Sarmīte Gaidule
Nacionālo ziņu nodaļas žurnāliste
Nacionālo ziņu nodaļas žurnāliste
“Man trīc rokas, visu laiku raudu, strādāju un raudu, datora klaviatūra ir mitra,” tā savu depresijas saasināšanos kovidlaikā atminas Karolīna Gansovska (32). Tad viņa saprata, ka ir jāmeklē palīdzība. Ierobežojumi sen jau ir atcelti, bet, gluži kā viņai, simtiem cilvēku šajā laikā un pēc tā radās un saasinājās psihiskās veselības problēmas. Pandēmija daļai cilvēku nebija viegls posms, un tiem, kam vienlaicīgi uzvēlās dažādi netīkami dzīves pārbaudījumi vai jau iepriekš bija psihiskās veselības problēmas, bija pavisam smagi. Psihiatri uzskata, ka tieši šobrīd cīnāmies ar pandēmijas sekām visvairāk – gan Covid-19 pārslimošanas atstātajām, gan pandēmijas kopumā.
Pirms pandēmijas sākuma – 2019. gadā – ar hronisku depresiju cīnījās 7% Eiropas valstu iedzīvotāju, liecina “Eurostat” dati. Pirmajās vietās bija Portugāle, Zviedrija, Vācija un Horvātija. Savukārt 2022. gada martā PVO ziņoja, ka Covid-19 pandēmijas pirmajā gadā trauksmes un depresijas izplatība pasaulē pieaugusi par 25%. Toreiz Pasaules Veselības organizācijas (PVO) ģenerāldirektors Tedross Adhanoms Gebreiesuss brīdināja, ka šie dati ir tikai “aisberga redzamā daļa”, aicinot valstu valdības šim jautājumam pievērst vairāk uzmanības. Šā gada maija sākumā PVO paziņoja par globālās Covid-19 pandēmijas beigām, bet sekas uz psihisko veselību, visticamāk, liks par sevi manīt vēl ilgi.
Kā mainījās diagnožu un pacientu skaits Latvijā, kādas sekas Covid-19 pandēmija atstājusi uz cilvēku psihisko veselību un kā ar tām cīnāmies, skaidrojam pirmajā “Delfi” rakstu sērijas “Psihe pēc kovida” publikācijā.
Kā mainījās diagnožu un pacientu skaits Latvijā, kādas sekas Covid-19 pandēmija atstājusi uz cilvēku psihisko veselību un kā ar tām cīnāmies, skaidrojam pirmajā “Delfi” rakstu sērijas “Psihe pēc kovida” publikācijā.
“Kļuvu emocionāli vājāka”
Karolīna atzīstas, ka pandēmijas laikā ieviesto noteikumu iespaidā viņa kļuva emocionāli un psihiski vājāka. Atrasties mājās viņai nebija iebildumu, tomēr tās bijušas ļoti straujas dzīves pārmaiņas – vienā brīdī pēkšņi viss ir ciet un ārā atrasties var tikai vienas mājsaimniecības ietvaros. To viņa izjutusi sevišķi sāpīgi, jo tolaik dzīvoja viena ar četriem kaķiem. Arī ģimenes viņai Latvijā nav – mamma ir mirusi, bet tētis dzīvo Krievijā. 2021. gada nogalē viņa saprata, ka kaut kas nav kārtībā – sievietei visu laiku gribējies raudāt un bijis emocionāli smagi. Depresijas simptomus pastiprinājuši vēl daži atgadījumi personīgajā dzīvē, tāpēc viņa sapratusi, ka jāmeklē profesionāļa palīdzība. Gribējies arī nomirt.
“Es jau sapratu, ka ir jāpierakstās pie psihiatra – man trīc rokas, visu laiku raudu, strādāju un raudu, datora klaviatūra ir mitra, ir ļoti grūti tikt galā, galīgi neesi ne adekvāts, ne mierīgs,” viņa atklāja sarunā ar “Delfi”. Uz vizīti pie psihiatra Tvaika ielā viņa tika 2022. gada februārī. 23. februārī viņa atvēra slimības lapu un nākamajā dienā pamodās ar ziņām, ka Ukrainā sācies karš. Arī tas situāciju neuzlaboja.
