Saruna: Oskars Hofmanis
Foto: Matīss Markovskis

Zivjērglim svarīgi ligzdu taisīt visaugstākajā kokā, lai būtu pārredzama apkārtne. Parasti tās ir ap 150 gadus vecas priedes ar noapaļotu galotni vai egles ar nolūzušu galotni. Ja šāds koks ir vienīgais apkārtnē un nolūst, tad putnam nav kur pārcelties. Tāpēc netālu iepriekš izvēlētā priedē izvieto mākslīgo platformu un apkārtējai teritorijai nodrošina aizsardzību, cerot, ka putns pārcelsies uz jauno mājvietu.

Par saviem aizbilstamajiem – zivjērgļiem – Aigars stāsta ar aizrautību, pārtraucot darāmo – meža materiālu sagatavošanu jaunajai ligzdas platformai. Tikai pabeidzis stāstāmo, viņš turpina darbu.

"Novērojumi liecina, ka tēviņi atgriežas tajā ligzdā, kurā dzimuši, vai apmetas tuvu tai, kamēr mātītēm tas nav raksturīgi. Latvijā dzimušas mātītes ir redzētas ligzdojam Polijā, Lietuvā, pie mums ligzdo mātītes no Somijas. To visu var noteikt, pateicoties apgredzenošanai."

Tas arī ir viens no Aigara darba pienākumiem, kas tad palīdz izsekot, kur putni ziemo, kādi ir to bojāejas iemesli un citus paradumus.

"Viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc zivjērglis iet bojā, ir sapīšanās zvejnieku tīklos – viņš redz zivi, kas ieķērusies tīklā, lido klāt, saķer un pats sapinas. Otrs iemesls ir elektrības vadi," stāsta Aigars.

Kur tad ziemas pavada Latvijas zivjērgļi? "Lielākā daļa pārlido Sahāras tuksnesim, slinkākie redzēti pie Izraēlas. Vispirms – augusta beigās – ligzdu pamet mātīte, pēc tam ceļā dodas jaunie putni, bet pēdējais ligzdu pamet tēviņš. Mātītes parasti ziemo tuvāk ligzdošanas vietai, lidojot uz Sudānu, Kongo, tēviņš, savukārt, uz Angolu, Botsvānu, Zimbabvi un vēl tālāk," savu aizbilstamo ziemošanas paradumus raksturo ornitologs.

"Galvenais populācijas kodols ir Somija, Zviedrija, Norvēģija, tur ir lielākā zivjērgļu populācija Eiropā. Latvijā ir ap 200 pāriem, Igaunijā un Lietuvā mazliet mazāk – kopumā pa Baltijas valstīm varētu būt ap 500 pāriem. Vācijā aptuveni 600, Lielbritānijā 200 līdz 300. Polijā, piemēram, zivjērgļu populāciju neizdodas palielināt, neskatoties uz to, ka poļi iegulda daudz pūļu, lai tas notiktu."

Par putniem un dzīvo dabu Aigars interesējies jau no mazotnes, kad viņam patika braukt pie radiem, kuriem bija mājlopi, kaķi un suņi.

Lai gan Aigaru nevar nosaukt par slinku, tomēr augstskolas izvēli noteica tās tuvums dzīvesvietai.

"Pēc skolas man bija iespēja doties studēt bioloģiju Rīgā, taču es domāju tā – kāpēc man braukt uz Rīgu, ja es tepat Jelgavā varu mācīties Meža fakultātē? Tā atradās pie mūsu mājas. Ne brīdi nenožēloju izvēli, jo šeit skatījums uz mežu bija plašāks. Zināšanas par dabu es pats biju jau apguvis, bet bija vērtīgi apgūt tieši meža lietas."

Aigara Kalvāna sirdslietu un dzīves ceļu – zivjērgļu izpēti – noteica teju vai nejaušība.

"Interese par zivjērgli radās 2007.gadā. Bija kāda ornitologu sanāksme, kurā tika apspriests, ko nominēt par gada putnu. Kā vienu no variantiem nosauca zivjērgli – aizsargājamu sugu, kuru neviens ilgstoši nebija pētījis. Par gada putnu viņu toreiz nenosauca, taču es izdomāju – interesants putns, kāpēc gan neķerties pie pētīšanas? Vides aizsardzības fondā pieteicu projektu vienam gadam, lai apzinātu, cik mums ir ligzdu, savāktu visu vēsturisko informāciju, apbraukātu zināmās ligzdas un, ja nepieciešams, veidotu mikroliegumus. Pēc tā gada aizrāvos un vēl joprojām pētu no dažādiem aspektiem."

Pēc krietnas izrunāšanās pienācis laiks rāpties augstā un līkā priedē, kuru Aigars iepriekš noskatījis kā piemērotu platformas izveidei. Ceļš līdz priedes galotnei viņam ir bez acīmredzamas piepūles un, atrodoties galvu reibinošā augstumā virs zemes, darbi rit šķietami viegli.

Trakākais gadījums Aigara kāpšanas pieredzē tika piedzīvots šovasar. "Uznāca negaiss, vējš mētāja mani, gāza lietus. Tad palīdu zem ligzdas, pieķēros priedei un nogaidīju, kamēr lielākais trakums pārgāja. Parasti jau redzu, ka nāk virsū negaiss, taču šis uznāca negaidīti. Citādi uzrāpties kokā man ir kā atpūta – augšā ir vējiņš, nav nekādu knišļu."

Aigars ne reizi nav nožēlojis savu izvēli profesionālo dzīvi veltīt putniem. Viņam gluži vienkārši tam nav laika, jo tad, kad dari to, ko mīli, kad darbs ir arī sirdslieta, tas sagādā baudu un rutīna izpaliek.