Lielākais ieguvums ir draugi visā pasaulē. Annas "Erasmus+" gads Dienvidkorejā

Dzirdot vārdu "Erasmus+", visbiežāk pirmās asociācijas saistītas ar iespēju doties uz kādu no Eiropas Savienības vai Eiropas Ekonomiskās zonas dalībvalstīm. Izrādās, programmas ietvaros var doties arī uz eksotiskākiem galamērķiem.

Anna Cuprika jau ir ieguvusi profesionālo bakalaura grādu muitas un nodokļu administrēšanā un veselu gadu mācījās tālajā Dienvidkorejā. Šobrīd viņa studē maģistrantūrā un labprāt atsauc atmiņā pirms diviem gadiem pieredzēto. "Ja godīgi, Eiropas Savienības valstis nemaz neizskatīju kā iespēju, kur doties "Erasmus+" programmā. Pēc pandēmijas varēju izvēlēties starp Meksiku, Irānu, Dienvidāfrikas Republiku, Dienvidkoreju un Kosovu. Lēmumu par labu Dienvidkorejai pieņēmu minūtes laikā. Nokļūt tur bija mans sapnis!" stāsta Anna. "Ja godīgi, man arī likās, ka Dienvidkoreja būs visdrošākais galamērķis."

Kad izvēle tika izdarīta, bija jāsagatavo CV, jāuzraksta motivācijas vēstule un jāaizpilda pieteikšanās anketa. "Arī angļu valodas tests bija jānokārto. Bet tas nebija nekas sarežģīts. Pieteicos marta vidū un maijā saņēmu apstiprinājumu, ka jau augustā varu braukt," atceras Anna.

No sava kursa viņa bija vienīgā, kas pieteicās "Erasmus+" mobilitātes programmai. "Domāju, ka visi nobijās no studijām angļu valodā. Kaut arī piecus gadus nodzīvoju Skotijā, valoda jau bija aizmirsusies, jo ikdienā to nelietoju. Pieteicos "Erasmus+" ar domu, ka tā būs lieliska iespēja uzlabot angļu valodas zināšanas. Tā arī bija – no B2 līmeņa valodas zināšanas esmu uzlabojusi līdz C2, kas ir visaugstākais līmenis," palepojas Anna.

Kamēr Latvijā vēl ir brokastu laiks, Dienvidkorejā ir jau pēcpusdiena, jo ir septiņu stundu starpība. Latvijai pārejot uz ziemas laiku, ar Dienvidkoreju ir jau astoņu stundu starpība. Tādēļ Anna ar tuviniekiem un draugiem sazvanījās reti un pārsvarā sarakstījās "WhatsApp"lietotnē. Arī pats ceļš līdz Dienvidkorejai bija ilgs – Anna izvēlējās lētākās biļetes, tādēļ nācās divreiz pārsēsties, un kopumā ceļā bija jāpavada 22 stundas.

Anna studēja "Handong Global" universitātē – tā ir privāta augstskola, kas atrodas netālu no Pohangas valsts dienvidaustrumos. Lai nokļūtu pilsētas centrā, ar autobusu bija jābrauc apmēram pusstunda, bet līdz jūrai ar autobusu varēja nokļūt vien 20 minūšu laikā. Universitātes teritorijā bija futbola un basketbola laukums, vairākas fakultātes, kā arī privātmājas, kur dzīvo pasniedzēji ar savām ģimenēm. Anna atklāj, ka teritorijā bija arī baznīca un pat "Burger King" ātrās ēdināšanas restorāns. "Teritorija ir tiešām milzīga. Lai apietu tai apkārt, nepieciešamas 40 minūtes. Universitātē ir apmēram 20 000 studentu."

"Ārvalstu studentiem piedāvāja iespēju dzīvot kopmītnēs. Dzīvojām četratā – istabiņā biju ar meitenēm no Spānijas, Ungārijas un Mongolijas. Kā atšķiras kopmītnes Latvijā un Dienvidkorejā? Tur bija siltās grīdas! Domāju, Latvijā tā nav," spriež Anna. Kaut arī kopmītnēs bija virtuve, pārsvarā viņa ar draudzenēm ēda ārpus mājas: "Veikalos produkti ir daudz dārgāki nekā Latvijā, īpaši gaļa. Tāpēc ēdām ārpus mājas – nūdeles, rīsus un slavenos kimči, kas ir fermentēti Ķīnas kāposti. Kimči jau biju ēdusi Latvijā, man ļoti garšo šis ēdiens. Mums arī iemācīja kimči gatavot pašiem. Izrādās, Dienvidkorejā ir vairāk nekā 800 kimči veidu! Uzzinājām, ka pusdienās un vakariņās ēd dažādus kimči, tāpat arī katram gadalaikam vai svētku dienai ir savs kimči veids," stāsta Anna.

Vēl pirms došanās uz Dienvidkoreju bija jāizvēlas studiju kursi. Universitātes mājaslapā Anna izpētīja visus pieejamos kursus un rūpīgi izvēlējās tos, kas atbilst viņas studiju programmai un ir angļu valodā. "Konkrētā dienā un laikā tika atvērta pieteikšanās uz kursiem, sēdēju un atjaunināju lapu, lai paspētu ievadīt visus kursu kodus. Cilvēki no visas pasaules tobrīd darīja to pašu, arī studentiem Dienvidkorejā tas bija jādara. Labākos kursus izķēra sekunžu laikā!"

