Šādam apgalvojumam nevaram piekrist. Pieļauju, ka ir gadījumi, kad pasūtītājs tiešām konkursa uzvarētāju noskatījis jau iepriekš, taču tie tomēr ir izņēmumi. Ja pretendents ir gatavs jau no paša sākuma nopietni iesaistīties konkursā, tam ir dažādas iespējas labot nolikumā pieļautos trūkumus, vēršoties pie pasūtītāja vai Iepirkumu uzraudzības birojā (IUB). Savukārt gadījumos, ja uzņēmumam, piemēram, trūkst nolikumā prasītās pieredzes vai citas kvalifikācijas, ir iespējams atrast partneri, kam tāda ir, un startēt kopā. Protams, ar katru konkursu pieredze krājas, un tad tā ir liela priekšrocība pret uzņēmumiem bez šādas pieredzes, taču tas ir objektīvi, te nevar vainot pasūtītājus.

Protams, tādi gadījumi pastāv. Ir bijuši konkursi, kur ieliek tik specifiskas prasības, ka piedalīties var tikai viens vai divi uzņēmumi. Bet tas tiek darīts profesionāli – šīs prasības ir samērā grūti apstrīdēt, un tas aizņem arī daudz laika.

Attiecībā par uzvaru konkursā – jā, ja vēl nav strādāts konkrētajā objektā, tad uzvarēt ir ļoti grūti, jo izmaksas tiek rēķinātas pēc norādītās tehniskās specifikācijas, ievērojot visus nosacījumus. Turpretī komersants jau zina, ko var nedarīt vai ko var darīt mazāk/retāk, uz ko pasūtītājs piever acis, un visas pārējās nianses. Dalību konkursos sarežģī arī konkurence, jo konkursos piedalās aizvien vairāk komersantu un visi cenšas iedot pēc iespējas zemāku cenu, nereti arī apzināti dempingojot.

Vēl viens būtisks aspekts ir pieredze. Jebkurā no valsts konkursiem tiek prasīta pieredze, un nereti prasības ir samērā augstas (piemēram, liels kvadrātmetru apjoms, līguma termiņš konkrētu laika periodu utt.), līdz ar to jaunizveidotiem uzņēmumiem ir daudz grūtāk piedalīties, jo viņiem nav pieredzes. Lai to iegūtu, vai nu ir kādu laiku jāsadarbojas ar lielajiem uzņēmumiem apakšuzņēmuma statusā, vai jāmeklē pieredze privātajā sektorā.

Ja pasūtītājam ir vēlme sadarboties ar kādu konkrētu izpildītāju, praksē esam saskārušies, kā notiek gadījumā, ja vēlamais izpildītājs nav ar zemāko cenu un pretendentus, kas ir ar zemākām cenām, nav iespējams diskvalificēt. Šādos gadījumos konkurss tiek pārtraukts ar atrunu, ka jāveic būtiski grozījumi vai precizējumi tehniskajā specifikācijā. Diemžēl Publisko iepirkumu likums nenosaka, cik reižu tas ir pieļaujams, kas dod neierobežotu iespēju īstenot šādu taktiku. Šajā gadījumā ieguvējs ir pašreizējais izpildītājs, jo, nenoslēdzoties jaunajam iepirkumam, tiek pagarināts līgums par pakalpojumu sniegšanu ar līdzšinējo izpildītāju. Ja pakalpojums saistīts ar apsaimniekošanas nozari, tad šādās situācijās cieš iedzīvotāji, jo viņi pārmaksā par pakalpojumu, ko, iespējams, var nodrošināt par lētākām izmaksām. Tāpat esam saskārušies arī ar situācijām, kad tiek meklēti iemesli, lai pretendentu varētu izslēgt no dalības konkursā, tiek uzdoti daudzi jautājumi un meklēta katra nepilnība, lai būtu pamats diskvalificēt. Mums kā pretendentam ir interesanta pieredze – esam piedalījušies konkursos, kur pretendenti iesniedz vienības cenas par papilddarbiem zem pašizmaksas, kā, piemēram, 0,01 eiro par dežūrapkopēju ārpus darba laika/h, ko apstrīdēšanas gadījumā IUB attaisnoja un atļāva slēgt līgumu pretendentam ar nepamatoti lēta piedāvājuma pazīmēm. Turpretī, kad mēs paši kā pretendenti esam iesnieguši kādām materiālu pozīcijām zemākas cenas, par kurām objektīvi var nodrošināt pakalpojumu, bet neesam iesnieguši līguma cenu piedāvājumu, kur tiek garantēts, ka šīs cenas var tikt nodrošinātas visu līguma iepirkuma laiku, 36 mēnešus (to objektīvi pat nevar garantēt, jo ir pandēmija, inflācija un neviens ražotājs negarantēs šādas izmaksas uz tik ilgu periodu), pat ar atrunu, ka nolikumā ir teikts, ka mēs kā pretendents uzņemamies visus riskus saistībā ar izmaksām un likumdošanu, mūs izslēdz no dalības, definējot, ka ir nepamatoti lētas piedāvājuma pazīmes. Divi dažādi konkursi un situācijas, divas atšķirīgas pasūtītāju pieejas, un, abus lēmumus apstrīdot mēs IUB zaudējām.

