Ferratum challenge
No 90. gadu kasetēm līdz amerikāņu ierakstu kompānijām
Latviešu tehno mūziķis Cursal
Lai gan par tehno mūzikas meku nereti tiek saukta Berlīne, šī žanra pārstāvji ir atrodami visur – arī Rīgā, turklāt šīs subkultūras skaitliski mazākā piekritēju skaita dēļ pat nezinām, ka starp šiem māksliniekiem ir arī starptautisku atzinību guvuši mūziķi. Viens no tiem ir Artjoms, kas mūziku rada zem skatuves vārda Cursal. Šogad viņš ir uzsācis sadarbību ar divām amerikāņu tehno mūzikas ierakstu kompānijām – "We Build Machines" un "Omen Recordings".
"Ferratum Challenge 2022" ietvaros Artjoms ir uzņēmies sagatavot skaņdarbu, kas radīts, izmantojot tikai automašīnu radītas skaņas.
"Ferratum Challenge 2022" ietvaros Artjoms ir uzņēmies sagatavot skaņdarbu, kas radīts, izmantojot tikai automašīnu radītas skaņas.
Kasete no nekurienes
Jau vairākas desmitgades mūzika vairs nerodas tikai no ģitāru stīgām, klavieru taustiņiem vai balss saitēm. Pēdējo 40 gadu laikā tehno mūzika ir piedzīvojusi vairākus popularitātes viļņus, taču tā vienmēr ir saglabājusi savu subkultūras statusu, kā rezultātā šim žanram tiek piedēvēti neskaitāmi stereotipi – sākot no šaubām par to, vai tehno maz ir saucams par mūziku, līdz pat dažādiem aizspriedumiem par šīs mūzikas cienītājiem. Artjoms jeb Cursal ir cilvēks, kas sevī iekļauj atbildes uz visiem šiem stereotipiem.
Artjoms ir viens no retajiem Latvijas elektroniskās mūzikas māksliniekiem, kuram ir izdevies savu mūziku plašākai auditorijai nodot, sadarbojoties ar amerikāņu ierakstu kompānijām. Taču kā ir būt tehno mūzikas māksliniekam Latvijā? Un kāpēc tieši šis žanrs?
"Viena no pirmajām reizēm, kad dzirdēju tehno, bija 1998. gada filmā "Asmens" (“Blade”), kur skanēja "New Order" – "Confusion". Bet principā viss sākās ar kaseti, kuru klausījās mani vecāki – tā bija tāda īsta "underground" skaņa. Tas bija vēl pirmsskolas vecumā. Īsti nezinu, no kurienes mums šāda kasete uzradās,” stāsta Artjoms, atceroties savu pirmo saskarsmi ar tehno mūziku.
"Pēc tam jau iepazinu "Nine Inch Nails" un Gerija Ņūmana ierakstus – viņa mūzika man pilnīgi noteikti bija uz kasetēm. Viņu var uzskatīt par tādu jaunas un progresīvas skaņas aizsācēju, un viņa mūziku klausos vēl aizvien – viņš ir viens no tiem pionieriem, kas spēj radīt kaut ko jaunu pat pēc piecdesmit gadiem," spriež mūziķis.
"Viena no pirmajām reizēm, kad dzirdēju tehno, bija 1998. gada filmā "Asmens" (“Blade”), kur skanēja "New Order" – "Confusion". Bet principā viss sākās ar kaseti, kuru klausījās mani vecāki – tā bija tāda īsta "underground" skaņa. Tas bija vēl pirmsskolas vecumā. Īsti nezinu, no kurienes mums šāda kasete uzradās,” stāsta Artjoms, atceroties savu pirmo saskarsmi ar tehno mūziku.
"Pēc tam jau iepazinu "Nine Inch Nails" un Gerija Ņūmana ierakstus – viņa mūzika man pilnīgi noteikti bija uz kasetēm. Viņu var uzskatīt par tādu jaunas un progresīvas skaņas aizsācēju, un viņa mūziku klausos vēl aizvien – viņš ir viens no tiem pionieriem, kas spēj radīt kaut ko jaunu pat pēc piecdesmit gadiem," spriež mūziķis.
Mūzika kā darbs un darbs mūzikas dēļ
"Es neteiktu, ka es izvēlējos žanru – tas drīzāk izvēlējās mani. Jo pēc būtības es nejauši uzdūros kaut kam, kas ar laiku ir kļuvis par daļu no manis," stāsta Artjoms. Tāpat kā daudziem citiem radošo jomu pārstāvjiem Latvijā, Artjoma galvenais ienākumu avots nav mūzika.
