Kā norāda Valsts izglītības satura centrs (VISC), šis bija pirmais gads, kad 9. klases absolventi kārtoja centralizētos eksāmenus. Matemātikas rezultāti uzrādīja pārsteidzoši vājas zināšanas.

Arī vidusskolas beidzējiem šajā gadā neveicās neko labi, un centralizētajos eksāmenos no visiem priekšmetiem zemākais sniegums bijis tieši matemātikā.

VISC apkopotie dati liecina, ka rezultāti, vērtējot uzdevumu griezumā, ir ļoti dažādi – ar daļu uzdevumu izdevies tikt galā vairāk nekā pusei skolēnu, taču ir tādi, kurus nav izpildījusi pat trešdaļa skolēnu.

VISC eksperti, pētot eksāmenu rezultātus, secinājuši, ka skolēniem ir pamata zināšanas, bet viņi tās neprot izmantot citas grūtības pakāpes uzdevumos, piemēram, aprēķina kvadrātsakni, bet neprot to izmantot vienādojumā.

Vājāk izpildīto uzdevumu kategorijā arī ir ļoti dažādi uzdevumi, un rezultāti liecina, ka tos izdevies aprēķināt vien trešajai daļai skolēnu.

Skolotāji norāda, ka faktori, kas pasliktina matemātikas mācību kvalitāti, jāskata kompleksi. Lielākā problēma ir tieši daudzu faktoru kombinācija, kas kā milzu sniega bumba ripo uz priekšu un kļūst aizvien lielāka. Ja valodās nereti vēl gadās “izbraukt” ar aktīvāku runāšanu, matemātikā nepieciešama koncentrēšanās un pamatu pārzināšana – ja nav ieliktas stabilas bāzes zināšanas, ir problēmas pat ar reizrēķinu, par tālāko nav vērts vispār runāt.

Veneranda Spriņģe ir Rudzātu vidusskolas matemātikas skolotāja, taču strādājusi arī citās skolās un sadarbībā ar Latvijas Universitātes Neklātienes matemātikas skolu regulāri piedalījusies Jauno matemātiķu konkursa organizēšanā. Kopējā viņas darba pieredze matemātikas skolotājas profesijā ir aptuveni 40 gadi.

Būtisks aspekts, ko viņa novērojusi, ir mūsdienu jauniešu ātrā rezultāta iegūšana apkārtējā dzīvē, kas rada vēlmi dzīvot viegli. Šī apkārtējā vide nerosina dziļās domāšanas attīstību, kas tik ļoti nepieciešama matemātikā.

“Matemātikā ļoti daudz var sasniegt ar darbu, bet darba tikums ir izplēnējis. Manuprāt, pietrūkst vienotu prasību gan skolai, gan vecākiem. Ģimenē vecāki bērnam vēlas sniegt to, kā pašiem reiz pietrūka, aizmirstot, ka bērns nezina, kā to var nopelnīt, cik darba un pūļu jāpieliek, lai to iegūtu. Tādējādi sadzīvē vecāki risina bērna problēmas, nevis ļauj viņam pašam tikt ar tām galā. Tas noved pie tā, ka skolotāji un vecāki dažkārt nesaprotas, bet bērns pa to laiku uzspēlē spēlītes telefonā. Galu galā līdz ar to bērna sapņi par labi apmaksātu patīkamu darbu izplēn vējā,” pauž skolotāja.

“Pašreizējās zināšanas ir īslaicīgas. Dažkārt mani skolēni brīnās, kā viņu vecāki un vecvecāki atceras definīcijas, teorēmas, ko mācījušies pirms 15–40 gadiem. Ja jauniešiem būs materiāls, ar ko domāt, tad būs arī jaunas un drosmīgas idejas, kas pamatotas aprēķinos. Un vēlreiz atkārtoju: visu izšķir jaunieša un skolotāja darbs, kas saņem lielu vecāku atbalstu,” piebilst skolotāja.

Pēc Spriņģes teiktā, trūkstot arī vienotas pieejas matemātikas mācīšanai, tostarp vienotu mācību grāmatu vai uzdevumu krājumu.