Šāda konkursu apstrīdēšana liela mēroga konkursos ir dārga un ilgstoša, jo jāveic arī depozīta iemaksa, līdz ar to daudzi pretendenti, taupot izmaksas, to nedara. IUB vērtē tikai iepirkuma procesa norisi atbilstoši Publiskā iepirkuma likumam, taču cenas tie nevērtē. Nav neatkarīgi izveidotas institūcijas vai departamenta, kurš spētu neatkarīgi izvērtēt iesniegtās cenas, ir iespēja pieaicināt tikai ekspertu no malas (šādā gadījumā arī nav garantijas, ka eksperts būs lojāls un pilnībā zinošs par iepirkuma priekšmetu), līdz ar to cenu izvērtēšana paliek tikai pasūtītāja rokās, un katrs šo iespēju izmanto pēc saviem ieskatiem un interesēm.

Mīts. Domāju, ka šāds mīts ir radies tādēļ, ka ne vienmēr pretendenti var izpildīt noteiktās prasības, taču jāsaprot, ka jebkuram pasūtītājam, arī privātajiem, ir svarīgi, lai pakalpojums (vai prece) tiktu sniegts pienācīgā kvalitātē, laikā un ar garantijām, turklāt par labāko iespējamo cenu, tādēļ prasības parasti tomēr ir atkarīgas no iepirkuma lieluma. Mazos iepirkumos prasības ir vairāk formālas, lielākos tiek prasīta pieredze. Kā nekā – arī jūs negribēsiet, lai operāciju veic 1. kursa students, turpretim plākstera uzlīmēšanu varētu uzticēt arī nespeciālistam.

Esam piedalījušies nelielos konkursos, kuros nav izteiktu favorītu. Bet esmu redzējis arī tādus, kur šķiet, ka nosacījumi ir rakstīti konkrētam uzņēmumam. Taču konkursu rezultātus ar acīmredzamu neobjektivitāti pret kādu no dalībniekiem var apstrīdēt.

Droši vien nelielos un samērā vienkāršos konkursos var piedalīties un uzvarēt gandrīz ikviens, ja vien pēc tam spēj izpildīt pasūtījumu. Protams, lielākos konkursos pieredze un labi juristi, tāmētāji un citi speciālisti ir vajadzīgi, lai piedāvājums būtu kvalitatīvs un netiktu palaisti garām šķietami sīkumi, kuru dēļ vēlāk var nākties zaudēt. Piedāvājumu sagatavošanā tiek ieguldīts liels darbs, zaudējumi kļūdu dēļ, kuru varēja nebūt, ir sāpīgi, tāpēc labi speciālisti ir vajadzīgi.

