Ar skolu tīklu ir līdzīgi. Izglītības iestāžu tīkla sakārtošanu stutē “trīs vaļi” noteiktā secībā – skolas pieejamība, mācību kvalitāte un tīkla nodrošināšanas izmaksas. Kamēr Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) gadiem strādā pie šīs reformas, pašvaldības skolu tīklus auž pēc savām iespējām un ieskatiem.

Minētie “trīs vaļi” reālajā dzīvē maina savu kārtību. Lielākais “valis” ir tīkla nodrošināšanas izmaksas. IZM veidotais plāns par skolu tīkla sakārtošanu šobrīd ir informatīvā ziņojuma formātā. Tas ir cieši sasaistīts ar plānoto jauno skolu finansēšanas modeli “Programma skolā”, kas publiskajā apspriešanā varētu nonākt novembra beigās. Ja to līdz gada beigām apstiprinās arī Ministru kabinets (MK), nākamā gada pavasarī pašvaldībām neizbēgami nāksies ķerties pie reformām un netīkamiem lēmumiem. Ja piepildīsies optimistiskākais scenārijs, jaunais skolu finansēšanas modelis stāsies spēkā jau nākamajā mācību gadā.

Šajā rakstā “Delfi” skaidros, kā veidots pašreizējais skolu tīkls, ar dažādiem piemēriem parādīs, kā tas veidojies, kā arī vētīs iecerētā tīkla iespējamos izaicinājumus.

Skolnieci Danielu (16 gadi) nogurums pārņem jau ap pulksten 10. Viņa mācās Dobeles Valsts ģimnāzijā. Rīts sākas piecos vai pussešos. Pastaigā jāizved suns, tad vēl rīta duša. Ap pulksten septiņiem sākas ceļš uz skolu ar skolēnu autobusu no kādas attālākas vietas Dobeles novadā. Brauciens ilgst līdz 25 minūtēm. Pēc tam vēl desmit minūtes ilga soļošana no autobusa pieturas līdz skolai, un pulksten 8.10 sākas mācību diena. Tā kā meitene trenējas vieglatlētikā, diena beidzas ap pulksten 17.

Kādreizējā Vecpiebalgas mēra, Cēsu novada deputāta Indriķa Putniņa (JV) vecākais dēls katru darba dienas rītu brauc no Vecpiebalgas uz Cēsīm. Kad pienāca 7. klase, ģimene nosliecās par labu jaunam izglītības posmam – ģimnāzijai. “(Dēls) ceļas bez 20 septiņos. No pulksten 7 līdz 7.10 notiek izbraukšana. Mācības Cēsīs sākas 8.10. Ceļā jāpavada nepilna stunda. Bērni to izmanto pagulēšanai,” viņš stāsta. Vecpiebalgā ir trīs vecāku grupas, kas uz maiņām uzņemas bērnus aizvest līdz Cēsīm. Atpakaļ no skolas dēls brauc ar autobusu. Kā stāsta Putniņš, lēmums mācīties Cēsīs vairāk saistīts ar izglītības posma maiņu, ne izglītības kvalitāti Vecpiebalgā. Tur joprojām mācās viņa jaunākie dēli.

Taču viņš zina teikt – Vecpiebalgas vidusskolā vidusskolas posmam gaidāmi grūti laiki. “Liela daļa pamatskolas absolventu izvēlas citas skolas. Ne tāpēc, ka meklētu kaut ko labāku, bet tāpēc, ka pēc 9. klases bērni sāk izvēlēties savu mācību novirzienu. Izvēlas vidusskolu, kur kāds padziļināts kurss, izvēlas tehnikumu, izvēlas ģimnāziju. Izaicinājums Vecpiebalgas vidusskolas pastāvēšanai ir liels un sāpīgs,” viņš stāsta.

