“Delfi” apkopotie cilvēku pieredzes stāsti ir ļoti dažādi. Vienojošais – valsts sektorā situācija ir smagāka nekā privātajā. Paši psihiatri saka, ka ir ļoti noslogoti – tieši šobrīd izveidojušās lielākās rindas kopš pandēmijas.

Skaidrojam, kādi ir lielākie izaicinājumi speciālistiem, darba noslodze un pieejamība. Turpinām šķetināt “Delfi” rakstu sērijas “Psihe pēc kovida” ievadrakstā aizsākto tematu, kā Covid-19 pandēmija pasliktināja cilvēku psihisko veselību.

Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centra (RPNC) ambulatorajā centrā “Veldre” darba šobrīd ir ļoti daudz, atklāj centra un Latvijas Psihiatru asociācijas vadītājs Māris Taube. “Tā nav bijis, ka uz dienas stacionāru ir divu mēnešu rinda, uz nodaļu man ir divu, divarpus mēnešu rinda,” viņš atklāj, papildinot, ka ambulatoro pieņemšanu augustā varēja pierakstīt tikai uz septembri, oktobri. Iepriekš divās nedēļās varēja iekļauties. “Pirmkārt, tur ir smagās kovida izpausmes, gan fiziskās, kur cilvēkam smadzenes nav dabūjušas skābekli, gan psiholoģiskās. Ļoti daudzi saka, ka sākās tieši ar kovidu vai karu,” saka psihiatrs.

Otrs iemesls pieprasījuma pieaugumam, viņaprāt, ir tāds, ka cilvēki vairāk paši sākuši meklēt palīdzību. Tāpat Taube min, ka “ir ļoti daudz jaunu cilvēku, kam nemaz tik ļoti nevajag psihiatrisko palīdzību, problēmas nav tik milzīgas”. Tos viņš pārvirza pie citiem speciālistiem.

Taube norāda, ka mēnesi gaidīt rindā pie speciālista “pasaules līmenī nav daudz”, jo problēmas ar tikšanu esot visur.

Taubes vadītajā asociācijā ir ap 300 psihiatriem, no kuriem aktīvi strādā aptuveni 200. Viņš uzsver, ka “nevaram nodublēt 2000 ģimenes ārstus valstī”, paralēli strādājot ar pacientiem, kuriem pietiktu ar ģimenes ārsta palīdzību. “Mums ir smagākie gadījumi un ģimenes ārstiem tās uzturošās konsultācijas,” strikti nodala Taube. Kā liecina Pasaules Veselības organizācijas (PVO) jaunākie pieejamie dati, uz 10 000 iedzīvotāju Latvijā ir pieejami 1,6 psihiatri. Igaunijā tie ir divi, bet Lietuvā – 2,5. Savukārt Ziemeļvalstīs tie ir vidēji 4,6.

Speciālistu trūkst dažādās medicīnas nozarēs, bet valsts iestādēs šobrīd esot vajadzīgi vismaz 25 ārsti psihiatri. “Pirmkārt, daļa strādā privāti, citi – nepilnu laiku, cits strādā par daudz. Neviens precīzi nevar pateikt, cik tieši kopumā ir slodžu. Visur medicīnā tagad ir tā, ka visi skraida kaut kur apkārt,” saka Taube.

Vēl centrā katru gadu ir septiņas līdz deviņas vietas rezidentiem, tomēr paiet četri gadi, kamēr jaunie speciālisti izmācās. Ne visi paliek rezidentūras vietā strādāt. “Reģionālās slimnīcas ir aktīvas, Strenči un Daugavpils interesējas. Iziet rezidentūru tajā slimnīcā ar domu, ka turpinās tur strādāt, slimnīcas mēģina atbalstīt. Slimnīcas ir ieinteresētas, jo tajās trūkst dakteru – Strenčos, Jelgavā. Gandrīz vai par nodaļas vadītāju var tikt uzreiz,” skaidro Psihiatru asociācijas vadītājs.

Speciālisti visu laiku strādā pārslodzē, norāda arī psihiatrs, RPNC Ambulatorā centra “Pārdaugava” vadītājs Elmārs Tērauds. “Psihiatru asociācijas ieteiktos noslodzes rādītājus, cik būtu dienā jāpieņem, neesam varējuši ieviest. Joprojām strādājam ar lielu, dubultu, trīskāršu pārslodzi. Pieņemam ap 20–25 pacientiem, ar visām recepšu rakstīšanām līdz 30. Recepti izrakstīt varbūt prasa tikai piecas minūtes pacientam, bet dokumentu aprite, loģistika – sanāk kādas 10–15 minūtes. Pilnvērtīgai atkārtotai konsultācijai vajag 30 minūtes, pirmreizējai – stundu,” viņš raksturo psihiatru noslodzi centrā.

