II daļa
"Humorīgs vecis, ar pašironiju," tā Georgu Ziņģi raksturo Jaunā Rīgas teātra aktieris Vilis Daudziņš, kurš nacionālo partizānu savulaik intervēja, lai vāktu materiālus filmas scenārijam par cilvēkiem, kuri ilgstoši ir slēpušies no okupācijas varas. Lai arī aktiera iecerētais projekts pagaidām nav realizējies, viņš joprojām atceras Ziņģa stāstīto un uzsver, ka dzīve spēj dot tādus scenārijus, kādus neviens nevarētu pat iedomāties.
"Ziņģis bija ļoti omulīgs vīrs, ar pašironiju. Un tieši šī humora un pašironijas dēļ es noticēju viņa stāstiem, kā viņš ilgstoši ir muļķojis padomju varu. Ar šādu cilvēku, kurš spēj uz savu dzīvi tā objektīvi paskatīties no malas, ir krietni vieglāk runāt nekā ar tādu, kurš joprojām stāsta tikai par ciešanām un neliešiem, kuri viņam nodarījuši pāri," sarunā ar portālu "Delfi" saka Daudziņš.
Bet atgriezīsimies pie Georga Ziņģa dzīvesstāsta. 1945. gada 8. maijs, Renda Kurzemes vidienē. Diversantu vienības "Jagdverband" karavīram Ziņģim ir 20. dzimšanas diena, viņš dienesta biedriem sagādā uzdzeramos un gandrīz "nokavē" 2. pasaules kara beigas. "8. maija vakarā iedzērām, otrā rītā nevaram saprast, kāpēc visur izkārti balti karogi. Grupas sakarnieki neko nezināja, bet tad noskaidrojām – kapitulācija," 1998. gadā videointervijā Okupācijas muzejam stāstīja Ziņģis. Vēl dažas dienas pēc kapitulācijas viņi dzīvojuši pie Rendas un novērojuši, kā Latviešu leģiona vienības piebrauc pie Usmas meža masīva, pamet smago tehniku un pilnā bruņojumā aiziet mežā, lai uzsāktu partizānu gaitas.
Bet atgriezīsimies pie Georga Ziņģa dzīvesstāsta. 1945. gada 8. maijs, Renda Kurzemes vidienē. Diversantu vienības "Jagdverband" karavīram Ziņģim ir 20. dzimšanas diena, viņš dienesta biedriem sagādā uzdzeramos un gandrīz "nokavē" 2. pasaules kara beigas. "8. maija vakarā iedzērām, otrā rītā nevaram saprast, kāpēc visur izkārti balti karogi. Grupas sakarnieki neko nezināja, bet tad noskaidrojām – kapitulācija," 1998. gadā videointervijā Okupācijas muzejam stāstīja Ziņģis. Vēl dažas dienas pēc kapitulācijas viņi dzīvojuši pie Rendas un novērojuši, kā Latviešu leģiona vienības piebrauc pie Usmas meža masīva, pamet smago tehniku un pilnā bruņojumā aiziet mežā, lai uzsāktu partizānu gaitas.
Portāls "Delfi" vairāku rakstu sērijā apraksta bijušā karavīra un nacionālā partizāna Georga Ziņģa gaitas 2. pasaules kara laikā un pēc tā. Neskaitāmas dēkas, neticami izglābšanās stāsti un visbeidzot - ticība brīvai Latvijai.
Tā kā Ziņģim pašam bija viltoti dokumenti uz viņa klasesbiedra Imanta Ķikaļa vārda, kurš vācu armijā nebija dienējis, viņš uzskatīja, ka krievu patruļas šādu jaunieti ar "tīriem papīriem" neaizturēs. Georgs bija nolēmis doties uz dzimto Liepāju un 12. maijā uzsāka ceļu. Ieroču viņam nebija, bet gan pilnas kabatas ar Kuldīgas bankā savāktajiem rubļiem. No pirmās krievu patruļas Ziņģim izdevās atpirkties, bet nākamā gan viņu "savākusi", jo padomju karavīriem licies aizdomīgi, ka jauns puisis staigā pa mežu ar tādu naudas daudzumu. Turklāt pēc 2. pasaules kara Kurzemē uz filtrācijas nometnēm tika nogādāti vīrieši vecumā no 16 līdz 60 gadiem.
