Jo īpaši labi tas vērojams pilsētvidē, kur pat vienas ielas robežās mēs varam "izceļot" cauri vairākiem gadu desmitiem un pat simtiem – līdzās izsmalcinātai jūgendstila ēkai paceļas mūsdienīgs biroju komplekss, mazliet tālāk neizteiksmīga padomju laika būve, bet turpat līdzās savdabīgas arhitektūras 90. gadu nams. Tieši tikpat raiba un daudzveidīga ir arī dzīvojamo namu apbūve.

Kopumā Latvijas dzīvojamo ēku apbūvē gadsimta griezumā var izdalīt piecus posmus: pirmskara nami jeb pirms Otrā pasaules kara celtās ēkas, padomju varas gados būvētās mājas, 90. gadu laika ēkas, pirmskrīzes jeb lielā celtniecības buma laikā (2000. gadi) tapušās būves un mūsdienās jeb šobrīd topošās ēkas. Atšķirīgi laika posmi, atšķirīgas būvniecības tradīcijas un materiāli, tostarp siltumtehniskais raksturojums.

Tāpat svarīgi, ka katrā laikposmā tika izmantotas dažādas tehnoloģijas, risinājumi un būvmateriāli, lai nodrošinātu ne tikai ēkas nestspēju, bet arī tās energoefektivitāti. Šodienas situācija ar pieaugošajām energoresursu izmaksām parāda, ka lielu daļu ēku, kas celtas laika posmā līdz šī gadsimta pirmās desmitgades beigām, globālajai krīzei 2008. gadā, būtu nepieciešams siltināt. Tā var būt kā pirmā siltumizolācijas uzstādīšana ēkām, kam ir tikai mūra sienas bez siltumizolācijas, tā var būt kā papildu siltināšana ēkām, kam ir nepietiekams siltumizolācijas slānis, piemēram, tādas ir pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados celtās ēkas ar ļoti plānu siltumizolācijas slāni, tāpat tā var būt kā kļūdu labošana un siltumizolācijas uzstādīšana vai nomaiņa ēkām, kas bieži nekvalitatīvi celtas "treknajos gados" – pirms globālās krīzes. Ja aizdomājamies par nākotni, tad ēkas, kas tiek celtas šodien, ieteicams būvēt pēc iespējas energoefektīvākas.

Pirmās Latvijas laikā būvēja ēku sienas no koka, māla ķieģeļiem, laukakmeņiem, jumta siltināšanai izmantoja māla klonu, izdedžus un to, kas tajā laikā bija pieejams. Tās bija masīvas konstrukcijas, kas ļoti labi nodrošināja nestspēju, skaņas izolāciju un akumulēja siltumu, tomēr, tiklīdz tika izslēgta apkure, atdzisa krāsns, tā ēka ļoti ātri kļuva vēsa.

Šīs ēkas Latvijā tika būvētas līdz 1940. gadam. Laukos tā pārsvarā bija koka apbūve, pilsētās – mūra ēkas augstumā līdz 6 stāviem. Kā galvenais būvmateriāls daudzdzīvokļu ēkām tika izmantots māla ķieģelis vai laukakmeņi. No siltumtehniskā viedokļa šīs ēkas bija aukstas, jo to sienu konstrukcijām, lai arī biezām, bija zema siltumnoturība, tāpat griesti bija augsti (līdz pat 3,7 m) un lielās telpas bija grūti piesildīt. Ārsienas netika speciāli siltinātas, bet tikai apmestas.

Salīdzinot ar mūsdienu siltumizolācijas materiāliem, šādas 50 cm sienas būtu analogas apmēram 1–2 cm biezam siltumizolācijas slānim, kas, protams, nav pietiekami. Noteikti nepieciešams tās siltināt, bet jāņem vērā, ka bieži šāda tipa ēkas ir kultūrvēsturiski pieminekļi, kam nekāda fasādes siltināšana no ārpuses nav iespējama, lai nemainītu celtnes izskatu. Šādos gadījumos iespējams izmantot siltināšanas risinājumus no telpu iekšpuses.

Vēl viens posms Latvijas vēsturē, kurā tika celts daudz tipveida daudzdzīvokļu ēku, kuru būvniecību regulēja tā laika valdība. Privātmāju būvniecība balstījās uz "ko, kur un kā var dabūt", tāpēc bieži tajās tika izmantoti dažādi būvmateriāli, tādi, kas tika lietoti tuvējos publiskajos objektos.