Ārstēšanās laikā Karolīna izmēģināja daudz ko – maksas psihiatri, kura prasījusi 90 eiro par vizīti, attālinātas konsultācijas pie terapeites Sanktpēterburgā, divas reizes izgājusi mēneša terapijas kursu Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centra (RPNC) ambulatorajā centrā Pārdaugavā, regulāri zvanījusi uz krīzes tālruni, apmeklējusi grupu terapiju, kā arī 10 valsts apmaksāto nodarbību kursu pie psihoterapeita. Viņa ārstējas no depresijas un trauksmes.
Kā sieviete saka tagad, sākot no 2023. gada jūnija, viņa jūtas ļoti labi. “Jūtos nedaudz aizdomīgi. Domāju, kurā brīdī atkal viss sabruks, bet es ceru, ka tā nebūs,” Karolīna ir optimistiska.
“Es jau sapratu, ka ir jāpierakstās pie psihiatra – man trīc rokas, visu laiku raudu, strādāju un raudu, datora klaviatūra ir mitra, ir ļoti grūti tikt galā, galīgi neesi ne adekvāts, ne mierīgs,” viņa atklāja sarunā ar “Delfi”. Uz vizīti pie psihiatra Tvaika ielā viņa tika 2022. gada februārī. 23. februārī viņa atvēra slimības lapu un nākamajā dienā pamodās ar ziņām, ka Ukrainā sācies karš. Arī tas situāciju neuzlaboja.
Ārstēšanās laikā Karolīna izmēģināja daudz ko – maksas psihiatri, kura prasījusi 90 eiro par vizīti, attālinātas konsultācijas pie terapeites Sanktpēterburgā, divas reizes izgājusi mēneša terapijas kursu Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centra (RPNC) ambulatorajā centrā Pārdaugavā, regulāri zvanījusi uz krīzes tālruni, apmeklējusi grupu terapiju, kā arī 10 valsts apmaksāto nodarbību kursu pie psihoterapeita. Viņa ārstējas no depresijas un trauksmes.
Kā sieviete saka tagad, sākot no 2023. gada jūnija, viņa jūtas ļoti labi. “Jūtos nedaudz aizdomīgi. Domāju, kurā brīdī atkal viss sabruks, bet es ceru, ka tā nebūs,” Karolīna ir optimistiska.
Depresija atgriežas periodiski
Ilzei Vēzei-Balodei (33) depresijas simptomi parādījušies jau 13–14 gadu vecumā, bet izteiktāki tie kļuvuši gadu vēlāk. Tajā laikā viņa nav zinājusi, kas ir depresija. “Tās bija ļoti smagas sajūtas un tādas paškaitējuma epizodes, bet es nevienam par to nestāstīju. Man īsti arī nebija, kam stāstīt, jo mana mamma bija aizbraukusi peļņā uz ārzemēm un es 15 gadu vecumā jau dzīvoju viena pati. Jutos vientuļi, nebija nevienas uzticības personas,” viņa stāsta. “Man šķiet, ka depresija nav mani pametusi, tas ir tāds līdzās pastāvošs kaut kas, ar ko bija jāiemācās sadzīvot.”
Depresija Ilzei periodiski atgriežas smagākā formā, divas reizes arī pēc bērnu dzimšanas. “Es diezgan ilgu laiku biju tādā skaistā neziņā, kas es esmu, man šķiet, es biju izšķīdusi tajā mammas, mājsaimnieces lomā. Vīrs bija vienmēr darbā, bet es biju mājās ar bērniem. Tas bija tāds papildu smagums, kas lika man aizdomāties par to, kas es esmu, ko es vispār protu un kam es esmu vajadzīga. Tad man arī sākās tādi simptomi, kam nav nekāda pamatojuma, tāds briesmīgs nogurums, galvassāpes,” atceras Ilze. Psihiatru Ilze sameklēja tikai pirms diviem gadiem, lai gan iepriekš konsultējās arī ar ģimenes ārstu un citiem psihiatriem, tomēr ar tiem neizdevās atrast kopīgu valodu. Ārsts noteicis, ka Ilzei ir depresija un bipolāro traucējumu simptomi.