"Protams, ka man ir arī "dienas darbs", bet to visu es daru, tikai lai radītu mūziku. Nopelnīt naudu, lai varētu iegādāties jaunu tehniku, sarakstīt kaut ko jaunu, un tā atkal no jauna. Tas ir tāds apburtais loks," viņš stāsta. "Arī mūziku es uzskatu par darbu, turklāt tas ir sēdošs darbs – vienmēr ir jārada kaut kas jauns, jāplāno nākamās uzstāšanās. Cenšos uzstāties vismaz vienu reizi divos mēnešos un katru reizi atskaņoju kaut ko jaunu – nav divu vienādu setu. Bet galvenokārt sēžu mājās un producēju. Laiks, ko es atvēlu mūzikai, jau ir ārpus darba laika – no rīta, naktī. Miegam atliek varbūt sešas stundas, bet pārējā laikā cenšos darīt, ko varu," stāsta Artjoms.
Lai spētu radīt mūziku, Artjoms uzņemas pat pašus neparastākos darbus. Viņa spilgtā āriene atbilst noteiktam tipam, kuru labprāt izmanto dažādas reklāmas aģentūras un zīmoli. Viens no Artjoma ienākumu avotiem ir bijusi fotografēšanās tā saukto "foto bank" vajadzībām, kā rezultātā viņa āriene ir izmantota vairākās reklāmas kampaņās, pat pašam nezinot, kādiem nolūkiem viņa seja tiks izmantota. Un tas viss – mūzikas dēļ.
"Protams, ka man ir arī "dienas darbs", bet to visu es daru, tikai lai radītu mūziku. Nopelnīt naudu, lai varētu iegādāties jaunu tehniku, sarakstīt kaut ko jaunu, un tā atkal no jauna. Tas ir tāds apburtais loks," viņš stāsta. "Arī mūziku es uzskatu par darbu, turklāt tas ir sēdošs darbs – vienmēr ir jārada kaut kas jauns, jāplāno nākamās uzstāšanās. Cenšos uzstāties vismaz vienu reizi divos mēnešos un katru reizi atskaņoju kaut ko jaunu – nav divu vienādu setu. Bet galvenokārt sēžu mājās un producēju. Laiks, ko es atvēlu mūzikai, jau ir ārpus darba laika – no rīta, naktī. Miegam atliek varbūt sešas stundas, bet pārējā laikā cenšos darīt, ko varu," stāsta Artjoms.
Lai spētu radīt mūziku, Artjoms uzņemas pat pašus neparastākos darbus. Viņa spilgtā āriene atbilst noteiktam tipam, kuru labprāt izmanto dažādas reklāmas aģentūras un zīmoli. Viens no Artjoma ienākumu avotiem ir bijusi fotografēšanās tā saukto "foto bank" vajadzībām, kā rezultātā viņa āriene ir izmantota vairākās reklāmas kampaņās, pat pašam nezinot, kādiem nolūkiem viņa seja tiks izmantota. Un tas viss – mūzikas dēļ.
Mūzika bez robežām
Cursal daiļradi ir grūti attiecināt uz kādu noteiktu kategoriju – lielākoties tā ir sarežģīta eksperimentāla elektroniskā mūzika, kuru žanra cienītāji novērtē visdažādākajās tās izpausmēs.
"Vienkāršības labad varbūt var teikt, ka tas ir industriālais tehno. Bet galvenokārt — tā ir nekomerciāla mūzika. Tas, ko es rakstu pašlaik, ir grūti raksturojams – es pat nezinu, vai to var nosaukt par tehno. Tā drīzāk ir industriāla deju mūzika, bez robežām, jo mūzikā es varu darīt, ko gribu, galvenais, lai klausītājus tas aizrautu – vienalga, dzīvajā vai ierakstā,” viņš stāsta.
"Vienkāršības labad varbūt var teikt, ka tas ir industriālais tehno. Bet galvenokārt — tā ir nekomerciāla mūzika. Tas, ko es rakstu pašlaik, ir grūti raksturojams – es pat nezinu, vai to var nosaukt par tehno. Tā drīzāk ir industriāla deju mūzika, bez robežām, jo mūzikā es varu darīt, ko gribu, galvenais, lai klausītājus tas aizrautu – vienalga, dzīvajā vai ierakstā,” viņš stāsta.
Dažādi mūzikas žanri vienmēr ir bijuši cieši saistīti ar politiku – jau sākot ar pankiem, kas bija sava veida protesta kustība. Arī tehno ir cīņa pret konformismu, tas sevī ietver cīņu par vienlīdzību.
