Jau piekto gadu "Delfi" sadarbībā ar "Ziedot.lv" uzsāk akciju "Stiprini stipros". Tās mērķis ir palīdzēt ģimenēm, kurās ir aprūpējams tuvinieks. Tās laikā notiek līdzekļu vākšana akūtu vajadzību nodrošināšanai, kā arī tiek meklēti ilgtermiņa risinājumi cilvēku dzīves kvalitātes uzlabošanai.

Labdarības organizācijas "Ziedot.lv" vadītāja Rūta Dimanta norāda: "Akcija "Stiprini stipros" atvērusi priekškaru uz tām dzīvēm, kas noris bezspēcībā, cilvēkam esot piekaltam pie gultas. Un itin bieži šādu dzīvi pavada līdzcilvēku izdegšana. Sabiedrība ar saviem ziedojumiem parādījusi, ka tai rūp ģimenes, kuras kopj smagi slimus tuviniekus. Šis tas ir izkustējies arī valsts un pašvaldības atbalstā. Piemēram, pateicoties akcijai, enterālās barošanas pārtika ir valsts apmaksāta, un tas vienkāršiem vārdiem nozīmē, ka smagi slims cilvēks, kurš vairs nespēj pats uzņemt pārtiku un barojams caur zondi, nenomirs badā, ja nespēs atļauties ik mēnesi par speciālo pārtiku samaksāt līdz pat 300–600 eiro. Šogad arī valsts uzsāks apmaksāt medicīnisko dzeramo papilduzturu, kas, līdzīgi kā medicīniskā pārtika, ir būtisks dzīvības nodrošināšanai."

Iepriekšējos gados sabiedrība ir saziedojusi 323 511,10 eiro, kas ir bijis būtisks atbalsts ģimenēm ar aprūpējamu tuvinieku, tomēr valstiskā līmenī problēma joprojām pastāv, risinājumi parādās gausi.

Daļa cilvēku, kam nepieciešams aprūpētājs, piemaksā no sava budžeta, lai palīdzību būtu iespējams saņemt. "Tas nozīmē, ka arī aprūpētāji joprojām ir ļoti neaizsargāti. Mēs varbūt sarunājam kaimiņieni, kam mēs maksājam par to, ka pieskata mūsu tuvinieku, bet "uz papīra" izskatās, ka ģimenei palīdzība nav vajadzīga." Nereti ir tā, ka pašvaldība varbūt ir gatava piešķirt noteiktu pakalpojuma apjomu, bet nav cilvēku, kas par noteikto samaksu ir gatavi strādāt.

"Pārsvarā tā arī ir – lai jūs noturētu pašvaldības apmaksāto aprūpētāju, ir jāpiemaksā no savas kabatas, jo citādi tas cilvēks, aprūpētājs, nevar izdzīvot. Problēma ir tajā, ka bieži vien formāli, no Labklājības ministrijas (LM) pozīcijas skatoties dokumentus, pakalpojums ir nodrošināts, bet realitātē tas tā nedarbojas," uzsver Dimanta, paskaidrojot, ka cilvēkam joprojām ir jābūt ļoti trūcīgam, lai valsts vai pašvaldības nodrošināto palīdzību saņemtu.

Jau pagājušajā gadā rakstījām, ka pēdējo gadu laikā pozitīvas pārmaiņas skārušas ģimenes, kurās aprūpējamais tuvinieks ir bērns. Bērni ar invaliditāti, kuriem ir nepieciešama īpašā kopšana un palīdzība pārvietošanās atbalstam un pašaprūpei ārpus mājokļa, var saņemt asistenta pakalpojumu – konstantas 80 stundas mēnesī. Tāpat viņi var saņemt pašvaldības finansētu aprūpes pakalpojumu – līdz 80 stundām mēnesī – bez ienākumu situācijas izvērtējuma.

Bērniem pieaugot, palielinās arī slogs uz viņu vecāku pleciem. Invaliditātes likums nosaka, ka pašvaldības ar aprūpi saistītu palīdzību bez ienākumu izvērtējuma ģimenēm nodrošina līdz brīdim, kad bērns sasniedz 18 gadu vecumu. Protams, tām ir tiesības palīdzību nodrošināt ilgāk. Un daļa pašvaldību to arī dara. Piemēram, Rīgā aprūpi dzīvesvietā nodrošina līdz 20 gadu vecumam. Tiesa, ir pakalpojumi, kas, tāpat kā citur Latvijā, arī Rīgā ir pieejami līdz 18 gadu vecumam.

Un kas notiek, kad bērns sasniedz 18 gadu (vai 20 gadu) vecumu? Kā parāda cilvēku, kam nepieciešama palīdzība, stāsti, jaunietis pēkšņi nekļūst neatkarīgs un patstāvīgs. Arī cilvēkam, kas jau ir izaudzinājis bērnus, var būt nepieciešama aprūpe, piemēram, ja piedzīvots insults.

Rūta Dimanta arī piebilst, ka 80 stundu aprūpe bērniem no 5 gadu vecuma ne vienmēr ir pilnvērtīgs pakalpojuma apjoms, ja vecāki paralēli aprūpei strādā pilnas slodzes darbu. Viņa to salīdzina ar bērnudārza nodrošināšanu līdz pulksten diviem dienā.

Iepriekšējos gados "Stiprini stipros" laikā gan Labklājības ministrija, gan Latvijas Pašvaldību savienība (LPS) bija pārliecināta, ka situācija ar aprūpes pakalpojuma pieejamību uzlabosies pēc administratīvi teritoriālās reformas (ATR). Uz papīra tā patiešām ir – aprūpes pakalpojums nu pieejams visā Latvijā, neesot neviena novada, kurā tas nav pieejams. To LM pārstāvis Aldis Dūdiņš apliecināja arī "Delfi" raidījumā "Šķēršļu josla".

Tomēr – vai dzīve reģionos šajā jomā tiešām uzlabojusies? Piemēram, jau minētajā stāstā par Martu, kas dzīvo Kandavā, – daļa pakalpojumu, kas iepriekš bija pieejami pašu pilsētā, nu saņemama tikai Tukumā. Ergoterapija, fizioterapija meitenei nozīmē 30 kilometru ceļu vienā virzienā. Ģimene ir ļoti pateicīga par to, ka divas reizes nedēļā pašvaldība nodrošina transportu uz dienas centru Tukumā, tomēr kopumā uzskata – pēc reformas pakalpojuma pieejamība ir pasliktinājusies.

Kādi ir "Ziedot.lv" secinājumi – vai pašvaldību reforma aprūpes pakalpojumu tiešām nav uzlabojusi? "Mums šādu ziņu nav, mēs neesam to pētījuši," atbild Rūta Dimanta, vienlaikus paužot bažas, ka sociālo pakalpojumu jomā dažviet situācija ir pasliktinājusies. Piemēram, Carnikavas novadu pievienojot Ādažu novadam, pasliktinājusies situācija ar brīvpusdienu pieejamību. Labdarības organizācijas vadītājai nav pārliecības, ka līdzīga situācija nevienā pašvaldībā nav arī aprūpes jomā.

"Apvienojot pašvaldības, ir jautājums – vai "pievelkas" labākajam standartam vai zemākajam budžetam? Man nav tādas statistikas, bet tas, ka ATR vēl nav beigusies, jo mēs neredzam nekādus uzlabojumus, gan ir tiesa. Tā vajadzība cilvēkiem pēc labdarības atbalsta nemazinās. Nāk un lūdz gan aprūpētājus, gan cita veida palīdzību, ko vajadzētu nodrošināt pašvaldībām," novērojusi Dimanta.