Noteikti piekritīsiet, ka tikai retais mūsdienās vēl patiesi tic sociālajos tīklos izrādītajām ainiņām. Aiz katras "Istagram" publikācijas slēpjas realitāte, kas bieži vien ļoti atšķiras no perfektā foto. Līdzīgs stāsts ir par Dubaiju. Jā, Dubaijā ir karsti, ieraudzīt uz ielas superauto nav nekas īpašs, bet iepirkšanās centros "Gucci", "Louis Vuitton" un citu smalku dizaineru bodītes ir tikpat ikdienišķa parādība kā dažādi iemīļotie "tautas klases" skandināvu zīmolu veikali pie mums. Nevar noliegt – ir sajūta, ka esi nonācis paralēlajā realitātē, kur viss ir skaists, liels, stiklots un spīdīgs (pat ne mazdrusciņ noputējis), moderns, inovatīvs un vizuāli pārsteidzošs.

Taču patiesībā Dubaijai ir arī otra seja – vien pārdesmit minūšu attālumā no izsmalcinātām izklaidēm, augstākās klases servisa, debesskrāpju mūžamežiem un ikoniskākajiem arhitektūras brīnumiem var sastapt pavisam parastus cilvēkus ar pavisam parastām problēmām, kas neaprobežojas vien ar prātošanu, kurā "Michelin" restorānā šovakar ieturēties. Vai kurā "infinity pool" jeb bezgalības baseinā ienirt. Bet par visu pēc kārtas.

Kad "airBaltic" nakts reisā uz Dubaiju paceļamies no Rīgas lidostas, Latvijā jau iestājies rudens drēgnums. Lūkojoties pa lidmašīnas lodziņu uz mūsu galvaspilsētu, kuras aprises pamazām izplēnē un pārvēršas mazos gaismas punktiņos, es jau apcerīgi iztēlojos brīdi, kad iziešu no lidostas un man sejā iebelzīs karstums (es dievinu karstumu!). Kolēģe pirms ceļojuma man teica, ka Dubaijā visās malās esot kondicionieri, un viņa nemeloja. Pagāja krietns brīdis, kamēr no lidmašīnas ar vilcienu nokļuvām līdz centrālajai lidostas ēkai, izgājām pasu kontroli, tikām pie bagāžas un beidzot varējām iziet "paelpot". Dubaija neliek vilties – karstums ir. Pirmais stereotips – "check"! Dziļi ievelku plaušās karsto gaisu un esmu gatava piedzīvojumiem.

Lidosta atrodas aptuveni desmit kilometru attālumā no Dubaijas centra, un vispirms braucam uz viesnīcu. Visu brauciena laiku nespēju atraut skatienu no loga. Manu acu priekšā no tuksneša burtiski izaug debesskrāpju izrobotās un dažādās Holivudas filmās neskaitāmas reizes redzētās pilsētas aprises. Sākumā – miniatūras. Bet ātri vien tās izstiepjas un pārvēršas milzīgās celtnēs. Nākas teju izlīmēties pret automašīnas stiklu, lai kaut nedaudz saskatītu ēku jumtus. Dažādu formu brīnumi, desmitiem stāvu, entās jaunbūves un stikla-betona džungļi. Vēl viens stereotips – "check"! Nē, nepārprotiet. Ir skaisti un iespaidīgi. Bet tieši tā, kā sociālie tīkli man to bija pirms tam "iebarojuši".

Kādā brīdī visas augstceltnes jau sāk likties diezgan vienveidīgas, līdz piebraucam pie viesnīcas, kurā turpmākās dienas kopā ar kolēģiem – mediju pārstāvjiem no visām trim Baltijas valstīm – mitināsimies. "Uz mums nudien grib atstāt iespaidu," pie sevis nodomāju. Pirmās asociācijas – mēs nakšņosim masīvā ledus klucī. Vēlāk uzzinu, ka pirmais priekšstats bijis pareizs – 27 stāvus augstā "ME Dubai" pieczvaigžņu viesnīca veidota kā metafora tuksnesī kūstošam ledus kubam.