Kā stāsta Artjoms, ārvalstīs tehno kā kultūras sastāvdaļa ir nostiprinājies krietni vairāk, nekā Latvijā, un tāpēc šeit vēl aizvien ir sastopami dažādi stereotipi par šīs mūzikas cienītājiem: "Esmu bijis milzīgos tehno mūzikas festivālos, un tas, ko es redzu, ka šo mūziku klausās "parasti" cilvēki – tie nav nekādi psihopāti, bet gan pavisam pieklājīgi ļaudis. Tehno "reivā" varat sastapt biroja darbinieku, lielveikala kasieri… Tie nav stereotipiski neformāli cilvēki. Uz tehno ballītēm cilvēki iet, lai atbrīvotos, paklausītos kaut ko jaunu – ausīm "nepareizu" mūziku, kas lauž stereotipus par to, kas mūzika vispār ir. Pat es, kad klausos šādu mūziku, vēl aizvien esmu pārsteigts par to, ko dzirdu."
No paškritikas līdz panākumiem
Arī pirms savu skaņdarbu radīšanas Artjoms ir bijis cieši saistīts ar mūzikas industriju – līdz tam viņš ir darbojies kā promouteris mūzikas aizkulisēs. Sadarbojoties ar ierakstu kompānijām, savā "YouTube" platformā viņš popularizējis jaunos māksliniekus, mūziku, kas pašam šķitusi aizraujoša. "Toreiz man bija kanāls ar aptuveni 20 tūkstošiem sekotāju, kas bija lielāks pārklājums, nekā dažām ierakstu kompānijām. Man iesūtīja saturu, ko es pēc tam atlasīju un parādīju savai auditorijai," viņš stāsta.
"Bija mēģinājumi kaut ko radīt pašam, bet paškritika neļāva turpināt. Kaut ko vienmēr biju centies radīt jau no bērnības, bet nebiju atradis neko, kas pietiekami piesaistītu, turklāt bija pārāk augstas prasības pašam pret sevi. Tikai salīdzinoši nesen sāku sevi apzināties un virzīties uz priekšu," stāsta Artjoms. "Biju no visa noguris, un viss, kas man bija palicis, bija vēlme kaut ko radīt. Esmu mēģinājis strādāt birojā, bet tas nav domāts man – man vajag rakstīt, izdomāt kaut ko jaunu, īstenot savas idejas. Protams, vienmēr ir bijušas šaubas par to, kā nopelnīt un izdzīvot, bet kuram gan nav šādu pārdomu?"
Tagad Artjoms ir viens no retajiem vietējiem mūziķiem, kuram ir izdevies nodibināt ciešas attiecības ar amerikāņu ierakstu kompānijām, un pašlaik norit sadarbība ar diviem leibliem, kas tehno mūzikas sfērā ir iemantojušas plašu atpazīstamību – "We Build Machines", kas bāzēts Mineapolisā, un "Omen Recordings", kas atrodas Losandželosā.
"Pirms diviem vai pat pusotra gada es pat nevarēju iedomāties, ka sadarbošos ar ierakstu kompānijām, kas izdod mūziku, kuru klausos es pats," viņš stāsta. "Mani īpaši nesatrauc, ka neesmu plaši pazīstams, patiesībā man tas pat patīk. Popularitāte nekad nav bijis mans galvenais mērķis – es daru to, kas man patīk, un to, ko esmu gribējis jau kopš biju bērns."
"Bija mēģinājumi kaut ko radīt pašam, bet paškritika neļāva turpināt. Kaut ko vienmēr biju centies radīt jau no bērnības, bet nebiju atradis neko, kas pietiekami piesaistītu, turklāt bija pārāk augstas prasības pašam pret sevi. Tikai salīdzinoši nesen sāku sevi apzināties un virzīties uz priekšu," stāsta Artjoms. "Biju no visa noguris, un viss, kas man bija palicis, bija vēlme kaut ko radīt. Esmu mēģinājis strādāt birojā, bet tas nav domāts man – man vajag rakstīt, izdomāt kaut ko jaunu, īstenot savas idejas. Protams, vienmēr ir bijušas šaubas par to, kā nopelnīt un izdzīvot, bet kuram gan nav šādu pārdomu?"
Tagad Artjoms ir viens no retajiem vietējiem mūziķiem, kuram ir izdevies nodibināt ciešas attiecības ar amerikāņu ierakstu kompānijām, un pašlaik norit sadarbība ar diviem leibliem, kas tehno mūzikas sfērā ir iemantojušas plašu atpazīstamību – "We Build Machines", kas bāzēts Mineapolisā, un "Omen Recordings", kas atrodas Losandželosā.
"Pirms diviem vai pat pusotra gada es pat nevarēju iedomāties, ka sadarbošos ar ierakstu kompānijām, kas izdod mūziku, kuru klausos es pats," viņš stāsta. "Mani īpaši nesatrauc, ka neesmu plaši pazīstams, patiesībā man tas pat patīk. Popularitāte nekad nav bijis mans galvenais mērķis – es daru to, kas man patīk, un to, ko esmu gribējis jau kopš biju bērns."
