīdzinoši viegli apiet. Piemēram, pie viena miljona līguma var pielīgt 10 apakšuzņēmējus, kam nodokļu nomaksa netiek pārbaudīta.

Tālākais ir lietderības jautājums. Konkrētajā gadījumā likumdevējs izšķīrās noteikt konkrētas summas, nevis procentus. Arī šāda pieeja ir iespējama. Pie šādas pieejas saglabājas neliels risks, ka pasūtītājs var kontrolēt, kas strādā būvobjektā, bet ir grūtības noteikt, cik lielu apjomu apakšuzņēmējs konkrēti veic. Ģenerāluzņēmējs var paziņot, ka apakšuzņēmējs veic darbus zem sliekšņa summas un tas nav jāpārbauda. Bet mums jau bija pāris gadījumu fondu projektos, pēc tam, kad līgums jau ir izpildīts, izrādās, ka apakšuzņēmēja veikto darbu apjoms ir bijis lielāks. Kontrolējošās iestādes caur nodokļu nomaksu, caur citiem instrumentiem var to konstatēt. Un tad ir tā, ka ES fondu projektos pasūtītājs ir pārkāpis izslēgšanas nosacījumu regulējumu, lai arī nav tiešas pasūtītāja apzinātas rīcības vai vainas. Bez vainas vainīgs. Un saņem finanšu korekciju, kas ietekmē pasūtītāja finanšu situāciju. Tas ir izšķiršanās jautājums, tāpat kā pasākumi pret ēnu ekonomiku. Kurā vietā tās dakšas durt, lai sabalansētu intereses?!

Pagājušajā gadā no septiņiem saņemtajiem trauksmes cēlēju ziņojumiem tikai divi tika atzīti par atbilstošiem. Vai ir guvums, vērtīga informācija no tiem?

Jāskatās uz informācijas sniegšanas mērķiem. Arī citos procesos ir iestrādāti attiecīgi mehānismi, piemēram, iepirkumu apstrīdēšana. Ļoti daudzi, kas sniedz informāciju, neizmanto trauksmes sniegšanas regulējumu. Viena daļa ziņo pārkāpumu dēļ, bet citiem reizēm nav skaidri mērķi, iespējams, iezīmējas vēlme "paspiest" uz pasūtītāju ar domu, ka izdosies gūt kādu labumu. Tās nav nesavtīgas rūpes, gala mērķis, protams, ir iegūt līgumu.

Trauksmes celšanas rezultātā ir parādījušās vairākas lietas, kam tiek pievērsta uzmanība, pat tajos gados, kad secinām, ka nav nekā sodāma. Es neteiktu, ka trauksmes celšanas regulējums nesasniedz mērķi, tas darbojas, un zināms efekts ir.

2020. gadā IUB uz vakantajām amata vietām izsludināja 15 amata konkursus, no tiem pieci noslēdzās bez rezultāta. Bijāt iecerējis stiprināt iestādes kapacitāti, kā arī risināt situāciju saistībā ar augsto IUB personāla mainību. Kāda šobrīd ir mainība, kā pandēmija to ietekmē?

Pagājušā gadā mums bija zema personāla mainība, iespējams, neziņas vai citu iemeslu dēļ izvēlējās nemainīt darbu. Šogad tendence mainās, cilvēki ir sapratuši, ka dzīve nav apstājusies, ir ambīcijas augt. Šobrīd daļa vakanču ir izveidojusies saistībā ar pozitīvu pandēmijas blakusefektu – ģimenes pieaugumu.

Ir grūti atrast darbiniekus ar vajadzīgo kvalifikāciju, turklāt mums ir specifiska joma. Tie, kam ir attiecīgā kvalifikācija, var nopelnīt vairāk, strādājot pie pasūtītājiem, valsts kapitāla sabiedrībās, kas šobrīd diezgan aktīvi meklē iepirkumu speciālistus. Šie cilvēki ir pieprasīti arī privātajā sektorā pie pretendentiem.

Jautājums ir, vai varam atļauties algot salīdzinoši labus speciālistus, un tas ir atlīdzības jautājums. Ar pašreizējo finansējumu varam pārskatīt amata vietu skaitu, mums ir jāizpilda daži mājasdarbi, piemēram, datu apstrādes automatizācijā. Iespējams, divu darbinieku vietā varētu algot vienu ar lielāku atalgojumu. Notiek pārmaiņu process, un mēs labi saprotam, ka ekstensīvi palielināt kolektīvu nevaram. Ik pa brīdim meklējam jaunus kolēģus, bet primāri skatāmies, kā varētu esošos resursus izmantot efektīvāk. Kopumā pašreizējais darbinieku skaits ir samērā optimāls. Tāpat ļoti ceru, ka nākotnē tiks pārskatīts atlīdzības regulējums. Šogad to esam balansējuši ar iespēju strādāt attālināti, daļai kolēģu tas ir būtisks ieguvums. Tie, kas efektīvi strādā klātienē, efektīvi strādā arī attālināti.

Kā iet ar vakcinēšanos iestādē?

Mēs esam ap 60 cilvēkiem, un mums jau vasaras beigās rādītājs bija ļoti labs – ap 80% vakcinēto, bet šobrīd iestādē ir viens atlūgums, un izskatās, ka neviens nebūs jāsūta dīkstāvē vai jāatlaiž. Ir vēl daži cilvēki, kam jāpabeidz vakcinēšanās process.