Dažus kursus gan universitātē nebija iespējams apgūt, tāpēc tos Anna apguva attālināti RTU. "Piedāvājumā nebija kursu, kas saistīti ar muitu un nodokļiem. Vienīgais, ko Dienvidkorejā varēju apgūt par nodokļiem, bija nodokļu grāmatvedība, tāpēc vairākus kursus turpināju mācīties RTU," viņa skaidro. Lielākoties pasniedzēji bija pretimnākoši, un Anna mācību vielu apguva saviem spēkiem. "Dažām lekcijām man tomēr nācās pieslēgties attālināti – Latvijā bija astoņi vakarā, bet man Dienvidkorejā jau trīs naktī... Neskatoties uz lielo stundu starpību, pielāgojos arī tiešsaistes testu pildīšanas laikam Latvijā. Jāatzīst, ka mācījos tiešām daudz."

Mācību procesā liels atbalsts bija augstskolā izveidotās studentu grupas. "Mēs grupā bijām 15 cilvēki, un katrai grupai tika piešķirts kāds pasniedzējs, kurš bija tāds kā mentors. Mums bija profesors no Kanādas – kopā skatījāmies filmas, piedalījāmies dažādos pasākumos, sporta spēlēs, apmeklējām korejiešu barbekjū. Kad emocionāli bija grūti, varējām ar viņu aprunāties. Šī grupa bija iespēja atpūsties, jo korejieši ļoti daudz mācās."

Viens no spilgtākajiem brīžiem studiju procesā bija kāds seminārs, pēc kura Annai piedāvāja darbu audita uzņēmumā. "Universitātē bija uzņēmumu nedēļa, kuras ietvaros semināros piedalījās dažādu uzņēmumu pārstāvji. Vienā no semināriem izcēlos – uzņēmuma pārstāvim patika mana semināra darba secinājumi, kas bija saistīti ar grāmatvedību, tādēļ viņš pienāca klāt un piedāvāja man darbu," viņa atceras. Anna arī apsver iespēju kādreiz strādāt ārvalstīs. "Šobrīd praksē strādāju starptautiskā uzņēmumā kā nodokļu ekonomiste."

Viens no lielākajiem izaicinājumiem Annai bija finansiālais aspekts. Kaut arī piešķirtā stipendija bija pietiekami liela, nācies sevi turēt grožos, jo Dienvidkorejā nauda kusa ātrāk, nekā dzīvojot Latvijā. Ja ir iespēja paceļot un iepazīt Dienvidkorejas kultūru, kā gan to var neizmantot?

"Pirmajā pusgadā stipendija bija 4000 eiro, otrajā pusgadā 5500 eiro. Tā kā visu summu neizmaksāja reizē, bet gan sadalīja trīs daļās, bija situācijas, kad nācās lūgt naudu vecākiem. Pirmais maksājums bija nedēļu vai divas pēc atbraukšanas, semestra vidū bija otrs maksājums, bet trešā daļa tika ieskaitīta, kad jau atgriezos Latvijā. Tāpēc bija jāparedz, ka biļetes jāpērk par saviem līdzekļiem, tas arī bija dārgākais," viņa godīgi atzīst. Anna iesaka laicīgi izpētīt, kurās augstskolās iespējams dzīvot dienesta viesnīcā. "Man paveicās, jo daudzviet šādas iespējas nav. Tad būtu jārēķinās ar papildu izmaksām par dzīvokļa īri."

Kā vislielāko ieguvumu Anna uzreiz nosauc jauniegūtos draugus. "Joprojām sazināmies, ļoti gribu viņus satikt. Viens no korejiešu draugiem šobrīd ir studiju apmaiņas programmā Polijā un Ziemassvētku brīvlaikā plāno apciemot mani Latvijā. Uzlaboju savu angļu valodu un ieguvu jaunas zināšanas, studijas Dienvidkorejā bija ļoti kvalitatīvas. Izmēģināju daudz jaunu lietu, piemēram, nogaršoju suņa gaļu. Negribēju to palaist garām, bet vairs nekad dzīvē to nedarīšu. Pamācījos sērfot, un ar kuģi aizbraucām uz Japānu, kur pavadījām piecas dienas."

Tiem, kas vēl tikai domā par "Erasmus+", Anna iesaka nebaidīties. "No angļu valodas nav jābaidās! Nav svarīgi, cik labi šobrīd runājat angļu valodā, cilvēki viens otru sapratīs jebkurā valstī. Vienkārši jābūt drosmīgākiem, "Erasmus+" ir tā vērts, tiešām! Kad bija jābrauc prom, raudāju gan es, gan manas draudzenes. Negribēju braukt prom, pat apsvēru domu palikt un augstskolu pabeigt Dienvidkorejā," Anna atklāj.

"Tikai atcerieties, ka "Erasmus+" jums neatvērs visas durvis. Tas sniegs fantastisku iespēju iepazīt jaunus cilvēkus un citas kultūras. Man tas ļāva piepildīt sapni aizbraukt uz Dienvidkoreju un iegūt jaunus draugus," iedrošina Anna.