“Krīze var rasties dažādu apstākļu un iemeslu dēļ – vardarbība, šķiršanās, tuva cilvēka nāve, ugunsgrēks, viss, kas varētu apdraudēt cilvēka ikdienas dzīvi. Ja cilvēks ir nonācis bezpalīdzīgā stāvoklī, ja viņam nav, kur vērsties, un nepieciešama palīdzība, tad cilvēks nonāk krīzes centrā,” stāsta “Burtnieka” vadītāja Ieva Antonsone.

Krīzes centri ir tās drošās vietas, kurās sievietes, kas cietušas no vardarbības, var rast patvērumu un pagaidu mājas līdz pat sešu mēnešu periodam. Rīgas pašvaldībā krīzes centra pakalpojumus nodrošina divi krīzes centri – krīzes centrs “Burtnieks” un krīzes centrs “Mīlgrāvis”, savukārt reģionos palīdzību sniedz reģionālie krīzes centri.

Starp krīzes centrā nonākušajiem ir arī vardarbības upuri. Stāsti ir dažādi, un tie diemžēl pierāda – no vardarbības nav pasargāts neviens. Jaunietis ar garīga rakstura traucējumiem, kurš mājās cietis no vardarbības. Izglītota sieviete ar labi apmaksātu darbu, kura nonākusi vardarbīgās attiecībās. Pieaugušie, kuru dzīvi šodien ietekmē bērnībā piedzīvotā vardarbība vai traumatisks notikums, un piedzīvotā sekas liedz parūpēties par saviem bērniem. Bērni, kuri ir redzējuši vardarbību starp vecākiem.

“Es negribu būt stereotipiska, ka vardarbībā cietušās ir tikai sievietes, kuras cieš no sava intīmā partnera vardarbības, un tomēr – pārsvarā pie mums tomēr nonāk sieviete. Visbiežāk – mamma ar bērniem. Mums viņa ir jāstiprina, jāpalīdz sākotnēji tikt galā ar krīzi un lielo emociju uzplūdu, kas viņai ir pēc notikuma, un tad varam skatīties tālāk – vai sieviete vēlas un ir gatava aiziet no šīm vardarbības attiecībām, vai vīrietis ir apdraudošs un nepieciešams nokārtot dokumentus par pagaidu aizsardzību,” stāsta Ieva.

Pie krīzes centra durvīm ikviens var piezvanīt jebkurā diennakts laikā, bet lūgt palīdzību nav viegli. Ir klienti, kuri vēlāk atzinušies, – viņi ilgi riņķojuši ap krīzes centra ēku, līdz sadūšojušies doties iekšā. Vardarbības gadījumos cilvēki bieži jūt kaunu, vainas apziņu, bailes, tāpēc viņiem vēl jo svarīgāks ir atbalsts un pieņemšana, ko sniedz krīzes centra komanda. “Mēs šeit kopā ar klientu strādājam ar tām lietām, kas viņam ir aktuālas. Ja vajadzēs, kopīgi pārvarēsim kaunu, piedzīvosim kaut ko citu dzīvē un dosimies pa jaunu ceļu,” aicina sociālā darbiniece Laima Kļaviņa.

Krīzes centrā klients var uzturēties līdz sešiem mēnešiem. Lielākais gandarījums ir par tiem, kuri pēc tam vairs neatgriežas, bet krīzēm nav derīguma termiņa – jo īpaši vardarbīgās attiecībās, izceļ “Burtnieka” vadītāja. “Sievietes, kuras cieš no vardarbības, dažādu iemeslu dēļ bieži vien atgriežas tajās pašās attiecībās un pēc kāda laika cieš atkārtoti. Un atkal nonāk pie mums.”

"Dažreiz ir labi, ka klients atgriežas krīzes centrā. Jo tas nozīmē, ka viņš uzdrošinās izdarīt vēl vienu mēģinājumu, viņš zina, ka te tiks pieņemts, ka būs drošībā. Mēs pieņemam situācijas un cilvēka izvēles un turpinām darbu ar pacietību un iejūtību. Bieži vien šī atkārtotā sadarbība ir vēl produktīvāka, atklātāka, jo kritušas aizsargmaskas. Klients objektīvāk spēj raudzīties savās dzīves grūtībās," novērojusi vecākā sociālā darbiniece Sandra Simsone.

Mēs IKEA iestājamies par vienlīdzību un taisnīgu attieksmi pret visiem, arī ģimenē. Vardarbība ģimenē pārkāpj vienlīdzības un taisnīguma principus, tāpēc esam nolēmuši par to runāt, pievērst tam sabiedrības uzmanību un cīnīties pret vardarbību ģimenē – vienu no nozīmīgākajām problēmām, kas skar Baltijas valstu iedzīvotāju ģimenes.