Te atsevišķi izdalāmi trīs posmi. Laikā no 1941. līdz 1960. gadam dzīvojamo sektoru raksturo pēc Staļina laika tipveida projektiem būvētās ķieģeļu ēkas, ko raksturo samērā laba būvniecības kvalitāte. To izskaidro fakts, ka būvniecības process tika stingri pakļauts tiesībsargājošām iestādēm, būvmateriālu ražošanai bija nepieciešams īpašs sertifikāts un visi darbi tika rūpīgi kontrolēti. Šajā laikā celtās ēkas bija monumentālas, ar biezām ārsienām un iekšsienām, augstiem griestiem un lieliem logiem. Lai arī ārsienas netika papildus siltinātas, pateicoties biezajām ķieģeļu sienām, šajās ēkās bija tiem laikiem salīdzinoši laba siltumizolācija un skaņas izolācija. Mūsdienās, protams, šādas ēkas ir papildus jāsiltina, jo, lai arī tām bija biezas mūra sienas, to siltumvadītspēja bija daudzkārt mazāk efektīva par mūsdienu risinājumiem un siltumizolācijas materiāliem.

Nākamais posms ir no 1961. līdz 1979. gadam, kad dzīvojamo ēku sektorā plaši uzsākta tipveida būvniecība. Tie bija 316. un 318. sērijas projekti (tā dēvētās hruščovkas), 464. sērija, uzsākta arī 467., 103. un 104. sērijas ēku būvniecība, perioda beigās 602. sērija. Kā ārsienu materiāls tika izmantoti silikātķieģeļi, māla ķieģeli un saliekamie betona paneļi. Ēkas veidotas kastveida formās, fasādēs veidoti uz āru izvirzīti balkoni vai uz iekšu ievirzītas lodžijas, kas rada lielus siltuma zudumus. Parasti viena mikrorajona apbūvei izmantoti tikai 2–3 tipveida projekti, kuri savstarpēji atšķīrās ar stāvu skaitu un elementu detalizāciju, kā arī dzīvokļu plānojuma niansēm. Ārsienas netika papildus siltinātas, un arī par ventilāciju netika domāts, kā to dara šodien. Šo ēku siltumnoturība bija vāja, jo padomju laikos kurināmais bija lēts, tas tika "svilināts uz nebēdu" un, ja telpās bija par karstu, vēra vaļā logus. Tieši šajā laikā celto ēku tehniskais stāvoklis attiecībā uz siltumnoturību mūsdienās ir vissliktākais, tādēļ nepieciešama šo ēku renovācija. Šuves starp paneļiem bija nekvalitatīvi aizpildītas ar zemas kvalitātes materiāliem, tās nebija hermētiskas, un laika gaitā to stāvoklis tikai pasliktinājās, radot papildu siltuma zudumus. Šīm ēkām tuvojas beigām ekspluatācijas termiņš, un to sliktais stāvoklis tikai paātrina to degradāciju. Siltināšana var reizē uzlabot šo ēku energoefektivitāti un palīdzēt saglabāt atbilstošu mūra stāvokli ilgāk.

Trešajā posmā no 1980. līdz 1991. gadam PSRS ar būvnormatīvu "Norobežojošo konstrukciju siltumtehnika" tika ieviestas jaunas prasības projektēšanā. Šajā laikā tika uzsākta populārā un visnotaļ kvalitatīvā 119. sērijas ēku būvniecība, kā arī realizēts ne viens vien specprojekts. Kā galvenais būvmateriāls dominēja dzelzsbetona un keramzītbetona lielpaneļi. Attiecībā uz siltumizolāciju izceļama 119. sērija, kur nesošajām konstrukcijām izmantoja trīs kārtu paneļus ar ievērojami labākiem siltumizolācijas rādītājiem nekā citu sēriju daudzdzīvokļu namiem, tomēr, tāpat kā citām tajos laikos celtajām ēkām, šodien tas nav vairs atbilstoši.

Jaunākajā Latvijas laikā tika ieviestas jaunas būvniecības normas, kas attiecas uz ēku energoefektivitāti. Saprotams, salīdzinot ar mūsdienu normām un prasībām, tās bija krietni zemākas, bet arī energoresursu izmaksas bija salīdzinoši mazas. Daudzdzīvokļu ēkas tika celtas retāk, bet attīstījās privātmāju būvniecība.

Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas mājokļu jomā notika straujas reformas: privatizācija, denacionalizācija, zemes reforma, mājokļu tirgus attīstība. Laikā no 1992. līdz 2002. gadam tipveida daudzdzīvokļu ēku būvniecība Latvijā tika teju pārtraukta. Straujāk attīstījās jaunu individuālo privātmāju būvniecība, biroju ēku un sabiedrisko ēku celtniecība. Daudzos objektos tika uzsākti pārbūves un renovācijas darbi. Būvniecības nozarē ienāca jauni materiāli un tehnoloģijas, kas teorētiski ļāva būvēt kvalitatīvāk un izmantot daudzveidīgus risinājumus, tostarp arī siltumizolācijas jomā. Te jāpiemin Latvijas Republikas Arhitektūras un celtniecības ministrijas 1991. gada 12. septembra pavēle Nr. 68, ar kuru tika būtiski paaugstinātas prasības ēku norobežojošajām konstrukcijām, nodrošinot arī atbilstošu siltumizolāciju. Tomēr, salīdzinot tā laika normas ar mūsdienu, arī energoresursu izmaksu starpību, redzams – lai arī tika ieviestas normas par siltumizolācijas nepieciešamību, tās bija daudz zemākas, līdz ar to tajos laikos būvētās ēkas vēlams vai pat nepieciešams atkārtoti siltināt šodien.

