“Delfi” rakstu sērijas “Psihe pēc kovida” noslēdzošajā rakstā pētām, kādas sekas Covid-19 pandēmija atstājusi uz bērnu un jauniešu psihisko veselību, kādas ir galvenās grūtības un ko par cīņu ar tām saka Latvijas un ārvalstu speciālisti.

Attālināto mācību laikā Kārlim bija sevišķi grūti, jo viņš ir no tiem cilvēkiem, kam ir svarīga komunikācija un citu kompānija. “Runāties, komunicēt, darboties kopā ar kādu, paprasīt, kā gāja. Nespēju bez tā visa iztikt,” viņš saka. Kad sākās attālinātā mācīšanās, Kārlis mācījās 8. klasē. Pēc atgriešanās skolas solā labāk nav kļuvis, jo arī tad vēl nevarēja komunicēt kā iepriekš – bija jāievēro distance un jāvalkā maskas. Otrā Covid-19 viļņa laikā mamma pamanījusi, ka ar dēlu kaut kas nav kārtībā – mainījusies viņa uzvedība un pasliktinājušās sekmes.

Jaunieša galvenais hobijs bija futbols. Ar to arī gribējis saistīt karjeru, tāpēc, kad radusies iespēja vidusskolā mācīties Saldū un tur arī spēlēt futbolu, Kārlis no Rīgas pārcēlies turp. Bija iecerēts, ka tas pavērsīs tālākas karjeras iespējas šajā lauciņā. Tomēr viss nav bijis tik rožaini – komandā sākušās problēmas. “Nezinu, varbūt viņi uzskatīja to kā draudu, ka esmu ieradies komandā no Rīgas, bet viņi centās mani izgrauzt ārā. Vismaz tāda sajūta bija. Bija ļoti negatīvi komentāri manā virzienā, ļoti negatīvi runāja, visādus komentārus par manu dzīvi izteica un to, lai es to [dzīvi] izbeidzu. Beigās jau tas parādījās arī treniņos, ne tikai spēlēs. Nedeva spēlēs piespēles, bija ļoti grūti sadarboties. Tad es mēnesi nebiju skolā,” stāsta Kārlis.

Februārī apritēs gads, kopš Kārlis aizgājis no futbola. “Bija sajūta, ka visi pamati zem kājām sabruka. Nebija izdomāts otrs plāns, ko darīt, ja nesanāk,” stāsta puisis. Tad klases meitenes pierunājušas viņu dejot tautas dejas. Pagājušais gads Kārlim nebija viegls, jo jau tā trauslo emocionālo stāvokli pasliktināja citi notikumi. Izšķīrās vecāki. Nomira vectēvs. Tieši viņa dēļ Kārlis sācis spēlēt futbolu. Tas viņu sagrāva pavisam.

Kārlis vēl pandēmijas laikā, dzīvojot Rīgā, pieteicies uz sešu nodarbību ciklu pie psihologa Pusaudžu resursu centrā, to arī pabeidzis, bet jutis, ka ar to ir par maz. Turklāt rindā līdz pirmajai vizītei gaidījis aptuveni pusgadu. Tad izlēmis, ka jāiet pie psihiatra. Rindā nācies gaidīt tikpat ilgi. Psihiatrs izrakstījis zāles, vēlāk palielinājis devu. Apkārtējie sākuši Kārlim teikt, ka viņš vairs neizskatās un neuzvedas kā pats. Kad Kārlim apritējuši 18 gadi, pie šī ārsta vairs nevarēja iet. Mamma pierakstījusi klīnikā pie maksas psihiatra. Tur viņam izrakstīja citas, piemērotākas zāles.

“Pandēmijas laikā jau man motivācija nokrita, pēc pandēmijas vēl sitieni. Ja godīgi, sāka parādīties pašnāvnieciskas domas. Apkārtējiem jauniešiem tas mūsdienās neko nenozīmē. Viņi nesaprot, ko tas nozīmē. Varbūt viņi paši slēpj, ka jūtas tāpat, bet viņi to uzskata par joku. Kad kāds to pasaka nopietni, viņi saka: “Bet tu jau to neizdarīsi.” Apmēram tajā brīdī parādās tāda sajūta: ja jau tā saka, tad jau viņiem arī būtu vienalga, ja manis šeit nebūtu,” saka Kārlis.

