Ar šī priekšmeta skolotāju mēs bijām panākuši zināmu konsensu – mums nepatika viņa un viņai nepatikām mēs. Lieki piebilst, ka neviens no mūsu klases pat nemēģināja studēt kādā no jomām, kur būtu nepieciešamas šī mācību priekšmeta zināšanas.
Pagāja daudzi gadi, līdz mani ceļi krustojās ar kādu cilvēku, kurš ir tieši šī manis savulaik tik neieredzētā mācību priekšmeta skolotājs. Kad dzirdēju, kā viņš par šo priekšmetu stāsta un kādus mācību uzdevumus saviem skolēniem uzdod, manis nemīlētais priekšmets atklājās pilnīgi citā gaismā. Tas šķita pat negaidīti interesants.

Jā, katra bērna un jaunieša iespējas apzināties un realizēt savu potenciālu kādā no mācību priekšmetiem ir tieši viena skolotāja attālumā.

Apzinoties izglītības milzīgo nozīmi jebkuras nozares attīstībā un visas valsts kopējā izaugsmē, kā arī Latvijas starptautiskajā konkurētspējā, “Delfi” uzsāks rakstu un raidījumu sēriju ar mazliet provokatīvu nosaukumu “Reformu vaig?”. Šoreiz pievērsīsimies pamata un vidējās izglītības līmenim, jo tas ilgstoši ir bijis “izejmateriāls” dažādiem reformēšanas centieniem. Turklāt tieši no pirmajiem izglītības soļiem pirmsskolas izglītības iestādēs un skolās ļoti lielā mērā būs atkarīgi panākumi arī augstākās izglītības sektorā (par pirmsskolas izglītības izaicinājumiem “Delfi” savulaik veidoja multimediālu projektu “Dārziņa kompetence”).

Paredzu, ka pret reformas pieminēšanu projekta nosaukumā lielu iebildumu nebūs, bet – kāpēc gan tur gozējas gramatiski aplamais “vaig”? Šī apzināti iestrādātā valodas kļūda ir pozīcijas izpausme – ar to vēlamies pateikt, ka Latvijas izglītības sistēmas viduvējība ir problēma, un pievērst uzmanību tai. Neesam ne labākie, ne sliktākie – tās ir pirmās pārdomas katru reizi, kad redzu kārtējos Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) salīdzinošā pētījuma PISA rezultātus, kas ik pēc trim gadiem apliecina, ka Latvija pēc pamatskolēnu prasmēm lasīšanā (ar to domāta teksta izpratne), matemātikā un dabaszinībās joprojām atrodas pētījuma dalībvalstu viducī. Ir ļoti daudz pasaules valstu, kam ir krietni labāki rezultāti, bet netrūkst arī tādu, kam ir sliktāki. Ir arī kādas Eiropas valstis, kurām pētījumā veicies vēl sliktāk nekā Latvijai. Un pat Baltijas valstu līmenī Latvija pēdējā pētījuma ciklā nebija sliktākā – brāļi lietuvieši ir vēl zem mums. Vai ar to pietiek? Nē! Nepietiek ar to, ka kādam veicas vēl sliktāk. Nepietiek tad, ja apzināmies, ka ar viduvēju izglītības sistēmu mēs nekad nepanāksim būtisku attīstības izrāvienu.

Lai piemestu vēl eļļu ugunij, izmantojot tik kaitinošo salīdzinājumu ar Igauniju, jāpiebilst, ka mūsu ziemeļu kaimiņi pēdējos publiski pieejamos OECD PISA pētījumu datos* gozējas Eiropas valstu priekšgalā – igauņu pamatskolēnu rezultāti bijuši labākie Eiropā, apsteidzot pat somus. Arī šīs rakstu sērijas ietvaros mēs dosimies gan uz Igauniju, gan Somiju, lai uzzinātu, ko varam mācīties no ziemeļvalstu izglītības sistēmām, kuras kā labu piemēru min daudzviet pasaulē.
Projekta “Reformu vaig?” rakstus un raidījumus balstīs trīs pīlāri – izglītības saturs, skolu tīkls un skolotāji. Tie visi ir savstarpēji savijušies, jo, grozies kā gribi, spēcīgas izglītības sistēmas galvenā saistviela ir pedagogi. Labi pedagogi.