Lai varētu piedalīties un kvalificēties konkursiem, galvenokārt jābūt nolikumā prasītajai pieredzei. Protams, ir labi, ja ir kāds labs jurists, kurš var pakonsultēt par riskiem, līgumprojektiem un tamlīdzīgiem jautājumiem, bet nav obligāti jābūt veselai juristu komandai, jo ikdienā ar iepirkumiem vairāk strādā iepirkumu/piedāvājumu sagatavošanas speciālists ar konkrētās nozares speciālistiem, jo iepirkuma ietvaros jāveic arī aprēķini, objektu apskates u.c. darbi. Vislielākā loma juristiem ir brīžos, kad tiek veikta konkursa rezultātu apstrīdēšana. Šādā gadījumā – jo spēcīgāks jurists, jo labāk. Bet šādos gadījumos var ņemt arī ārpakalpojumu un algot konkrētu profesionālu juristu, kurš tieši nodarbojas ar iepirkumu jomu. Lai piedalītos valsts iepirkumos nav jābūt noteiktam imidžam, jo visi tiek skatīti vienlīdzīgi pēc likuma. Ja iepriekš ar konkrēto klientu nav bijis problēmu, tad imidžam nav nozīmes. Galvenais, lai ir atbilstība konkursa nolikuma prasībām (pieredze, apmaksāti nodokļi, legāli reģistrēts uzņēmums u. c.).

Var startēt arī mazi uzņēmumi, ja tie atbilst nolikuma prasībām un tiem ir nolikumā prasītā pieredze.

Visgrūtāk ir veikt izmaksu aprēķinus un prognozēt iespējamās izmaiņas likumdošanā un citus nozares riskus, kas varētu ietekmēt pakalpojuma izmaksas, jo līgums parasti tiek slēgts uz 24 – 36 mēnešiem, visbiežāk ar atrunu, ka pakalpojuma sniegšanas periodā nav iespējams mainīt iesniegto piedāvājuma cenu. Šeit ir svarīgs profesionālisms un pieredze, lai spētu iesniegt atbilstošu cenu, kas jauniem/maziem uzņēmumiem var nebūt tik augstā līmenī kā lielajiem uzņēmumiem.

Vēl viena būtiska lieta ir atsauksmes no klientiem. Valsts iepirkumos lielākoties prasa rakstiskas atsauksmes no izpildītāju esošajiem/bijušajiem klientiem par sniegto pakalpojumu kvalitāti. Lai spētu saņemt šādas atsauksmes no klientiem, imidžam ir nozīme, jo ir klienti, kas negrib, ka viņu vārds ir saistīts ar konkrēto pakalpojumu sniedzēju.

Mīts un patiesība. Lielie iepirkumi bieži ir ārkārtīgi sarežģīti, un lielākais izaicinājums ir nepielaist kādu neuzmanības kļūdu. Esam saskārušies ar gadījumiem, kad mūs izslēdz no vērtēšanas kādas formālas kļūdas dēļ. Piemēram, nav iesniegts apakšnieka apliecinājums, ka tam nav sodāmības. Jautājums, vai tās ir speciāli meklētas kļūdas vai birokrātiska "piekasīšanās", lai paliek uz pasūtītāja sirdsapziņas, taču uzreiz varu norādīt, ka privātajā biznesā tā nekad nedara, jo interesē pēc būtības labākais piedāvājums pie labākā pakalpojuma sniedzēja. Droši vien mēs visi esam dzirdējuši par dīvainiem autoparka iepirkumiem, kad specifikācijai kvalificējas tikai kādas konkrētas markas auto modelis, – tā noteikti nedrīkstētu būt publiskajā sektorā.

Esam piedalījušies nelielos konkursos, kuros nav izteiktu favorītu. Bet esmu redzējis arī tādus, kur šķiet, ka nosacījumi ir rakstīti konkrētam uzņēmumam. Taču konkursu rezultātus ar acīmredzamu neobjektivitāti pret kādu no dalībniekiem var apstrīdēt.

Šāds mīts ir dzirdēts un īpaši plaši figurē aprindās, kas nav saistītas ar mūsu nozari. Varbūt cilvēkiem, kas par to runā, ir arī kādi pierādījumi, kurus viņi slēpj un nepauž publiski, taču mums ar tādām prasībām nav nācies sastapties.