Kovidlaiku viņa atceras kā pārbaudījumu, kad it kā esi atslēgts no ārpasaules, bet vienlaikus “tas bija laiks, kad sāc apzināties, ka kaut kas nav riktīgi, kaut kas ir jāmaina, šādi vairs turpināt nevar”. Ilze uzskata, ka daudziem tas bija laiks, kad viņi saprata, ka kaut kas ir jādara citādi. Šajā laikā Ilze dzīvoja diezgan noslēgti, audzinot bērnus, tāpēc izdomājusi iepazīšanās vietnē “Tinder” pameklēt draudzeni, lai būtu, ar ko papļāpāt. Vēlāk viņa iemīlējusies, pametusi vīru un šobrīd ir LGBTQ kopienas pārstāve.
Depresija Ilzei periodiski atgriežas smagākā formā, divas reizes arī pēc bērnu dzimšanas. “Es diezgan ilgu laiku biju tādā skaistā neziņā, kas es esmu, man šķiet, es biju izšķīdusi tajā mammas, mājsaimnieces lomā. Vīrs bija vienmēr darbā, bet es biju mājās ar bērniem. Tas bija tāds papildu smagums, kas lika man aizdomāties par to, kas es esmu, ko es vispār protu un kam es esmu vajadzīga. Tad man arī sākās tādi simptomi, kam nav nekāda pamatojuma, tāds briesmīgs nogurums, galvassāpes,” atceras Ilze. Psihiatru Ilze sameklēja tikai pirms diviem gadiem, lai gan iepriekš konsultējās arī ar ģimenes ārstu un citiem psihiatriem, tomēr ar tiem neizdevās atrast kopīgu valodu. Ārsts noteicis, ka Ilzei ir depresija un bipolāro traucējumu simptomi.
Kovidlaiku viņa atceras kā pārbaudījumu, kad it kā esi atslēgts no ārpasaules, bet vienlaikus “tas bija laiks, kad sāc apzināties, ka kaut kas nav riktīgi, kaut kas ir jāmaina, šādi vairs turpināt nevar”. Ilze uzskata, ka daudziem tas bija laiks, kad viņi saprata, ka kaut kas ir jādara citādi. Šajā laikā Ilze dzīvoja diezgan noslēgti, audzinot bērnus, tāpēc izdomājusi iepazīšanās vietnē “Tinder” pameklēt draudzeni, lai būtu, ar ko papļāpāt. Vēlāk viņa iemīlējusies, pametusi vīru un šobrīd ir LGBTQ kopienas pārstāve.
Pacientu visvairāk ir tagad
RPNC ambulatorā centra “Veldre” un Latvijas Psihiatru asociācijas vadītājs Māris Taube atceras, ka pandēmijas laikā pacientu daudzums īsti nemainījās. Lielākais pieplūdums ir tagad, 2023. gadā. Pacienti baidījušies doties pie jebkādiem ārstiem, tāpēc ielaistas ir daudzas problēmas. Būtiskākās sekas, ar ko jācīnās tagad, – sarežģījumi, kas radušies pēc Covid-19 pārslimošanas. “Tagad ir zinātniski pierādīts, ka kovids ir multipls, neirotoksisks vīruss. Tehniski līdzīgs gripas vīrusam, bet tas neietekmē tik daudz un dažādas sistēmas kā šis. Tas izraisīja to, ka pacientiem bija depresija, trauksme, kognitīvo spēju, atmiņas traucējumi. [To smagumu ietekmējis tas,] vai pacients bijis slimnīcā, vai kovids noritējis smagi un bijušas elpošanas problēmas, vai cilvēks bijis dzīvības briesmās. Pats kovids vēl pielika klāt saslimšanas,” situāciju raksturo Taube.