Šī gadsimta sākumā strauji pieauga ekonomikas attīstība un līdz ar to arī ēku būvniecības apjoms. Tomēr dažādi ekonomiskie faktori ietekmēja to, ka veidojās tā saucamais burbulis, kas veicināja augstas izmaksas, zemu kvalitāti un būvniecību "uz ātro".

Laikā no 2006. līdz 2007. gadam Latvijā bija vērojama ekonomikas pārkaršana, kur viens no ietekmējošiem faktoriem bija nesamērīgi kreditēšanas apjomi. Kredīti bija brīvi pieejami teju katram, un strauji pieauga izsniegto hipotekāro kredītu skaits. Būvniecības apjomu pieaugums bija milzīgs. Šo laiku raksturo vairākas negatīvas tendences: neadekvāti augstas būvniecības izmaksas, zemas kvalitātes būvniecības darbi, nerentabli un lietotājam nedraudzīgi objekti. Tika uzbūvēti daudzi projekti, kas vairs neatbilst mūsdienu prasībām: ar nepārdomātiem inženiertehniskajiem risinājumiem, lētiem zemas kvalitātes būvmateriāliem, augstām apsaimniekošanas izmaksām. Piemēram, šādi raksturojami vairāki privātmāju ciemati Rīgas apkārtnes pļavās, arī daudzdzīvokļu ēkas un citi objekti. Daudziem no tiem nepieciešama kapitāla pārbūve un renovācija. Jānorāda, ka siltināšana tika veikta pavirši un neprofesionāli, pieļaujot daudz kļūdu un izmantojot neatbilstošus materiālus.

Protams, ne visas ēkas bija uzbūvētas nekvalitatīvi, bet tāda bija liela daļa. Lai uzlabotu šo ēku energoefektivitāti, sākotnēji būtu jāveic to rūpīga pārbaude un jāsaprot, kur ir nepilnības. Pēcāk tās jānovērš un jāparedz papildu siltumizolācijas slānis, lai sasniegtu šodienas prasības.

Jaunbūve ir ēka, kas celta šodien, bet tā tiks izmantota nākamos 50 vai pat 100 gadus, tāpēc, redzot šī brīža situāciju ar pieaugošajām energoresursu izmaksām, to ieteicams veidot pēc iespējas energoefektīvāku, lai nākotnē nebūtu jāraizējas par augstām apkures izmaksām. Energoefektivitāte nav tikai siltināšana, tā ir tehnisko risinājumu un būvmateriālu kopums, bet ir skaidrs, ka atbilstoša siltumizolācija ir viens no būtiskākajiem aspektiem, lai sasniegtu labāku rezultātu.

Šodienas izpratne par būvniecību nozīmē teicamu kvalitāti, energoefektivitāti, ilgtspēju, efektīvu un pārdomātu resursu izmantošanu un draudzīgumu pret apkārtējo vidi. Mūsdienu ēkās – gan daudzdzīvokļu projektos, ko Latvijā veiksmīgi īsteno vairāki attīstītāji ar labu reputāciju, gan privātmāju būvniecībā – tiek pakāpeniski ieviesti ilgtspējīgas ēkas principi. Arvien vairāk uzmanības tiek pievērsts zema enerģijas patēriņa būvēm, zaļajai būvniecībai, pasīvajām ēkām. Jāuzsver, ka no 2019. gada visām valsts un pašvaldību īpašuma jaunbūvēm un no 2021. gada visām jaunbūvēm jābūt gandrīz nulles enerģijas ēkām. Tas nozīmē arī atbilstošu siltumizolācijas materiālu izvēli un pareizu to pielietojumu. Siltumizolācija ir viens no energoefektīvas un ilgtspējīgas būves stūrakmeņiem, kas apvienojumā ar mūsdienīgiem inženiertehniskajiem risinājumiem rada komfortablu, drošu un veselīgu vidi.

Par ēku un tās energoefektivitāti ir jādomā no visiem aspektiem – par siltumizolāciju un tās biezumu, rekuperācijas ventilācijas sistēmu, kas atgriež siltumu, ēkā ieplūstot svaigam gaisam, logu izvēli un to iebūvi, ēkas hermētiskumu, risinājumiem bez aukstuma tiltiem, kas rada lielus siltuma zudumus, tāpat jaunbūvēs svarīgs ir ēkas novietojums – lielākie logi jānovieto uz dienvidu pusi. Tam visam klāt, protams, svarīga ir būvniecības kvalitāte un risinājumu tehnoloģiskā pareizība, jo labi risinājumi efektīvi ir tikai tad, ja iebūvēti pareizi.