Lasītprasme Latvijā: vai mēs saprotam, ko esam izlasījuši?

Šos jautājumus sarunas vadītājs Artis Ozoliņš šoreiz šķetina kopā ar Rēzeknes Tehnoloģiju augstskolas profesori Sanitu Martenu, Liepājas Universitātes asociēto profesori Diānu Laivenieci un Nacionālo skaļās lasīšanas sacensību čempioni, "YouTube" kanāla "Helma stāsta" satura veidotāju Helmu Elvīru Križeviču.

Noklausies!

"Pirmkārt, lasītprasme nozīmē spēju atpazīt tekstu – izlasīt burtus un vārdus. Lasītprasme ietver arī to, ka sāku domāt par nozīmi un saprotu, ko esmu izlasījis. Lai es saprastu, ko esmu izlasījis, jāizprot ne tikai vārdu nozīme, bet arī gramatika, lai saprastu vārdu savienojumus, kurš teikums kam seko un citas konstrukcijas. Nevar atraut formu no satura – vai varu saskatīt teikuma un domas robežas un nozīmi? Tad jau dodamies tālāk – kas ir pateikts tieši un kas jālasa starp rindām, ko autors ir vēlējies pateikt?" plašo un komplekso jēdzienu skaidro Sanita Martena, uzsverot, ka lasītprasme nozīmē lasīt ne tikai tekstu, bet arī attēlus – shēmas, tabulas un citu vizuālo informāciju.

Pētījumi Latvijā un ārzemēs liecina, ka lasītprasme nostabilizējas līdz 11–12 gadu vecumam, un interesantu faktu atklājis kāds pētījums Somijā. Ja līdz šim tika uzskatīts, ka bērnam priekšā jālasa, vēlams, līdz brīdim, kamēr viņš pats vēl neprot lasīt, tad somi pārliecinājušies – bērnam priekšā jālasa līdz minētajam 11–12 gadu vecumam vismaz 15 minūtes dienā, jo valodas un lasītprasmes attīstība ļoti intensīvi notiek līdz 5./6. klasei. "Tas ir izšķirošais posms," uzsver Rēzeknes Tehnoloģiju augstskolas profesore un piedāvā – arī jauno vecāku kursu programmā vajadzētu iestrādāt skaidrojumu, kāpēc būtu jālasa bērniem priekšā.

"Mēs nevaram mainīt paradumus ģimenēs, kuras nelasa, bet mēs varam sasniegt tos, kas vēl gatavojas kļūt par vecākiem," norāda Martena. Interesanti, ka šis Somijā veiktais pētījums arī atklājis, ka lasītais teksts uz bērnu īpaši labi iedarbojas, lasīts vīrieša – tēva vai vectēva – balsī.

To, cik lasītprasmes stiprināšanā svarīga ir lasīšana priekšā, apstiprina arī sarunas jaunākās dalībnieces Helmas pieredze: "Kad es biju maziņa, visi, kas man bija apkārt, lasīja. Man patika, kā mājās to dara, un es ņēmu grāmatu un gāju pie ciemiņiem, lai arī viņi man palasa. Klausoties lasījumos un dažādajās balsīs, man iepatikās tas stāsts." Iemācoties lasīt, mīlestība un interese par pasauli, ko paver grāmatas, saglabājusies, un meitene pati kļuvusi par lielu lasītāju.

PIRLS pētījumā 50 valstu konkurencē Latvija 2016. gadā ierindojās 11. vietā. Tas, kā atzīst klausāmsarunas "Zinātjauda" otrās sērijas ekspertes, ir labs, bet nav izcils rādītājs – ir vēl, kurp tiekties.

Liepājas Universitātes asociētā profesore šādu rādītāju starptautiskā pētījumā skaidro ar lasītprasmes uztveri Latvijā – ilgus gadus izglītības nozarē dzimtās valodas mācību tradīcijā galvenā uzmanība tika pievērsta lasīšanas ātrumam, skaidrībai un izteiksmīgumam, bet lasītā jēgas izpratne palika otrajā plānā.

"Mūsu skolas pavisam nesen ir sākušas mīt šo taciņu, un skolotāji relatīvi nesen ir sākuši domāt, kas ir lasīšana plašā nozīmē. Postpadomju valstis to ir sapratušas ļoti šaurā nozīmē, tāpēc šādā kontekstā 11. vieta nav slikts rādītājs," vērtē Laiveniece.

Martena izceļ vēl kādu svarīgu aspektu, ko atklājis PIRLS vērtējums, – Zviedrija kopvērtējumā bijusi aiz Latvijas, bet skolēnu pašnovērtējums par savu lasītprasmi ir bijis uz pusi augstāks.