Tas lielais vilnis veļas tagad. Tad varbūt bija tā mēreni un ne tik traki, kontrolējami. Tagad pieprasījums pieaug. Tā nav bijis, ka uz dienas stacionāru ir divu mēnešu rinda, uz nodaļu man ir divu, divarpus mēnešu rinda. Ambulatorās pieņemšanas tagad varam uz septembri, oktobri pierakstīt.
"
Iepriekš varējām divās nedēļās iekļauties. Pirmkārt, tur ir smagās kovida izpausmes, gan fiziskās, kur cilvēkam smadzenes nav dabūjušas skābekli, gan psiholoģiskās. Ļoti daudzi saka, ka sākās tieši ar kovidu vai karu. Arī tas vēl uzslāņojas virsū,” augusta beigās “Delfi” stāstīja Taube.
Ielūkojoties Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC) apkopotajā datubāzē, atklājas, ka pandēmijas laikā visvairāk pieaudzis pirmreizēji reģistrēto depresijas pacientu skaits. Šos datus apkopo valsts iestādes. To, cik cilvēku ar depresijas simptomiem vēršas pie privātā biznesa psihoterapeitiem, neviens neapkopo.
Uz pusi palielinājies depresijas pacientu skaits
Pēdējos gados pieaudzis arī RPNC apkalpoto pacientu skaits – gan ambulatoro konsultāciju, gan stacionāro pakalpojumu. Kā komentē Taube, kopējā skaita lēciens skaidrojams ar to, ka pieaudzis ambulatoro pakalpojumu skaits. “Ideja ir tāda, ka vairums pacientu pārvirzās uz ambulatoro un slimnīcā pacientu skaitam būtu jāsamazinās,” saka Taube. RPNC Tvaika ielā būvē jaunu Ambulatoro centru.
Kā “Delfi” norādīja RPNC ambulatorā centra “Pārdaugava” vadītājs Elmārs Tērauds, pēdējos trīs gados ir pamainījusies RPNC pirmreizējo pacientu diagnožu struktūra. Vismaz divkāršojies ir pirmreizējo neirožu un trauksmes pacientu skaits, par kādiem 50% ir paaugstinājies arī pirmreizējo depresijas pacientu skaits, atklāj Tērauds. “Šajā neirotisko traucējumu un garastāvokļa traucējumu spektrā ir būtisks pieaugums pirmreizējiem pacientiem. Viņiem vajadzīgas arī atkārtotas vizītes, līdz ar to tas viss ir laikietilpīgs, kas rada arī diezgan lielu pārslodzi ambulatorajam dienestam,” raksturo Tērauds.
Kā “Delfi” norādīja RPNC ambulatorā centra “Pārdaugava” vadītājs Elmārs Tērauds, pēdējos trīs gados ir pamainījusies RPNC pirmreizējo pacientu diagnožu struktūra. Vismaz divkāršojies ir pirmreizējo neirožu un trauksmes pacientu skaits, par kādiem 50% ir paaugstinājies arī pirmreizējo depresijas pacientu skaits, atklāj Tērauds. “Šajā neirotisko traucējumu un garastāvokļa traucējumu spektrā ir būtisks pieaugums pirmreizējiem pacientiem. Viņiem vajadzīgas arī atkārtotas vizītes, līdz ar to tas viss ir laikietilpīgs, kas rada arī diezgan lielu pārslodzi ambulatorajam dienestam,” raksturo Tērauds.
Kā liecina RPNC pagājušā gada pārskatā paustais, šajā periodā vidējais ārstēšanās ilgums pārsniedzis jau 25 dienas jeb pieaudzis par 4,2% pret gada plānoto stratēģijā. To slimnīcā skaidro tā, ka pacienti iestājās stacionārā ar salīdzinoši smagākiem psihiskajiem traucējumiem nekā iepriekš, jo nav vērsušies pēc palīdzības ambulatori, ņemot vērā pandēmijas izraisīto cilvēku uzvedības maiņu. Tāpat pacienti tiek stacionēti ar dubultdiagnozēm (psihiatriskā un narkoloģiskā), kā arī pavadošām smagām somatiskām slimībām, ar kurām viņi pie ārsta nav vērsušies savlaicīgi Covid-19 ierobežojumu dēļ, norāda RPNC.
