Saruna un foto: Elīna Kursīte

Ja Viļakā, kur dzīvot pats Aldis, vai tās apkārtnē kādam piemin Zarembu ģimeni, tad visiem ir skaidrs, ka runa ir par darbīgu, humora pilnu, atvērtu un sirsnīgu dzimtu. Zarembu dzimtas koks ir arī pamatīgi izpētīts, un vēlāk man izdodas Aldi ar to kopā nobildēt. Mūsu brauciens nemaz nav vienmuļš – pa ceļam iepazīstam pāris ļaudis, kuri vēlas savākt kokus mežā savai mājai, robežsargus, kā arī vietējos mežkopjus, kuriem Aldis uzreiz metas palīdzēt ceļa atbrīvošanā.

Tā kā braukāsim pa Žīguru mežiem, mazs ievads tieši par pašiem Žīguriem. Tiem, kuri nezina – Žīguri ir ciems Balvu novadā, Krievijas pierobežā. Ja kādam pēc šī raksta izlasīšanas gribēsies apskatīt ainaviskos Žīguru mežus tuvplānā, tad, visdrīzāk, būs jāizņem pierobežas atļauja, jo tā "uz dullo" tur nemaz nedrīkst klaiņot – robežsargi mūs apturēja divas reizes par spīti tam, ka Alda spēkrats robežsargiem jau zināms.

Žīguri sākuši veidoties pēc 1927. gada, kad tika atvērta Žīguru dzelzceļa stacija. Žīguri vienmēr ir bijuši saistīti ar mežiem. 1944. gadā tur tika izveidots mežrūpniecības kombināts, bet 1945. gadā — kokzāģētava. Žīguros ir arī pirmskolas izglītības iestāde "Lācītis", kas ir mazliet ironiski, ņemot vērā to, ka te tiešām no lāčiem ir jāuzmanās, īpaši, ja esat iecirkņa vecākais mežkopis Aldis. Tāpat Žīguros ir Meža muzejs, kā arī ziemās tīri pieklājīgs hokeja laukums, un, kā jau pienākas, arī savs hokeja klubs "Žīguru MRS". Personīgi man vissvarīgāk šķiet tas, ka Žīguros esot pilns ar baravikām un bekām, atliekot vien iziet no mājas un – hops, pilns grozs ar sēnēm! Maisiņš un nazis vietējiem vienmēr esot kabatā.

Žīguru mežos bijuši partizāni, aiz Katlešiem ir pat mūrēta blindāža (segta zemē iedziļināta aizsargbūve), ierakumi redzami arī Žīguri–Liepna ceļa malā.

Kā stāsta vietējie žīgurieši, kuri tur dodas gaileņu un ogu medībās, "Posolnīcā" mēdzot piemesties vadātājs, un tad ļoti jāiespringst, lai atrastu ceļu mājup. Savukārt 1940-tajos un 1950-to gadu sākumā to bieži šķērsoja nacionālie partizāni. Posolnīcas kalni izceļas ar unikālu ģeomorfoloģiju un ģeoloģisku struktūru. Ivars Logins, vietējais novadpētnieks, skaidrojis, ka nosaukums "Posolnīca" cēlies no apvienojuma "Pasaules kalns", kas padara šo dabas aizsargājamo teritoriju par noslēpumainu, neizpētītu un dažādu leģendu un stāstu ieskautu vietu.

Aldim par katru koku, upes gultni un meža ceļu ir savs stāsts. Viņš uzreiz ievēro, kurai priedei ticis mazāk lietus, ap kuru vairāk jāapļauj, kā Liepnas upe šogad sausumā izskatās, kur kāds neaicināts latvānis iemaldījies.

Tā kā vēl ir rīts, visi svaigi satikušies pēc brokastīm, sākam runāt par ēdienu. Aldis sāk stāstīt par medņiem, kuri garšojot pēc skujām. Bet mednis esot tik smuks, ka to negribas ēst.

"Bet vienreiz man uzbruka mednis, kamēr es strādāju. Skatījos planšetē, redzu, jau mednis lien pa grāvi, atnāk, ieknābj riepā, grib lēkt uz mašīnas kapota, bet nesanāca, atstāja vien nagus uz mašīnas spārna. Tā viņš sargā savu teritoriju."