PIRLS ir starptautisks lasītprasmes novērtēšanas pētījums, kas mēra 4. klases skolēnu izpratni par izlasīto un ko visā pasaulē organizē Starptautiskā Izglītības sasniegumu novērtēšanas asociācija (IEA – International Association for the Evaluation of Educational Achievement). Latvija tajā piedalījusies 2001. (5. vieta), 2006. (13. vieta) un 2016. gadā (11. vieta).

Ko tad īsti vērtē starptautiskie pētījumi, un kur citas valstis mūs apsteidz? "Viņi daudz ātrāk ir sākuši mācīt skolēniem, kā meklēt jēgu lasāmajos tekstos, kā tos salīdzināt un kā strādāt ar paralēliem tekstiem, un skolēniem piedāvāt pēc iespējas dažādākus tekstus. Mēs esam daudz tiražējuši diezgan vienveidīgu literatūru un uz šī pamata mēģinājuši būvēt lasīšanas prasmi," vērtē Laiveniece, norādot, ka PIRLS vērtē skolēnu prasmes strādāt ar sešu veidu tekstiem – aprakstiem, instrukcijām, argumentācijas tekstiem un citiem. Ja skolēns šāda veida tekstus pirms tam nav redzējis, viņš pētījuma laikā var neizprast, ko no viņa vēlas.

Par skolās piedāvāto tekstu vienveidību pārliecinājusies arī Helma – bērniem, kuru vecāki nelasa, ir grūti atrast sev piemērotāko, jo skolā obligātā literatūra ir "iestrēgusi", bet tekstu paraugi bieži vien zaudējuši aktualitāti. "Bērnus tas neinteresē, un viņiem rodas iespaids, ka tādas ir visas grāmatas un literatūra ir vienveidīga. Bet tā jau nav. Ir daudz grāmatu un žanru, galvenais atrast to, kas patīk tev," aicina jaunā lasītāja.

Martena izceļ, ka PIRLS pētījums kā vājo vietu skolēniem atklāja tieši reflektēšanu – kā skolēni runā par izlasīto: "Skolotājiem nereti šķiet, ka tā ir laika zaudēšana, tāpēc viņi izvēlas to nedarīt, bet refleksijas, pārdomas, ko izsakām vārdos, ko verbalizējam, palīdz tikt līdz teksta jēgai." Bērna lasītprasmes veidošanā liela loma ir arī vecākiem, un Martena aicina vecākus runāt ar savām atvasēm.

Runājot par lasīšanu, bieži dzirdam, ka tagad jau bērni un jaunieši vairs nelasa. Bet vai tā patiesi ir? Izrādās, ka datu, kas apliecinātu – mūsdienās bērni izlasa mazāk daiļliteratūras grāmatu nekā, piemēram, aizvadītā gadsimta astoņdesmitajos, nav, jo šādi pētījumi nav veikti. Tomēr sajūtas un novērojumi liecina, ka lasītprasme ir transformējusies un par būtisku ikdienas sastāvdaļu kļuvusi digitālā lasīšana, kurā dominē informatīvie teksti.

"Es esmu nūģītis, kas vairāk lasa tekstu uz papīra. Bet es zinu, ka mani vienaudži gadā neizlasa nevienu grāmatu, bet sociālajos tīklos tekstu ir pārlasījušies pāri visām normām, ko vajag izlasīt," novērojusi Helma.

Laiveniece atgādina, ka aizvadītā gadsimta 80. un 90. gados augušajiem grāmata bija iespēja uzzināt kaut ko, ko ikdienā nepiedzīvo, bet šīs paaudzes bērniem ir nebeidzami daudz konkurentu grāmatai. Šodien cilvēks lasa fragmentārāk, ir steidzīgāks, bieži vien viņam pietrūkst spēka vai intereses izlasīt grāmatu līdz galam – esam pieraduši pie straujāka informācijas patēriņa.

Rēzeknes Tehnoloģiju augstskolas profesore gan uzsver, ka daiļliteratūrai ir būtiska loma empātijas un citu sociālo prasmju veidošanā, tādēļ lasītprasme un interese par literatūru ir jāstiprina, bet mazāk jāuztraucas, kā izskatāmies starptautiskos pētījumos.

"Es gribētu uz to skatīties plašāk – mērķis būtu, ka bērni lasa. Lai viņiem nav kā pātaga obligātā literatūra, ko viņi izlasa, bet lai viņi lasa un gūst baudu un prieku no tā, ko lasa," mērķi ieskicē Martena un aicina pētījumos vairāk izzināt tos bērnus, kuri jau lasa, meklējot atbildes, kā viņi ir sākuši lasīt, jo tas palīdzētu atrast veidus, kā radīt interesi citos bērnos un jauniešos.

Lai uzzinātu vairāk, noklausies pirmo Izglītības un zinātnes ministrijas klausāmsarunu cikla "Zinātjauda" sēriju, kas veidota ar Eiropas Sociālā fonda atbalstu projektā Nr.8.3.6.1/16/I/001„Dalība starptautiskos izglītības pētījumos".