"Uz pirmās Saeimas vēlēšanu laiku Latvijā tomēr bija diezgan liela politiskā pieredze. Mēs bieži dzirdam – Latvija tad bija jauna valsts, neviens neko nesaprata, bet es tam īsti neticu. Krievijas impērijā 1878. gadā sākās pašvaldību reforma – turīgākā iedzīvotāju daļa varēja paši vēlēt vietējās pašvaldības. Protams, tas nebija īsti demokrātiskā veidā, bet sava veida politiskā organizētība tā bija. Šajā brīdī latviešu pilsonība sāka organizēt savus vēlēšanu sarakstus un sāka veidoties zināms politiskais dalījums. 19. gadsimta beigās sāk veidoties arī aizmetņi arī sociālistiskai politikai, kas pilnībā noformējas kā organizēts politisks spēks līdz ar Latvijas Sociāldemokrātiskās Strādnieku partijas nodibināšanu 1904. gadā. Šajā gadījumā gan politiskās cīņas metodes pamatā ir revolucionāras, tostarp pieļaujama ir arī vardarbība. Līdz ar to nozīmīgākā politiskā darbība noritēja ārpus politiskās sistēma," stāsta Sils.

Otra latviešu politiskā "skola" bija Krievijas impērijas Valsts dome, kas darbojās no 1906. gada līdz 1917. gadam. Šajā parlamentā darbojās vairāki latviešu deputāti, tomēr viņu darbība teju nav pētīta.

Uz Latvijas valsts dzimšanas laiku tā brīža politiskajiem spēkiem, kas aizstāvēja Latvijas valsts ideju, bija vairākas vīzijas, kā jauno republiku veidot. "Vieni bija tā sauktie niedristi, kas aicināja saglabāt kārtu sabiedrību, proti, muižniecība saglabātu savus titulus un īpašumus. Šāda politiskā iekārta šķita pievilcīga ne vien daļai vācbaltiešu, bet arī daļai latviešu, kuri vai nu paši bija ieguvuši titulus cara laikā vai arī uzskatīja, ka šāda ļoti konservatīva iekārta ļautu saglabāt sabiedrisko kārtību revolucionāru satricinājumu laikā. Tāpat kārtu saglabāšana pavisam noteikti nozīmētu nedemokrātisku valsts iekārtu, varbūt arī monarhiju, kurā politiku veidotu muižniecība kopā ar turīgāko pilsonības daļu. Vācbaltieši un atsevišķi latvieši bija ar abām rokām par šādu iekārtu. Otra grupa bija mazāk konservatīva, tā piekrita, ka vēlēšanu tiesības ir jāpiešķir visiem cilvēkiem, lai gan daļa no viņiem iestājās arī par mantisko cenzu. Redzamākais no šīs grupas bija Arveds Bergs, kurš vēlāk startēja Saeimas vēlēšanās ar Bezpartijisko nacionālo centru (vēlāk Latviešu nacionālā apvienība). Šīs grupas galvenā doma bija, ka Latvija varētu būt prezidentāla republika. Kā būtiskāko paraugu prezidentālās republikas aizstāvji parasti minēja ASV, tomēr kritiķi norādīja, ka praksē prezidents būtu tuvāks caram. Tas būtu ar ļoti lielu autoritāti apveltīts prezidents, kura pilnvaras varbūt patiešām varētu salīdzināt ar caru. Daļa no šīs grupas atbalstītājiem labprāt būtu Latvijai paņēmusi arī kādu karali," skaidro vēsturnieks.

Piemērs ar karali mūsu reģionā ir gluži atbilstošs. 1918. gadā vācu okupētās Lietuvas zemes padome vācu augstmani Vilhelmu fon Urahu ievēlēja par Lietuvas karali Mindaugu II. Savā amatā viņš gan nestājās.

