“Startējot uz Izglītības ministriju, runājot ar skolu pārstāvjiem, vecākiem un bērniem, viens no galvenajiem jautājumiem, ko man uzdeva, bija: vai jūs apturēsiet, likvidēsiet “Skola2030” kompetenču pieeju?” atklāj ministre. Viņa norāda, ka pašlaik to neplāno, bet ir paredzama vērienīga kļūdu labošana.

Ar jaunās pieejas un satura ieviešanu neapmierināta ir Latviešu valodas un literatūras skolotāju asociācija (LVLSA), atklāj asociācijas vadītāja un Ventspils Pārventas pamatskolas skolotāja Dace Frīdenberga-Samete. Viņa stāsta, ka skolotāji jau sen dzīvo nemitīgās pārmaiņās, grozījumos un labojumos. No vienas puses, tas ir labi, bet, no otras, tas ir nogurdinoši un prasa daudz resursu, vērtē skolotāja.

“Latviešu valodā, pateicoties “Skola2030”, ir radies haoss. Absolūts haoss, jo tika sagrauta visa valodas sistēma,” skarba ir Frīdenberga-Samete. “Latviešu valodā, ja skatās “Skola2030” paraugprogrammas, rodas sajūta, ka tā ir papļāpāšana par tēmu, piemēram, skaties kino, analizē kino valodu utt. Ko skolēns var analizēt, ja šo filmu nav redzējis (runa ir par latviešu kino klasiku), tā viņu neinteresē? Turklāt ne vienmēr viss ir pieejams. Pa kuru laiku skatīsimies kino?”

Skolotāja atklāj, ka arī starppriekšmetu saikni, kas ir vēl viens no mērķiem kompetenču pieejā un jaunajā izglītības saturā, nodrošināt neizdodas. Kā piemēru viņa min recenziju rakstīšanu – vizuālajā mākslā to dara 6. klasē, bet latviešu valodā to apgūst tikai 9. klasē.

Vērtējot iepriekš paveikto, arī izglītības un zinātnes ministre norāda uz kļūdām. Viņa gan ļoti atzinīgi izsakās par ideju ieviest kompetenču pieeju izglītībā: “Es domāju, ka tas bija ļoti liels solis izglītībā – kādu izglītību mēs gribam iedot saviem bērniem. Mēs šodien vairs nerunājam par tādu formālu zināšanu iedošanu. Mums ir jāiedod daudz citu prasmju skolas laikā, kas ir nepieciešamas 21. gadsimtā. No vienas puses, tie it kā ir skaļi vārdi, bet, no otras puses, ja mēs apskatāmies, kas ir tās prasmes, – darbs komandā, spēja domāt, spēja mācīties, spēja pašvadīt mācību procesu.”

Tomēr Čakša ir pārliecināta, ka, ieviešot kompetenču pieeju, ir pieļautas vairākas kļūdas. Pirmā saistīta ar to, ka, runājot par kompetenču pieeju, mainās tas, kā pasniegt, mācīt un sniegt zināšanas. “Bet, ja tas tiek saprasts kā satura maiņa, tas iegūst pilnīgi citu kontekstu, un tas atnesa līdzi ļoti daudz problēmu. Izrādījās, ka būs jaunas grāmatas, jauns saturs.”

Ministre skaidro, ka, iepazīstoties ar projektu “Skola2030”, viņai radusies pārliecība, ka ideja ir ļoti laba. Tomēr realizācija nav bijusi veiksmīga. Skatoties no projektu vadības perspektīvas, ir skaidrs, ka netika izvērtēti pieejamie resursi un sākuma punkts izvēlēts neveiksmīgi. “Slogs tika uzlikts uz pilnīgi visu sistēmu. Tā vietā, lai mēs sāktu ar mazu klašu grupu un pakāpeniski attīstītu savu kompetenci un, galvenais, kapacitāti, mēs uzlikām to uz pilnīgi visu sistēmu.” Čakša uzsver, ka negatīvi procesu ietekmēja arī pandēmija. Par spīti grūtībām kovida laikā, jaunās pieejas ieviešana netika apstādināta. Skolēni mācījās attālināti, skolotāji strādāja attālināti – vide un cilvēkresursi ļoti plašā apjomā bija nesagatavoti, vērtē ministre.

