Latvija bija viena no Maskavas “vismīļākajām meitām”. Atšķirībā no citām padomju republikām Latvija no PSRS saņēma dāsnu un nesavtīgu ekonomisko palīdzību, īpaši 20. gadsimta 50. gados, uzreiz pēc kara.

Jā, Padomju Latvijas IKP bija virs vidējā rādītāja PSRS. Tomēr, salīdzinot ar pārējām padomju republikām, Latvijas ekonomikas izaugsmes temps atpalika, jo investīcijas vietējā rūpniecībā pirmajos gados pēc kara bija vismaz uz pusi mazākas nekā vidēji uz vienu iedzīvotāju PSRS. Tas gan jebkurā gadījumā bija vairāk, nekā nepieciešams. Ekonomisti uzskata, ka rūpniecības attīstībai Baltijā šajā laika posmā būtu vajadzējis prasīt mazākus kapitālieguldījumus. Šajā laikā veiktie pasākumi nebija ne noderīgi, ne nesavtīgi. Fakts – pēckara gados PSRS bija svarīgi nostiprināties pievienotajās teritorijās, kas vēl pirms dažiem gadiem pastāvēja kā neatkarīgas valstis.

Kopumā Latvija saņēma par 3–10 procentpunktiem mazāk nekā citas republikas, jo darba produktivitāte šeit bija augstāka. Vēstures zinātņu doktors Gatis Krūmiņš Latvijas PSR un PSRS budžeta attiecību pētījuma ietvaros raksta: kopējie ieņēmumi no Latvijas teritorijas 1946.–1990. gadā bija 84,9 miljardi rubļu, no kuriem 44,3 miljardi tika novirzīti Latvijas budžetam, savukārt 40,6 miljardi – PSRS kopējai krājkasītei, lai gan republikas izdevumi tajos laikos bija ap 70,4 miljoniem eiro (Maskava naudas izteiksmē atmaksāja trešdaļu no saņemtā). Patiesībā, raksta vēsturnieks, Latvija bija PSRS donore, nevis otrādi.

Uz Latviju tika nosūtīti augsti kvalificēti speciālisti, piemēram, inženieri, kuri šeit ieradušies pēc augstskolas beigšanas citās Padomju Savienības republikās. Viņi varēja pretendēt uz vairākām priekšrocībām, piemēram, rindas kārtībā saņemt dzīvokli un pēc tam pat vasarnīcu un automašīnu.

Pēc kara daudzi PSRS iedzīvotāji centās pārcelties uz Latviju, bet ne vienmēr prestižākas dzīves dēļ “Eiropas” republikās. Daudzi gribēja izkļūt no kolhoziem. Kāds palika Latvijā pēc dienesta armijā. Tie lielākoties bija nekvalificēti strādnieki un zemnieki.

Tomēr bija arī augsta līmeņa speciālisti. Latvija tika izvēlēta par intensīvās industrializācijas reģionu, īpašu uzmanību pievēršot radioelektroniskajai rūpniecībai PSRS administratīvi direktīvās plānošanas ietvaros, norāda vēsturnieks Edmunds Krastiņš. Tam nepieciešamie speciālisti, tostarp mašīnbūves un ķīmiskās rūpniecības jomas, galvenokārt tika nosūtīti vai pārvietoti uz Latviju no citām PSRS daļām.
Otrā pasaules kara laikā līdzvērtīgi citām Eiropas valstīm Latvijas demogrāfiskais sastāvs saruka. Tāpēc migrantu plūsma varēja būt vēlams un dabisks process, kas veicināja jaunu darbvietu veidošanu. Iedzīvotāju skaita pieauguma temps no 1940. līdz 1970. gadam bija 125,3%.

Ja 1937. gadā rūpniecībā bija nodarbināti 100 tūkstoši cilvēku, tad 1950. gadā to bija jau 170 tūkstoši, savukārt 1980. gadā – 414 tūkstoši. Pieaugums notika uz to rēķina, kas bija atbraukuši no citām PSRS republikām. Lielākā daļa no viņiem bija parasti strādnieki. Laikā no 1949. līdz 1963. gadam latviešu īpatsvars strādnieku vidū samazinājās no 58 līdz 44 procentiem. Lūk, viens piemērs: 1950. gadā visa Pievadķēžu rūpnīca ar 122 darbiniekiem tika pārvēsta no Iževskas uz Daugavpili, stāsta vēsturnieks Edmunds Krastiņš.