Tā kā aizturēšanas brīdī Ziņģis bija apslimis un ar paaugstinātu temperatūru, viņš nav spējis aizmukt, un padomju karavīri viņu nogādāja filtrācijas nometnē Jelgavā. No turienes viņš kopā ar vairākiem tūkstošiem citu Kurzemē aizturēto vīriešu ar vilciena ešelonu tika nogādāts pilsētā Sovetskaja Gavaņa, kas atrodas Tālajos Austrumos pretī Sahalīnas salai. "Braucām vilcienā 44 dienas, vagonā citreiz bija pat 100 cilvēki. Bija tā, ka trūka gaisa, bija grūti elpot. Ēst deva vienreiz dienā, bet trauku nebija. Liec ēdienu, kur gribi, kaut saujā vai cepurē," 2000. gadā savās atmiņās, kas līdz šim nav publicētas, rakstīja Ziņģis, kurš arī filtrācijā devās ar Imanta Ķikaļa vārdu un dokumentiem.
Tā kā aizturēšanas brīdī Ziņģis bija apslimis un ar paaugstinātu temperatūru, viņš nav spējis aizmukt, un padomju karavīri viņu nogādāja filtrācijas nometnē Jelgavā. No turienes viņš kopā ar vairākiem tūkstošiem citu Kurzemē aizturēto vīriešu ar vilciena ešelonu tika nogādāts pilsētā Sovetskaja Gavaņa, kas atrodas Tālajos Austrumos pretī Sahalīnas salai. "Braucām vilcienā 44 dienas, vagonā citreiz bija pat 100 cilvēki. Bija tā, ka trūka gaisa, bija grūti elpot. Ēst deva vienreiz dienā, bet trauku nebija. Liec ēdienu, kur gribi, kaut saujā vai cepurē," 2000. gadā savās atmiņās, kas līdz šim nav publicētas, rakstīja Ziņģis, kurš arī filtrācijā devās ar Imanta Ķikaļa vārdu un dokumentiem.
Imanta Kikaļa (Georga Ziņga) filtrācijas anketa. Latvijas Valsts arhīvs
Ieslodzītie padomju soda nometnē Vorkutā būvē dzezceļu. Foto: Vida Press
Nometnē netālu no pilsētas Ziņģis strādāja akmeņlauztuvēs un būvēja dzelzceļa līniju. Viņš atceras, ka stiprākie un brangākie vīri trūcīgās iztikas un smagā darba dēļ nomira jau pirmajos mēnešos. Tie, kuri bija sīkāki un stiegraināki, izdzīvoja. 1946. gada novembrī ar pirmo ešelonu, ar kuru dzimtenē atgriezās filtrāciju izgājušie latvieši, Ziņģis devās uz Latviju.
"Iebraucu Liepājā, bet tur uzreiz mani pazīst, zina, ka esmu Ziņģis, nevis Ķikalis. Es tūlīt no Liepājas prom un aizbraucu strādāt uz Slokas papīrfabriku. Tūlīt jau arī sākās aresti, mēs, kuri slēpās, bijām atšifrēti," stāsta Ziņģis. Papīrfabrikā viņš konstruktoru daļā strādāja par rasētāju, līdz 1947. gada martā uz fabriku atnāca čekisti, kuri meklēja Ziņģi. Dīvainā kārtā čekisti nav zinājuši, kā meklējamais izskatās, un tieši Ziņģim prasījuši, lai parāda, kur pats Ziņģis ir. Georgs norādījis virzienu, bet pats tūdaļ mucis prom no Slokas, saprotot, ka legālā dzīve ir beigusies. "Es tūlīt braucu meklēt ieročus, kurus bijām noslēpuši Rendā. Dažās vietās tie vēl bija palikuši, citi slēpņi bija jau izrakti. Tad devos uz Liepāju, kur uzsāku pagrīdnieka dzīvi," piebilst Ziņģis.