“Skolotājs skolā jūtas nedrošs, taču skolēna sekmes atkarīgas no tā, cik stabils klasē jūtas skolotājs. Savus augļus nes arī gadiem kultivētā attieksme “man pietiek, eksāmenu tāpat nolikšu”.”

Viņasprāt, 5% minimālās robežas noteikšana bija milzīga kļūda, bet tagad paaugstināt šo līmeni vairs nav tik vienkārši.

Protams, starp iemesliem nevar neminēt arī skolotāju trūkumu. Latvijas Matemātikas skolotāju apvienības viceprezidente, Rīgas Valda Zālīša sākumskolas direktore Elita Rītere atzīst, ka matemātikas skolotāju atrašana ir īsts izaicinājums.

“Iepriekšējos divos gados uz šiem sludinājumiem pieteikumu atsūtīja tieši neviens. Pati esmu uzrunājusi augstskolu mācībspēkus ar domu palīdzēt atrast skolotājus, un tas vienmēr ir beidzies ar neko. Tāpēc varu teikt, ka nevis es kā iestādes vadītāja izvēlos, kas pie manis strādās, bet mani izvēlas. Tas ir pirmais signāls, ka situācija ir absurda, ja cilvēks, kurš meklē darbu, nosaka prasības tam, kurš pieņem darbā,” viņa uzskata.

“Protams, mēs darām visu iespējamo, lai atrastu matemātikas skolotājus, kas būtu maksimāli piemēroti šim amatam. Taču kas notiek? Notiek tas, ka sākumskolas skolotāji tiek pārliecināti kļūt par 5., 6., dažkārt arī par 7. un 8. vai pat 9. klases skolotājiem. Protams, tas ir labāk nekā nekas, un vismaz ir kāds, kurš domā, ka viņš to var, un savu iespēju robežās arī dara labāko, ko var. Bet bieži vien tās ir saturiskas, metodiskas vai didaktiskas muļķības, kuras viņi māca. To nevar noliegt, jo cilvēks, kurš ir strādājis sākumskolas klašu grupā un tagad ieguvis diplomu mācīšanai augstākām klasēm, nezina tos balsta punktus, kas ir 8., 9. klasē, nemaz nerunājot par vidusskolu,” atzīst Rītere.

“Šis skolotājs seko līdzi materiāliem, dara tā, kā viņš saprot, kas ir uzrakstīts. Bet, ja mēs paskatāmies uz to, kas ir uzrakstīts, tad šobrīd materiāli ir sajaukti kopā. Matemātika ir strukturēta zinātne, kurā lietas sakārtojas loģiskā secībā. Protams, tās dažkārt pārklājas un nevar nodalīt, bet vielu nevar mācīt dažādā secībā, pakāpeniski jārada bērnam priekšstats, ka šī ir stabila zinātne,” viņa papildina.

Daudziem skolēniem, kuri šobrīd tuvojas noslēguma klasei, būtisku robu zināšanās atstājis arī pandēmijas laiks. Ja nav stabilu pamatu, vēlākās klasēs diez vai izdosies “piedzīt” visas zināšanas – temati seko viens otram un zināšanu robi kļūst aizvien lielāki.

“Tāpat kā domāšanas galvenais “ķieģelītis” ir vārds, ar kuru var būvēt idejas, matemātikā tāds “ķieģelītis” ir pamatjēdzieni un pamatfakti, kas jāzina, lai varētu brīvi risināt dažādas problēmas: jāprot raiti skaitļot galvā, zināt un izprast pamatjēdzienus, to īpašības un sakarības starp tiem. Ja skolēnam nav iemācīts reizrēķins vai dalīšana, tad viņš faktiski nav gatavs dzīvei un nespēj secīgi plānot savu dzīvi,” uzsver Rudzātu vidusskolas matemātikas skolotāja Veneranda Spriņģe.

Salīdzinot laiku pirms kovida ar šodienu, viņa novērojusi, ka daudzi jaunieši kļuvuši slinkāki, labprāt paguļ, nepiepūlas saprast paši un gaida, kad skolotājs “ielies mutē” zināšanas, bet, kad tas tā nenotiek, viņam ir vieglāk atmest ar roku, jo nekā izklaidējoša tajā matemātikā nav. Tomēr nevar jau visu laiku arī to jaunieti izklaidēt.