Brīdī, kad sāc apkārtējo viedoklim pievērst arvien mazāk un mazāk uzmanības, vari radīt arvien labākas lietas. Man patīk tas, ko radu, un īpaši neinteresējos par to, ko par manu darbu domā apkārtējie.
Mūzika visur
"Ferratum Challenge" ietvaros Artjoma uzdevums ir radīt skaņdarbu, izmantojot tikai automašīnu radītas skaņas. Artjomam šis eksperiments ir īpaši interesants – auto sacensību atmosfēra viņam ir pazīstama jau kopš bērnības. "Es uzaugu Mežciemā, netālu no Biķernieku trases. Atceros, kā bērnībā vecāki mani veda skatīties sacīkstes. Spilgti bērnības iespaidi par enerģiju, kas valdīja trasē, man ir palikuši atmiņā vēl tagad,” viņš stāsta. Bet vai pēc viņa domām tas vispār ir "pārbaudījums"?
"Lai radītu mūziku, ir nepieciešamas konkrētas skaņas, jo mūzika savā ziņā balstās uz noteiktu algoritmu. Tiklīdz ir iegūtas skaņas katrā no šīm kategorijām, tās var apstrādāt un radīt principā jebko. Tas kaut kādā ziņā ir ļoti matemātisks process," stāsta Artjoms.
"Es dzirdu mūziku visur. Tas, ka es dzirdu "mūziku" šķietami nemuzikālās lietās, ir sava veida lāsts, un tā ir daudziem radošiem cilvēkiem. Man ir draugs no Čikāgas, kas ar mūziku aizraujas tikpat ļoti, cik es. Brīvajā laikā viņš staigā pa pilsētu, lai ierakstītu Čikāgas skaņas – troksni uz ielas, celtniecības skaņas, cilvēku balsis. Pēc tam viņš šīs pilsētas skaņas izmanto samplošanas procesā un jaunu treku gatavošanā," viņš stāsta.
"Lai radītu mūziku, ir nepieciešamas konkrētas skaņas, jo mūzika savā ziņā balstās uz noteiktu algoritmu. Tiklīdz ir iegūtas skaņas katrā no šīm kategorijām, tās var apstrādāt un radīt principā jebko. Tas kaut kādā ziņā ir ļoti matemātisks process," stāsta Artjoms.
"Es dzirdu mūziku visur. Tas, ka es dzirdu "mūziku" šķietami nemuzikālās lietās, ir sava veida lāsts, un tā ir daudziem radošiem cilvēkiem. Man ir draugs no Čikāgas, kas ar mūziku aizraujas tikpat ļoti, cik es. Brīvajā laikā viņš staigā pa pilsētu, lai ierakstītu Čikāgas skaņas – troksni uz ielas, celtniecības skaņas, cilvēku balsis. Pēc tam viņš šīs pilsētas skaņas izmanto samplošanas procesā un jaunu treku gatavošanā," viņš stāsta.
Automašīnām un tehno patiesībā ir ļoti daudz kopīga. Kad tu uzstājies un uz skatuves spēlē tehno mūziku, tu savu ķermeni principā apvieno ar šo tehniku – tā ir mašīnas un cilvēka simbioze. Un tieši tas pats notiek arī sacensību laikā, vadot mašīnu.
"Ferratum Challenge 2022" triumfē Kamikaza
“Ferratum Challenge 2022” dalībnieki bija divi elektroniskās mūzikas mākslinieki – Ksenija jeb Ksenia Kamikaza un Artjoms, kurš uzstājas ar skatuves vārdu Cursal. Vai viņiembija pa spēkam radīt tehno mūzikas šedevru, izmantojot tikai autosporta sacīkšu skaņas?
No 23. augusta līdz 6. septembrim tev, “Delfi” lasītāj, bija iespēja novērtēt, kurš no abiem mūziķiem ir labāk ticis galā ar šo izaicinājumu, un sīvā cīņā “Ferratum Challenge 2022” triumfēja Kamikaza.
No 23. augusta līdz 6. septembrim tev, “Delfi” lasītāj, bija iespēja novērtēt, kurš no abiem mūziķiem ir labāk ticis galā ar šo izaicinājumu, un sīvā cīņā “Ferratum Challenge 2022” triumfēja Kamikaza.
Tehno vilciens, divdesmit gadu pieredze un Latvijas auditorijas īpatnības: latviešu producente un dīdžeja Ksenia Kamikaza
No 90. gadu kasetēm līdz sadarbībai ar amerikāņu ierakstu kompānijām: latviešu tehno mūziķis Cursal