"Iebraucu Liepājā, bet tur uzreiz mani pazīst, zina, ka esmu Ziņģis, nevis Ķikalis. Es tūlīt no Liepājas prom un aizbraucu strādāt uz Slokas papīrfabriku. Tūlīt jau arī sākās aresti, mēs, kuri slēpās, bijām atšifrēti," stāsta Ziņģis. Papīrfabrikā viņš konstruktoru daļā strādāja par rasētāju, līdz 1947. gada martā uz fabriku atnāca čekisti, kuri meklēja Ziņģi. Dīvainā kārtā čekisti nav zinājuši, kā meklējamais izskatās, un tieši Ziņģim prasījuši, lai parāda, kur pats Ziņģis ir. Georgs norādījis virzienu, bet pats tūdaļ mucis prom no Slokas, saprotot, ka legālā dzīve ir beigusies. "Es tūlīt braucu meklēt ieročus, kurus bijām noslēpuši Rendā. Dažās vietās tie vēl bija palikuši, citi slēpņi bija jau izrakti. Tad devos uz Liepāju, kur uzsāku pagrīdnieka dzīvi," piebilst Ziņģis.
Liepājā viņš sastapa labi pazīstamus nelegālistus Zigurdu Pabērzu un Kārli Dravnieku. Viņi nolēma darboties kopā un nodibināja sakarus ar partizānu vienību "Tēvijas vanagi", kas bāzējās Bārtas mežos, kā arī ar Liepājas tehnikuma audzēkņu izveidoto bruņotu pagrīdnieku vienību "Kursa", kurā darbojās Ziņģa draugi no pamatskolas laikiem Visvaldis Doma un Visvaldis Vilkaste. Ziņģis piedalījās šīs vienības vadošo zēnu sanāksmēs un skaidroja pagrīdnieku likumus, konspirāciju un apiešanos ar ieročiem. "Bet ciešus sakarus ar "Kursu" es neuzturēju. Man likās jocīgi, ka viņi visiem saviem biedriem izsniedza apliecības ar bildi. Nu kas tas ir? Tas ir tāpat kā, ja es iziešu uz ielas un visiem stāstīšu – rekur mana organizācija. Kad sākās aizturēšana, no "Kursas" savāca visus jauniešus, neviens neaizgāja mežā, lai gan iespēja bija," intervijā Okupācijas muzejam uzsver Ziņģis.
Pretošanās kustībai "Kursa" atņemtie ieroči. Arhīva foto.
Aptuveni pusgada laikā, kuru Ziņģis pavadīja Liepājā, viņš ar biedriem visādi centies kaitēt padomju varai, turpinot slēpties pilsētā. Grupai bija vieglais auto "Opel", kas pārkrāsots tāpat kā kādai vietējai varas iestādei, kā arī vairāki motocikli, kurus pagrīdnieki nozaga Kuldīgā un Liepājā. "Kādā reizē gājām ar Dravnieku Liepājā pa Zemnieku ielu, kad mūs apturēja divi miliči. Apskatījās mūsu dokumentus un teica, ka tie ir viltoti. Rokas augšā, un nosauca mūsu īstos vārdus. Dravnieks vienam milicim izsita no rokas pistoli un aizbēga. Man piespiež stobru klāt un saka, ja bēgšu – nošaus. Miliči prasa, kur mans ierocis, es atbildu, ka man nekā nav. Bet pistole man bija kabatā, kabata izplīsusi, nav, kas to sašuj, pistole ieslīdējusi dziļāk. Milicis mani krata un atrod tikai rokas granātu. Šie sāk vest mani uz iecirkni, es tikmēr izķeksēju no kabatas savu šaujamo, pagriežos pret miličiem, izšauju un mūku prom. Viņi arī mūk. Ielecu tramvajā un aizbraucu uz mūsu mītni," atceras Ziņģis.