“Ņemot vērā, ka Kārlim diezgan strauji samazinājās sportiskās aktivitātes, kritās arī emocionālais līmenis,” stāsta puiša mamma Edīte. Kad pienākusi 9. klase, viņš sācis arī vairāk uztraukties par eksāmeniem. “Skola bija vienkārši jāpabeidz, vairs nebija svarīgs kaut kāds rezultāts,” atceras mamma. Bet jau 10. klases vidū viņš bija diezgan depresīvs, nekas vairs neinteresēja, nepatika. Mamma centās viņu atbalstīt, kā vien varēja.

“Viņš man teica, ka ir piekusis no dzīves,” atceras Edīte. “No 18 gadus veca jaunieša to dzirdēt ir nu tā...” Kārlis varēja nedēļas vidū atbraukt no Saldus, sakot, ka nav jēgas tur būt, jo nevar piecelties no gultas un aiziet uz skolu. Ja aiziet uz stundām, tad nespēj koncentrēties saturam. Šie pēdējie trīs, gandrīz četri gadi bijuši tādi “uz leju”, tagad pamazām sāk “kāpt uz augšu”,” saka Edīte.

Pandēmijas laikā aptuveni divas reizes palielinājies paškaitējumu nodarījušo bērnu skaits, kas vērsušies pēc palīdzības Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas (BKUS) Bērnu psihiatrijas klīnikā, liecina dati par periodu no 2020. gada 12. marta līdz 2021. gada 1. novembrim. Tāpat aptuveni divas reizes palielinājies bērnu ar garastāvokļa svārstību traucējumiem skaits un aptuveni par trešdaļu – bērnu ar ēšanas traucējumiem skaits. Manāmi pieaudzis arī klīnikā nonākušo ar stresu saistīto psihisko traucējumu un depresijas pacientu skaits, “Delfi” informē slimnīcas pārstāve Ilze Olšteina.

Darba šobrīd ir daudz un pacientu klīnikā arī netrūkst, sarunā ar “Delfi” uzsver BKUS Bērnu psihiatrijas klīnikas vadītājs Ņikita Bezborodovs. “Stacionārā nodaļa ir pilna ar neatliekami hospitalizētiem pusaudžiem, kas slimnīcā nonākuši saistībā ar garastāvokļa traucējumiem, paškaitējumu, tostarp suicidālu (jeb pašnāvniecisku). Lielākais pieaugums ir pusaudžu meiteņu vidū,” viņš saka.

“Apgalvot, ka depresija kādam pasliktinājusies saistībā ar pandēmijas periodu, mēs nevaram. Pētījumi ir bijuši, tie parāda, ka globālas izmaiņas depresijas izplatībā populācijā nav notikušas. Ir mainījusies palīdzību meklējošo uzvedība. Pusaudži vairāk, intensīvāk, visvairāk meitenes, vēršas pēc psiholoģiskās, psihiatriskās palīdzības,” kopš pandēmijas novērojamo tendenci raksturo bērnu psihiatrs.

Tas redzams arī Pusaudžu resursu centrā, kur Bezborodovs ir valdes loceklis un attīstības vadītājs. Neatkarīgi no tā, cik daudz filiāļu tiek atvērts un centrs paplašināts, rinda un pieprasījums pēc pakalpojumiem nemazinās. Rīgā, kur jau ir visvairāk filiāļu, rindas ir visgarākās. “Kopumā resursu centrā pakalpojumu filozofija ir tāda, ka pirmreizējo kontaktu ar pacientu mēģina nodrošināt diezgan ātri – pāris nedēļu laikā notiek pirmā saruna un konsultācija ar speciālistu, kas izvērtē konkrētā jaunieša situāciju, saprot, vai viņa vajadzības ir atbilstošas tam, ko Pusaudžu resursu centrs piedāvā, vai citur būtu labāk saņemt palīdzību. Ja jā, tad viņš tiek uzņemts vienā no resursu centra realizētajām programmām, tad tā gaidīšanas rinda varētu būt vairāki mēneši, kā kurā filiālē,” viņš skaidro.