Tāpat Taube uzsver, ka izteikti problemātiska ir situācija vairākos reģionos – ārsti noveco. “Madonā un Cēsīs ir krīzīte. Alūksnē bija problēma. Tur ir viens psihiatrs, ja viņš saslimst vai dodas pensijā, cilvēki paliek bez palīdzības,” saka Taube. “Visādi mēģinājām, bet grūti tagad no Rīgas ielikt kādu Madonā, ja viņam tur nav kādas saknes. Alūksnē arī mēģinājām lāpīties ar rezidentiem. Visu laiku nāk pieprasījumi. Sociālās aprūpes iestādes meklē psihiatrus konsultantus. Es tikai visu laiku asociācijas biedriem izplatu informāciju. Kāds kaut kur aizķeras, kāds aiziet.”

Problēmu apzināšanas sākuma stadijā liela loma ir arī ģimenes ārstiem. Tērauds uzskata, ka daļai pacientu būtu jāpāriet lielākā ģimenes ārstu uzraudzībā. “Domāju, ka pie daļas tas tā notiek jau šodien. Daļa cenšas mazāk, jo varbūt nejūtas droši par savām zināšanām. Sadarbība ar asociācijām jau notiek visu laiku. Sanāksmēs piedalāmies, ir izstrādāti metodiskie materiāli, kā ģimenes ārsti varētu konsultēt dinamiskajā novērošanā, pārņemt mūsu ilgstoši ārstētos pacientus. Tas arī varētu būt Covid-19 perioda ieguvums,” saka psihiatrs Tērauds.

Viņš gan atzīst, ka iesaistīšanās nav vienlīdz entuziastiska visur. “Arī ģimenes ārsti strādā ar pārslodzi, līdz ar to es nedzirdu sajūsmas pilnus saucienus par to, lai nāk plānveida pacienti. Tāpat pacienti ārstējas gan tur, gan tur,” norāda Tērauds. Arī Taube piekrīt kolēģim, sakot, ka “šobrīd jālauž pašu ģimenes ārstu pretestība, jāpalīdz pašiem noticēt sev, ka viņi var diezgan daudz – vidēju, vidēji smagu depresiju, trauksmes stāvokļu gadījumos”. Tāpat viņš atgādina, ka ģimenes ārstiem arī ir pieejami materiāli un rekomendācijas par medikamentiem, kādus ieteikt, kā arī metodes, kā var palīdzēt.

“Ja iepriekš nebija apmaksātu psihologu un psihoterapeitu, tad šobrīd ir – gan lieliem, gan maziem. Ja mēs paskatāmies uz mazpilsētām un lauku reģioniem, tad pieejamība ir ierobežota. Pacienti uzkrājas pie ģimenes ārstiem,” situāciju no ģimenes ārstu perspektīvas raksturo Latvijas Lauku ģimenes ārstu asociācijas (LLĢĀA) valdes loceklis Ainis Dzalbs.

Viņš uzskata, ka ģimenes ārsti ir gatavi dažādām sadarbības formām, tomēr vienlaikus arī norāda, ka viņiem trūkst praktiskās pieredzes. Tāpat arī ne visus medikamentus, kurus valsts varētu kompensēt, ģimenes ārsts var izrakstīt. “Diagnozes psihiatrijā nebalstās magnētiskajā rezonansē, bet uz klīnisko atradni, uz sarunu ar pacientu un piederīgajiem. Saprotot diagnozi, varētu aizbraukt uz mājām, nozīmēt medikamentus, valsts apmaksātu terapiju, bet nav tādas iespējas. Varu nozīmēt visu klāstu par maksu. Te sākas problēma,” pauž Dzalbs.

Tāpat ģimenes ārsts akcentē, ka visgrūtāk ir ar bērnu psihiatru pieejamību. “Tas vienmēr tiek uzsvērts, jo ir izteikts speciālistu trūkums. Turklāt liela daļa pakalpojumu pieejama tikai galvaspilsētā, reģionos palīdzības iespējas ir ierobežotas.”

Pandēmijas laikā tika ieviesta iespēja pieteikties 10 bezmaksas psihoterapeita vai psihologa vizītēm, ko apmaksā valsts. Šī pakalpojuma sniegšanai var pieteikties jebkurš sertificēts speciālists, tomēr jāiztur atlase un jāatbilst vairākiem kritērijiem. Pacienti ar noteiktām diagnozēm joprojām var saņemt šo pakalpojumu, bet tam ir nepieciešams ģimenes ārsta vai psihiatra nosūtījums.

Nacionālais veselības dienests (NVD) savā uzsaukumā norādīja, ka psiholoģiskās un/vai psihoterapeitiskās palīdzības pakalpojumu sniegšanai var pieteikties sertificēti klīniskie un veselības psihologi (ar vai bez tālākizglītības psihoterapijā), kuri ir reģistrēti psihologu reģistrā, kā arī ārsti psihoterapeiti.


Šīs konsultācijas paredzētas pacientiem ar šādām diagnozēm:

Psihiatru asociācijas vadītājs Taube uzskata, ka šī ir ļoti laba iniciatīva, bet šajā sistēmā ir arī neatrisināti jautājumi. Būtiskākais no tiem – neskaidrā psihologa loma ārstniecības procesā.