Kopā ar citiem pagrīdniekiem viņi bija dabūjuši tipogrāfijas burtus un drukāja skrejlapas ar tekstu "Nāvi komunistiem un viņu kalpiem". Kā liecina Ziņģa krimināllietas, kas glabājas Latvijas Valsts arhīvā, materiāli, 1947. gada 14. jūlijā Ziņģa biedrs Pabērzs sadursmē Liepājā ir nogalinājis milicijas pilnvaroto Hatimulu Sigiduļinu. Kā atzīst pats Ziņģis (un tas apstiprināts arī krimināllietā), Sigiduļins ir vienīgais padomju varas pārstāvis, kuru Ziņģa grupa savās partizānu gaitās ir nogalinājusi. "Tajā reizē mēs naktī braucām mājās no Kuldīgas, skatījāmies, kur bijām noslēpuši šaujamos. Bet viss jau bija sarūsējis. Atpakaļceļā Liepājā pie pārbrauktuves mūs gribēja apturēt patruļa. Mēs pabraucam garām un "dodam pa federi". Nedaudz tālāk, Ganību ielā, atkal mūs mēģina apturēt miliči. Un tad sākās šaudīšanās. Tad nu sanāca mums tas grēka darbs, viens milicis krita," atklāti stāsta Ziņģis.
Kopā ar citiem pagrīdniekiem viņi bija dabūjuši tipogrāfijas burtus un drukāja skrejlapas ar tekstu "Nāvi komunistiem un viņu kalpiem". Kā liecina Ziņģa krimināllietas, kas glabājas Latvijas Valsts arhīvā, materiāli, 1947. gada 14. jūlijā Ziņģa biedrs Pabērzs sadursmē Liepājā ir nogalinājis milicijas pilnvaroto Hatimulu Sigiduļinu. Kā atzīst pats Ziņģis (un tas apstiprināts arī krimināllietā), Sigiduļins ir vienīgais padomju varas pārstāvis, kuru Ziņģa grupa savās partizānu gaitās ir nogalinājusi. "Tajā reizē mēs naktī braucām mājās no Kuldīgas, skatījāmies, kur bijām noslēpuši šaujamos. Bet viss jau bija sarūsējis. Atpakaļceļā Liepājā pie pārbrauktuves mūs gribēja apturēt patruļa. Mēs pabraucam garām un "dodam pa federi". Nedaudz tālāk, Ganību ielā, atkal mūs mēģina apturēt miliči. Un tad sākās šaudīšanās. Tad nu sanāca mums tas grēka darbs, viens milicis krita," atklāti stāsta Ziņģis.
"Nedaudz tālāk, Ganību ielā, atkal mūs mēģina apturēt miliči. Un tad sākās šaudīšanās. Tad nu sanāca mums tas grēka darbs, viens milicis krita."
Vēl pēc vairākām sadursmēm Ziņģa biedri tika aizturēti, bet viņš pats saprata, ka Liepājā vairs dzīves nav, un 1947. gada novembrī pārcēlās uz Embūtes mežiem, kur pievienojās nelielai mežabrāļu vienībai. "Mēs sapratām, ka nekad "fronti" nenoturēsim, taču sapratām arī, ka nedrīkstam padoties izmisumam vai panikai. Šai laikā neturējāmies kopā vairāk par sešiem–astoņiem vīriem. Sagrupējās tie, kas savā starpā bija saderīgāki. Tolaik nekādus lielus pasākumus neplānojām, taču vietējos partijas bosus laiku pa laikam patramdījām. Tādējādi viņi nekļuva pārāk neganti attiecībās ar vietējiem iedzīvotājiem," krājumā "Uz ežiņas galvu liku" (1993) raksta Ziņģis.
Cēsu puses nacionālais partizāns Kārlis Zariņš ar "Mg-42" ložmetēju jeb "kaulu zāģi". Foto: "Latvijas Mediji"/Latvijas Valsts arhīvs
2021. gada vasarā portāls "Delfi" intervēja bijušo nacionālo partizānu Ernestu Rudzrogu, kurš 1949. gadā vairākus mēnešus darbojās kopā ar Ziņģi. "Ziņģis bija leģendārs vīrs, sportists, vācu laikā viņš bija leģionā, bet vācieši ievēroja, ka Ziņģim ir vienreizēja reakcija. Tad Ziņģis nonāca vācu specvienībā "Jagdverband" un tika apmācīts karošanai ienaidnieka aizmugurē. Viņam četras reizes izdevās izmukt no čekistiem. Viņš mani mācīja rīkoties ar ieročiem, ar "kaulu zāģi", jaucu to ārā un pētīju. Ziņģis stāstīja, ka partizāniem viss ir jādara zibenīgi ātri. Nevar kā lācis rīkoties. Tāpat viņš rādīja visādus tuvcīņas paņēmienus," atceras Rudzroga.