Ģimenes ārsti neārstē tikai “iesnas un caureju”
Ja rodas kāda ķibele ar veselību, saaukstēšanās vai hroniskas slimības saasinājums, pirmais ārsts, pie kura pacients vēršas, ir ģimenes ārsts. Sevišķi pieprasīti šie ārsti bija pandēmijas laikā. Latvijas Lauku ģimenes ārstu asociācijas valdes loceklis Ainis Dzalbs sarunā ar “Delfi” stāsta, ka pandēmijas laikā palielinājies arī to pacientu loks, kas sūdzas par depresiju un trauksmi.
“Ģimenes medicīnā globāli tiek uzskatīts, ka apmēram 30% no visām konsultācijām ir saistīti ar psihisko veselību. Latvijā, iespējams, ir mazāk, kaut gan tradicionāli ģimenes medicīna, ambulatorais sektors ir vairāk tendēts uz somatisku saslimšanu atpazīšanu un pārvaldību. Tāpēc Latvijas kontekstā tie skaitļi varētu atšķirties,” skaidro Dzalbs.
“Attīstoties pandēmijai, tika uzskatīts, ka apmēram 50% no visas konsultēšanas, kas bija ārpus kovida, bija saistīti ar psihisko veselību,” viņš pauž. Tās bija dažāda veida trauksmes, stresi, pārdzīvojumi, miega traucējumi – vieniem vieglākā, citiem smagākā formā.
Ārsti pieaugumu sajuta arī pēc medikamentu pieprasījuma izmaiņām un pacientu sūdzībām. Uz situāciju reaģēja arī valsts, ieviešot dažādus pakalpojumus, piemēram, 10 valsts apmaksātas psihologa konsultācijas. “Birokrātiskais slogs tur ir, bet esam jau pieraduši un spējam atpazīt tos pacientus, kuri kvalificētos valsts apmaksātam psihoterapijas pakalpojumam,” norāda Dzalbs.
“Esam pārgājuši no tā, ka ģimenes ārsti ārstē tikai sirdi, plaušas, iesnas un caureju, uz to, ka ģimenes ārsti skatās krietni plašāk. Tostarp iekļaujot reproduktīvo veselību, grūtnieču novērošanu, tikpat labi arī psihiatriju,” saka ģimenes ārsts, uzsverot, ka sadarbība ar psihiatriem pēdējos gados ir uzlabojusies, tomēr ir vieta izaugsmei.
Tāpat Dzalbs uzsver, ka ģimenes ārstiem ir ierobežotākas iespējas izrakstīt valsts apmaksātus medikamentus pacientiem ar psihiatrijas diagnozēm: “Pie depresijas mēs kaut ko varam no valsts kompensēt, bet, tiklīdz ir citas diagnozes, viss aiziet tikai par maksu, un pacienti nevar atļauties terapijas.”
“Ģimenes medicīnā globāli tiek uzskatīts, ka apmēram 30% no visām konsultācijām ir saistīti ar psihisko veselību. Latvijā, iespējams, ir mazāk, kaut gan tradicionāli ģimenes medicīna, ambulatorais sektors ir vairāk tendēts uz somatisku saslimšanu atpazīšanu un pārvaldību. Tāpēc Latvijas kontekstā tie skaitļi varētu atšķirties,” skaidro Dzalbs.
“Attīstoties pandēmijai, tika uzskatīts, ka apmēram 50% no visas konsultēšanas, kas bija ārpus kovida, bija saistīti ar psihisko veselību,” viņš pauž. Tās bija dažāda veida trauksmes, stresi, pārdzīvojumi, miega traucējumi – vieniem vieglākā, citiem smagākā formā.