“Ja tās ir psiholoģiskās konsultācijas, tā ir viena lieta. Ja viņš konsultē. No otras puses, viņš nav ārstniecības persona. Bet šī tomēr ir ārstniecība, ja sūtām uz šīm 10 vizītēm. Tad būtu jāsaprot, kādā veidā. Manuprāt, šobrīd situācija nav gluži pareiza. Mēs kā ārsti un citas ārstniecības personas, piemēram, ergoterapeiti, mākslas terapeiti, atbildam Veselības inspekcijai. Psihologs šobrīd juridiski neatbild. Tas palicis tāds parāds, ko vajadzētu juridiski izanalizēt un saprast, kā to izdarīt. Arī medikamentus nevar izrakstīt. Pakalpojums ir aizgājis pa priekšu struktūrai,” viņš uzskata.

Psihiatru asociācijas vadītājs Taube uzskata, ka šī ir ļoti laba iniciatīva, bet šajā sistēmā ir arī neatrisināti jautājumi. Būtiskākais no tiem – neskaidrā psihologa loma ārstniecības procesā.

“Ja tās ir psiholoģiskās konsultācijas, tā ir viena lieta. Ja viņš nokonsultē. No otras puses, viņš nav ārstniecības persona. Bet šī tomēr ir ārstniecība, ja sūtām uz šīm 10 vizītēm. Tad būtu jāsaprot, kādā veidā. Manuprāt, šobrīd situācija nav gluži pareiza. Mēs kā ārsti un citas ārstniecības personas, piemēram, ergoterapeiti, mākslas terapeiti, mēs atbildam Veselības inspekcijai. Psihologs šobrīd juridiski neatbild. Tas palicis tāds parāds, ko vajadzētu juridiski izanalizēt un saprast, kā to izdarīt. Arī medikamentus nevar izrakstīt. Pakalpojums ir aizgājis pa priekšu struktūrai,” viņš uzskata.

Kā liecina pacientu stāstītais, lai tiktu uz šīm vizītēm, parasti jāgaida rindā vairāki mēneši. Savukārt reizēm iespējams tikt arī nākamajā nedēļā.

Psihoterapeite Inese Putniece strādā privātajā sektorā. Viņa ir Latvijas Psihoterapeitu biedrībā, kā arī darbojas Eiropas Psihoterapeitu asociācijā. Neskatoties uz Taubes izceltajām problēmām, Putnieces ieskatā, Covid-19 pandēmijas laikā ieviestais bezmaksas terapeitisko sesiju pakalpojums ir palīdzējis mazināt psihiskās veselības pakalpojumu stigmatizāciju. “Daudzi, izmantojot bezmaksas iespējas, ieskatījās, kas tad lācītim ir vēderā, un saprata, ka OK, šis man arī der, tas nav nekāds šarlatānisms, nav nekas tāds, par ko būtu jākautrējas,” sarunā ar “Delfi” komentē Putniece.

Runājot par rindām pie psihoterapeitiem, viņa saka, ka tāda situācija ir daudzās Eiropas valstīs. Apspriežoties ar kolēģiem ārzemēs, viņi teikuši, ka daudzviet rindas ir no divām līdz četrām nedēļām. Tātad – mēs esot vien turpat. Arī cenu ziņā Latvija stipri neatpaliekot no citām valstīm. Cena par vizīti svārstās no 30 līdz 100 eiro.
“Kad ir pandēmijas un kara – krīžu – dēļ izraisīti dziļāki pārdzīvojumi, kurus cilvēki grib risināt terapijā, jāsaprot, ka normāls terapijas ilgums ir divarpus, trīs gadi. Nav iespējams ielēkt ejošā vilcienā, iemest pacientu. Tā tas nestrādā. Terapeitu specifika būs tāda, ka daži akūtus gadījumus var paņemt, bet ir tādi, kuri pārvirza pie kolēģiem,” saka psihoterapeite.

“Brīdī, kad terapeita kabinetā ienāk pacients, ārsta uzdevums ir detalizēti saprast viņa motivāciju un palīdzēt saprast arī pašam cilvēkam. Jā, terapijai jābūt pieejamai, arī pacientam jābūt gatavam terapijā ieguldīt dažādus resursus – gan laiku, gan psihoemocionālo resursu. Arī finanses. Laiks nozīmē nākt reizi nedēļā un pietiekami intensīvi psihoemocionālos resursus ieguldīt, intensīvi domāt par sevi, just, mēģināt to visu sakārtot kaut kādā arī sev skaidrā bildē.

Sākotnēji gadās tā, ka iniciatīva ir, vēlme ir, bet reizēm jāiet pie psihologa, terapiju nevajag. Aiziet pie psihologa uz dažām konsultācijām – arī tas ir labi. Tas palīdz arī ātro bildi ieraudzīt. Terapija tomēr ir iešana dziļumā. Terapija strādā arī akūti ar krīzēm, bet tomēr tas ir intensīvāks, cita veida, dziļāks process nekā tikai psiholoģiskā konsultēšana,” terapijas būtību skaidro Putniece.