Satversmes sapulces ietvaros tā sauktie prezidentālās vīzijas aizstāvji centās panākt Latvijā iekārtu, kuru varētu dēvēt par "prezidentālismu", kas bija pretrunā ar sociāldemokrātu rosināto utopisko sociālismu. Tomēr galu galā Satversme tika izstrādāta un valsts iekārta demokrātiskajā Latvijā tika izveidota ļoti tuvu tai vīzijai, kuru vēlējās sociāldemokrāti. "Problēma ir tāda, ka uz to brīdi šāda valsts iekārta nekur vēl īsti nebija eksistējusi, ja nu vienīgi Francijā, kas bija republika un kurā vēlēšanu tiesības bija visiem vīriešiem. Attiecīgi vispārējas vēlēšanu tiesības visiem valsts pilsoņiem tobrīd bija kaut kas jauns. Latvijas konstitūcijā vairākas lietas ir paņemtas no Francijas, dažas arī no Šveices un kaut kas pavisam maz no Veimāras Republikas pamatlikuma. Bet jau Latvijas Satversmes sapulces laikā kritiķi teica, ka no Francijas aizlienētā sistēma ir ļoti nestabila un haotiska," iedīgļus, kā Latvijā radās sadrumstalotā parlamentārā sistēma, skaidro Kārlis Sils.

Tādējādi sociāldemokrātu tiekšanās pēc maksimālas brīvības un demokrātijas deva vēlēšanu tiesības visiem, kā arī nenoteica nekādu barjeru politiskajiem spēkiem, lai tie iekļūtu parlamentā. Šo aspektu bija pamanījis arī Latvijas politiķis un sabiedrisks darbinieks, LSDSP biedrs un Saeimas deputāts Klāvs Lorencs (1885–1971). Viņš savā atmiņu grāmatā "Kāda cilvēka dzīve" uzsvēris, ka Latvijas valsts jaunais parlaments ar savu vēlēšanu likumu gribēja būt pārāk demokrātisks un taisnīgs, neparedzēdams, kādas sekas tas varētu radīt.

Jāuzsver, ka tieši sociāldemokrātu dēļ visas Latvijas Saeimas vēlēšanas līdz 1934. gada apvērsumam palika bez minimālās barjeras. Viņi protestēja par šādas normas ieviešanu vēlēšanu likumā.

Tieši konflikti un partiju atbalstītāju kautiņi ir viens no iemesliem (gan ne pats svarīgākais), kādēļ 1. Saeimas un arī turpmāko vēlēšanu laikā partiju sarakstos bija maz sieviešu. Vēsturniece Ineta Lipša, kura ir sarakstījusi pētījumu par sieviešu politisko vēsturi starpkaru Latvijā, norāda, ka šāds apgalvojums varētu būt pārspīlēts, tomēr notikumi pirms 1. Saeimas vēlēšanām norāda, ka sievietes politikā nevarēja justies droši.

1. Saeimas vēlēšanās vēlētājiem pirmo reizi bija iespēja grozīt kandidātu sarakstus, vēlēšanu zīmē izsvītrojot sev netīkamos kandidātus. Vienlaikus atšķirībā no mūsdienām vēlētāji drīkstēja vēlēšanu zīmē ierakstīt sev tīkamākos kandidātus no dažādiem sarakstiem. Te parādās otrais faktors, kādēļ 1. Saeimā netika ievēlēta neviena sieviete. Vēlētāji viņas vienkārši izsvītroja. Kā piemēru var minēt rakstnieci Aspaziju, kura 1. Saeimas vēlēšanās startēja LSDSP rindās Vidzemes un Zemgales vēlēšanu apgabalos. Abos apgabalos viņa vēlēšanu sarakstā bija ar 6. kārtas numuru, bet strīpojumu dēļ Aspazija tika "nomesta" līdz 25. un 15. vietai un Saeimā neiekļuva. Lipša skaidro, ka vēlēšanu sistēmas dēļ faktiski pietika ar vienu mīnusiņu, lai deputāta kandidāts nokristu sarakstā par vairākām vietām, un šāda kārtība lielākoties atspēlējās sievietēm.