Par šādām situācijām esam dzirdējuši baumas, bet pašiem pieredzes nav.

Mīts!

Nē. Mēs ar to neesam saskārušies.

Protams, sagatavot visu pieprasīto dokumentāciju nav vienkārši, nepieciešamas zināšanas un arī pieredze. Taču jāuzsver, ka pēdējos gados dalība konkursos pakāpeniski kļūst vienkāršāka. Īpaši kā pozitīvu jaunievedumu vēlos uzsvērt Elektroniskās iepirkumu sistēmas (EIS) izstrādi un ieviešanu, kas dokumentāciju ļauj saņemt un iesniegt attālināti. Esam kļuvuši dabai draudzīgāki, izlietojam mazāk papīra, taču vienlaikus ietaupām arī laiku un resursus. Ja vēl pirms dažiem gadiem nācās vairākas reizes braukt no Jelgavas uz Rīgu, tad tagad to darīt nav nekādas vajadzības. Šo jaunievedumu īpaši novērtējam Covid-19 pandēmijas laikā, un domāju, ka turpmāk dokumentu sagatavošana, iesniegšana, precizēšana utt. kļūs vēl vienkāršāka.

Viss atkarīgs no pasūtītāja pieejas iepirkumam. Ir pasūtītāji, kas pieiet diezgan praktiski un prasa iesniegt tikai pašu svarīgāko, bet ir pasūtītāji, kas iepirkumu procesu un dokumentus mēdz sarežģīt un, iespējams, pat neaizdomājoties rada nepamatoti lielu slogu pasūtītājam. Piemēram, vēl aizvien ir konkursi, kur prasa iesniegt dokumentāciju, kas nav ietverta vērtēšanas kritērijos (piemēram, pakalpojuma sniegšanas aprakstus, tehniskos aprakstus utt.), tas ir, par tiem netiek piešķirti nekādi punkti, būtībā tie jāliek vairāk informatīvi. Tāpat arī ir daudzi pasūtītāji, kas tā vietā, lai savai izveidotajai tehniskajai specifikācijai dokumenta beigās norādītu paraksta zonu, kur pretendentam vienkārši jāparakstās, ka tas ir izlasījis un apņemas strādāt saskaņā ar tehnisko specifikāciju, tiek izveido dokumenta veidni, kurā norāda jau savas prasības, un pretī tabulā ar kolonnas nosaukumu "Pretendenta piedāvājums" liek ierakstīt pretendenta piedāvāto variantu (ja gadījumā pretendents kādai no prasībām norādīs kaut ko, kas neatbilst pasūtītāja tehniskajā specifikācijā norādītajam, pat ja tas būs praktiskāk un labāk, pasūtītājs par to tiesīgs un to arī vienmēr dara – diskvalificē pretendentu no iepirkuma ar piezīmi – piedāvājums neatbilst pasūtītāja tehniskās specifikācijas prasībām). Uzreiz rodas jautājums: kādēļ lieki jāpārkopē teksts, ja zem norādītās pasūtītāja specifikācijas var vienkārši parakstīties?

Pēdējo divu gadu laikā ir arī pozitīva tendence attiecībā uz piedāvājumu iesniegšanu – praktiski visi valsts iepirkumi šobrīd tiek iesniegti elektroniski ar EIS starpniecību.

Taisnība. Jā, pēdējā laikā ir sajūta, ka ierēdņi ir tā sabiedēti, ka, pieprasot neskaitāmas izziņas un atzinumus, mēģina pārspīlēti nodrošināties pret iespējamiem aizrādījumiem. Reizēm šķiet, ka ierēdņi paši ir sarakstījuši neizpildāmas prasības un tad ar to vien nodarbojas, ka mēģina kontrolēt, aizmirstot, ka galvenais ir pakalpojums, nevis papīru rakstīšana par katru sīkumu. Atkal gribas vilkt paralēles ar privāto biznesu, piemēram, ja pārkāpums ir nebūtisks un savas taisnības pierādīšana maksās vairāk nekā ieguvums, mēs nemaz nesākam sarakstes un strīdēšanos – tas vienkārši ir bezjēdzīgi. Tāpat dažreiz ir sajūta, ka ierēdņi uzskata, ka līgumsodi ir nevis pašmērķis, bet gan disciplīnas uzturēšanas līdzeklis.