Līdzīgus novērojumus pauž arī Latvijas Matemātikas skolotāju apvienības viceprezidente, Rīgas Valda Zālīša sākumskolas direktore Elita Rītere.

“Pandēmijas laiks ir atstājis savus nospiedumus tādā ziņā – ja mēs naivi domājam, ka bērni ekrāna otrā pusē raiti no galvas skaitīja reizrēķinu, tad tās ir muļķības. Lielākiem bērniem, kas māk labāk noslēpt pēdas, šīs metodes bija nemanāmākas, bet mazākiem sākumskolā ekrānā fonā bieži vien varēja redzēt mammas, tētus, vecmāmiņas un dzirdēt, kā kāds čukst priekšā. Protams, tas ir likumsakarīgi, ka bērns izmantos šādus brīžus, ja tas ir iespējams. Taču tas ir novedis pie tā, ka daudzi bērni šobrīd nezina reizrēķinu, tādēļ nevar izsekot tēmām, kas uz to balstās,” viņa atzīst.

Eksāmenu rezultāti atspoguļo arī situācijas, kad skolotāji atzīmes “pavelk uz augšu”.
“Mani kā izbijušu vidusskolas matemātikas skolotāju pārņem šausmas, dzirdot par tām vidusskolām, kur vidējais matemātikas eksāmena rādītājs ir 25%, tas, nenoliedzami, ir apkaunojums,” norāda Rītere, kura atzīst – nav noslēpums, ka skolotāji nereti mīļā miera labad dāvina atzīmes. “Man tas vienmēr licies nenormāli. Un kam tas ir vajadzīgs? Tā ir īstermiņa ilūzija. Labāk pateikt – bērniņ, tu to vēl nevari, ielikt reālu atzīmi, lai arī vecāki zina un mēģina šīs sekmes uzlabot.”


“Katrā ziņā es uzskatu: ja bērns ir vesels un nepretojas mācībām, tad pamatlīmenī viņam var iemācīt matemātiku. Jā, viņš nevarēs izprast nestandarta situācijas, tēmu plašums nevar būt milzīgs, bet tās pamata lietas – lai viņš saprot, kas ir trijstūris, lai varētu darboties ar skaitļiem normālā veidā – to var iemācīt. Ja bērnam ir problēmas ar uzmanību un koncentrāciju, tam ir speciālisti, psihiatri un citi,” uzsver Rītere.

Skolu pārstāvji jau vairākkārt zvanījuši trauksmes zvanus par jaunu skolotāju trūkumu. “Es neredzu valstisko politiku, nesaprotu, ko domāt. Mēs, pārstāvot matemātikas skolotāju apvienību, esam vairākas reizes gājuši uz atbildīgo ministriju un runājuši, taču ir sajūta, ka katra institūcija funkcionē atrauti viena no otras,” saka Rītere.

“Metodika ir izveidota Vācijā, Somijā, kuras ir lielas valstis ar pētniecības institūtiem, atliek tikai domāt un izanalizēt, kā sistēma ir jēdzīgi pielāgojama Latvijas sistēmai,” viņa iesaka.

Pagaidām nav skaidras vīzijas, kā situāciju uzlabot. “Pirms gada mums bija vairākas attālinātās tikšanās ar VISC, kad tika stāstīts, kā veiks reorganizāciju, bet tajā pašā laikā cilvēks, kas iepriekš bija atbildīgs par matemātikas mācīšanu valstī, vairs tur nestrādā.”

Kas notiks tālāk – skaidrības nav. Iepriekš Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) informēja, ka varētu spriest, kas būtu jādara, lai uzlabotu situāciju. Šobrīd tiek pausta apņemšanās nopietnāk attiekties pret jauno skolotāju sagatavošanu.

Jaunajiem skolotājiem pirmajā darba gadā pēc augstskolas absolvēšanas būšot pieejamas stipendijas un praktisks atbalsts profesionālajai pilnveidei, kas palīdzēs sekmīgāk iekļauties skolu vidē. Tāpat paredzēti pedagoģijas studiju prakses kvalitātes nodrošināšanas pasākumi, skolotāju profesionālo kompetenču attīstības rīku ieviešana studiju programmās, norāda IZM.