Latvijā vadošā ziņu medija "Delfi" un globālā televīzijas kanāla "National Geographic" kopīgi veidotā projekta-balsojuma "Latvijas atklājējs" vēsturnieku kategorijā, kuras iedvesma bija britu vēsturniece Betānija Hjūza, uzvaras laurus plūca Kārlis Sils. Uzvarot balsojumā, viņam bija iespēja doties īpašā piedzīvojumā, un Kārlis skatītājus aizveda neparastā, izzinošā ceļojumā cauri Rīgas vēsturei, atklājot dažādus interesantus faktus.

Kārlis savu ceļojumu cauri Rīgas vēsturei uzsāka Grīziņkalnā pie tēlnieka Riharda Maura veidotā "Ūdenszirga" – skulptūras, kas tautā vienkārši tiek dēvēta par valzirgu un atrodas dzīvojamā nama pagalmā Jāņa Asara ielā. Tas ir interesants un visnotaļ neparasts objekts, kas uz daudzdzīvokļu mājas fona acīmredzami izceļas un kādam, iespējams, pat varētu šķist neiederīgs. Latvijas atklājējs pamazām sāka šķetināt vēstures lappuses, lai video izskaņā skatītājiem beidzot atklātu, kāpēc, viņaprāt, šī skulptūra ir tik īpaša.

Vēsturnieks skatītājus izveda cauri gadsimtiem, ieskicējot to, kā mainījies Rīgas vaigs laiku lokos. "Ja kādam ceļotājam laikā būtu iespējams Rīgu apmeklēt 1500., 1600., 1700., vai 1800. gadā, ļoti iespējams, šī persona būtu pat nedaudz pārsteigta par to, cik maz kas ir mainījies pilsētas sejā. Jo, lai gan fasādes izskatītos atšķirīgi un būtu pamainījušies cilvēku ģērbšanās stili, Rīgas pilsēta savā būtībā palika tā pati," interesantu faktu skatītājiem atklāja Kārlis.

16. gadsimtā iekšpus Rīgas vaļņiem atradās iekšpilsēta jeb tas, ko mūsdienās dēvējam par Vecrīgu. Tur jau senatnē slējās dažādi lepni mūra nami, kuros pārsvarā dzīvoja vācieši. Savukārt ārpus vaļņiem atradās priekšpilsēta, un te drīkstēja būvēt tikai koka namus, jo pilsētas aplenkuma gadījumā šiem namiem bija jābūt viegli nodedzināmiem. Te dzīvoja arī latvieši, kuri bija pamanījušies "izsisties" pilsētas saimniecībā. Tālāk jau atradās dažādi mazi ciematiņi un muižas, piemēram, Zasumuiža, Āgena muiža, Grīziņa muiža un citas. Tās ir vietas, kas vēlāk devušas vārdus mums labi zināmām Rīgas apkaimēm.

Pozitīvs lūzuma punkts Rīgas attīstībā iezīmējās 19. gadsimta vidū – līdz ar vaļņu nojaukšanu, pirmās dzelzceļa līnijas izbūvi, industrializāciju un saimniecisko brīvību palielināšanos pilsēta piedzīvoja ļoti strauju attīstību, kuru pavadīja celtniecības bums. 1914. gadā Rīgā jau dzīvoja aptuveni pusmiljons cilvēku, un pilsētu neizbēgami piemeklēja dzīvokļu krīze, īpaši strādnieku šķirā.

Izveidojoties Latvijas Republikai, aktualizējās jautājums par daudzdzīvokļu un īres namu būvniecību ne tikai bagātniekiem, bet arī mazturīgākiem ļaudīm, un tā tapa vairākas blokēkas, kuru dzīvokļus bija plānots piešķirt ģimenēm ar bērniem. Viena no tādām ēkām ir sākumā minētais nams Jāņa Asara ielā, un, kā norādīja Kārlis, valzirga skulptūra šīs mājas pagalmā viņam simbolizē kaut ko labu un pozitīvu par mūsu valsti starpkaru periodā – šis vides objekts kalpo kā apliecinājums tam, ka spējām nopietni pievērsties samilzušu sociālo problēmu risināšanai, kā arī mazāk aizsargātajām sabiedrības grupām.

Kārlis Sils – Latvijas atklājējs

"Es izvēlējos izmantot konkursa doto iespēju, lai atklātu plašākai sabiedrībai kādu no mūsu vēstures piemirstajām lappusēm – pirms simt gadiem Rīgā valdošo dzīvokļu krīzi, kam sekoja pašvaldības centieni to novērst. Šādi es vēlos atgādināt, ka vēsture – tas nav stāsts par lielajām personībām un to untumiem. Tā vietā vēstures uzmanības centrā esam mēs kā sabiedrība un tajā noritošie procesi."