Lai arī Indulis allaž ir bijis saistīts ar teātri – no 12 gadu vecuma darbojās Mārsnēnu skolas teātrī, bet no 14 gadu vecuma – Cēsu Tautas teātrī –, pirmā Dziesmu svētku pieredze bija 11. klasē, kad gluži vienkārši nācās dziedāt korī un attiecīgi arī piedalīties Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos, kas toreiz – 1967. gadā – notika ar nosaukumu II Padomju Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki.

Kā atminas Indulis, nekādā lielā sajūsmā viņš tolaik par šo pasākumu nav bijis, arī piedalīšanās bija negribīga: "Kad sākās koncerts, tad jau bija baigi labi, bet mēģinājumi bija paši nepatīkamākie! Taču visas ciešanas dienā atsvēra vakara būšana – mēs dzīvojām kaut kādā Jūrmalas skolā, kur pasākumi notika līdz rītam. Turklāt deva ēst par velti!"

Vaicāts, vai atmiņā palicis Dziesmu svētku repertuārs, Indulis atsaka, ka knapi: "Skaidrs, ka "Gaismas pili" mēs nedziedājām... Par Ļeņinu bija diezgan daudz jādzied, bija šis tas arī krievu valodā."

Arī Elizabetei pirmā Dziesmu svētku pieredze ir Skolu jaunatnes dziesmu svētki kā koristei: "Es mācījos 8. klasē, un man vēl nebija nekādas saistības ar dejošanu. Esmu ļoti vēlu sākusi dejot. Korī mums bija jādzied obligāti, jo mācījos vidusskolā ar mūzikas novirzienu, bet man patika dziedāt un es gribēju piedalīties Dziesmu svētkos, jo nekad to nebiju darījusi."

Elizabete atminas, ka bija ļoti karsts un daudzi ģība, bet tas svētku prieku viņai nav sabojājis. No repertuāra gan nekas daudz atmiņā nav palicis – pirmais, kas nāk prātā, ir Renāra Kaupera "Mana dziesma". "Es atceros vārdus dziesmām, bet dziesmu nosaukumus ne. Esmu jaunākā vadītāja, bet atmiņa man ir kā vecākajai," smejas Elizabete.

No kordziedāšanas līdz dejošanai viņa pēcāk nonākusi gluži nejauši – skolā pa gaiteni nākusi pretī deju kolektīva vadītāja un vaicājusi, vai viņa nevēlas nākt dejot. Neko daudz nedomādama, Elizabete atbildējusi, ka vēlas gan! Un nu pēc "gaisa apostīšanas" ģeogrāfijā un franču filoloģijā apņēmīgā jauniete mācās Mūzikas akadēmijā par deju skolotāju, dejo pati un vada deju kolektīvu, ar kuru kopā dosies uz Dziesmu un deju svētkiem.

Induļa galvenais radošais rūpals līdz šim ir bijis teātris un mūzikas klubs "Kabata", ko viņš kopā ar domubiedriem dibināja un vadīja līdz 2013. gadam, gan iestudējot izrādes, gan "izaudzinot" veselu aktieru paaudzi, gan pats spēlējot un arī veidojot atjaunotās Latvijas brīvvalsts kultūras dzīvi. Ulbrokā nonācis gaužām nejauši pēc "Kabatas" aizvēršanas. Sākumā vadījis teātra studiju bērniem, bet tas ildzis vien gadu.

"Mūsdienu pedagoģija negāja kopā ar manu praksi. Bet bija diezgan interesanti – vecākajam bija 13, bet jaunākajam četri gadi. Man bērni patīk, un mēs kopīgu valodu atradām, bet viņi savā starpā nevarēja sadzīvot. Divu gadu starpība jau ir daudz. Viens rāda mēli, otrs kaujas. Savākt viņus vienam pašam bija neiespējami..." neslēpj Indulis.

"Pēc tam man piedāvāja izveidot teātri pieaugušajiem, un 2017. gada 24. martā mums bija pirmizrāde Imanta Ziedoņa epifānijai "Es iegāju sevī". Iepriekš "Kabatā" biju strādājis ar profesionāliem aktieriem, amatieru teātru pieredzes man nebija absolūti nekādas, bet pamazām, pamazām mēs nonācām pie kopsaucēja. Man ir interesanti mēģināt saprast cilvēku. Saprast un skatīties, kā viņam padodas! Cilvēks pieceļas no dīvāna, izslēdz televizoru un atnāk uz mēģinājumu. Kā saka – kopt savu dvēseli. Cepuri nost!"

