Jauniešu garīgā veselība Latvijā: problēmas un kā tās risināt

Piektajā "Zinātjaudas" raidījumā sarunas vadītājs Artis Ozoliņš šo tematu iztirzā kopā ar Pusaudžu resursu centra attīstības vadītāju un bērnu psihiatru Ņikitu Bezborodovu, Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes asociēto profesori un Psiholoģijas nodaļas vadītāju Ievu Stokenbergu un biedrības "Attīstības platforma YOU+" vadītāju Andri Kāpostu.

Noklausies!

Kā norāda Ieva Stokenberga, latviešu valodā joprojām līdz galam nav iesakņojies vienots jēdziens, tāpēc garīgo veselību atkarībā no konteksta, kādā par to tiek runāts, uztveram kā sinonīmu mentālajai veselībai un arī psiholoģiskajai veselībai. Kāds ir labbūtības rādītājs? "Saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas definīciju tas ir tāds labklājības stāvoklis, kurā cilvēks, vienkārši sakot, var justies pietiekami labi, veiksmīgi tikt galā ar ikdienas stresu un spēt produktīvi darboties," skaidro Ieva.

Savukārt Ņikita Bezborodovs norāda, ka psihiskā veselība nav tikai psihiskās slimības neesamība, bet tā ir spēja strādāt, iekļauties sabiedrībā, dot pienesumu, spēja justies labi. "Šajā ziņā psihiskā veselība droši vien ir tāds mērķis, uz kuru mēs visu dzīvi ejam. Varbūt šis ceļš ir līkumots, ar dažādiem turp un atpakaļ soļiem, bet tas ir mērķis, uz kuru mēs visi tiecamies," tā Ņikita.

Viņš arī norāda, ka dažādas grūtības saistībā ar psihisko veselību sabiedrībā ir ļoti izplatītas. Psihiskās, emocionālās vai uzvedības problēmas, kas ikdienā ietekmē funkcionēšanas spējas, ir vienam no pieciem bērniem. "Un aptuveni vienam no desmit – tā ir pasaules statistika – šīs grūtības ir jau tik izteiktas, ka mēs varētu runāt par formāli diagnosticējamiem psihiskiem traucējumiem un tās grūtības jau varam aprakstīt ar kādu diagnozi. Viens no desmit – tas ir ļoti daudz. Tas nozīmē, ka jebkurā skolas klasē, ja pieņemam, ka tajā ir vidēji divdesmit bērnu, vismaz diviem ir kaut kāda veida diagnosticējami psihiskie traucējumi. Latvijā, protams, to datu ir nedaudz mazāk, bet tie ir, un es domāju, ka mēs stipri neatšķiramies no pārējās Eiropas sabiedrības un populācijas," stāsta bērnu psihiatrs.

Andris Kāposts sarunā atsaucas uz aptauju, kurā Liepājā un Dienvidkurzemē tika aptaujāts pusotrs tūkstotis jauniešu, un tā ļāvusi secināt, ka, lai gan daudzi apzinās problēmu, tikai neliela daļa meklē palīdzību. Aptuveni 90% aptaujas dalībnieku bija atzinuši, ka saskārušies ar garīgās veselības problēmām, bet tikai aptuveni 10% no viņiem bija norādījuši, ka vērsušies pēc palīdzības.

Runājot par bērnu un jauniešu garīgo veselību, būtiski izprast, kā viņi sadzīvo ar iekšējo distresu. Ņikita skaidro, ka bērniem vēl tik labi nav attīstījušās spējas trauksmi un citas garīgās veselības problēmas psihiski konceptualizēt. Tā vietā viņi šīs problēmas somatizē un pavērš pret sevi. Šī iemesla dēļ bez fiziska pamatojuma rodas fiziskas kaites, piemēram, galvassāpes un vēdersāpes, kuru patiesais cēlonis ir emocionālais stāvoklis. Tās sauc par internalizējošām grūtībām. Iekšējo distresu iespējams arī eksternalizēt jeb pavērst uz āru, pret citiem, un tas, vienkārši runājot, izpaužas ar uzvedības problēmām.

Kur meklēt atbalstu? Pusaudžu resursu centrs

Jauniešu garīgo veselību pēdējos gados ietekmējusi arī Covid-19 pandēmija un dažādi ierobežojumi. Ieva stāsta, ka nesen veikts pētījums liecina – kopumā jauniešu mentālajā veselībā Latvijā nav novērojams dramatisks kritums, taču ir cietušas bērnu un jauniešu sociāli emocionālās un attiecību veidošanas prasmes. Profesore norāda, ka uz kopējo situāciju var skatīties ar piesardzīgu optimismu, tomēr diezgan skaidri iezīmējas tendence, ka daudziem ir nepieciešams atbalsts.