Ārsti pieaugumu sajuta arī pēc medikamentu pieprasījuma izmaiņām un pacientu sūdzībām. Uz situāciju reaģēja arī valsts, ieviešot dažādus pakalpojumus, piemēram, 10 valsts apmaksātas psihologa konsultācijas. “Birokrātiskais slogs tur ir, bet esam jau pieraduši un spējam atpazīt tos pacientus, kuri kvalificētos valsts apmaksātam psihoterapijas pakalpojumam,” norāda Dzalbs.
“Esam pārgājuši no tā, ka ģimenes ārsti ārstē tikai sirdi, plaušas, iesnas un caureju, uz to, ka ģimenes ārsti skatās krietni plašāk. Tostarp iekļaujot reproduktīvo veselību, grūtnieču novērošanu, tikpat labi arī psihiatriju,” saka ģimenes ārsts, uzsverot, ka sadarbība ar psihiatriem pēdējos gados ir uzlabojusies, tomēr ir vieta izaugsmei.
Tāpat Dzalbs uzsver, ka ģimenes ārstiem ir ierobežotākas iespējas izrakstīt valsts apmaksātus medikamentus pacientiem ar psihiatrijas diagnozēm: “Pie depresijas mēs kaut ko varam no valsts kompensēt, bet, tiklīdz ir citas diagnozes, viss aiziet tikai par maksu, un pacienti nevar atļauties terapijas.”
Cik ilgi cīnīsimies ar sekām
Viens no kovidlaika ieguvumiem ir attālinātās konsultācijas. Uz jautājumu, vai tās ir uz palikšanu, Tērauds atbild skeptiski, uzsverot, ka to var izmantot kā vienu no instrumentiem, tomēr psihiatrijā svarīgāks ir klātienes efekts.
Parasti lielām sabiedrības veselības problēmām ir nobīde – gads vai divi pēc tādiem notikumiem kā Covid-19 pandēmija. “Notiek kaut kāda katastrofa, nav tikai psihiatriskas sekas, bet visas sabiedrības, piemēram, ēšanas, sirds un asinsvadu problēmas, visādas slimības. Kardiologi teica to pašu – ka ir ielaists un nenāca pēc zālēm. Ir “pīķis”, un tad tas norimst. Es gribētu teikt, ka paies varbūt pusgads, gads, kad tas varētu nostabilizēties,” paredz Taube, piebilstot, ka arī karš atstās savu efektu. Tas cilvēkus psiholoģiski ļoti ietekmē. “Daudzi man tieši tajā dienā [Krievijas invāzijas Ukrainā sākumā] sāka zvanīt, “palaidās” tā trauksme. Tas vēl ir atsevišķs stāsts. Uzslāņojas. Mēs tikko sākām elpot, un uznāca vilnis,” saka psihiatrs.
Parasti lielām sabiedrības veselības problēmām ir nobīde – gads vai divi pēc tādiem notikumiem kā Covid-19 pandēmija. “Notiek kaut kāda katastrofa, nav tikai psihiatriskas sekas, bet visas sabiedrības, piemēram, ēšanas, sirds un asinsvadu problēmas, visādas slimības. Kardiologi teica to pašu – ka ir ielaists un nenāca pēc zālēm. Ir “pīķis”, un tad tas norimst. Es gribētu teikt, ka paies varbūt pusgads, gads, kad tas varētu nostabilizēties,” paredz Taube, piebilstot, ka arī karš atstās savu efektu. Tas cilvēkus psiholoģiski ļoti ietekmē. “Daudzi man tieši tajā dienā [Krievijas invāzijas Ukrainā sākumā] sāka zvanīt, “palaidās” tā trauksme. Tas vēl ir atsevišķs stāsts. Uzslāņojas. Mēs tikko sākām elpot, un uznāca vilnis,” saka psihiatrs.
Copyright © 2023 AS DELFI. All rights reserved.
Saturs:
Sarmīte Gaidule
Rakstu sērija tiek īstenota Baltijas Mediju izcilības centra piešķirtās stipendijas ietvaros.
Redaktori:
Andris Kārkluvalks,
Sanita Jemberga
Sanita Jemberga
Dizains:
Alens Opoļskis, Natālija Šindikova,
Inga Čujevska
Inga Čujevska
Izstrāde:
Krišjānis Bušs