1920. gadā uz Satversmes sapulci kandidēja 56 sievietes, no kurām ievēlēja sešas. Uz 1. Saeimu kandidēja vairs tikai 14, no kurām neviena netika ievēlēta. Kāpēc sievietes mazāk kandidēja? Lipša skaidro, ka 1920. gadā vēl bija milzīgs emocionālais pacēlums, kas nāca vēl no Neatkarības kara laikiem. "Sievietes aktīvi iesaistās sabiedriskajā dzīvē, ir Latvijas Sieviešu palīdzības korpuss, sievietes ziedo savas zeltlietas valstij, palīdz karavīriem. Satversmes sapulce ir pēdējais galamērķis, kur sievietēm šķita – uz to mēs saņemamies un izpildām savu pienākumu. Bet pēc tam – karš ir beidzies, viņas savu ir izdarījušas. Arī vīrieši saka – kritiskais punkts ir pārvarēts, tagad mēs katras atgriežamies pie savām dzimuma lomām. Politika ir vīriešu darīšana, mājas dzīve ir sieviešu darīšana," stāsta vēsturniece.

Sieviete par Saeimas deputāti pirmoreiz kļuva tikai 4. Saeimas laikā 1931. gadā. Tā bija Rīgas domes deputāte, pilsētas valdes locekle un partijas "Demokrātiskais centrs" biedrene Berta Pīpiņa. Lipša uzsver, ka Pīpiņa pēc plusiem vēlēšanu zīmēs bija populārāka pat par Kārli Ulmani, un var tikai minēt, kā tālāk būtu izvērtusies viņas politiskā karjera, ja vien 1934. gadā Ulmanis nebūtu atlaidis Saeimu un likvidējis demokrātisko valsts iekārtu.

Pēc ugunsnelaimes Saeimas namu atjaunoja pēc arhitekta Eižena Laubes projekta, piemērojot Latvijas Republikas parlamenta vajadzībām. Nedaudz tika pārveidotas arī pārējās reprezentācijas telpas.

"Vecā Vidzemes bruņniecības nama sēžu zāle nemaz nebija piemērota jauno laiku parlamenta vajadzībām. Tautas padomes un Satversmes sapulces locekļi darbojās ļoti neērtos apstākļos. Ne visai lielajā zālē bija saspiesti Satversmes sapulces 152 deputāti, kas sēdēja solos, pie kuriem nebija nekādu galdiņu. Pārlabojumi un papildinājumi, ko deputāti sēžu laikā gribēja iesniegt, bija jāraksta vai nu uz sava ceļgala, vai uz kaimiņa muguras. Tagad profesors Laube, saziņā ar Satversmes sapulces prezidiju, bija ierīkojis trīs rindas solu ar četri vietām katrā. Solu priekšā bija pultes ar galdiņiem, kur deputāti varēja itin ērti rakstīt," savā atmiņu grāmatā "Laikmetu maiņā" raksta visu četru pirmskara Saeimu deputāts, LSDSP biedrs Fēlikss Cielēns.

Raksturojot daudzo sīkpartiju iespaidu, kuras iekļuva 1. Saeimā, vēsturnieks Kārlis Sils norāda, ka viņu motivācija bija gan savu vēlētāju interešu aizstāvība, gan arī vienkārši nokļūšana "valsts maizē". "Pat ja "Poļu savienība" pirmajā Saeimā dabūja vienu deputāta krēslu, tik un tā viņi varēja savu vēlētāju labā kaut ko darīt. Lai izveidotu valdību, ir jāsāk tirgoties un vākt sīkpartiju balsis. Būtībā tad šīs mazās partijas varēja izvirzīt savus noteikumus, un tā ir viena no lielākajām problēmām, kuru Ulmaņa režīms pārmeta parlamentārisma laikam Latvijā. Mazo partiju un īpaši mazākumtautību partiju diktāts. Piemēram, vācu partija saka – mēs jūsu valdību atbalstīsim, bet valstij vajag iedot naudu vācu skolām. Nu labi. Latgales partijas prasa savas lietas. Poļi pieprasa noteiktiem jautājumiem uzlikt veto. Un valdība tirgojas. Tādējādi šīm mazajām partijām starpkaru periodā bija disproporcionāli liela ietekme," uzsver vēsturnieks.