Es raksta sākumā pieminēju divu veidu pedagogus – skolotāju, kura mums savās stundās nodrošināja izcilas pēcpusdienas snaudas iespējas, es ierindotu kategorijā “labāk nekā nekas”. Stundas notika – tas arī bija faktiski vienīgais sasniegtais rezultāts. Savukārt paziņu, kurš ir talantīgs pedagogs un šajā mācību priekšmetā prot ieinteresēt jauniešus, es ierindoju kategorijā “tādiem jābūt pilnīgi visiem pedagogiem pilnīgi visās skolās”. Es ticu, ka mums ir daudz tik labu skolotāju, gribētu pat cerēt, ka tādu ir vairums, bet ar to nepietiek. Mēs nevaram atļauties, ka skolās līdzās profesijas izcilniekiem māca arī “labāk nekā nekas”, jo katrs šāds pedagogs, kurš nav savā īstajā vietā, nozīmē izniekotu potenciālu visiem tiem bērniem, kuru vecāki nevar atļauties šajos priekšmetos algot privātskolotāju. Es neesmu redzējusi nekādus mēģinājumus sistēmiskā līmenī panākt, ka pedagoģiju studēt un par pedagogiem strādāt nevar ļaut visiem, kas nebēg prom. Šī ir profesija, kurai jābūt rezervētai tikai labākajiem un talantīgākajiem, kas ne tikai saņemtu savam talantam atbilstošu darba samaksu, bet arī nepieciešamo metodisko atbalstu un mācību līdzekļus. Panākt, ka skolās strādā tikai labi pedagogi, kuri neizdeg un arī pēc 20 gadiem darbu veic ar prieku, ir ļoti dārgi. Un “dārgi” šajā gadījumā nozīmē politiski ļoti drosmīgus lēmumus.

Savukārt citi politiski drosmīgie lēmumi, proti, “Skola 2030” un pāreja uz mācībām latviešu valodā mazākumtautību skolās, prasmīgas reformu vadības trūkuma dēļ skolēnus padarījuši par izmēģinājuma trusīšiem. Piemēram, “Skola 2030” gadījumā, kad ambiciozās pārmaiņas jau ieviestas un skolēni mācās pēc jaunās “sistēmas”, vēl tiek spriests, ka vispār pārmaiņas nav īsti labi ieviestas, šis tas varētu būt jāpārstrādā, turklāt jāsagatavo pienācīgs metodiskais atbalsts un mācību materiāli, kuru it kā nepietiek, kaut jau gadiem tika gatavoti. Savukārt daudzās mazākumtautību skolās vēl pirms jaunā mācību gada trūka atbalsta latviešu valodas apguvē gan skolēniem, gan skolotājiem. Šīs reformu ieviešanas haosa izraisītās problēmas un to potenciālos risinājumus mani kolēģi detalizēti analizēs vairākos šīs sērijas rakstos un raidījumos, bet mani “pieci centi” – manuprāt, tieši neprasmīgās reformu vadības dēļ gan skolēniem un viņu vecākiem, gan skolotājiem, dzirdot jebkādā virknējumā vārdus “izglītība” un “reformas”, varētu sākt raustīties plakstiņš. Sak, cik var! Pēc manām domām, reformu ieviešana ir bijusi labākā antireklāma pašām reformām.

Pirms 10–15 gadiem es kā žurnāliste padziļināti pētīju norises izglītības sistēmā, pēc tam man izglītības norišu aprakstīšanā bija visai ilgs pārtraukums. Spilgti atceros, kā pirms pāris gadiem šo izglītības aprakstīšanas “sabatu” pārtraucu, rakstot par tobrīd kārtējo reizi akūto skolotāju trūkumu un kopējā pedagogu sastāva novecošanos. Tas arī bija brīdis, kad sapratu – es varētu pārpublicēt kādu no saviem vecajiem rakstiem par skolotāju trūkumu un neviens pat nepamanītu izmaiņas, ja vien nebūtu pamainījušies kādu atbildīgo amatpersonu vārdi. Laiki mainījušies, arī vērienīgas satura izmaiņas skolās haotiski, bet tomēr ir ieviestas, taču daļa no problēmām ir vienkārši iekonservēta. Tāpēc no šī mēneša līdz pat 2024. gada februārim kopā ar “Delfi” žurnālistiem un redaktoriem meklēsim atbildi uz provokatīvo jautājumu “Reformu vaig?”.

* Pēdējie publiski pieejamie ir 2018. gada pētījuma dati, taču jau šī gada beigās tiks publiskots jaunākais – 2022. gada – OECD PISA pētījums.