Jāpiebilst, ka tieši ar kovida pandēmiju un attālināto mācīšanos iepriekš saistīti arī sliktie eksāmena rezultāti 2023. gada pavasarī. Jau rakstīts, ka pamatskolā vissliktākie rādītāji bijuši uzdevumos par tēmām, kas apgūtas attālināto mācību laikā. s teiktu, ka droši vien politiski izvēle ieviest to kovida laikā ir bijusi nepareiza,” secina Čakša.

Ieviešot jauno pieeju un mācību saturu, ļoti liela atbildība uzlikta uz skolotāja pleciem. “Skolotājs ir radošs, neapšaubāmi,” norāda Dace Frīdenberga-Samete. Tomēr viņa uzsver, ka skolotājs ir arī cilvēks un viņam ir arī savs brīvais laiks. “Tas nav nekāds noslēpums, ka skolotāji savu brīvo laiku pakārto darba laikam – meklējot, plānojot un veidojot. Skolēns ir patērētājs, kuram vajag ātri, viegli un interesanti. Vai skolotājs ir klauns? Nē. Vai skolotājs ir izklaidētājs? Nē. Skolotājs sniedz zināšanas, dalās pieredzē, dod no sevis labāko. Tas ļoti bieži paliek nenovērtēts gan no skolēnu, gan viņu vecāku, pārējās sabiedrības un politiķu puses. Un skolotājs paliek viens,” ikdienas realitāti ieskicē skolotāja.

Arī Čakša uzskata, ka, ieviešot jauno programmu, netika ņemti vērā pieejamie resursi, skolotājiem pietrūka informācijas par to, kā organizēt mācības, un apgalvo, ka situācija uzlabojas. Ministre skaidro, ka Latvijā ir tendence – skolotājs no profesijas aiziet pirmajos piecos gados. Īpaši izteikti tas ir pirmajos divos darba gados. “Viņi nav ne psihoemocionāli sagatavoti, ne sagatavoti jaunajai pieejai, lai strādātu skolās, un tad viņi atnāk un nesaprot, ko no viņiem gaida.” Tāpēc izveidota mentoru programma, kas palīdz skolotājiem ienākt skolā un palikt skolā.

Pašlaik notiek arī darbs pie metodiķu un didaktiķu sagatavošanas – pieejas maiņa prasa, lai ir cilvēki, kas skolotājiem palīdz sagatavot metodiskos materiālus. Kā labo piemēru Čakša min metodisko materiālu “Fizika 1”. Komandas izveide un materiāla izstrādāšana notika divu gadu laikā. Citus materiālus plānots izstrādāt pusotra gada laikā, jo “taciņa jau ir iemīta”, vēstures mācīšanai paredzēto materiālu plānots izstrādāt gada laikā. “Pēc “Fizika 1” parauga pašlaik tiek izstrādāti materiāli ķīmijā, bioloģijā, latviešu valodā,” viņa skaidro.

Lai materiālus skolotājiem sagatavotu, no Eiropas struktūrfondu līdzekļiem ir iezīmēti 16 miljoni eiro. Tas notiks pēc principa – zinātnieks, skolotāju biedrība, metodiķi, didaktiķi, atgriezeniskā saite skolā. "Mums vairākās jomās vēl pietrūkst šo metodisko materiālu, bet tas iemesls, kāpēc mēs šobrīd pārorganizējam arī ministrijas darbu, ir jomu atbildīgie par metodisko materiālu izstrādi, kas uzrauga un koordinē šīs komandas."

Vaicāta par skolotāju gatavību un vēlmi apgūt jauno pieeju un pēc tās strādāt, Čakša vēlreiz uzsver nepieciešamību apzināt resursus projekta sākumā. Tas attiecas ne tikai uz skolotāju skaitu, bet arī viņu gatavību un iespējām apgūt jauno pieeju. “Ja ir 100 skolotāji, no kuriem jaunajai pieejai piekrīt pieci, ir skaidrs, ka neizdosies. Ja piekrīt 20, jūs varat vēl mēģināt kaut ko darīt,” skaidro Čakša, "bet, ja ir 50, ir skaidrs, ka tos atlikušos 50 mēs lēnā garā pievilksim. Tas ir attieksmes jautājums, kā uz to raugās."