1948. gada vasarā Ziņģis ar biedriem uzbruka Vaiņodes valsts bankas vadītājam un vietējam deputātam Priedēnam, atņemot 4500 rubļus, personas dokumentus, pārtikas produktus un zirgu. Iegūto naudu partizāni izlietoja represēto zemnieku atbalstīšanai. Tā paša gada septembrī Ziņģa partizāni uzbruka Purmsātu pagasta izpildkomitejai un to izdemolēja, un apsardzes "izstrebiķelim" atņēma šauteni. Tajā pašā dienā Ziņģis aizturēja Purmsātu pagasta partorgu Klāvu Straupenieku un viņam atņēma portfeli ar dokumentiem, pasi, partijas biedra biļeti, kā arī lietusmēteli, šņorzābakus un cepuri, liecina Ziņģa krimināllietas materiāli.
1948. gada vasarā Ziņģis ar biedriem uzbruka Vaiņodes valsts bankas vadītājam un vietējam deputātam Priedēnam, atņemot 4500 rubļus, personas dokumentus, pārtikas produktus un zirgu. Iegūto naudu partizāni izlietoja represēto zemnieku atbalstīšanai. Tā paša gada septembrī Ziņģa partizāni uzbruka Purmsātu pagasta izpildkomitejai un to izdemolēja, un apsardzes "izstrebiķelim" atņēma šauteni. Tajā pašā dienā Ziņģis aizturēja Purmsātu pagasta partorgu Klāvu Straupenieku un viņam atņēma portfeli ar dokumentiem, pasi, partijas biedra biļeti, kā arī lietusmēteli, šņorzābakus un cepuri, liecina Ziņģa krimināllietas materiāli.
"Tas partorgs pirms tam pagastā bija teicis, ka visus, kuri neies kolhozā, uz Sibīriju prom, pie baltajiem lāčiem. Tajā pagastā zemnieki mums deva maizīti, un šie mums teica – sapuriniet to veco velnu. Mēs divatā ar Judvaiti satikām Straupenieku uz ceļa. Mēs jau nebijām tādi partizāni ar garām bārdām un rokasgranātām aiz siksnas, mēs vienmēr bijām noskuvušies, tīrā kreklā, un tādi smuki gājām partorgam pretī. Atradām pie viņa arī izsūtāmo sarakstus. Tad mēs aizgājām uz izpildkomiteju, likām Straupniekam iekurt krāsni un sadedzinājām visus papīrus. Ejot prom, mēs Straupniekam pateicām – ja tu vēl te mēģināsi dibināt kolhozu, labi tev nebūs. Neko pāri viņam vairāk nenodarījām, bet skandāls jau bija liels," vienu no partizānu akcijām apraksta Ziņģis.
Citā reizē Ziņģa partizānu vienība uzzināja, ka Gramzdā darbojas vareni karstasinīgs iznīcinātāju komandieris Barnāvičs. Viņš lielījās, ka Mazgramzdā visus partizānus kā mušas izķeršot. Barnāvičs 1949. gada martā bija arī aktīvi piedalījies cilvēku izvešanā. "Barnāvičs dzīvoja Mazgramzdā, tādā vecā mājā. Sēdējām divatā slēpnī un gaidījām, kad viņš parādīsies. Vakarā viņš atnāca mājās, uzdedza uguni, un mēs tad klusi lavījāmies uz viņa dzīvokli. Barnāvičs sēdēja pie galda un āva nost kājas. Mēs iegājām istabā, un es viņam uzreiz automātu pie deguna. Viņš ļoti sabijās, un rokas bija gaisā," stāsta Ziņģa partizānu grupas dalībnieks Rudzroga.