Viesnīca ir izcilās, pasaulslavenās irākiešu izcelsmes britu arhitektes Zahas Hadīdas garadarbs. Ne tikai šīs ēkas vizuālais izskats ir unikāls – tā, kā stāsta darbinieki, ir vienīgā viesnīca pasaulē, kurai Hadīda ne tikai projektējusi eksterjeru, bet arī veidojusi interjeru līdz katrai sīkākajai niansei. Šis bijis viņas mūža pēdējais darbs. Protams, viesnīcā ir viss – vairāki restorāni, bārs, trenažieru zāle, baseins, spa centrs un vēl, un vēl. Tā teikt, ne tikai acis var papriecēt ar futūristisku iekārtojumu, bet arī vēderu piepildīt, garu stiprināt un izbaudīt citus labumus, tostarp – katru rītu mosties ar skatu pa 17. stāva logu uz netālu esošo Burdžhalīfu jeb Halīfa torni.

Nedrīkstēju laist garām iespēju pavaicāt viesnīcas darbiniekiem, kā tas nākas, ka stiklotā ēka spīd un laistās, ja tepat blakus ir tuksnesis. Sak, mums taču Rīgā Gaismas pils stāv pavisam noputējusi, bet no tuksneša ne miņas. Izrādās, viesnīcas eksterjers tiek tīrīts gandrīz katru nedēļu. Pie viena arī apvaicājos, vai Dubaijā mēdz uznākt tik varenas smilšu vētras, kā tas tika atainots vienā no "Neiespējamās misijas" daļām, kur Toms Krūzs ar neapskaužamu apņēmību centās izlauzties cauri smilšu graudu pārņemtajai Dubaijai. Viņus šis jautājums uzjautrināja. Īsumā – neticiet visam, ko rāda Holivudas filmās.

Šī ceļojuma mērķis bija Baltijas mediju pārstāvjiem parādīt ne tikai populārākos Dubaijas apskates objektus, un tādu šajā metropolē nav mazums, bet arī izvest gastronomiskā ceļojumā plašajā restorānu piedāvājumā. Jāsaka – te tiešām ir, no kā izvēlēties. Neskaitāmi restorāni dažādākajām gaumēm un maciņa biezumam, un svarīgi arī uzsvērt – pat "budžeta klases" iestādījumā sajūta būs tāda, ka esi nonācis visnotaļ šikā ēdināšanas iestādē.

Gide Olga jau pēc pirmās tikšanās viesnīcā mūs "pabiedēja", ka nākamajās trīs dienās mēs daudz ēdīsim. Tā tas tiešām arī bija, un taisnības labad arī jāatzīst – ēdienu tūres ir nogurdinošas. Brīžiem bija sajūta, ka pusdienas īsti vēl nav nosēdušās, kad jau bija jāsteidz uz nākamo restorānu vakariņās. Ielec ātrajā dušā, uzrauj mugurā "smart casual" un dodies atkal ēst.

Ceļojums Dubaijas restorānu pasaulē sākas ar vērienu – pirmajā dienā dodamies pusdienās uz restorānu "Tapasake", kas atrodas pieczvaigžņu viesnīcas "One & Only One Za'abeel" 27. stāvā. Gide pirms izbraukšanas vēlreiz atgādina, lai paķeram līdzi peldkostīmus – būšot iespēja nopeldēties. Viņa gan aizmirst pieminēt, ka galapunktā mūs sagaidīs Dubaijā šobrīd garākais bezgalības baseins ar iespaidīgu skatu uz pilsētas panorāmu. Tā ir daļa no "Tapasake" pieredzes – nesteidzīga pelde ar baudāmu skatu, zvilnēšana saulītē un pēcāk arī kvalitatīvs, izmeklēts ēdiens.

"Dzīvītei galīgi nav ne vainas," pie sevis nodomāju, laiski gremdējoties veldzējošajā baseina ūdenī. Protams, viss, kā nākas, – apkārt spieto arī velnišķīgi skaistas daiļavas, kuras, šķiet, šeit ieradušās tikai pēc smukiem "Instagram" kadriem, jo pēcāk restorāna virzienā neviena nedodas. Viņas atnāk, iebrien baseinā, nobildējas, izkāpj, nedaudz pagozējas uz zviļņa, savāc mantiņas un dodas prom. Īsumā par to, kādas ir greznās dzīves aizkulises.

