Vai varam tikt galā ar jaunu izaicinājumu – ilgtspējas laikmeta bīstamajiem atkritumiem?

Katrs 10. Latvijas iedzīvotājs tādus bīstamus atkritumus kā baterijas izmet sadzīves atkritumos, liecina Latvijas Zaļā punkta reizi divos gados veiktais pētījums pērnā gada nogalē. Neatbilstoši utilizētas baterijas rada draudus ne tikai videi, bet arī cilvēka veselībai – viena pirkstiņbaterija noārdīšanās procesā var saindēt pat vienu kubikmetru augsnes un piesārņot gruntsūdeņus. Savukārt piesārņojums ar augu un ūdens starpniecību var nonākt cilvēku uzturā, izraisot smagas un pat letālas saslimšanas.

Taču pirkstiņbaterijas ir tikai viens no videi bīstamo atkritumu veidiem līdzās, piemēram, savu laiku nokalpojušām elektroniskajām cigaretēm jeb saltiem, saules paneļiem un elektroauto akumulatoriem, kuri arvien lielākā apjomā ienāk Latvijas tirgū. Galvenā problēma ir tā, ka ar šo atkritumu savākšanu vien nepietiek, tie būtu arī atbilstoši jāpārstrādā, taču ar vienu otru atkritumu veidu pasaule nemaz īsti tik tālu savās prasmēs nav tikusi.

Par pirkstiņbaterijām Latvijas Zaļais punkts ir runājis krietni daudz un runās arī šogad kopā ar atkritumu apsaimniekošanas uzņēmumu "Eco Baltia vide" un kafejnīcu tīklu "Ezītis Miglā" kampaņā "Tavs toksiskais pirkstiņš?". Taču jau pārskatāmā nākotnē mūs līdz ar pirkstiņbateriju šķirošanu gaida arī jauni izaicinājumi. Piemēram, šobrīd Latvijas mājsaimniecībās aktīvi tiek uzstādīti saules paneļi un popularizēta enerģijas iegūšana no atjaunīgajiem resursiem, kas ir apsveicami. Tomēr vēl patlaban nav skaidras atbildes, kas notiks pēc 20 gadiem, kad tie savu laiku būs nokalpojuši? Ar interesi vērosim, kā veiksies Eiropai un ASV, kur pirmie 20 saules enerģijas ieguves gadi tūlīt būs pagājuši. Arī Latvijā laikus jāsāk domāt par atbilstošu regulējumu un risinājumiem valstiskā mērogā, lai nesanāk kā ar šīfera jumtiem – lēti un labi līdz brīdim, kad no tiem jātiek vaļā: Latvijā ir tikai viens bīstamo atkritumu poligons, kur paša spēkiem savs šīferis jānogādā, turklāt tā pieņemšana poligonā ir maksas pakalpojums. Diemžēl saules paneļu ražotājiem šodien ir ļoti grūti garantēt, ka pēc 20 gadiem viņi varēs nolietoto paneli paņemt atpakaļ.

Vēl viens jauns izaicinājums ir elektroniskās cigaretes. Veselība – katra paša ziņā, bet dabai šis jaunā laikmeta aksesuārs nebūt nav draudzīgs. Kas tad šiem izstrādājumiem vēderā? Būtībā tas ir miniakumulators plastmasas korpusā. To pārstrādāt un atdalīt tajā esošo litiju var, bet tas nav lēts prieks.

Ir vērts parunāt arī par atkārtoti uzlādējamām baterijām jeb akumulatoriem, ko izmanto skrejriteņos, elektriskajos velosipēdos, skūteros, mopēdos, automašīnās utt. Esam sasnieguši brīdi, kad pa pasaules ceļiem jau pārvietojas 16,3 milj. (2021) elektrisko automobiļu. To skaits ir trīskāršojies salīdzinot ar 2012. gadu. Un tas nozīmē, ka apmērām 5 milj. tonnu elektrisko akumulatoru būs nepieciešams pārstrādāt jau tuvāko 10 gadu laikā. Nav gan dzirdēts, ka attiecīgas pārstrādes rūpnīcas tiktu būvētas atbilstošam apjomam. Un elektroauto ražotāji nemaz vairs tik naski nepauž gatavību pieņemt atpakaļ nolietotos akumulatorus, kā tas bija industrijas rītausmā pirms gadiem desmit.