Vidusskolas pastāvēšana lielākoties balstās kvantitatīvos rādītājos, proti, skolēnu skaitā. Ministrijas iecere: vidusskolā piepilsētās un ciematos, kā arī lauku un mazapdzīvotās teritorijās mācītos vismaz 60 skolēni. “Tas 60, domāju, nevienai lauku skolai nav pa spēkam,” viņš nosaka. Kādas ir viņa prognozes, ja vidusskolas posmu Vecpiebalgā slēgtu? Bērni pārtrauks izglītības ceļu. Viņaprāt, arī lauku vidē būtiski vidusskolas saglabāt. Taču ne par katru cenu – vidusskolas, kur skolēnu skaits ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāms, uzturēt būtu pārāk liela greznība.

Skolu tīkls ir visu veidu izglītības iestāžu izkārtojums, un tā reformēšana lielākoties izpaužas kā skolu aizvēršana un reorganizācija. Reorganizācija šajā gadījumā ir vairāku skolu apvienošana vai arī skolas tipa maiņa, piemēram, vidusskolas pārtapšana par pamatskolu.

Kā liecina dati, pēdējos gados skolu skaits ir būtiski samazinājies. Viens no šīs tendences iemesliem ir demogrāfisko rādītāju lejupslīde. Samazinoties bērnu skaitam, skolas kļūst arvien tukšākas. Daļa no tām – tik tukšas, ka ir dārgi uzturēt, jo skolas ēkas uzturēšanas izmaksas nav mazas.

Otrkārt, izmaiņas skolu piepildījumā rada arī cilvēku migrācija valsts iekšienē. Cilvēkiem pārceļoties no laukiem uz pilsētu, nepieciešamība pēc skolas laukos sarūk. Treškārt, mazās skolas ir neērtas, jo tām ir sevišķi grūti nodrošināt konkurētspējīgu algu mācībspēkiem, jo skolotāju alga ir saistīta ar skolēnu skaitu.

Launkalnes sākumskolā, Smiltenes novadā, aizvadītajā mācību gadā kopumā bija 14 bērni, bija arī apvienotās klases. Līdz ar jauno mācību gadu šo skolu pievienoja Raunas pamatskolai. Iemesls tās slēgšanai bija pašvaldības nespēja nodrošināt skolotājiem algu. “Nekur jau netika minimālā (vienas stundas) likme pārkāpta. Vienkārši slodzes var iedot tik, cik var. Tad ir amatu apvienošana vai kas cits,” noteic Smiltenes novada Izglītības pārvaldes vadītājs Edgars Roslovs.

Te arī jāizskaidro, kāpēc daudz runā par mazajām skolotāju algām. Sākot ar 2023. gada 1. septembri, zemākā mēneša darba algas likme skolotājiem ir 1080 eiro par pilnu slodzi, kas ir 36 stundas nedēļā. Taču ne visiem skolotājiem ir pilna slodze. Piemēram, mūzikas, ģeogrāfijas, ķīmijas un citu mācību priekšmetu skolotājiem, mācot vienu konkrēto priekšmetu, pilna slodze bieži nesakrājas. Līdz ar to samaksa par padarīto atbilst, piemēram, pusslodzei. Tieši tāpēc daudzi skolotāji vienlaikus strādā vairākās skolās – lai pa visām darbavietām “salipinātu” pilnu slodzi.

Latvijā ir 43 pašvaldības. Pirms 2021. gadā spēkā stājās administratīvi teritoriālā reforma (ATR), tādu bija 119. Tieši ATR vairāku pašvaldību “noausto” skolu tīklu lika kārtot jaunā veidā. Proti, vietvarai bija jādomā jaunos ģeogrāfiskajos un finansiālajos rāmjos. Kā stāsta Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības (LIZDA) priekšsēdētāja Inga Vanaga un arī Latvijas Pašvaldību savienības pārstāve Ināra Dundure, grūti gāja, piemēram, Valmieras novadā. Pēc ATR arī pašu Valmieras pilsētu iekļāva novadā, tam kļūstot par otro lielāko novadu visā valstī.