Rūpniecībā uz 1000 iedzīvotājiem Latvijā bija nodarbināti 168 cilvēki – tas ir par 25% vairāk nekā PSRS vidējais rādītājs tolaik. Ja pieskaita arī būvniecību, tad šajās jomās nodarbināti bija 208 cilvēki no katriem 1000 iedzīvotājiem. Tāpēc nozare ļoti ātri kļuva par vadošo Latvijā. Attīstītajās valstīs, tādās kā Šveice, Vācija, Lielbritānija un Čehoslovākija, šis rādītājs bija tikai nedaudz lielāks (avots – “PSRS un Latvijas statistikas gadagrāmatas”). Pat tagad nodarbināto procentuālais daudzums ražošanā ir diezgan augsts: rūpniecībā 2021. gadā Latvijā strādāja 14,9% iedzīvotāju.

Rūpnīca “Radiotehnika” ražoja modernus radioaparātus, savukārt VEF bija PSRS vadošais ATC, telefona slēdžu, telefona aparātu ražotājs. Pēc tā aiziešanas šo nišu Latvijā neviens neaizņēma.

Šie produkti tika uzskatīti par moderniem tikai PSRS un sociālistiskās nometnes valstu slēgtajā tirgū. Pie pirmās iespējas cilvēki mēģināja ievest Japānas, ASV vai Eiropas elektroniku. Turklāt šo “moderno” uztvērēju eksports pilnīgi izgāzās. 1970. gada otrajā ceturksnī tika atgriezti 96 procenti no Eiropā piegādātajiem uztvērējiem “Rīga-104”. Var iedomāties vietējā tirgū piegādāto produktu kvalitāti – 1963. gadā tika konstatēts, ka katrai septītajai radiostacijai “Sakta” bija nepieciešams garantijas remonts. Daudzi administratīvie kvalitātes uzlabošanas pasākumi tā arī nedeva redzamus rezultātus.
To pašu var teikt par Jelgavas RAF mikroautobusiem, kuriem “nebija analogu visā Eiropā”. 1982. gadā 47 procenti mikroautobusu, ko RAF piegādāja eksportam, tika nogādāti atpakaļ ražotājam zemās kvalitātes dēļ. Šis produkts bija piemērots gandrīz tikai vietējam nekonkurētspējīgam tirgum vai jaunattīstības valstīm (avots – “Latvijas rūpniecība pirms un pēc neatkarības atgūšanas”).

PSRS ražotie produkti maksāja vairāk, bet to kvalitāte bija zemāka nekā ārvalstu analogiem, un tirgos ar vairāk attīstītu konkurenci tie vienkārši nevienam nebija vajadzīgi. Pat pēc PSRS sabrukuma kapitālistiskās pasaules valstis nebija ieinteresētas postpadomju uzņēmumu pirkšanā un ievērojamu resursu ieguldīšanā to modernizācijā un pārveidošanā. Viņiem nebija vajadzīgi potenciāli konkurenti, viņi tikai interesējās par noieta tirgu saviem produktiem. Latvijas rūpniecība, kuras pamatā bija sociālistiskā ekonomika, bija cietusi neveiksmi. “Radiotehnika” noturējās visilgāk, bet šodien par tās pēcteci kļuvusi “VEF Radiotehnika RRR”, kas ražo akustiskās sistēmas un mājas kinozāles.

Vēl tikai dažiem uzņēmumiem, ieviešot modernākas tehnoloģijas un modernizējot ražošanu, 90. gados izdevās turpināt pastāvēt. 1994. gadā “Komutators” pārtapa par SIA “Dambis” ar nelielu telefona kabīņu un vēlāk arī zāles pļāvēju un konteineru ražotni, savukārt “Alfa”, izmantojot ārvalstu tehnoloģijas, nodrošināja integrālo mikroshēmu sērijas izlaišanu automātiskajām digitālajām telefona centrālēm.

