Klasiskās atbildes uz jautājumu par fizikas mācīšanās jēgu ir – fizikas zināšanas noderēs dzīvē vai fizika iemāca domāt. Pirmā atbilde saka, ka fiziku ir vērts mācīties, lai zinātu fiziku, bet es tam pārsvarā nepiekrītu.

Piemēram, ir reklāma, kas atgādina “Esi pie stūres – atceries fiziku”, izvēloties drošu braukšanas ātrumu, taču ne jau fizikas zināšanas nodrošina to, ka cilvēks izvēlas drošu braukšanas ātrumu, bet gan pieredze. Ja vienreiz brauci līkumā sniegotos apstākļos un saslīdēji, nākamajā reizē ņemsi to vērā un brauksi lēnāk vai izvēlēsies beidzot vasaras riepas nomainīt uz ziemas, tam nav tiešas saistības ar fizikas zināšanām.

Lai spilgtāk ilustrētu to, ka bez fizikas dzīvē var iztikt, bet tā tomēr var noderēt, minēšu divus pilnīgi pretējus, bet reālus gadījumus ar Didžiem (vārdi nav mainīti).

Vienam Didzim ļoti patīk fizika un rēķināt. Viņš pirms braukšanas uz saimniecības preču veikalu pēc plāksnēm novērtēja berzes koeficientu starp tām, ar “Google” kartes palīdzību noteica līkuma rādiusu, kurā viņam jābrauc, un aprēķināja maksimālo ātrumu, ar kādu var braukt līkumā, lai plāksnes nesāktu slīdēt viena pret otru, jo, ja tiek pārsniegts šis ātrums, plākšņu slīdēšana vienai pret otru var radīt papildu slodzi kravas fiksēšanas sistēmai vai arī, ja plāksnes nav fiksētas, sabojāt transporta līdzekli un/vai pašas plāksnes.

Bet ir otrs Didzis, kurš fiziku pēdējo reizi mācījās pirms 20 gadiem un kopš tā laika ar fizikas aprēķiniem nav īsti nodarbojies, tomēr dzīves situācijās, piemēram, kad saudzīgi no grāvja jāizvelk avarējusi mašīna (grāvī uz sāniem), ļoti ātri novērtē, kur jānovieto riepas amortizācijai, lai gāžot vēl vairāk nedeformētu auto virsbūvi, kur jāpieāķē trose un kurā virzienā ar traktoru jāvelk, lai viss būtu maksimāli saudzīgi.

Un tas viss notiek situācijā, kad blakus stāv cilvēks ar maģistra grādu fizikā un nesaprot, no kura gala ķerties problēmai klāt. Tie, protams, ir divi atsevišķi gadījumi, bet parāda, kā fiziku ikdienā izmantot vari, bet pilnīgi mierīgi vari bez tās iztikt un balstīties uz pieredzi, ja tāda ir.

Tad mēs nonākam pie otras atbildes – fizika iemāca domāt. Jā, piekrītu, bet šī atbilde, manuprāt, pasaka visu un nepasaka neko, jo kurš gan mācību priekšmets nemāca domāt? Man šķiet, ka tā ir dažādo mācību priekšmetu burvība, ka katrs no tiem iemāca dažādas domāšanas šķautnes, ko cits priekšmets nevar vai nevar tik lielā apmērā.

Un te nu mēs nonākam pie atbildes uz abiem virsrakstā uzdotajiem jautājumiem. Manuprāt, fiziku ir vērts mācīties tāpēc, lai pilnveidotu noteiktas domāšanas darbības, ko mēs neatkarīgi no situācijas satura izmantojam ikdienā, un mācīt fiziku “pa jaunam” nozīmē mērķēti strādāt, attīstot šim priekšmetam specifiskās domāšanas darbības.

Piemēram, ikdienā dažādās situācijās mēs izmantojam tādas domāšanas darbības kā skaidrot, pamatot, secināt utt. Un, pat ja sadzīviskā situācija nav tieši ar fiziku saistīta, tik un tā domāšanas darbības struktūra paliek tā pati, un, ja tā ir uztrenēta ar fizikas saturu, to var izmantot arī citās situācijās.

Un vēlreiz, uzliekot akcentu, mācīšana “pa jaunam” fizikā nenozīmē, ka līdz šim fizikas skolotāji savu darbu darīja slikti un skolēniem fizikā nemācīja domāt.

Uzdevumi par skaidrošanu un skaidrošanas prasme kopumā ir tas, kā pielietošanu es būtiski mainīju savās fizikas stundās izglītības reformas iespaidā.

Pirmkārt, es izveidoju kontrolsarakstu, kādus kritērijus ietver skaidrošanas prasme, turklāt katru no kritērijiem aprakstot un parādot četros līmeņos, lai skolēnam dotu priekšstatu, ko nozīmē skaidrot virspusēji un ko nozīmē skaidrot pilnvērtīgāk.

Otrkārt, gan uzdevumu piemēriem, gan stundas uzdevumiem es cenšos piemeklēt situācijas no ikdienas, ar kurām skolēniem potenciāli ir praktiska pieredze, jo skaidrot tādas situācijas, izmantojot apgūtās fizikas zināšanas, ir ievērojami augstāka motivācija. Piemēram, stundā par gāzes procesu skaidrošanu tiek apskatīti uzdevumi, kur jāizskaidro, kāpēc aerosola flakonu nedrīkst atstāt tiešos saules staros (piemēra attēlā zemāk par to ir brīdinājumi uz flakoniem), kāpēc, izmantojot raugu, maize ir gaisīgāka un kā darbojas automašīnas drošības spilvens.

Un, ja prasmes skolēniem tiks mācītas strukturētāk un mērķtiecīgāk, tad, es ticu, mēs varēsim skolēniem iemācīt domāt vēl efektīvāk, nekā to esam darījuši līdz šim.

Protams, šī atbilde uz abiem jautājumiem nav ne īsa, ne pievilcīga, bet šobrīd var redzēt, ka īsas un nekonkrētas atbildes ir bijušas pēdējās izglītības reformas klupšanas akmens, kā dēļ katram radās citāda izpratne par to, ko īsti nozīmē – mācīt “pa jaunam”, vai arī tā neradās vispār, un tā diemžēl ir labvēlīga augsne haosam.

Tomēr fiziķi un citi interesenti jau zina, ka haosa apmērus var raksturot ar entropiju, bet veids, kā samazināt haosu jeb entropiju, ir izmantot pieejamo enerģiju, turklāt reformas gadījumā darīt to mērķēti. Bet, lai to paveiktu, ir jābūt vienotai izpratnei par to, ko nozīmē “pa jaunam”, tāpēc mans novēlējums šobrīd būtu mazāk laika un enerģijas tērēt vainīgo meklēšanai pēc jau notikuša fakta, bet tērēt resursus, lai vienotos par kopējo bildi. Un, ja tā būs, pārējais sekos.