Klausāmsaruna 'Zinātjauda': Kā Covid-19 pandēmija ietekmēja Latvijas mācību sistēmu?

Pirmās sērijas lielā tēma ir "Covid–19 ietekme uz mācīšanu un mācīšanos", kuru sarunas vadītājs Artis Ozoliņš šķetina kopā ar Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes pētnieci Lienu Hačatrjanu, profesori Baibu Martinsoni un Izglītības pētniecības institūta pētnieci Lindu Mihno, kā arī ar Draudzīgā Aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzijas metodiķi Edgaru Plētienu.

Noklausies!

Covid-19 laiks radīja lielas pārmaiņas veidā, kā notiek mācīšana un mācīšanās, un tas ir izgaismojis, cik svarīgi ir lielie starptautiskie pētījumi. Ieguvējas ir tās valstis, kurās notiek valsts mēroga lielie pētījumi, jo tieši lielas, regulāras datu vākšanas par skolēniem ar ilglaicīgu un atkārtotu pieeju dod visprecīzāko ainu.

Kā sarunā skaidro pētniece Liena Hačatrjana, aina nav tik traģiska, kā to zīmēja dažādi simulāciju dati, kas parādījās pandēmijas sākumā. "Tomēr velns slēpjas detaļās, jo valstīs, kur notiek regulārās testēšanas, kopumā mācību rezultātu kritums nav tik dramatisks, bet kritums redzams atsevišķām skolēnu grupām. Tas ir aspekts, par kuru ir vērts runāt daudz arī turpmāk – dažādas grupu atšķirības un atšķirības starp skolēniem, kuri jau pirms tam bija riska grupās un kuriem jau bija kādas mācīšanās grūtības. [..] Un tad ir ārējie apstākļi, piemēram, tehnoloģiju pieejamība, vecāku atbalsts, apkārtējo atbalsts, kas veicināja plaisas palielināšanos starp skolēniem, kuriem mācībās gāja tīri labi, un tiem, kuriem bija grūtības arī jau pirms tam."

Uzzini vairāk! Pētījuma "Sakarības starp skolēnu mācību snieguma izmaiņām, pašvadības un problēmrisināšanas prasmēm klātienes un attālinātās mācīšanās laikā" rezultāti

"Skatoties uz datiem, kas man ir pieejami par divām skolām Cēsīs, mēs nevaram teikt, ka visiem skolēniem ir milzīgas problēmas. Šo retoriku ir jāizslēdz. To nevar novērot arī pēc skolēnu atgriešanās skolā. Šis apgalvojums nav patiess," papildina metodiķis Edgars Plētiens. "Tomēr mēs redzam, ka, skolēniem atgriežoties skolā pēc pārtraukuma, viņi iedalās divās daļās. Vieni ir tie, kuriem jau pirms tam bija grūtības ar mācīšanos – viņiem tās ir augušas. Otrs – procesā parādījusies apātija. Skolēniem ir diezgan grūti sakoncentrēties. Un tas, iespējams, ir stāsts par to, ka kādu laiku skolēns ir bijis viens un tagad ir atkal jāstrādā grupā. Skolēniem ir saasinājušās dažādas mentālās problēmas, un mācīšanās prasmes ir samazinājušās. [..] Ļoti minimāli to var novērot, bet ir paaugstinājušās konfliktsituācijas," stāsta Plētiens, uzsverot emocionālā stāvokļa nozīmīgumu mācību procesā.

Tieši emocionālais stāvoklis bija viens no pētījumu objektiem profesores Baibas Martinsones darbā. "Vienu no pētījumiem veicām pandēmijas pirmā viļņa laikā attālināto mācību laikā. Mēs aptaujājām vairāk nekā 2500 vecākus par viņu stresu pirmā pandēmijas viļņa laikā. [..] Mūsu dati rādīja, ka 45% vecāku pašā sākumā atzina, ka attālinātās mācības ir ļoti nozīmīgs stresa avots viņu ģimenēs. Sākumā tieši bija darba lapu sūtīšana dažādās platformās, kamēr vēl skolotāju pielāgojās situācijai, un izceļams arī tas, ka mums Latvijā ļoti liels akcents ir uz vērtēšanu, uz izpildi, uz atzīmēm. Ka tik atzīmes nekrītas! [..] Latvijā vecāki kļuva par bērnu skolotājiem un praktiski paši arī mācījās. Japānas piemērā darba lapu uzdevumi bija, lai veicinātu vecāku un bērnu mijiedarbību," uzsver profesore, aicinot mazināt emocionālo uzsvaru uz mācību rezultātiem, bet palielināt savstarpējās sadarbības lomu.