Te jāpiesauc viens no “vaļiem” – skolas pieejamība. Prognozes par skolēnu skaitu 2040. gadā rāda, ka izglītojamo skaits vēl krietni saruks. Šis ir viens no iemesliem, kāpēc sarunās ar “Delfi” vairāki speciālisti min, ka finansējuma modelis “nauda seko skolēnam” sevi izsmēlis. Citiem vārdiem – pašvaldības saņem finansējumu par skolēnu skaitu tajās. Jo mazāk skolēnu, jo mazāk naudas.
Taču vadzis lūst, kad trūkstošā finansējuma dēļ nākas vērt ciet skolu, tādējādi dažiem bērniem no rīta ir jāmostas ļoti agri un līdz skolai jāmēro krietns ceļš. Kā secina “Delfi”, tieši šis arguments rada atšķirību tajā, kā skolu slēgšanu uztver IZM un nozares organizācijas un kā – pašvaldības. Vietvarām skolu tīkla kārtošana ir finansiālās izdzīvošanas jautājums. Te gan jānorāda, ka pašu pašvaldību pārstāvji sarunās ar “Delfi” akcentē arī izglītības kvalitātes nozīmi.

Par ceļu līdz skolai ir vairākas būtiskas tēzes. Pirmā – IZM veiktajā analīzē par ceļā pavadīto laiku līdz skolai, kā stāsta Vanaga, nav ņemts vērā, cik daudz laika aizņem nokļūšana līdz sabiedriskā transporta pieturai. Savukārt, jo vairāk laika pavada ceļā uz skolu, jo lielāks nogurums, jo mazāk spēka koncentrēties mācībām. Otrā – Vanaga zina stāstīt par 7. klases audzēkni, kurš dzīvo dienesta viesnīcā. Arī šādas situācijas viņai nešķiet pieņemamas – dienesta viesnīcā dzīvot varētu, sākot no vidusskolas posma.

Vanagas ieskatā, nepieciešama valsts palīdzība pašvaldībām skolotāju transporta izdevumu kompensēšanā. Arī “Delfi” zināma kāda skolotāja Liepājā, kura uz darbu pāris reižu nedēļā mēro 50 kilometrus. Visbeidzot – pēdējā tēze: skolu kvalitātes kritēriji, piemēram, centralizēto eksāmenu vērtējumi vai skolu akreditācijas ziņojumi, lai arī ir svarīgi, ne vienmēr ir vienīgie, kas iekļaujami skolu vērtējumā. “(Skolas) darba kvalitāte ir arī tad, ja bērniem ar speciālām vajadzībām ir izaugsme, darba kvalitāte ir arī tad, ja jaunietis nav nācis uz skolu, bet nu viņš nāk. Ja viņš bijis nesekmīgs, bet kļuvis sekmīgs,” norāda Vanaga.

Turklāt pat vietās, kur skolēnu transporta jautājums ir sakārtots, tas nes zināmas problēmas. Ķekavā, kā stāsta kāda māte, bērniem no rīta nākas braukt tik saspiesti, ka daļa stāv kājās. Turklāt maršrutos vienlaikus brauc gan vidusskolēni, gan paši mazākie pirmklasnieki. Kā stāsta 3. klases audzēkņa mamma, bijuši arī starpgadījumi, kad vecāko klašu skolēni autobusā mazajiem kapucēs lējuši PVA līmi un autobusā smēķējuši “saltus”. Pašvaldības izglītības pārvalde situāciju zinot, taču tai esot sasietas rokas. Vēl vairāk skolas autobusu reisu pašvaldība nodrošināt nespējot. Linda Zaķe, Ķekavas Izglītības pārvaldes vadītāja, norāda, ka vienīgais risinājums ir bērniem braukt ar sabiedrisko, ne skolēnu autobusu. Tādā gadījumā pašvaldība atlīdzina ceļa izdevumus.

Pēc iedzīvotāju skaita lielākā daļa cilvēku ikdienā ir tieši Rīgā, un problēmas, kas saistās ar skolu tīklu, galvaspilsētā ir citas. Sākot jau ar transportu. Ja laukos svarīgi nodrošināt tā kustību, tad Rīgā ir citādi. Svarīgi, lai bērni no viena pilsētas gala nebrauc uz skolu līdz tās pretējam galam, lai Rīgā neveidojas sastrēgumi, stāsta Rīgas domes Izglītības pārvaldes vadītājas vietniece Jana Cera.