VEF sabruka, bet tā vietā parādījās citi uzņēmumi, kas kļuva par elektronikas nozares līderiem, kas sevi pierādījuši ne tikai Latvijā, bet arī ārpus tās robežām. 1995. gadā ar mērķi pārdot iekārtas jaunattīstības tirgos tika dibināta kompānija “Mikrotik Ltd.” (preču zīme “MikroTik”) – Latvijas datortīkla iekārtu ražotājs. “MikroTik” izstrādā, instalē un pārdod vadu un bezvadu maršrutētājus, to operētājsistēmas un saistīto aparatūru. Viens no “MikroTik” produktiem ir “RouterOS” (tīkla operētājsistēma uz pasaulslavenā uzņēmuma “Linux” produkta bāzes).

Mūsdienu tehnika sabojājas gada laikā, bet “Straume” ražoja tādas ierīces, kas darbojas līdz šai dienai. Kā saka, gadsimtiem ilgi! Tāpat sievietes joprojām ar nostalģiju atceras vietējo kosmētiku, tai skaitā slavenās, cauri laikiem sevi pierādījušās smaržas.

Kvalitātes problēmas bija raksturīgas arī “Straumes” produktiem. “Protams, saskaņā ar varbūtības teoriju vienmēr pastāv kāds produkta eksemplārs, kas darbojas nevis vairākus gadus, bet gan kopš Ulmaņa vai cita ķēniņa laikiem. Man pašam pēc gadu ilgas lietošanas bija jāizmet “Straumes” mikseris un dzirnaviņas. Tomēr mana “Electrolux” veļasmašīna darbojas jau 30 gadus,” par produktu kvalitāti stāsta vēsturnieks Edmunds Krastiņš.

Tie daži cilvēki, kuriem bija valūta vai blats, varēja atļauties “Sony” un “Philips” tehniku vai “Dior” smaržas. Tāda parādība kā blats pastāvēja visā Padomju Savienības vēsturē. Sabiedrība bija piesātināta ar ierobežojumiem un aizliegumiem, kurus neformālo iespēju sistēma diezgan veiksmīgi papildināja. Blats bija viena no iespējām piekļūt deficīta precēm – no tualetes papīra līdz “Panasonic” videomagnetofoniem.

Pateicoties blatam, bija iespējams atrisināt visdažādākās sadzīves problēmas – atrast labu ārstu, iestāties institūtā, saņemt atļauju izbraukt no valsts. Lielākajai daļai cilvēku šādas iespējas nebija, un viņi dzīvoja pilnīgā trūkumā, tādējādi produktu kvalitāte bija sekundāra prasība, galvenais bija vispār to iegūt.

“Ekonomikā, kur patērētāju vajadzību apmierināšana un naudas loma bija sekundāra, gandrīz viss, kas nonāca veikalu plauktos, tika ātri izpirkts. Stingra specializācija tika definēta centralizēti, padarot produktu izvēles iespējas minimālas,” piebilst vēsturnieks.

Latvija tika uzskatīta par agrāri spēcīgu valsti. Visā Padomju Savienībā tika augstu vērtēti Latvijas gaļas, piena un zivju produkti.

“Mēs varētu būt pat “lielvalsts” PSRS hipertrofētajā ekonomikā, kur ražošanu noteica nevis piedāvājuma un pieprasījuma dinamika, bet gan plānveida ekonomikas iestāžu birokrātija, kurā naudas loma bija sekundāra,” saka Edmunds Krastiņš.

Tiklīdz PSRS sabruka, Latvijas lauksaimniecība saskārās ar cūku un liellopu barības trūkuma problēmu. Turklāt dolāra kursa krituma dēļ gaļas un piena produktu cenu pieaugums postpadomju Latvijā pārsniedza pasaules cenas. Piemēram, Zviedrijā sviesta cena bija 1,3 ASV dolāri par kilogramu, bet Latvijā – 2,2 dolāri. Visi potenciālie eksporta līgumi zaudēja savu nozīmi, savukārt jau noslēgtie līgumi tika anulēti. Tas noveda pie tā, ka tirgu ātri piepildīja importētie produkti, kuriem bija nepieciešams noieta tirgus.

Lielākais zaudējums ir leģendārās VEF rūpnīcas sabrukums, kurā strādāja 20 tūkstoši cilvēku. Pēc platības uzņēmums bija salīdzināms ar nelielu ciematu.

VEF vārds visā postpadomju telpā galvenokārt asociējas ar radioaparātu un tālruņu ražošanu. Daudziem tas saistīts arī ar vēl pirms okupācijas gados uzsākto lidmašīnu un pasaulē mazāko fotokameru“Minox” ražošanu.