Par vērtējuma lomu piebalso arī pētniece Linda Mihno: "Protams, vecāki uztraucās par mācībām, vai eksāmeni nebūs vieglāki. [..] Latvijā ļoti svarīgs ir vērtējums. Varbūt ne tik daudz, ko bērns zina, bet kāds būs tas cipars galā. Tā ir lielā problēma, ar kuru jāstrādā. Mums ir svarīgas zināšanas nevis cipari."

Turpinot stāstu par veiktajiem pētījumiem izglītībā, profesore Martinsone ieskicē kolēģu no Rīgas Tehniskās universitātes un Latvijas Universitātes veikto pētījumu par pedagogu efektivitāti attālināto mācību laikā. "Izrādījās, ka visefektīvākie bija tie pedagogi, kuri pārskatīja sasniedzamos rezultātus, kuri kopīgi plānoja attālinātās mācības un tie, kuri sadarbojās un veica darba dalīšanu. Piemēram, nevis visi skolotāji 4. A, B un C klasē ražo vienādus mācību materiālus un mēģina novadīt stundas savās klasēs, bet, ka visi ceturto klašu skolotāji sadarbojas. Pie tam bija novērota arī prakse, ka sākumā skolotāji strādāja attālināti ar mazākām skolēnu grupiņām, stāstot jauno vielu. Un tad lielajās, frontālajās grupās vingrināja jau skolēnu prasmes. Skolotāju trūkumu pilnīgi noteikti var risināt ar attālinātajām mācībām."

Mācību procesā ir vairāki faktori – skolēni, viņu vecāki, skolotāji un skolas vadība.

Situācijas monitoringu nozīmīgumu novērojusi arī pētniece Mihno: "Laba prakse, kuru varēja novērot Rīgas pašvaldībā – laiku pa laikam bija aptaujas vecākiem, skolotājiem, skolēniem, kas palīdz monitorēt notiekošo. Un līdz ar to skolai ir atgriezeniskā saite, vecāku ieteikumi un viedokļi. Un tas, protams, palīdz saprast, kur ir problēmas sistēmā un tās risināt."

Domājot par Covid-19 pandēmijas savelto kamolu, būtisks pavediens tajā ir psihoemocionālais stāvoklis, par kura nozīmi stāsta arī profesore Martinsone: "Pati esence sarežģītajā laikā ir tā, ka viena no prioritātēm ir attiecību veidošana. Tieši tajā brīdī, kad uztraucāmies par zināšanu robiem un jauno mācību saturu, patiesībā priekšplānā izvirzās attiecību veidošana, uzturēšana un atjaunošana visos līmeņos. Tur risinājums ir sociāli emocionālā mācīšanās, kas ir jau pierādījumos balstīta pieeja. Tieši attiecību uzturēšana palīdz risināt konfliktus, sadarboties un nomierina prātu. Tas ir pirmais solis paša vadītam mācīšanas procesam. [..] Mums ir ļoti stingri pierādījumi, ka sociāli emocionālā mācīšanās darbojas."

Latvija gan var lepoties ne tikai ar pētījumiem, bet jau ar reāliem praktiskiem risinājumiem.

