Mūsu sarunas laikā Margaritas mamma atpūšas blakusistabā, un viņu sastopam tikai intervijas beigās, lai nofotografētu kopā ar meitu. Pirms pieciem gadiem pārciestais insults pilnībā izmainīja Veronikas Kaktiņas (67) un Margaritas dzīvi. "Vispirms jau – bija ļoti grūti redzēt, ka tas notiek ar tev tuvu cilvēku. Pārņem bezpalīdzības sajūta, jo, paliekot mājās divatā, brīžiem ir grūti saprast, kā būtu jārīkojas, tev nav atbilžu uz daudziem jautājumiem." Margarita uzsver, ka viņai un mammai paveicies ar palātas biedreni slimnīcā, kura bija iedvesusi cerību, sakot, ka Veronikai ir iespēja piecelties. "Par insultu nezināju pilnīgi neko. Bez šī iedrošinājuma... nezinu, es droši vien būtu padevusies."

Pēc slimnīcas Veronika pārnāca dzīvot pie meitas, un viņas abas sāka cīņu par to, lai mamma atgrieztos dzīvē kā patstāvīgs cilvēks. "Pirmajā brīdī nebiju tam gatava," atzīst Margarita, jo mamma vairs nevarēja parunāt, piecelties no gultas, pati nevarēja ēst, bija aizmirsusi visu par sevi un ģimeni, attīstījās demence. "Cēlām mammu augšā, daudz strādājām pie sīkās motorikas – kopīgi likām puzles, adījām un tamborējām, risinājām prātu attīstošus uzdevumus. Metodes līdzīgas kā maziem bērniem. Tad sākām staigāt, pamazām palielinot pastaigas laiku. Par laimi, atradām aprūpētāju, kura zināja, kas mammai ir vajadzīgs," pirmo gadu pēc saslimšanas atceras Margarita. "Ar rehabilitāciju, fizioterapijām, ergoterapijām, psihologa palīdzību mums izdevās "pacelt mammu". Bija no jauna jāmācās lasīt un skaitīt, kopīgi jārestaurē atmiņa."

Virtuvē pie ledusskapja piestiprināta lapa ar pamācībām veselīgam uzturam – tas ir vēl viens nozīmīgs nosacījums slimnieka stāvokļa uzlabošanai. Ir vajadzīga arī regulāra uzturēšanās svaigā gaisā un kustības. Daudz vērtīgu padomu Margarita apkopojusi "Facebook" lapā, kura tapa laikā, kad viņai pašai bija daudz neskaidrību un jautājumu, un, rodot uz tiem atbildes, šķita vērtīgi dalīties arī ar citiem. "Man gribējās dalīties ar savu pieredzi un šo stāstu, lai iedvesmotu citus nepadoties un parādītu, ka cerība ir. Man pašai tas laikam bija vissvarīgākais spēka avots – ticība un cerība, ka varam visu vērst uz labu. Tā taču ir mana mamma, tāpēc padoties nedrīkst."

Margaritas apkopotajos ieteikumos izskan arī tas, ka atbalsts būs vajadzīgs cilvēkam, kurš uzņēmies galveno lomu slimnieka aprūpē. "Man pašai bija ļoti grūti un neērti vaicāt pēc palīdzības, tādēļ es priecājos katru reizi, ja kāds pats piedāvāja savu palīdzību," teikts Margaritas veidotajā blogā.

Intensīvi strādājot, pirmajos gados Margaritas mammai kļuva labāk, un, lai arī stāvoklis bija nestabils, Margarita juta, ka viņu abu darbs nav bijis veltīgs. Veronikai atjaunojās prāts, daudzas lietas viņa atcerējās un varēja gan rakstīt, gan lasīt. Pati gāja uz jūru un kļuva aizvien patstāvīgāka. Diemžēl Covid-19 laiks nāca ar ierobežojumiem attiecībā uz fizioterapiju. Šis bija emocionāli smags laiks, mamma bieži palika mājās viena pati un pamazām notika regress, straujāk attīstījās demence, atceras Margarita. Tas nozīmē, ka cilvēks neorientējas telpā un laikā, neizprot apkārt notiekošo, nespēj veikt līdz tam ierastas darbības, piemēram, ēst vai izmantot labierīcības. Demences ietekmē cilvēkam ir grūtības sazināties, var sākties uzvedības izmaiņas, personības un uztveres traucējumi. Tāpēc no jauna bija jāmeklē aprūpētāja. Vairāk nekā trīs dienas nedēļā Margarita to apmaksāt nevarēja (izmaksas par aprūpētāju ir aptuveni 50–70 eiro dienā), taču vienu pašu mammu atstāt vairs nevarēja.