Tomēr risinājumi būs jāmeklē. Bateriju savākšana un pārstrāde ir svarīga ne tikai vides tīrības, bet arī dabas resursu vārdā. Lai ražotu kaut ko jaunu, ir vai nu jāiegūst jauni resursi, vai jālaiž atkārtotā apritē jau vienreiz izmantotie. Lai benzīna dzinējs varētu darboties, ir jāiegūst nafta; lai saražotu elektroauto akumulātoru, vajag ievērojamu daudzumu cēlmetālu. Ja visu laiku akumulatoru ražošanai noplicināsim zemes dzīles, kādu dienu jaunu resursu vienkārši vairs nebūs.

Atgriežoties pie toksiskajiem pirkstiņiem, Latvijas tirgū ik gadu tiek novietotas ap 400 tonnu galvanisko elementu jeb bateriju, tostarp arī sabiedrībā pazīstamās pirkstiņbaterijas. Normatīvie akti nosaka – tirgotājiem, kuri pārdod jaunas baterijas, ir obligāti jānodrošina veco bateriju savākšana, tāpēc ļoti daudzos veikalos šobrīd ir redzamas kastītes izlietotajām baterijām. Un te spēlē pa īstam iesaistās sabiedrība. Manuprāt, gavenais izaicinājums vairs nav tik daudz kā pārliecināt, ka vajag šķirot: Latvijas iedzīvotāju vides apziņa vairāk nekā 20 gadu laikā kopš Latvijas Zaļā punkta darbības pirmsākumiem ir krietni mainījusies uz labo pusi. Tagad galvenais jautājums ir – kur šķirot. Šķirošanas vietām ir jābūt pēc iespējas pieejamākām iedzīvotājiem "pa ceļam" uz darbu, uz māju, uz skolu, uz iepirkšanās vietu. Tikai tad būs iespējams panākt pilnvērtīgu šķirošanas aktivitāti un savākt pietiekoši daudz, turklāt arī viendabīga materiāla, kas nepieciešams, lai efektīvi organizētu tālāku pārstrādi.

Kā rāda mana ilggadējā pieredze ražotāju atbildības nozarē, visefektīvākais rīks sabiedrības motivēšanai ir burkāna un pātagas tandēms. Burkāns nozīmē to, ka sabiedrība var kaut ko saņemt par ieguldīto darbu atkritumu šķirošanā: samazināta maksa par nešķirotu sadzīves atkritumu izvešanu, tukšo pudeļu depozīta maksa, labi padarīta darba sajūta u.tml. Pātaga: sodi par atkritumu izmešanu neatļautās vietās, pilna maksa par sadzīves atkritumu savākšanu u.tml.

Sabiedrība ir arī tā, kas ar savu izvēli vismaz daļēji ietekmē ražotājus un tirgotājus attiecībā uz, piemēram, iepakojuma, kurā preces iepakotas, daudzumu un kvalitāti. Uzņēmums, kurš vairāk ražo preces un produktus, arī vairāk rada atkritumus , un tam ir vairāk jādomā un jāatbild par to, kā paša radītos atkritumus pārstrādātu. Lai arī vienmēr būs daļa pircēju, kuriem galvenais kritērijs ir preces cena, cilvēkiem arvien svarīgāk kļūst noskaidrot, kur, kā un no kā prece ražota, kur un kā iepakota, izvēloties to, kas kalpo ilgāk, ir videi draudzīgāks vai vieglāk pārstrādājams. Jo izglītotāka būs sabiedrība un aktīvāka tās iesaiste dažādu atkritumu, tajā skaitā bīstamo atkritumu šķirošanā, jo atbildīgāki kļūs ražotāji. Gribētos uzteikt uzņēmumus, kuri ar katru gadu arvien vairāk rūpējas par to, lai mazinātu savu ietekmi uz vidi, un ņem vērā dažādus ilgtspējas aspektus. Bet, pirms process ir sasniedzis sniega bumbas efektu, to veido sabiedrības spiediens. Jā, varbūt iepakot savu šampūnu plastmasā, kas savākta jūras krastā un pārstrādātā par jaunu iepakojumu, ir dārgāk, taču tīra vide nav par brīvu. Vairs nē.