Pētījumi liecina, ka Covid-19 pandēmijas dēļ pasaulē kopumā jauniešu vidū pieaudzis trauksmes un depresijas līmenis. Tas, ko Ņikita novērojis, strādājot Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas (BKUS) Bērnu psihiatrijas klīnikā, – pēdējo divu gadu laikā ļoti izteikti mainījies pacientu profils. Ja agrāk aptuveni 30–40% pacientu klīnikā nonāca akūtā stāvoklī – ar nopietniem garastāvokļa traucējumiem un pašnāvnieciskām tieksmēm –, bet 60% bija plānveida pacienti, tad šobrīd aina ir pilnībā apgriezusies otrādi. Ap 70% pusaudžu klīnikā nonāk akūtā stāvoklī. "Protams, distress bija arī pirms pandēmijas, ir ļoti daudz lietu, kas to izraisa, bet spēja ar to tikt galā un nenonākt akūtā stāvoklī, izskatās, ir ietekmēta," tā bērnu psihiatrs.

Andris sarunās ar jauniešiem un vecākiem novērojis visnotaļ pozitīvu tendenci – jaunieši cenšas atzīt savas problēmas un vēlas arī tās risināt. Viņi arī vairāk nekā pieaugušie ir gatavi ieklausīties un mainīt paradumus. Svarīgs aspekts – vecākiem būtu rūpīgi jāseko līdzi izmaiņām savu bērnu uzvedībā vai paradumos, jo tās var signalizēt, ka ir radusies kāda problēma.

"Atkarība, depresija – mēs varam no tā atbrīvoties, bet tur kaut kas ir jāliek vietā. Pretējā gadījumā, beidzot sadarbību, jaunietis vienkārši atkrīt atpakaļ. Mēs neskaitāmas reizes to esam redzējuši. Mēs ar speciālistiem it kā palīdzam, un viss iet uz priekšu, bet, kad beidzam sadarbību, kādu brīdi viņš vēl turas, bet, ja nav iedots tāds spēcīgs pamats, ko viņam ikdienā darīt, tad ir ļoti sarežģīti," stāsta Andris, izceļot, cik svarīgi jaunietim ir atrast kādu hobiju vai ārpusskolas aktivitātes.

Arī Ieva piekrīt Andrim un atsaucas arī uz pētījumiem, ka piedalīšanās ārpusskolas aktivitātēs atstāj pozitīvu iespaidu uz emocionālo veselību un palīdz apgūt jaunas prasmes, tostarp saskarsmi ar citiem un stāšanos pretī grūtībām. Tiesa, viņa arī piebilst, ka cilvēki ir dažādi un, lai gan pulciņi var jaunieti pozitīvi stimulēt, ir arī jāsaprot, ka ne visiem no dabas ir iedota enerģija un aktivitāte kaut ko gribēt un to arī īstenot.

Ņikita piebilst, ka sabiedrībā joprojām ir daudz aizspriedumu un negatīvisma par garīgās veselības problēmām, bet šībrīža jauniešu paaudze atšķiras ar to, ka tā ir gatava runāt. Tas, ko viņš redz, – vecākiem ir grūtāk runāt par šīm tēmām nekā viņu bērniem. Pusaudžu vecums, kad sākas pubertāte, ir īpaši izaicinošs posms, un psihiatrs uzsver – pusaudžiem, lai gan viņi izskatās lieli un nobrieduši, joprojām ir nepieciešama pieaugušo palīdzība un atbalsts.

"Tas nav jautājums tikai par ģimeni vai vecākiem. Ja tavā dzīvē ir vismaz viens pieaugušais, kam nav vienalga, tas jau ir pasargājošs faktors. Vecmāmiņa, onkulis, skolotājs, sporta treneris – ir ļoti svarīgi, lai ir iespēja gūt atbalstu no kāda pieaugušā," uzsver Ņikita.

Lai uzzinātu vairāk, noklausies piekto Izglītības un zinātnes ministrijas klausāmsarunu cikla "Zinātjauda" sēriju, kas veidota ar Eiropas Sociālā fonda atbalstu projektā Nr.8.3.6.1/16/I/001 "Dalība starptautiskos izglītības pētījumos".