Lielākoties taisnība. Valsts iepirkumiem ir daudz vairāk dokumentu nekā privātiem pasūtījumiem. Pirmkārt, daudz laika aizņem dokumentu noformēšana, otrkārt, līdzekļu saņemšana. Parasti dod sagatavošanas laiku divus līdz trīs mēnešus, lai izpētītu projektu, cenas, noformētu savu piedāvājumu. Vajag sagādāt daudz papīrīšu no dažādām iestādēm – garantijas no bankas, aprakstu par firmu, jāiesniedz kvītis par iepriekš realizētiem objektiem, sertifikāti, atlikumi utt. Tās ir izmaksas, un neviens par to nemaksā. Nav garantijas, ka uzvarēsiet konkursā un saņemsiet pasūtījumu. Tas ir lielākais uztraukums.

Šis nav īsi un vienkārši atbildams jautājums, bet vesela tēma, kas tiek apspriesta un kam risinājumu valsts meklē jau gadiem. Teiktu, ka ļoti bieži tā tas ir. Konkursi beidzas ar zemāko cenu un tās sekām. Tiesa, piemēram, projektēšanas konkursos nav iespējams, ka kritērijs ir tikai cena. Pasūtītājam tomēr nākas definēt, ko un kādā kvalitātē vēlas, ir jāparedz noteikti kritēriji. Tādos gadījumos uzvar nevis lētākais, bet tiešām saimnieciski izdevīgākais piedāvājums. Droši vien viss atkarīgs no pasūtītāja, tā spējas definēt un nolikumā aprakstīt to rezultātu, kādu nepieciešams sasniegt. Ja vienīgais reālais kritērijs ir cena, tad ļoti bieži nākas saskarties ar visām iepriekš uzskaitītajām sekām, bet, ja pasūtītājs nepaļaujas uz to, ka par zemāko cenu saņems arī visu to, ko vēlas, tad arī rezultāts ir tāds, kāds nepieciešams.

Būtībā jā, bet ne vienmēr šim apgalvojumam var piekrist. Precīzāk būtu teikt – saimnieciski izdevīgāko piedāvājumu, jo iepirkumos, kur ir vairāki vērtēšanas kritēriji, ne vienmēr uzvarēs lētākā pamatsumma, jo rezultātu noteiks kopējais iegūto punktu skaits par katru sadaļu. Ja pareizi tiek veikta "shēmošana", tad ir iespēja uzvarēt ne ar pašu lētāko cenu.

Iepirkumos, kur ir tikai viens vērtēšanas kritērijs – pamatcena, vienmēr uzvarēs zemākais cenas piedāvājums.

Diemžēl zemākā cena negatīvi ietekmē kvalitātes līmeni, jo budžeti ir mazi, bet klientu prasības ir augstas. Zema cena un augsta kvalitāte praktiski ir divas nesavienojamas prasības.

Ir klienti, kas to saprot, bet diemžēl nevar neko darīt, jo visu regulē Publisko iepirkumu likums. Privātā sektora iepirkumi šādos gadījumos ir daudz elastīgāki, jo tos neregulē likums un ir pieļaujamas dažādas izmaiņas, tostarp arī līgumsummas ziņā, ja ir pamatoti iemesli un laba savstarpējā sadarbība.

