Uz interviju Miera ielas kafejnīcā Matīsu viņa mamma atved ratiņkrēslā. Stāstot par savām un Matīsa ikdienas gaitām, Maija lieto daudzskaitli – "mēs". Viņu dienas un domas rit kopā. "Vēl pēdējo gadu ejam skolā. Ceļamies septiņos, tad sakopjamies un dodamies uz skolu. Ja laiks ir labs, ejam ar ratiņkrēslu. Tas ir grūti – ielas izdangātas, jāpārvar dažādi šķēršļi, pie skolas ir remonts, tikt līdz skolai ir neiespējamā misija," stāsta Maija. Matīss šogad vēl mācās Rīgas 1. pamatskolā, kas atrodas Ģertrūdes ielā un ir veidota kā mācību iestāde un attīstības centrs bērniem ar intelektuālās attīstības traucējumiem. Kad laikapstākļi ir slikti, uz skolu viņiem palīdz nokļūt Matīsa tēvs, kuram darba devējs ļāvis ierasties darbā stundu vēlāk. Ap četriem pēcpusdienā viņi atgriežas mājās. Vasarā ģimene pavada laiku dārza mājiņā Ropažu novadā.

Matīsam ir bērnu cerebrālā trieka, viņš tikai nedaudz spēj pārvietoties pats, viņam ir grūtības ar uztveri, viņš teju nerunā. Matīsam ir vajadzīga pastāvīga uzraudzība, jo viņš ir gluži kā mazs bērns, kurš "iesprūdis" lielā ķermenī. Ar "Ziedot.lv" atbalstu puisim jau no mazotnes bijusi auklīte, ko pēdējos divus gadus apmaksā pašvaldība. "Pēc ilgu gadu cīņas valsts apžēlojās, pēdējos gados auklīti apmaksā. Bet tas ir līdz 20 gadu vecumam. Pēc tam – sveiki lielā cilvēka dzīvē! Viss jādara pašam," saka Maija.

Auklīte pie Matīsa nāk reizi vai divas reizes nedēļā, lai nedaudz atslogotu Matīsa mammas ikdienu. "Mēs esam kopā 24 stundas diennaktī un septiņas dienas nedēļā. Aprūpē palīdz tas, ka man ir mediķa diploms, bet ikdienā viss jāpaspēj pašai. Mājkalpotājas mums nav, esam vienkārši cilvēki." Vai varētu par auklīti maksāt paši, kad beigsies pašvaldības finansētais pakalpojums? "Nevaram," atbild Maija, kurai pašas veselības problēmu dēļ pirms astoņiem gadiem nācās atstāt darbu policijā, tāpēc ģimenei iztikšana ir ļoti ierobežota.

Matīsa gadījumā ir vajadzīga auklīte, kurai viņš spētu uzticēties, jo "ir jābūt gluži kā ekstrasensam, lai uzminētu, ko viņam vajag; to vienā dienā apgūt nevar". Maija stāsta, ka auklīte Dina ir cilvēks, kurš saprot Matīsa vajadzības, tāpēc mamma var mierīgu sirdi doties ārpus mājas, ja ir tāda vajadzība.

Intervijas laikā jūtams, ka Matīsa mamma nevēlas tikt žēlota, tas viņu izsit no sliedēm. "Vajag reālu atbalstu, nevis žēlošanu," viņa klusi saka. Spēku Maija smeļas savā ģimenē un pati sevī. Cenšas lieki nedomāt, bet darboties. Viņa stāsta, ka ar milzīgu un pacietīgu darbu, pateicoties arī ziedojumiem, gadu gaitā ir izdevies panākt uzlabojumus, kas ļauj Matīsam un viņam tuvajiem justies mazliet labāk. "Ar piepalīdzēšanu viņš tagad var piecelties. Matīss dzer no krūzītes ar salmiņu. Cietu ēdienu var paņemt pats, šķidrs ēdiens gan ir jādod. Visu laiku ir jābūt asistentam. Esmu viņa rokas un kājas." Maija piemin vairākas ziedošanas kampaņas, kas burtiskā nozīmē ļāva Matīsam piecelties kājās.

Visvairāk Matīsam patīk multfilmas, gaisma un zīmējumi. Patīk vērot cilvēkus. Telpā viņš rūpīgi izpēta interjeru un gluži kā noburts var skatīties krāšņos reklāmas klipus. Matīss labprāt klausās mūziku, viņam tīri labi patīk, piemēram, AC/DC. Jau kopš mazotnes mamma viņu ir ņēmusi līdzi uz koncertiem, uz Dziesmu svētkiem. Vienīgais vārds, ko viņš spēj izteikt, ir "mamma".

Skola Matīsam sniedza divus lielus ieguvumus – iespēju socializēties un nodarbības, kas attīsta kognitīvās un citas spējas. Savukārt viņa mammai tā bija iespēja izbrīvēt laiku pašai sev un ģimenes vajadzībām. Līdz ar šī mācību gada beigām noslēgsies arī Matīsa skolas gaitas. Tas nozīmē, ka nebūs nedz klasesbiedru, nedz skolotāju, kas ikdienā nodrošina ļoti nozīmīgo socializēšanās iespēju. "Ja tā nebūs, attīstībā notiks atkritiens atpakaļ," pārliecināta Matīsa mamma.

Maija stāsta, ka bez auklītes ļoti vajadzīgs būtu arī kāds centrs, kurā Matīss varētu turpināt gan socializēties, gan kaut ko apgūt. "Mammu nepārtraukti redzēt taču apnīk, viņam vajag arī citu sabiedrību." Maija atzīst, ka "uz papīra" ir dažādas iespējas, tostarp dienas aprūpes centri pieaugušajiem, taču tajos tikt nav tik vienkārši. Turklāt – pamatā runa ir par maksas pakalpojumiem.

Jāņem vērā, ka uz centru un no tā atpakaļ Matīsam ir jādodas ratiņkrēslā, kas ne vienmēr ir iespējams. Īpaši grūti ir ziemā.

Mūsu sarunas laikā arī Matīss liek par sevi manīt – te gluži vai iedziedas, te dusmīgi un skaļi dudina. "Tas, ka viņš nevar pateikt, nenozīmē, ka viņam nav emociju," saka Maija, kad abi ģērbjas uz promiešanu. "Man ir jābūt kā simtkājim – jāspēj būt glābējam, dakterim, mammai, itin visam."