Savukārt situācija Bērnu slimnīcas klīnikā ir šāda – neatliekamā palīdzība stacionārā tiek sniegta nekavējoties, bet ambulatorās konsultācijas steidzamību nosaka klīnikas virsārsts, balstoties uz ģimenes ārsta nosūtījumā norādīto. Ir rinda, kur ambulatorā konsultācija tiek nodrošināta nedēļas laikā, tad – mēneša rinda. Un ir garā rinda, kurā gaidīšanas ilgums periodiski svārstās. Šobrīd tas ir aptuveni pusgads, ieskicē Bezborodovs.

Tallinas Bērnu slimnīcas bērnu psihiatriskās klīnikas vadītāja Anne Kleinberga uzskata, ka jauniešiem pašnāvnieciska uzvedība biežāk tika novērota vēl pirms pandēmijas. Pandēmija situāciju tikai pasliktināja, viņa norāda.

“Bija pieaugums uz pašnāvību vērstu, depresīvu jaunu cilvēku vidū. Tāpat pamanījām, ka sākumskolas bērniem vecumā no astoņiem līdz 10 gadiem, kuri parasti ir veseli, palielinājās trauksme, obsesīvi kompulsīvie traucējumi (trauksme un uzmācīgas domas, kas rada neērtumu, bažas, bailes un uztraukumu – red.), bērni kļuva agresīvāki,” Kleinberga stāsta “Delfi”.

Visvairāk klīnikas pacientu sirgst ar ADHD un depresiju. Tāpat ir arī pacienti, kurus moka trauksme. Kleinberga uzskata, ka pacientu skaits ar šīm diagnozēm pēc pandēmijas nav palielinājies. “Protams, ADHD pacientam būtu labi tikt pie psihiatra nedēļas laikā. Tomēr šobrīd uz konsultāciju pie psihiatriskās medmāsas var tikt divu līdz četru nedēļu laikā. Lai satiktu mani, jāgaida ilgāk,” viņa saka.

Igaunijā arvien vairāk strādā pie tā, ka psihiatri sniedz konsultācijas, bet īpaši sagatavotas medmāsas spēj izvērtēt, kāda speciālista palīdzība cilvēkam ir nepieciešama, kā arī seko līdzi atlabšanas procesam gan bērniem, gan pieaugušajiem. Kā atklāj Kleinberga, iepriekš bija izaicinošāk organizēt darbu, bet medmāsu darbs palīdz samazināt rindas pie psihiatriem. “Ir būtiski uzsvērt, ka ikvienam var būt depresijas vai trauksmes simptomi, bet tā nav diagnoze un nav nepieciešams ārstēties pie psihiatra. Ir svarīgi saprast, kā katrs pats var mainīt savus ikdienas paradumus un samazināt stresu,” saka Kleinberga.

“Visvairāk mēs tiekamies ar jauniem cilvēkiem, kuri uzskata, ka dzīvei nav jēgas. Viņi neredz nākotni,” atklāj bērnu psihiatre. Tāpat arvien biežāk parādās pacienti, kuri nejūtas ērti savā dzimumā. Ir pacienti, kas cīnās ar dažādām traumām – vardarbība ģimenē, seksuāla vardarbība, mobings skolā. “Ja mēs neaudzinām savus bērnus, viņi nezina, kā tikt galā ar emocijām. Tad, kad rodas papildu krīze, piemēram, pandēmija, nomāc bailes no kara vai vienkārši nav draugu, viņi vairs paši netiek galā. Neprot tikt galā ar savām sajūtām, jo ģimene to nav iemācījusi. Ja bērns ir audzināts ar vecāku atbalstu un zina, ko darīt, ja jūt sāpes, ir dusmīgs vai jūt skumjas, viņš vieglāk tiek galā,” norāda Kleinberga.