Līdz šim Rīga fokusējās tieši uz vidusskolas posma sakārtošanu. Pamatskolām būtiskākā esot pieejamība. Turklāt arī Rīgā tas nebūt neesot vienkārši. Blīvi apdzīvotās vietās, piemēram, Purvciemā un Pļavniekos, ar skolas pieejamību grūtību nav. Citādi ir ar mazākām apkaimēm. Uzskatāms piemērs – Jaunciems.

Kādi izaicinājumi skolu tīkla sakārtošanā ir Rīgai? Pirmkārt, īpaši Rīgas vēsturiskajā centrā ir ierobežotas iespējas ievērot ministrijas noteiktos skolēnu skaita limitus skolu ēkās. Pagaidām par to gan lielu raižu nav, IZM savā plānā atrunā izņēmumus. Otrs izaicinājums ir skolotāju nodrošināšana. Tā kā pedagogu algu aprēķinā Rīga ir neizdevīgākā situācijā, salīdzinot ar Pierīgas skolām, nereti veidojas situācija, ka kaimiņi pārpērk skolotājus, kas strādājuši Rīgā. To apliecina vairāki informācijas avoti. Arī Ozola norāda, ka skolas Ādažos skolotājiem piedāvā krietni konkurētspējīgāku atalgojumu.

Tāpat arī Rīgai ir potenciālas problēmas ar skolēnu skaita nodrošināšanu tieši 7.–9. klases posmā. Ministrijas iecere ir, ka pilsētas blīvi apdzīvotajās vietās šajā klašu posmā mācās vismaz 120 skolēni. Kāpēc ir bažas par to? “Ģimnāzijas ir no 7. klases, izņemot Rīgas Valsts klasisko ģimnāziju. Daudzi mēģina tajās stāties. Loģiski – iestājas. (Pamatskolās tad šajā klašu posmā) ir skolēnu skaita samazinājums,” stāsta Cera. Visbeidzot, Rīga ir īpaša ar dažādiem izņēmumiem, kuri jāņem vērā arī ministrijai, – tikai galvaspilsētā ir, piemēram, starptautiskā līguma skolas.

Aiz skolu tīkla reformas stāv gan ministrija, gan pašvaldības. Kā liecina pieredze, IZM vadītāji amatā reti ir ilgāk par diviem gadiem, līdz ar to aiz reformas nestāv kāds konkrēts politiķis. Taču, piemēram, Smiltenes pašvaldība uz ministriju nemaz diži nepaļaujas. Kā teic Smiltenes novada Izglītības pārvaldes vadītājs Edgars Roslovs, vietējie deputāti paši pieņēma lēmumus par skolu tīklu, “negaidot, kad valdība kritīs un celsies”.

Kā secina “Delfi”, pašvaldības strādā normatīvā regulējuma rāmjos. Kad tas mainīsies, var nākties pārstrādāt pašu vērptos tīklus. Tas savukārt var draudēt ar, kā teic Roslovs, “reorganizāciju nogurumu”. Vai reforma reiz beigsies? “Man liekas, ka šeit ir līdzīgi kā ar Rīgu – nevar teikt, ka ir pabeigta. Neesam arī imūni pret demogrāfijas izmaiņām. Ar mums notiek ļoti daudz dažādu procesu – ģimenes pārceļas, kādas pilsētas kļūst vairāk pieprasītas, piemēram, starp jaunajām ģimenēm. Cilvēki dodas prom no lauku teritorijām, vairāk uz galvaspilsētu, uz Pierīgas teritorijām. Noteikt kādu datumu, kad viss darbs beidzies, visticamāk, nevarēsim nekad,” atbild Reinberga.

Tiesa, reforma nebeigsies ne tikai demogrāfisko un ārējo apstākļu dēļ. Bažas ir, ka izstrādātajam IZM skolu tīkla optimizācijas plānam nāksies pieredzēt iepriekš uzskaitītos izaicinājumus. Un vēl – IZM savā analīzē apskatīja tikai vispārizglītojošo skolu tīklu. Vērā netika ņemtas, piemēram, profesionālās izglītības iestādes. Valstiskais mērķis ir, ka tajās mācās puse no vidusskolas vecuma jauniešiem. Taču šo izglītības iestāžu kapacitāte tam nemaz neatbilst.