Turpat blakus bezgalības baseinam ir jau iepriekš minētais "Tapasake" restorāns, kurā iespējams izzināt Japānas un Dienvidamerikas tradicionālās garšas. Šoreiz izvēlos "Wagyu" fileju, kas burtiski izkusa uz mēles, un salātus ar grilētu omāru un artišokiem. Vienkārši izcili! Jau sāku domāt – vai tad vēl vispār kaut kā iespējams pārsteigt? Jā, ir. Arī vakariņām sarūpēts kaut kas īpašs.

Pēc tam, kad pirmās dienas vakarā esam uzbraukuši Halīfa tornī, lai no 125. un 124. stāva palūkotos uz naksnīgo Dubaiju (kas par skatu!), mēs tālāk dodamies uz restorānu "CE LA VE", kas iekļauts "Michelin Guide" restorānu ceļvedī. Šīs vietas pievienotā vērtība ir kolosālais skats – restorāns atrodas viesnīcas "Address Sky View" 54. stāvā. Sēžot pie galdiņa un gaidot trifeļu risoto, varējām baudīt skatu uz jau iepriekš minēto Burdžhalīfu. Runājot par trifelēm, tā ir viena no manām mīļākajām garšām, un Dubaijā šī delikatese, šķiet, tiek patērēta iespaidīgos apjomos, jo, lūkojoties ēdienkartē, trifeļu vārds gozējas itin bieži un dažādos izpildījumos.

Arī nākamajā dienā vakariņas tiek ieturētas "Michelin" ceļvedī iekļautā restorānā. Bistro "Aamara" izpelnījies ievērību ar izcilu cenas un kvalitātes attiecību. Ar kaviāru bagātīgi izgreznotais tartars, kas gozējas manā šķīvī, pavisam noteikti attaisno kvalitātes latiņu. Par cenu gan grūti spriest, jo dažbrīd rodas sajūta, ka man ir drusku citāds priekšstats par to, kas naudas izteiksmē ir "izdevīgs piedāvājums". Bet skaisti dzīvot neaizliegsi, ne tā?

Noslēdzošajā ceļojuma dienā kā ķirsītis uz kūkas garšu tūrei ir luksusa "beach house" tipa restorāna "Gigi Rigolatto Dubai" apmeklējums. Ērti iekārtojamies pie baseina un izmantojam iespēju arī nopeldēties Persijas līcī. Šī ir privāta pludmale, kurā viss grozās ap klientu – tu maksā, tu arī pasūti mūziku. Peldies, laiskojies saulē, malko atveldzējošus kokteiļus, ieturi maltīti Itālijas virtuves iedvesmotā restorāniņā turpat blakus, atkal atlaidies zem saulessarga. Vienkārši izbaudi dzīvi. To arī darām, un pusdienās pagaršojam no visa pa druskai. Viens no maniem favorītiem – jūras ķemmīšu karpačo ar trifeļu eļļu.

Dievinu tā neuzkrītoši pavērot cilvēkus pie blakus galdiņiem. Pie viena sēž kungi vasarīgos, gaišos kreklos un auduma biksēs. Viņi terases zonā kūpina cigārus un nupat tā diezgan pavirši nopētīja viesmīļa pienesto omāru. Visi uzmeta tam nedaudz vienaldzīgu skatienu, tad viens pamāja ar roku. Nesapratu, ko viņš teica, bet radās iespaids, ka tas bija kaut kas no sērijas: "Jā, gan jau būs OK, met tik katlā." Kādam ikdiena ir omāri, citam – pelmeņi. Drusku tālāk sēž četras simpātiskas meitenes ar perfekti iztaisnotiem matiem un pufīgām lūpām. Uz viņu galda – viena vienīga pica. Viņas visu laiku taisa pašbildes, un rodas iespaids, ka pica tiek notiesāta maksimāli lēni, lai nenāktos pamest šīs viesmīlīgās telpas. Vēl man acīs iekrīt pie kāda cita galdiņa sēdošā lēdija. Supereleganta, skatienu paslēpusi aiz tumšām saulesbrillēm. Uz blakus krēsla gozējas viņas "Hermès Kelly" somiņa. Prātoju – diez, kādu automašīnu par tās cenu var nopirkt.