Viens no bijušajiem leģendārās rūpnīcas VEF direktoriem Ivars Bražis, kurš uzņēmumā nostrādāja vairāk nekā četrdesmit gadus, uzrakstīja grāmatu ar nosaukumu “Minoksa mantinieki”, kurā publicēja daudzus autentiskus ar VEF periodu saistītus dokumentus, fotogrāfijas, kurās attēloti VEF produkti – telefoni, uztvērēji, piemēram, visā Padomju Savienībā populārā “Spīdola”.

“Ir grūti uzskaitīt, ko vēl ražoja rūpnīca VEF, – tās ir mašīnas, sūkņi, vadi un kabeļi, transformatori un elektromotori, gludekļi un putekļsūcēji, sildītāji un telefona centrāles. Mēs uzbūvējām pat vairākas lidmašīnas. Bet bija arī pilnīgi unikāli produkti – fotokamera “Minox” gandrīz sērkociņu kastes lielumā,” grāmatā dalās Ivars Bražis.

Kad Latvija ieguva neatkarību, daudzi domāja, ka ražošana noteikti turpināsies. Tomēr tas nenotika. Šajā uzņēmumā strādājošo skaits, tāpat kā citos, tika mākslīgi uzpūsts, jo uzplauka neapdomīga saimniekošana un parādījās “vispārējās nodarbinātības” jēdziens. Padomju ekonomikas neefektivitāte, kur bija nepieciešams jebkādā veidā nodarbināt visus, pat ne īpaši nepieciešamos darbiniekus, un ražot gan to, kas ir nepieciešams, gan to, kas nav nepieciešams, noveda pie paradoksiem no sērijas “mēs saliekam ledusskapi – iznāk ložmetējs”, tāpēc darba produktivitāte bija zema. Tagad Latvijas rūpniecība nodarbina četras reizes mazāk cilvēku, bet saražot izdodas gandrīz tikpat daudz.

VEF vienkārši nevarēja turpināt pastāvēt tādā pašā formā kā PSRS laikā. Šāda milzīga un neefektīva ražošana šodienas krīzes laikā būtu nerentabla, nekonkurētspējīga un strādātu ar zaudējumiem.

Turklāt lielākā daļa vissavienības nozīmes rūpniecības uzņēmumu, kurus Maskava izvietoja Latvijas teritorijā, apkalpoja PSRS militāri rūpniecisko kompleksu. Militārie pasūtījumi veidoja ievērojamu republikas IKP daļu. Un vēl viens fakts: ir kļūdaini pieņemt, ka uzņēmums tika radīts padomju gados, VEF dibināšanas gads – 1919.

Mēs neesam saglabājuši savu industriālo mantojumu. Faktiski Latvija ir vienīgā no Baltijas valstīm, kur pēc PSRS sabrukuma daudzi rūpniecības uzņēmumi ir bankrotējuši (VEF, “Alfa”, “Radiotehnika”, RAF, “Liepājas metalurgs”). Lietuvā un Igaunijā situācija bija labāka. Vairāki uzņēmumi, kas strādāja PSRS vadībā, piemēram, “Ekranas”, “Snaige”, “Lifosa” un “Azovlitas” Lietuvā un “Norma”, “Nitrofert”, “Sadolin” Igaunijā, vēl daudzus gadus bija vieni no lielākajiem.

2022. gada izdevumā “Latvijas rūpniecība pirms un pēc neatkarības atgūšanas” teikts, ka Latvija bija spēcīgāk integrēta PSRS ekonomiskajā sistēmā nekā citas padomju republikas. Tāpēc 90. gadu krīze to ļoti ietekmēja. Saskaņā ar Pasaules Bankas datiem ražošanas sašaurināšanās tika novērota līdz ar reformu sākumu visās valstīs, kuras ieguva neatkarību. Tomēr Latvijā šis kritums bija visvairāk izteikts.