Ļoti reti ir iepirkumi, kur pasūtītājs līgumā ir iekļāvis punktu, ka cenu var pārskatīt, ja gadījumā likumdošanā tiek veiktas kādas izmaiņas. Ja šāds punkts ir, tad praktiski vienmēr cenu ir iespējams paaugstināt ne vairāk par 10% no esošās līgumsummas. Ja līgumsumma ir salīdzinoši neliela, tad šis cenas paaugstinājums tāpat ir neliels. Lielākoties pasūtītāji nolikumos un līgumprojektā jau ieliek atrunu, ka cenu nav iespējams palielināt pat tad, ja valsts likumdošanā ir kādas būtiskas izmaiņas, un pretendentam jau tagad ir jāparedz un jāuzņemas visi riski, kas varētu būt līguma izpildes laikā (tātad jāprognozē no 12 – 36 mēneši uz priekšu). Protams, pastāv iespēja atkāpties no līguma, bet gadījumos, kad ir līguma nodrošinājums (tā ir vienošanās, ka gadījumā, ja izpildītājs vēlas līgumu pārtraukt, izpildītājam jāmaksā pasūtītājam noteikts procents, pārsvarā tie ir 10% no visas kopējās līgumsummas), tas ir diezgan "sāpīgs" jautājums.

Runājot par apakšuzņēmējiem – apgalvojumam, ka tos algot nav iespējams, līdz galam nevar piekrist.

Ja tas ir domāts, ka finansiāli nepietiek līdzekļu, lai algotu apakšniekus, ne vienmēr tā ir. Ir situācijas, kad pat izdevīgāk piesaistīt apakšuzņēmēju (mazāku uzņēmumu), jo tas pakalpojumu spēj nodrošināt lētāk mazāku izmaksu dēļ, savukārt, lielam uzņēmumam nodrošināt konkrēto pakalpojumu sanāktu dārgāk (lielākoties administratīvo izdevumu dēļ).

Ja ar apakšnieku piesaisti domāts, ka to nedrīkst darīt, – šādam apgalvojumam arī īsti nevar piekrist. Jebkurā iepirkumā drīkst piesaistīt apakšnieku un to pat nenorādīt iepirkuma dokumentos, ja apakšniekam paredzētais darba apjoms ir ne vairāk kā 10% no kopējo darbu apjoma un līgumsummas. Tiklīdz ir 10% un vairāk procenti, tā apakšnieks ir jānorāda iepirkuma dokumentos. Ja gadījumā iepirkumā pretendents piedalās, nenorādot apakšnieku, un vēlāk saprot, ka tomēr nepieciešams apakšuzņēmējs, ir jāskatās iepirkuma līgums. Ja līgumā nav bijis jānorāda, ka pakalpojums tiks sniegts, nepiesaistot nevienu apakšnieku, tad jebkurā līguma brīdī apakšnieku drīkst piesaistīt, ņemot vērā Publiskā iepirkuma likumā noteikto kārtību un nosacījumus. Viss ir atkarīgs no līguma nosacījumiem, kurus katrs pasūtītājs var veidot pēc saviem ieskatiem.

Patiesība.

Papildu finansējumu iegūt ir gandrīz neiespējami. Visas izmaksas ir jāparedz iepriekš.

Dažos konkursos punktus piešķir par dažādiem kritērijiem – par termiņiem, par cenu, par atbilstību dokumentiem. Zema cena nav galvenais kritērijs, bet viens no svarīgākajiem. Ja klients izvirza vienkāršus kritērijus, piedalās daudzi uzņēmumi, un var būt dempings. Kur kritēriji augstāki, tur vajag garantiju, vajag labu apgrozījumu. Tad ir mazāk dempinga un dalībnieki ir nopietnāki. Dempings bieži vien ir saprāta robežās – dalībnieki meklē, uz ko ietaupīt, ne vienmēr uz kvalitātes rēķina. Tāpat meklē alternatīvus materiālus un risinājumus. Konkursa dalībnieki projektu un objektu izpēta, meklē tiešos piegādātājus, cenšas saīsināt būvniecības laiku, lai ietaupītu uz algām un izmaksām.

Diemžēl tā tas nebūt nav. Īpaši tas attiecas uz projektiem, kur darbi turpinās vairākus gadus. Ceļu būves nozarē ir tādi ilglaicīgi projekti, un tad konkursos ir jāspēj precīzi prognozēt, kādas pēc diviem vai trim gadiem būs cenas izejmateriāliem, degvielai, kādi būs nodokļi utt. Ja esi kļūdījies, var nākties ciest zaudējumus, reizēm pamatīgus. Protams, ir iespējama indeksācija sakarā ar inflāciju, taču tā nesedz visus riskus.