“2023. gada janvārī Latviešu valodas un literatūras skolotāju asociācija (LVLSA) uzrakstīja vēstuli Valsts izglītības satura centra (VISC) vadībai, izglītības un zinātnes ministrei Andai Čakšai, kā arī Saeimas Izglītības un kultūras komisijai, kurā pauda savu viedokli, savas bažas un neapmierinātību saistībā ar “Skola2030” ieviešanu skolās,” stāsta asociācijas vadītāja Frīdenberga-Samete. Notikušas vairākas tikšanās ar VISC vadītāju Lieni Voroņenko, kā arī citiem ekspertiem, lai meklētu risinājumus.

“Divas reizes esam tikušies arī ar ministri klātienē. Pēc Lienes Voroņenko un viņas komandas ierosinājuma tika izveidota darba grupa, kuru vada filoloģijas doktore Anita Skalberga. Darba grupas uzdevums ir izveidot alternatīvu latviešu valodas programmu 1. līdz 9. klasei. Šādas programmas nepieciešamības pirmie asni, ja tā varētu teikt, radās jau 2022. gada augustā, kad LVLSA biedri tikās savā metodiskajā nometnē, kurā strādāja pie latviešu valodas gramatikas jēdzienu plāna, sadalījuma pa klašu grupām. Šobrīd programma ir gatava, skolotāji pēc tās strādā, tā pieejama asociācijas mājaslapā,” padarīto apraksta Frīdenberga-Samete.

Viņa norāda, ka pašlaik process uz brīdi ir pārtraukts. “Bija paredzēta programmas aprobācija, metodiskā materiāla un mācību līdzekļu izstrāde, bet šobrīd tas viss ir apstājies, jo VISC vadībā notiek (notikušas) izmaiņas. LVLSA valde ir nosūtījusi vēstuli ministrei ar lūgumu tikties klātienē un atbildēt uz aktuālajiem jautājumiem. Mēs gaidām atbildes, jo jautājumu mums ir daudz,” viņa neslēpj.

Skolotāja atklāj, ka ir nogurusi no nemitīgajām reformām: “Kā man pietrūkst? Laika, lai visu sameklētu, lai sagatavotu izcilu stundu. Man pietrūkst stabilitātes, jo visu laiku notiek pārmaiņas. Mums nepietrūkst ideju, bet reizēm pietrūkst atbalsta valstiskā līmenī, jo STEM priekšmeti mums iet pa priekšu, bet latviešu valoda ir apdraudēta.”

“Tas, ko mēs darām tagad, ir kļūdu labošana. Domai jau nav nekādas vainas. Pirmā lieta ir vērtēšanas sistēmas pārlikšana par gadu. Tas ir tieši tādēļ, lai visas skolas būtu gatavas,” par plānoto turpina ministre. Tām skolām, kas ir bijušas “Skola2030” pilotprojektā, šī gatavība ir labāka – skolotāji ir zinoši, spēj izstāstīt vecākiem, bērniem, ko tas nozīmē. Skolām, kas nebija šajā pilotprojektā, nepieciešams papildu sagatavošanās laiks.

Čakša skaidro, ka būtiskākais kompetenču sistēmā ir pieejas maiņa – bērns nevis labo kontroldarbu, lai dabūtu augstāku atzīmi, bet saprot, ko viņš jau zina un kas viņam jāmācās klāt. “Tas, protams, prasa plānošanu gan skolotājiem, gan bērniem.”

Tāpat ir veikts neliels grūdiens skolotāju sagatavošanā. Tajā ir iesaistīta Latvijas Universitāte un Rīgas Tehniskā universitāte, kā arī ir izveidota stipendiju programma skolotāju piesaistei. “Notiek STEM skolotāju un valodu skolotāju sagatavošana, jau domājot par šo pieejas maiņu, rūpīgāk atlasot skolotājus.”

Runājot par to, kas notiks nākotnē, Čakša pauž apņēmību labot kļūdas un iesākto reformu novest līdz galam: “Nozare šobrīd ir pelnījusi ne tik daudz pārmaiņu vienlaikus.”

Ko par jaunās pieejas ieviešanu domā skolotāji, ko pašlaik uzskata par piemēru, pēc kura tiek veikts reformas kļūdu labojums? Lūgta vērtēt ideju par kompetenču pieejas nepieciešamību, Latvijas Fizikas skolotāju asociācijas (LFSA) vadītāja Ludmila Belogrudova norāda, ka skolotāji, kam rūp skolēnu rezultāti, jau strādāja, koncentrējoties uz apmācāmo prasmēm. Viņa ir pārliecināta, ka laikā, kad pieejams tik liels informācijas apjoms kā pašlaik, kompetenču pieejas realizēšana izglītībā būtībā ir vienīgā iespējamā izvēle – tā cilvēks iegūst spēju mācīties, izpratni par savu rīcību un motīviem, kā arī spēju reflektēt.