Arī par lāča uzbrukumu, kurš salīdzinoši nesen pāršalca visu Latviju, Aldis ir gatavs pastāstīt: "Tur netālu no atpūtas vietas tas notika. Bija saulaina diena, lācis, visdrīzāk, bija nesen pamodies. Man vajadzēja apsekot jaunaudzes. Es izgāju maršrutu, tas bija 15. marts, saulaina diena, sērsna. Nācu jau atpakaļ tieši pa to pašu vietu, kur gāju turp. Pēkšņi tāda skaņa, it kā lapsa noķertu zaķi, tāds kā pīkstiens... Vienreiz, divreiz. Man likās aizdomīgi, es vienkārši uzsitu plaukstas, un apklusa. Nu, neko, eju tālāk pa stigu. Tad pēkšņi dzirdu – zari sāk sprakstēt, tādas eglītes, nelielas, piecas sešas. Kā ieraudzīju, kas tur pabāza galvu, tā ļoti neomulīgi palika. Es sāku bļaut. Saka jau, ka nedrīkst bēgt, kad lāci ierauga. Bet viņš izlēca ārā, un es bļaudams sāku skriet. Nu, un paklupu. Domāju – viss, tagad beigas. Uzreiz uzmetos uz muguras, domāju – lai vismaz redzu viņu. Viņš uzreiz klāt, un es vienreiz ar zābaku viņam iesitu. Otrreiz kā situ, viņš mani saķēra aiz zābaka, bet zābaks... Paldies Dievam, ka es biju uzvilcis to zābaku ar cieto purnu, kur apakšā zolē vēl ir metāls. Viņš man iekoda kājā, un es tā bļāvu no sāpēm. Tad viņš tā paskatījās un aizgriezās prom. Varbūt, ka viņš pat zobu nolauza. Nu, ja man būtu parastie zābaki bijuši, man arī vairs kājas nebūtu. Es uzreiz sniegā meklēju planšeti, kas bija nokritusi, ar to domāju aizsargāties. Bet viņš apgriezās un ielīda atpakaļ eglītēs."

Bet medīt prot ne tikai lācis, arī Aldis pats ir mednieks: "Medīju jau no kāda 1987. gada, varbūt pat agrāk. Man ļoti patika medības, tēvs ņēma līdzi. Sākumā daudz ko nedrīkstēju, jo biju vēl par jaunu, bet atceros, kā nošāvu savu pirmo alni. Tagad satraucos par vilkiem, tie katru gadu paliek arvien vairāk un vairāk. Pirms atvaļinājuma, kad braucu, bija pilns ar vilku mēsliem uz ceļiem. Staltbrieži un alņi te arī ir. Padomju laikos vērtīgākais medījums bija cūkas, tagad to praktiski gandrīz nav, staigā tikai pāris bariņi ar sivēniem, tas Āfrikas cūku mēris ir savu izdarījis, teiksim tā. ”

Nobraucam arī gar pašu robežu, Nokalnes ceļu, pie kura uzbūvēts žogs. Aldis smejoties saka: "Lāčiem gan šis žogs nemaz netraucē. Tur, kur Vorožas purvs, tur pavasarī lāči uz priekšu un atpakaļ pāri žogam staigāja. Re, kur krievu egles pāri žogam. Tās pavisam nokaltušas stāv! Kādreiz te bija pilns ar zemenēm. Re, šo priedi es knapi izvilku! Grūti ar vasaras sausumu gāja. Priede jau ir izturīga, eglei grūtāk. Pavasaros te bija pilns ar silpurenēm visās malās, tām vajag gaismu."

Pie Katlešu pagrieziena mūs aptur robežsargi. Pēc īsām pārrunām Aldis mierīgi saka: "Viņi mani pazīst. Te,lūk, ir pat autobusa pietura. Viens iedzīvotājs vēl dzīvo. Autobuss iet reizi nedēļā, bet vispār jau visiem ir mašīnas. Iedzīvotāju paliek mazāk. Agrāk te bija divstāvu māja pilna ar iedzīvotājiem, tagad viss ir tukšs. Te bija stādu audzētava, mežniecība, cilvēki strādāja mežā. Tagad mazāk roku darba, visu dara "harvesteri". Jaunatni arī grūti piesaistīt pie meža darbiem, lai gan viņiem tīri normāli maksā. Tur, tālumā, ir arī viena māja, to mednieki ir sev paņēmuši, bet te, pa labi, kādreiz bija milzīgs aroniju lauks."

Braucot tālāk, Aldis mani iepazīstina ar mežu postošo kaitnieku – mizgrauzi. Parasti mizgrauži parādās tur, kur bijusi kāda aktivitāte mežā, varbūt kāda nepareiza tehnika ir klāt stāvējusi. Mizgrauža perēkli viegli atpazīt – kokam paliek sarkanas skujas, miza nāk nost. Mizā redzami caurumiņi, mizgrauži zem mizas sadēj olas un darbojas. Piebraucam pie mizgraužu slazdiem. Tajos tie ielido iekšā un ārā vairs netiek. Tā kā pamatīgi līst lietus, pasēžam mašīnā, noskatoties asprātīgu video, kurā Aldis piedalās, jo bijis apbalvots ar "Mežkopības izcilības balvu". To Aldim piešķīra par izcilu meža atjaunošanas rezultātu. Bet par saviem panākumiem Aldis ne pārāk mīl runāt, uzreiz nomainot tēmu uz priedīšu panākumiem, kas tepat uzreiz pēc pirmās kopšanas tik glīti izaugušas.

Lai gan Alda iecirknī ir četri ezeri, mūsu ekskursiju un pļāpāšanu par dzīvi un mežiem noslēdzam pie Lipenca ezera. Uzreiz teikšu, ka nezinātājs simts gadus šo ezeru neatrastu, ceļš uz to ir diezgan labi noslēpies. Elpu aizraujošs skaistums!