Šim apgalvojumam nevar piekrist. Ja runājam par valsts sektoru, tad šajos konkursos ļoti bieži peļņas praktiski nav vai ir niecīga, jo ir liela savstarpējā konkurence un dempings, taču šie konkursi ir svarīgi gan apgrozījuma dēļ, gan arī iegūtās pieredzes dēļ, lai vēlāk varētu piedalīties aizvien vairāk un aizvien lielākos konkursos.

Samērā liela atsaucība uz dalību valsts konkursos ir tādēļ, ka tie ir stabili – garantēts darba apjoms uz konkrētu termiņu ar savlaicīgu apmaksu (valsts sektora klienti nekad nebūs parādnieku sarakstā un par saņemtajiem pakalpojumiem vienmēr norēķinās laicīgi). Privātā sektora klienti nereti šajā jautājumā nav tik elastīgi – tie var kavēt maksājumus, var paralēli meklēt lētākus pakalpojuma sniedzējus un jebkurā brīdī uzteikt līgumu, brīdinot noteiktu dienu skaitu iepriekš. Tie var regulāri mainīt noteikto darbu specifikāciju, tādējādi ietekmējot līgumsummu un pakalpojuma izmaksas. Valsts iepirkumos ir jābūt nopietnam pamatojumam, lai tā darītu, un to nav iespējams darīt tik bieži un elastīgi, jo ir stingrāki līguma nosacījumi. Labs piemērs ir uzkopšana un Covid-19 situācijas ierobežojumi – samazinoties klientu plūsmai, veikali lūdz samazināt uzkopšanas biežumu, tādējādi taupot izmaksas, līdz pienāks labāki laiki.

Mīts.Tā noteikti nav – drīzāk pretēji, lai uzvarētu iepirkumā, jāsola ļoti zemas cenas, jo konkurējam ar pelēkās ekonomikas segmentu (aplokšņu algas, u. tml.). Nereti ir gadījumi, kad esam spiesti strādāt ar zaudējumiem, lai izpildītu līgumu. Turklāt, mēdz gadīties, ka arī pasūtītājam pazūd izpratne par pasūtījumu, iepirkumu un termiņu, kādā iespējams uzsākt reālo pakalpojuma nodrošinājumu. Piemēram, mēdz gadīties, ka ir izsludināts iepirkums par sniega tīrīšanu decembra sākumā, ātrā iepirkumā uzvarētāju aicina līgumu noslēgt uz Ziemassvētkiem, un tiek sagaidīts, ka sāksim strādāt nākamajā dienā. Taču pēc paša pasūtītāja nolikuma ir jābūt mobilizācijas periodam.

Konkursa nosacījumi var uzlikt papildu saistības, piemēram, pagarinātas garantijas vai apkopes veidā. Tas tiek uzkrauts uz uzvarētāja pleciem. Un var būt situācijas, kad rezultātā ir zaudējumi.

Protams, daudz ko izšķir cena konkursā, un bieži vien uzvara konkursā vēl nenozīmē lielu naudu. Mana pieredze bijusi salīdzinoši laba. Bet ir uzņēmēji, kas piedalās "lētos" konkursos, lai tikai būtu apgrozījums un varētu paturēt strādniekus. Kāds to dara prestiža un turpmāku sakaru labad.

Peļņa ir saprāta robežās. Parasti 5 līdz 8%. Konkursos, kuros piedalās daudz firmu, valda sīva konkurence. Jūs nevarat atļauties iegūt ļoti lielu peļņu. Es teiktu, ka komercprojektos peļņa var būt ievērojami lielāka. Protams, nerunājam par hipotētiski iespējamiem "karteļu konkursiem", kur var būt traka peļņa. Strādājot ar valsts iepirkumiem, ir savi plusi, jo nopelnīto saņem laikus, viss "balts".

Ja strādājat kā apakšuzņēmējs, tas gan negarantē ne peļņu, ne savlaicīgus maksājumus. Viss atkarīgs no līgumattiecībām ar ģenerāluzņēmēju, no viņa reputācijas. Valsts šīs attiecības neregulē.