Runājot par idejas ieviešanu, Belogrudova uzsver, ka ļoti liels kavēklis bija komunikācijas trūkums: “Manuprāt, pašā sākumā bija nepareiza komunikācija ar skolotājiem.” Viņa paskaidro, ka skolotāji saprata, ka viņi būs tie, kam jārealizē citu izstrādātās reformas. Turklāt vēstījums no projekta organizatoriem daļā skolotāju izraisīja negācijas, jo radīja iespaidu, ka līdz šim viņi visu ir darījuši nepareizi. “Iespējams, ka projekta veidotāji to tā nebija domājuši, bet daļa skolotāju to tā uztvēra.” Protams, bija daļa, kas ļoti atbalstīja idejas ieviešanu.

Fizikas skolotāja stāsta, kas notika pēc vairākiem projekta gadiem: “Sanāca tā, ka standarts stājas spēkā, ir mācību programmas paraugs, bet skolotājiem, pēc būtības, mācību grāmatu nav un arī materiālu nav. Ir kaut kādi materiālu paraugi, bet tie materiālu paraugi, pirmkārt, bija ar ļoti daudzām gan stilistiskām, gan faktoloģiskām kļūdām.” Atverot materiālus, skolotājiem radusies sajūta, ka daļa uzdevumu ir neloģiski, tajos ir kļūdas, bet materiālu autori nebija paskaidrojuši, kāpēc iekļauts tieši šāds uzdevums un kāds ir tā mērķis. Turklāt uz norādēm par kļūdām un jautājumiem netika saņemtas atbildes. Bija jūtama arī trauksme no skolotājiem par padziļināto kursu realizēšanu.

Redzot skolotāju neapmierinātību, nogurumu un satraukumu, asociācija veica aptauju, lai saprastu situāciju. “Mēs konstatējām, ka skolotājiem ir ļoti liels nogurums, ka skolotāji izmisīgi prasa metodiskos materiālus,” atceras Belogrudova, “tā sajūta, ko es nolasīju, bija – skolotāji saprot, ko nozīmē kompetenču pieeja, bet nesaprot, kas konkrēti katram ir jāmaina savā ikdienā.” Skolotāju vajadzības bija saistītas tieši ar saturu.

Sākotnēji fizikas skolotāji meklēja iespējas iztulkot mūsdienu situācijai atbilstošas mācību grāmatas, bet pēc sarunām ar nozares uzņēmumiem secināts, ka nepieciešams izstrādāt metodiskos materiālus skolotājiem. “Tas ir atbalsts jauniem skolotājiem, gan kaut kas, ar ko salīdzināt savu pedagoģisko darbu jau pieredzējušiem skolotājiem.” Ar savu ideju fizikas skolotāji devās gan uz Izglītības un zinātnes ministriju (IZM), gan Saeimu, gan VISC.

Belogrudova atzinīgi izsakās par bijušo VISC vadītāju, jo tieši šajā iestādē skolotāji sastapušies ar vislielāko atsaucību. Tā arī esot tapis projekts materiāliem, ko šobrīd IZM sauc par paraugu, lai uzlabotu situāciju ar citu priekšmetu pasniegšanu pēc jaunās pieejas.

Ņemot vērā, ka uzticība projekta ieviesējiem par materiālu izstrādi bija zudusi, skolotāji vēlējās tos izstrādāt sadarbībā ar Latvijas Universitāti, lai būtu droši, ka materiālos kļūdu nebūs. Materiālu izstrādē piedalījās ne tikai metodiķi un akadēmiķi, bet aktīvi iesaistījās arī skolotāji.

Kā galveno atslēgu metodiskajiem materiālu, kas tagad tiek uzskatīti par veiksmes stāstu, izstrādei Belogrudova sauc pašu skolotāju aktivitāti, kā arī bijušās VISC vadītājas Lienes Voroņenko atsaucību, ļaujot skolotājiem kļūt par aktīviem dalībniekiem projekta realizācijā.