"Pirms gada sāku meklēt un domāt, kā to atrisināt, un pēkšņi pamanīju akciju "Stiprini stipros", kur bija redzama spuldzīte un teksts: "Mums ir svarīgi, lai tu neizdedz." Es tobrīd tieši biju uz šīs izdegšanas robežas un tāpēc saņēmos, dalījos savā stāstā. Tieši pirms Ziemassvētkiem saņēmu ziņu, ka mūs atbalstīs." Ar "Ziedot.lv" atbalstu Veronikai var apmaksāt aprūpētāju 120 stundu apmērā ik mēnesi. "Šodien, pateicoties "Stiprini stipros" ziedojumiem, mums ir aprūpētāja, kas ikdienā rūpējas par manu mammu, lai es varu mierīgi strādāt. Tiešām nezinu, kāds būtu mūsu liktenis, ja nebūtu šīs akcijas," saka Margarita.

Sarunas laikā Margarita vairākkārt uzsver, cik nozīmīga pēc insulta ir savlaicīga un pilnvērtīga rehabilitācija. Tiem, kuri ar šādu situāciju saskaras pirmo reizi, viņa iesaka, jau esot slimnīcā, interesēties par rehabilitācijas iespējām. Lai iekļūtu rindā uz rehabilitācijas pakalpojumu, vajadzīgs ārsta norīkojums (pats pacients to izdarīt nevar), un, ja tas nav paveikts slimnīcā, šo procedūru vēlāk nāksies kārtot ar ģimenes ārsta starpniecību. Veronikai, atstājot slimnīcu, uz rehabilitāciju "Vaivaros" bija jāgaida trīs mēneši, tāpēc meita nolēma par rehabilitāciju samaksāt pati, jo apzinājās, ka tieši pirmais laiks atveseļošanās ceļā ir īpaši nozīmīgs.

Pēc slimnīcas, kad Veronika pārcēlās uz dzīvi pie meitas, aprūpētājs bija vajadzīgs katru dienu. "Kad vakarā pārnācu no darba, es kļuvu par aprūpētāju un sākās manas darba dienas otrā maiņa," stāsta Margarita. Tāpēc viņa uzsver, ka šādās situācijās savlaicīgi ir jāiesaista arī citi cilvēki.

Vai nav tā, ka slimnīcā pacienta radiniekiem kāds izskaidro, kas un kā būtu jādara pēc ārstniecības iestādes atstāšanas? "Ceru, ka šodien tas ir mainījies, bet mūsu gadījumā slimnīcā diemžēl tā visa ļoti pietrūka," atzīst Margarita. Viņa atceras, kā gājusi un cīnījusies par rehabilitāciju, jo ārsti mammu acīmredzot "bija norakstījuši kā guļošu". Tieši aprūpes trūkums kavē pacientu atlabšanu sirds un asinsvadu slimību gadījumos, uzskata Margarita. Ar ģimenes ārsta starpniecību insultu pārcietušam pacientam var pieteikt aprūpi mājās un fizioterapiju. Aprūpētāju atrast gan nebūs vienkārši, turklāt vēlams, lai tas būtu cilvēks ar pieredzi tieši insulta slimnieku aprūpē.

Pēc vairāku gadu ilgušas cīņas ar slimības sekām Margarita lielu uzmanību ir pievērsusi arī sirds un asinsvadu slimību cēloņiem. Galvenie no tiem – mazkustīgs dzīvesveids un liels stress, neveselīgs uzturs un pārāk maz svaiga gaisa. "Slimnīcā līdzās manas mammas vecuma cilvēkiem redzēju arī daudzus jaunus cilvēkus ar šīm slimībām un sāku domāt, ka kaut kas nav kārtībā," atceras Margarita. Šī iemesla dēļ viņa mainījusi profesiju un kļuvusi par fitnesa treneri. "Ikdienā strādāju ar sievietēm un palīdzu iemīlēt sportu un veselīgu dzīvesveidu. Mani iepriecina tas, ka redzu, kā sievietes mainās, ievieš veselīgus ieradumus savā ikdienā. Šobrīd strādāju pie jaunas projekta – kopā ar trim brīnišķīgām meitenēm dalīsimies katra ar savu pieredzes stāstu un to, kas mums kādreiz ir palīdzējis mainīt dzīvesveidu un kas palīdz turpināt šo ceļu, sniedzot atbalstu arī citiem."

"Pēc insulta nedrīkst kavēties ar rehabilitāciju, jo smadzenes vislabāk spēj atjaunoties pirmajos sešos mēnešos. Mans ieteikums – labāk izlemt par labu aprūpei mājās ar patstāvīgu vienas māsiņas uzraudzību. Un tikai tad, kad stāvoklis kļūst stabilāks, pieteikt fizioterapeita, ergoterapeita un psihologa pakalpojumus uz mājām. Tas palīdzēs ne tikai slimniekam, bet arī tuviniekiem saprast, kā būs jādzīvo tālāk. Tuvinieku izglītošana par insulta sekām un turpmākais rīcības plāns spēs palīdzēt jūsu ģimenei tikt galā ar krīzi un ātrāk, saudzīgāk atgriezt slimnieku dzīves ritmā. Par tālāko rehabilitācijas programmu kādā no rehabilitācijas centriem iesaku izlemt tikai pēc tam, kad stāvoklis ir nostabilizējies."