Trīs dienās mēs izbaudījām "Michelin" ceļveža atzītus restorānus, nakšņojām luksusa viesnīcā, baudījām privātas pludmales labumus, veldzējāmies baseinā, no kura kā uz delnas var nopētīt Dubaijas panorāmu, izbaudījām tūristu iecienīto strūklaku šovu Burdžhalīfa pakājē, protams, uzbraucām arī pašā tornī, atplestām mutēm brīnījāmies par dažādiem akrobātiskiem trikiem "Le Perle" šovā un vēl, un vēl. Taču esmu bezgala pateicīga mūsu gidei, kura bija apņēmības pilna mums parādīt arī nedaudz citādu Dubaiju.

Viņa parādīja, ka Dubaija, lai gan paslēpusies aiz luksusa birkas, patiesībā var būt pieejama un nemaz ne tik dārga, kā ierasts domāt. Piemēram, tā vietā, lai ar džipiem dotos tipiskajā tūristu izbraucienā tuksnesī, viņa mūs aizveda uz kalniem. Vien 90 minūšu brauciena attālumā no Dubaijas atrodas Hata. Tās lepnums ir Hadžāra kalni, kas iezīmē robežu ar Omānu, un Hatas dambis. Skaists skats, smaragdzaļš ūdens un dažādas aktīvās atpūtas iespējas – sākot no pārgājieniem kalnos līdz pat laivu izbraucieniem. Pat neticas, ka tepat blakus metropolei vietu radusi šāda miera oāze.

Savukārt noslēdzošajā ceļojuma dienā vakariņās devāmies uz pilsētas daļu, kur mitinās vietējie. Tā teikt, strādnieku klase. Superbagātie te parasti neiegriežas. Te uz ielām var manīt arī sarūsējušus vāģus, uz trotuāra mētājas izsmēķi, bet vārtrūmē ož pēc urīna. Tā ir Deira – viena no senākajām un kultūrvēsturiski bagātākajām pilsētas daļām. Te pa īstam var palīst zem Dubaijas spožajām bruņām un izzināt Vidējo Austrumu virtuvi visā tās spozmē.

"Frying Pan Adventures" gides pavadībā mēs, baltieši, precēts pāris gados no Austrijas, pārītis no Lielbritānijas un viens puisis no Ķīnas dodamies "streetfood" jeb ielu ēdienu tūrē. Iegriežamies ēstuvītēs, kuras iecienījuši vietējie. Falāfels, kebabs, irākiešu virtuves pērles, kunafa, baklava un, protams, kafija. No visa pagaršojam pa druskai. Paralēli runām par ēdienu izcelsmi gide arī stāsta par pašu Dubaiju, par tās vietējiem iedzīvotājiem, par vēsturi.

Izrādās, sākotnēji šeit bija pērļu zvejnieku ciems. Vietējie pērļu zvejnieki nira Persijas līcī pēc pērlēm un, tās pārdodot, pelnīja iztiku. Pamatā visa tā brīža Dubaijas (ne tā krāšņā Dubaija, kāda tā ir šodien) ekonomika balstījās uz pērlēm. Tā tas bija līdz aptuveni divdesmitā gadsimta pirmajai pusei. Tad ķīnieši izgudroja pērļu kultivēšanu un pērļu zvejnieku rūpals zaudēja aktualitāti.

Iespējams, Dubaija būtu izzudusi no kartes, ja ne "melnais zelts". Līdz ar naftas atklāšanu Dubaijas attīstība burtiski uzšāvās debesīs. Iedomājieties – tik daudz naudas, ka pat īsti nezini, ko ar to darīt. Būvējam pasaulē augstākos torņus, uzberam līcī mākslīgas salas, pērkam visdārgākos auto, slīgstam luksusā. Man galvā spilgti iespiežas vietējās gides teiktais, ka Dubaija nieka 50 gados no ēzeļiem ir izaugusi līdz "Lamborghini". Taču patiesība ir tāda, ka nafta jau iet uz beigām, un vecie labie ēzelīši nekur jau nav pazuduši – tie tikai ir izraidīti pilsētas nomalē, lai nebojātu bagātniekiem apetīti. Varbūt tāpēc visu šo dienu laikā ik pa brīdim radās sajūta, ka esmu nonākusi butaforijā. Bet iespaidīgi nudien.