Citā reizē Ziņģa partizānu vienība uzzināja, ka Gramzdā darbojas vareni karstasinīgs iznīcinātāju komandieris Barnāvičs. Viņš lielījās, ka Mazgramzdā visus partizānus kā mušas izķeršot. Barnāvičs 1949. gada martā bija arī aktīvi piedalījies cilvēku izvešanā. "Barnāvičs dzīvoja Mazgramzdā, tādā vecā mājā. Sēdējām divatā slēpnī un gaidījām, kad viņš parādīsies. Vakarā viņš atnāca mājās, uzdedza uguni, un mēs tad klusi lavījāmies uz viņa dzīvokli. Barnāvičs sēdēja pie galda un āva nost kājas. Mēs iegājām istabā, un es viņam uzreiz automātu pie deguna. Viņš ļoti sabijās, un rokas bija gaisā," stāsta Ziņģa partizānu grupas dalībnieks Rudzroga.
Kadrs no Latvijas Televīzijas seriāla "Sarkanais Mežs"
Ziņģis savukārt tūlīt steidzās pie gultas, kur zem spilvena atrada iznīcinātāju komandiera revolveri. "Ziņģis bija uz jokiem. Viņš paķēra to revolveri, sauca "Vecais Old Vaverlī teica tā – pistole paliek pistole" un iebāza to ieroci kabatā. Mēs izdarījām kļūdu, ka Barnāviču neielikām istabas stūrī ar seju pret sienu. Viņš visu laiku mani ļoti vēroja un pētīja. Sākām šo pratināt, viņš taisnojās, ka pie izvešanām nav vainīgs. Es saku – ko tu muldi! Un, kā atvēzējos, tā iedevu pa degunu viņam. Šis gar zemi. Tad mēs gājām prom, bet domājām, kur to Barnāviču likt. Ziņģis rāda uz skapi. Iespundējām viņu skapī un apgāzām skapi uz durvīm. Mēs vēl paņēmām viņa automātu, šineli, armijas formu un laidām prom," epizodi, kas vēlāk pēc Rudzrogas stāstījuma tika rekonstruēta latviešu seriālā "Sarkanais mežs", atstāsta sirmais kungs.
Ziņģis 1998. gadā intervijā Okupācijas muzejam atzina, ka būtībā nekādas lielas akcijas viņa partizānu vienība nav organizējusi, bet pārsvarā viņi tikai glābuši savas dzīvības. Partizāni sapratuši, ka neko nedos kāda aktīvista nošaušana. "Mežā mēs arī nedzīvojām bunkuros, tā mūs viegli varētu atrast. Kad nāca ziema, sadalījāmies pa trīs vai četri un dzīvojām kāda atbalstītāja saimniecībā, piemēram, stallī izraktā bunkurā. Pirms tam sagatavojām pārtiku. Nu patiesībā tā jau bija laupīšana. Aizbrauca uz piena kombinātu, paņēma sviestu, citur savāca speķi, salika burkās, un tad bija, ko ēst. No zemniekiem tobrīd nebija, ko ņemt, visi bija noplicināti."
1949. gada oktobrī Ziņģa grupa nodevības dēļ tika likvidēta. Partizāni bija devušies uz Aizputi un atceļā iegājuši Embūtē pie viņu atbalstītāja Kārļa Čīmas. Agrā rītā pēc atpūtas saimnieks mežabrāļus modināja, sakot, ka jāpalīdz Jurševska grupas partizāniem, kuriem esot sabojājusies mašīna. Kā izrādījās, šī Jurševska vienība bija čekas radīta viltus partizānu grupa, kura vēl pirms tam bija sagūstījusi vairākus citus Ziņģa grupas vīrus. Čekistus par partizāniem bija informējis Čīma.