"Pagājušajā mācību gadā mēs ieviesām brīnišķīgu programmu, kas saucās "Garīgās veselības veicināšana skolās". Un, lai mērītu šīs programmas efektivitāti, mēs aptaujājām skolēnus gan no pirmajām klasēm, gan viņu vecākus. Bija kontroles grupa ar tiem, kuri iesaistās programmā un tiem, kuri nedarīja neko. Un šie dati iedeva iespēju izmērīt pandēmijas fonu. [..] Ko mēs redzam? Kopumā, skatoties visus bērnus kopā pa vecuma grupām, nav dramatisku pasliktinājumu. Mēs redzam, ka tiem, kuriem bija garīgās veselības veicināšanas programma, ir nozīmīgi uzlabojumi. Un tas ir kolosāls aizsargs pret pandēmiju. Savukārt tiem, kuri nedarīja neko, tiem dažos punktos rādītāji ir gājuši uz leju, bet nav dramatiski pasliktinājumi. Ir vairākas sīkākas lietas, piemēram, 11-16 gadus vecām meitenēm ir vairāk grūtības koncentrēties, viņas vairāk aizpeld domās un sūdzas par uzmanības nenoturēšanu. Kopumā kuģis iet optimāli uz priekšu, pandēmija mācīšanos nav ietekmējusi, bet tiem, kuriem jau bija kādas emocionālās grūtības, šiem skolēniem pandēmija sarežģījumus saasināja," atklāj profesore Martinsone.

Domājot par risinājumiem, pāris no tiem, kurus izcēla sarunas viesi bija, pirmkārt, esošās situācijas novērošanas spēja un spēja adaptēties. "Esot mācīšanās vidē un organizācijā, svarīgi saprast, kur katrs esam. Ja mēs saprotam, kādā stāvoklī bērni ir, mēs varam saplānot un mazināt pandēmijas ietekmi. Mans ieteikums ir sarunāties savā starpā skolas iekšienē, sarunāties skolām ar augstskolām un rast risinājumus," uzsver metodiķis Plētiens.

Otrkārt, kā būtisku elementu skolēna prasmju koplektā Liena Hačatrjana izceļ problēmrisināšanas prasmes un paša mācību procesa vadīšanas prasmes. "Spēja skolēnam pašam organizēt savu darbu, vadīt savas ikdienas darbības, organizēt savu dienu un tikt galā ar dažādām situācijām. Tas, ko varēja novērot pētījuma datos, atzīmes kopumā nekritās, bet pandēmijas otrajā vilnī, atsevišķās grupās bija atzīmju kritums. Tieši tām grupām, kurām bija zemākas prasmes risināt problēmas, zemākas pavadīšanas prasmes un spriešanas spējas. Tās ir prasmes, kuras ir jāattīsta."

Treškārt, savstarpējā komunikācija un spēja ieklausīties nav zaudējusi savu nozīmi. "Svarīga ir sadarbība ne tikai starp skolām un augstskolām, bet arī noteikti starp vecākiem un skolotājiem. Jāieklausās vienam otrā," uzsver Linda Mihno.

Un visbeidzot profesore Martinsone izceļ emocionālo prasmju nozīmīgumu kā vienu no mācīšanās un mācīšanas procesa stūrakmeņiem: "Mums ir atbilde – katrā skolā un katrā pirmskolā ielikt mācību plānā sociāli-emocionālās mācīšanas programmu. Pilnīgi gatavi klases stundu plāni. Nodarbību plāni, kuros attīsta sociāli-emocionālās prasmes. Mums ir divas publikācijas ar spīdošiem datiem, kas apliecina to, ko zina jau visa pasaule: ja bērnam ir labākas sociāli emocionālās prasmes bērnudārzā, jo viņam ir augstāka mācību motivācija un viņam ir labāka uzvedība."

Uzzini vairāk! Metodiskie paņēmieni skolēnu sociāli emocionālo prasmju novērtēšanai skolā

Sarunā izskanējušo pētījumu saīsinājumu skaidrojums:

Lai uzzinātu vairāk, noklausies pirmo Izglītības un zinātnes ministrijas klausāmsarunu cikla "Zinātjauda" sēriju, kas veidota ar Eiropas Sociālā fonda atbalstu projektā Nr.8.3.6.1/16/I/001„Dalība starptautiskos izglītības pētījumos".