Latvija vienmēr tika uzskatīta par Baltijas centru, tajā atradās un atrodas stratēģiski nozīmīgi transporta mezgli. Tāpēc tieši šeit padomju gados attīstījās rūpniecības nozare ar mērķi attīstīt militāro infrastruktūru. Darbaspēks tika mērķtiecīgi ievests. Tā proporcija attiecībā pret pamatiedzīvotājiem bija 1:1. Tas ir, viens strādājošs Latvijas iedzīvotājs nodrošināja izmitināšanu vienam atbraucējam (dzīvojamā platība, skolas, slimnīcas, bērnudārzi, ceļi u. c.). Šādus aprēķinus Latvijas Zinātņu akadēmija veica 1989. gadā, tie publicēti ziņojumā “Par pasākumiem iedzīvotāju skaita mehāniskā pieauguma apturēšanai un migrācijas procesa regulēšanai Latvijas PSR”.

Pēc neatkarības atjaunošanas šādu produkcijas apjomu vietējiem iedzīvotājiem vairs nevajadzēja, to nebija iespējams realizēt ne Austrumos, ņemot vērā augsto inflāciju, ne Rietumos, kur tirgus jau bija pārsātināts ar saviem augstākas kvalitātes produktiem.
50 gadu garumā veidotā Latvijas tautsaimniecības struktūra izrādījās nekonkurētspējīga mūsdienu tirgus ekonomikas un kapitālisma apstākļos. Tā neveidojās dabiski, pamatojoties uz ekonomisko lietderību, bet tika uzcelta vertikāli. Tādēļ tāds pats kopējais ražošanas līmenis kā 1990. gadā Latvijā tika sasniegts tikai pēc 16 gadiem, 2006. gadā. Un dažās nozarēs tas tā arī nekad nav ticis sasniegts atkārtoti. Piemēram, būvniecībā, lauksaimniecībā, apstrādes rūpniecībā, tīkla infrastruktūras nozarēs.

Nozares struktūra Latvijā bija īpaši nelabvēlīga pārejai uz tirgus ekonomiku, privatizācijas process aizkavējās, un lielo uzņēmumu vadība nebija gatava darbam konkurences apstākļos. “Neskatoties uz šīm grūtībām, rūpniecība Latvijā ir pārstrukturēta un ieņem stabilu vietu tautsaimniecībā,” norāda Edmunds Krastiņš. Nav pareizi teikt, ka visi rūpniecības uzņēmumi ir slēgti. Līdz šai dienai darbojas “Latvijas Finieris”, “Valmieras stikla šķiedra”, bijusī Brocēnu cementa rūpnīca (tagad – “Schwenk Latvija”), bijusī Bolderājas kokapstrādes rūpnīca, farmācijas uzņēmumi “Grindex” un “Olainfarm”, alus darītava Iļģuciemā, ir atdzimis arī “Dzintars”. Joprojām darbojas vēl 30. gados izveidotie rūpniecības uzņēmumi, piemēram, “Laima” (tagad pieder zīmolam “Orkla”), “Rīgas Miesnieks”, alus darītava “Aldaris”, “Kaija”; RAF vietā izveidojies mikroautobusu ražošanas uzņēmums “Universals LTD”, abas kuģu remontdarbnīcas Rīgā arī nestāv tukšas – tur izvietots kuģu remonta uzņēmums “Netaman” un daudzi mazi kuģu remonta un mazizmēra kuģu ražošanas uzņēmumi.

Svarīgs priekšnoteikums mūsdienu rūpniecības attīstībai nav darbaspēka daudzums vai platību apjoms ar neefektīvām iekārtām un tehnoloģijām, bet gan inovācijas un pētījumi, kas ļauj automatizēt darbu, radīt augstas efektivitātes, zemu izmaksu un augstas kvalitātes ražošanu. Tādu, kādu diemžēl PSRS vertikālā ekonomika nevarēja radīt, tādēļ šī laikmeta “majestātiskās” rūpnīcas nonākušas aizmirstībā.

Līdz ar jaunās rūpniecības parādīšanos Latvijā ir sācies jauns tautsaimniecības attīstības posms, kura pamatā nav vis viegli pieejami līdzekļi patēriņa stimulēšanai, bet tiek likts uzsvars uz eksporta produkcijas ražošanu, produktivitātes paaugstināšanu un pievienotās vērtības radīšanu. Šos procesus veicina pārdomāta un mērķtiecīga valsts atbalsta politika (dotācijas, subsīdijas, līdzfinansējums), netiešie instrumenti (nodokļi) un attīstītais banku sektors (kreditēšana).