Un arī ceļš līdz šī gada Dziesmu un deju svētkiem ir gana nejaušs. "Mēs uztaisījām vēl vienu Ziedoņa sēriju "Likteņa izredzētie", ar ko kļuvām pamanīti un atzīti. Piedalījāmies fināla skatē Smiļģa muzejā, un pēc tam mūs arī iekļāva svētku programmā – rādīsim savu izrādi Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī. Tas ir morāls gandarījums, ka mūs atzīst un mēs patīkam. Aktieri ir priecīgi, ka ir tikuši tik tālu, jo neviens pat nebija domājis un cerējis, ka tiks! Tas ir gods un atzinība, ka mēs neesam tikai sava prieka pēc muļķi laiduši, bet spējam izraisīt skatītājā pārdzīvojumus, emocijas," stāsta pieredzējušais skatuves mākslinieks.

Elizabetei šie būs pirmie Dziesmu un deju svētki kolektīva vadītājas lomā: "Viss aizgāja pats no sevis vienā lielā virpulī, kopš es iestājos Mūzikas akadēmijā un nonācu šeit, "Ulbrokas Pērlē". Pati reizēm domāju, ka netieku visam līdzi. Iepriekšējā vadītāja sākumā uzaicināja palīdzēt vadīt "Lusti", bet no šīs sezonas es pilnībā esmu pārņēmusi vadību. Tās ir kā ugunskristības, jo šogad "Lustei" bija 25 gadu jubileja, ko nosvinējām tikko aprīlī ar koncertu, un tad vēl ir Dziesmu un deju svētki. Pilns komplekts!"

Kā dejotāja Elizabete piedalījusies 2018. gada Dziesmu un deju svētkos. "Tie viennozīmīgi ir divi dažādi svētki – ja esi dziedātājs vai dejotājs. Kā dejotāja es noteikti daudz vairāk jutos savā vietā nekā dziedot. Tās ir pilnīgi citas sajūtas! Pirmajā reizē līdz galam kaut kas "nepaķēra", bet Deju svētkos, dejojot fināla deju, es sapratu, ka tas ir tas, ko gribu darīt visu savu atlikušo mūžu. Varbūt noritēja arī kāda aizkustinājuma asara, neatceros," smaidot stāsta jaunā deju kolektīva "Luste" vadītāja.

Uz jautājumu, vai pret dziedāšanu aizvien ir tik rezervēta attieksme kā savos pirmajos Dziesmu svētkos, Indulis smejot atsaka, ka nav vairs tik traki, jo dziedāšana burtiski ir ģimenes "bizness".

"Mana sieva ir piedalījusies visos Dziesmu svētkos – dziedājusi "Ave Sol", bijusi operetes pēdējā prīma pirms likvidēšanas, dziedājusi "Dzintarā", tagad viņa ir Rīgas sieviešu kamerkora balsu nostādītāja un pedagoģe. Viņa ir izdziedājusies un turpina dziedāt par mums abiem. Es svētkus skatīšos televīzijā. Man jau arī kādreiz nobirst pa kādai asarai, kad redzu to lielo kori dziedam," neslēpj Ropažu novada Stopiņu pagasta kultūras centra "Ulbrokas Pērle" amatierteātra "Dille" vadītājs.

Kas arvien mudina cilvēkus dziedāt, dejot un spēlēt, lai nokļūtu svētku dalībnieku rindās?

"Man liekas, kas tas ir kaut kāds īpašais latvieša fenomens, ka ir nepieciešama kopā būšana – korī, dejošanā, teātrī. Protams, jebkurai darbībai ir vajadzīgs mērķis, un šie svētki tomēr ir un paliek mērķis, uz ko mēs visi kopā tiecamies. Ikdienā tie ir mazie koncerti, kas noteikti ir vajadzīgi, jo motivē un dod enerģiju, bet lielais mērķis ir Dziesmu un deju svētki. Tas ir paradums no paaudzes paaudzē. Tu cītīgi esi gatavojies vairākus gadus, gaidi, startē skatēs, ceri uz labākajiem rezultātiem, un tad ir sprādziens – svētki, un tu visu ieguldīto enerģiju saņem atpakaļ. Laikam jau mēs visi dzīvē tiecamies pēc kaut kāda zināma cikliskuma," svētku sajūtu raksturo Elizabete.