Kā skaidro Tarass Ivaščenko, izdegšana ir fiziska un emocionāla diskomforta stāvoklis ar psihiskiem un uzvedības simptomiem, kas ir radušies darba vides un cilvēka paštēla problēmu dēļ. Līdz ar to ievērojami krītas darba produktivitāte un efektivitāte, un – būtiska nianse – šos simptomus novēro indivīdiem bez ievērojamas iepriekšējas psihopatoloģijas.

Profesijas, kuru pārstāvji biežāk pakļauti izdegšanas riskam, ir ārsti, medmāsas, policisti, sociālie darbinieki un žurnālisti – arodi, kur neizbēgami jāatrodas ciešā kontaktā ar cilvēkiem, kuriem ir ciešanas, un jāizrāda empātija –, kā arī radošo profesiju pārstāvji.

Ar izdegšanu pirmoreiz iepazinos jau bakalaura studiju gados, kad mācījos klātienē, strādāju divās darba vietās un vēl pamanījos būt "long distance" attiecībās. Toreiz šķita, ka spēks ir un mūžīgi būs kā deviņiem vīriem, ka viss ir jāpagūst iemācīties un izdarīt, jo mani taču priekšā gaida spoža nākotne. Taču izrādījās, ka, aizpildot ik minūti savas dienas, lai būtu maksimāli produktīvs, beigās iestājas absolūta neproduktivitāte, jo smadzenes un nervu sistēma vienkārši pārdeg. Es domāju tikai par saviem pienākumiem un to, ko no manis gaida pasaule, bet pavisam aizmirsu padomāt par sevi un savām vajadzībām. Rezultātā es iedzīvojos kārtīgā nervu sabrukumā, un bija jāņem pauze no dzīves un jāatkopjas. Tā bija rūgta mācība priekšdienām, tiesa, tas nebūt nenozīmē, ka arī pēcāk uz šiem grābekļiem neesmu uzkāpusi. Taču tagad pilnīgi noteikti savu atpūtu, labsajūtu un veselību es vērtēju krietni vien augstāk un sen jau vairs nesaku "jā" visam, kas nāk manā ceļā, jo zinu, ka neesmu bezgalīga. Dzīve nudien neapstāsies, ja uz brīdi izdomāšu apstāties es, gluži otrādi – tā tikai iegūs, ja atgriezīšos tajā uzelpojusi un mierīga.

"Savu izdegšanu var arī nesaost" – tā reiz kādā no sociālo tīklu portāliem bija ierakstījis klīniskais psihologs Edmunds Vanags. Un es viņam varu tikai piekrist. Savu izdegšanu es "nesaodu" divreiz. Pēc pirmās kaut kā nebūt vēl savācos, pēc otrās gan tik viegli neiet, un šobrīd no ļoti daudz kā esmu atteikusies, lai saliktu sevi kopā.

Pirmkārt, gribu teikt, ka izdegšana nav kaut kāda "moderna kaite", kura izdomāta, lai "attaisnotu slinkumu", kā nereti tiek uzskatīts. Otrkārt, ar izdegšanu pandēmijas laikā saskaras arvien vairāk cilvēku – sākot ar ārstiem, kuri nemitīgi strādā virsstundas, ir pārguruši un vistuvāk redz pandēmijas sekas. Tāpat arī skolotāji un daudzi citi, kuriem katru dienu jāsaskaras ar pandēmijas ierobežojumiem un izaicinājumiem, jāspēj nemitīgi pielāgoties jaunajai situācijai un nepārtraukti jādzīvo neziņā par to, kas notiks nākamais.

Atmetot pandēmijas fonu, tieši tādi apstākļi arī noved cilvēkus pie izdegšanas "normālā ikdienā" – pārlieku liela slodze darbā, nemitīgi izaicinājumi, stress, neskaidri formulēti uzdevumi no vadības puses, haotiska darba vide, nesabalansēta darba un privātā dzīve, nespēja pateikt "nē".

Tieši tādos apstākļos sākās arī manas izdegšanas – regulāri strādāju pirms un pēc noteiktā darba laika un nedēļas nogalēs, jo likās – vēl taču varu uzņemties izdarīt to un šo. Tam visam līdzās, protams, stress par visa paspēšanu laikā, perfekcionisms, kurš neļauj izdarīt darbus tikai tāpēc, lai tie būtu izdarīti. Kā arī bieži vien, kā jau pašnodarbināto vidē, kas strādā ar vairākiem klientiem vienlaikus, jāspēj pielāgoties iepriekš neparedzētām un neplānotām situācijām. Lai arī pati sev esmu "boss", reizēm tas ir vēl sliktāk, nekā būt kāda cita padotajam, jo pret sevi jau attieksme ir krietni nesaudzīgāka.

Taisnības labad gan jāteic, ka pirmo reizi izdegu, kad strādāju kā padotais darbavietā, kas vēl tikai meklēja savu darba ritmu, kultūru un struktūru. Ir jauki teikt, ka tu dari sirdsdarbu un darbs ir kā hobijs, bet tas tomēr nav pareizi – dzīvi nevajag pārvērst par darbu vien. Un ir sāpīgi saprast, ka esi "daļa no ģimenes" tikai tik ilgi, kamēr vari vilkt visu to neskaidrību un stresa vezumu. Kad vairs nespēj, tad... ir kā ar veciem zirgiem – tos nošauj jeb, humānāk izsakoties, – tu vairs neesi vajadzīgs.

Galu galā izdegšana beigās atspēlēsies kā emocionālajā, tā fiziskajā veselībā – rodas sajūta, ka tu neko nemāki, nekam nederi un visu laiku visu dari nepareizi (te ļoti svarīgs ir darba devēja aspekts – Latvijā izteikti pieklibo adekvātu uzslavu izteikšanas kultūra). Tam klāt nāk vēlme atsvešināties, motivācijas un gribasspēka trūkums, viegla aizkaitināmība, trauksme, un tad jau arī tālu nav jāmeklē miega un ēšanas traucējumi, vēlme "atslābināties", lietojot dažādas apreibinošās vielas.

Diemžēl izdegšana sākas no sevis paša. Lēnām gruzd iekšā, kamēr izceļas nekontrolējams ugunsgrēks. Tāpēc laicīgi vajag sevi nodrošināt ar "izdegšanas dūmu detektoru" – limitētu darba laiku, brīvdienām, hobijiem, draugiem, atvaļinājumiem, spēju pateikt "nē", novilktām skaidrām robežām gan starp darba un privāto dzīvi, gan attieksmi pret sevi, darbu daudzumu un pienākumiem. Un pārliecību, ka darbs nav visa dzīve. Un pasaule neapstāsies, ja nestrādāsi vakaros vai brīvdienās.

Vairāk par Alises pieredzi ar izdegšanu var lasīt viņas bloga ierakstā "(ne)izdegšanas rokasgrāmata".