Ziņģis 1998. gadā intervijā Okupācijas muzejam atzina, ka būtībā nekādas lielas akcijas viņa partizānu vienība nav organizējusi, bet pārsvarā viņi tikai glābuši savas dzīvības. Partizāni sapratuši, ka neko nedos kāda aktīvista nošaušana. "Mežā mēs arī nedzīvojām bunkuros, tā mūs viegli varētu atrast. Kad nāca ziema, sadalījāmies pa trīs vai četri un dzīvojām kāda atbalstītāja saimniecībā, piemēram, stallī izraktā bunkurā. Pirms tam sagatavojām pārtiku. Nu patiesībā tā jau bija laupīšana. Aizbrauca uz piena kombinātu, paņēma sviestu, citur savāca speķi, salika burkās, un tad bija, ko ēst. No zemniekiem tobrīd nebija, ko ņemt, visi bija noplicināti."
1949. gada oktobrī Ziņģa grupa nodevības dēļ tika likvidēta. Partizāni bija devušies uz Aizputi un atceļā iegājuši Embūtē pie viņu atbalstītāja Kārļa Čīmas. Agrā rītā pēc atpūtas saimnieks mežabrāļus modināja, sakot, ka jāpalīdz Jurševska grupas partizāniem, kuriem esot sabojājusies mašīna. Kā izrādījās, šī Jurševska vienība bija čekas radīta viltus partizānu grupa, kura vēl pirms tam bija sagūstījusi vairākus citus Ziņģa grupas vīrus. Čekistus par partizāniem bija informējis Čīma.
Iznīcinātāju bataljona karavīri - nacionālo partizānu apkarotāji. Arhīva foto
"Tas viss notika tādā Kuiļu gravā pie Embūtes. Es eju Jurševskim un viņa vīriem palīgā iedarbināt auto. Mēs paejam kādu gabaliņu, un pēkšņi viens man iesit pa pakausi. Visi tie četri "partizāni" izrādījās čekas savervēti, speciāli veidota viltus grupa. Tā viņi Embūtes pusē bija gandrīz visus partizānus aplasījuši. To varētu saukt par nodevību, bet tā jau nav nodevība. Vienkārši čeka veikli strādāja, viņi mācēja strādāt. Viņi saprata, ka nav jēgas ķemmēt mežus, partizānus var pieveikt tikai ar viltu," uzsver Ziņģis.
Pēc aizturēšanas čekisti likuši grupas komandierim Ziņģim rādīt, kur noslēpti ieroči, tādēļ atsējuši viņam kājas. Veiklajam partizānam izdevās atsvabināt arī sasietās rokas, saķert viena čekista automātu un mierīgi aizbēgt. "Man rokas bija sasietas uz muguras, bet nevis tā riktīgi sasietas ar speciālām cilpām, bet vienkārši satīta virve. Čekisti gribēja atrast mūsu ieročus, bet galvenais – mūsu mantas. Mums bija piena kannas, tajās iekšā speķītis, sakausēti tauki, svīteris, kāds ierocis, granāta. Čekisti mani pieveda pie manas kannas, sāk to krāmēt ārā un atradumus "apmazgāt". Šiem bija līdzi pudele ar ļergu. Tad šie sāka dalīt mūsu mantību, kam tiks svīteris, kam zakuska. Pa tām divām stundām, kamēr mēs meklējam kannas, es jau esmu aiz muguras sasietās rokas atsvabinājis. Vienā brīdī es paķeru čekista automātu, kas man bija pie deguna, un bļauju: "Rokas augšā!" Neviens rokas neceļ, bet stāv mutēm vaļā. Es gribu šaut, bet nekas nenotiek, kaut kas bija iesprūdis. Tad lieku šiem apgriezties, bet pats kāpjos atpakaļ un pamūku prom eglītēs," stāsta Ziņģis.
Lai arī šajā reizē Ziņģim izdevās izbēgt, visi pārējie viņa biedri bija noķerti, un liepājnieka partizāna gaitas ar to arī bija beigušās. Tomēr vēl vairākus gadus viņam izdevās izvairīties no čekas un slēpties kādās mājās Kurzemē, Aizputes pusē.
Lai arī šajā reizē Ziņģim izdevās izbēgt, visi pārējie viņa biedri bija noķerti, un liepājnieka partizāna gaitas ar to arī bija beigušās. Tomēr vēl vairākus gadus viņam izdevās izvairīties no čekas un slēpties kādās mājās Kurzemē, Aizputes pusē.