Prasmes pret zināšanām. Vai skolēniem pašlaik no galvas jāzina mazāk faktu?
Lelde Lūse, žurnāliste
REFORMU VAIG?
Bieži ir dzirdēts teiciens, ka reizrēķins jāzina pat nakts vidū. Tikpat pašsaprotami ir zināt latviešu valodas gramatikas likumus, pārzināt pasaules karti un svarīgākos notikumus Latvijas un pasaules vēsturē. Taču skolas laikā no galvas jāzina arī trigonometrija, lērums formulu fizikā un ķīmijā. Informācija, kuru jāpatur galvā, ir liela, taču atmiņas kapacitāte bieži vien nepietiekama. Tādēļ izmaiņas izglītības sistēmā nosaka, ka saturs vairs nav tikai "jāiekaļ", bet jāveicina prasme to izprast un analizēt. Vai prasmju un vērtību apguve nozīmē, ka zināšanām un faktiem tagad mācībās ir mazāka loma?
Atkārtošana – zināšanu māte. Vai tiešām?
Visiem ir labi zināms teiciens – atkārtošana ir zināšanu māte. Valmieras Valsts ģimnāzijas (VVĢ) ģeogrāfijas skolotāja Renāte Bērziņa šim teicienam piekrīt. “Tā ir patiesība. Ja trīs reizes skolēnam prasīšu, tad ceturtajā viņš zinās,” viņa saka. Taču piebilst, ka bieži vien šādai pieejai nav laika, jo apgūstamā viela darbus dzen uz priekšu.
“Saprotu, ka uz mani raugās kā uz citu laiku skolotāju, tādēļ man ir savi priekšstati par to, kas skolā būtu jādara,” saka Renāte Bērziņa. “Taču mans uzskats ir tāds – ja tu nezini likumu, tu nevari izdarīt darbību. Un tas ir pamatu pamatos. Runājam tagad par to, ka nevajag likumu iekalt, bet gan saprast, taču, lai to saprastu, likums tik un tā ir jāzina! Minēšu ģeogrāfisku piemēru – ja tu neproti pārvērst mērogu un izrēķināt attālumu, tātad tu nezini, kāda ir darbība, lai to izdarītu, un uzdevumu izpildīt nevari,” skaidro skolotāja. Tieši to pašu viņa attiecina uz jēdzienu izpratni – ja tos nezina, tad nevar arī izskaidrot.
“Es neesmu skolotāja, kas prasa jēdzienus atrakstīt burts burtā, taču jēdziena galvenā jēga ir jāsaprot. Lai humānā palīdzība un humanitārā palīdzība nav viens un tas pats, bet gan divas atšķirīgas lietas,” viņa ieskicē. Skolotāja uzsver, ka īpaša uzmanība skolās jāpievērš vēstures apguvei un skolēnu izpratnei par notikumiem. “Kādreiz mācīju arī vēsturi un domāju, ka brīdī, kad tauta nezina savu vēsturi, tā ir daļēji sevi zaudējusi. Vēl jo vairāk tā ir jāzina mazām tautām, lai celtu savu pašapziņu. Arī pašlaik nevaram uzbūvēt skaidrojumu Izraēlas konfliktam, ja nezinām vēsturisko izcelsmi, jo konflikts ir 100 gadus vecs,” Bērziņa skaidro. Viņa uzsver, ka latiņu gadu gaitā nācies laist lejā, jo šobrīd skolēni klasē nevar paveikt to, ko varēja vienaudži pirms 20 gadiem.
“Saprotu, ka uz mani raugās kā uz citu laiku skolotāju, tādēļ man ir savi priekšstati par to, kas skolā būtu jādara,” saka Renāte Bērziņa. “Taču mans uzskats ir tāds – ja tu nezini likumu, tu nevari izdarīt darbību. Un tas ir pamatu pamatos. Runājam tagad par to, ka nevajag likumu iekalt, bet gan saprast, taču, lai to saprastu, likums tik un tā ir jāzina! Minēšu ģeogrāfisku piemēru – ja tu neproti pārvērst mērogu un izrēķināt attālumu, tātad tu nezini, kāda ir darbība, lai to izdarītu, un uzdevumu izpildīt nevari,” skaidro skolotāja. Tieši to pašu viņa attiecina uz jēdzienu izpratni – ja tos nezina, tad nevar arī izskaidrot.
“Es neesmu skolotāja, kas prasa jēdzienus atrakstīt burts burtā, taču jēdziena galvenā jēga ir jāsaprot. Lai humānā palīdzība un humanitārā palīdzība nav viens un tas pats, bet gan divas atšķirīgas lietas,” viņa ieskicē. Skolotāja uzsver, ka īpaša uzmanība skolās jāpievērš vēstures apguvei un skolēnu izpratnei par notikumiem. “Kādreiz mācīju arī vēsturi un domāju, ka brīdī, kad tauta nezina savu vēsturi, tā ir daļēji sevi zaudējusi. Vēl jo vairāk tā ir jāzina mazām tautām, lai celtu savu pašapziņu. Arī pašlaik nevaram uzbūvēt skaidrojumu Izraēlas konfliktam, ja nezinām vēsturisko izcelsmi, jo konflikts ir 100 gadus vecs,” Bērziņa skaidro. Viņa uzsver, ka latiņu gadu gaitā nācies laist lejā, jo šobrīd skolēni klasē nevar paveikt to, ko varēja vienaudži pirms 20 gadiem.
Kādas ir noderīgākās skolā iegūtās zināšanas?
Atbild "Delfi" lasītāji
1
Sabīne
Pašas pamata lietas: reizrēķins 100 apjomā, nozīmīgākie gadskaitļi, pamata matemātikas (tilpums, perimetrs, Pitagora teorēma) un fizikas formulas, Mendeļejeva tabula. Iespējams, kaut kas no tā gandrīz nemaz nebūs dzīvē nepieciešams, bet, satiekot cilvēku, kurš nezina, kad notika Pirmais pasaules karš, kurā pasaules daļā atrodas Meksika vai kas tas par "zvēru" ir "Aurum", man būtu jābrīnās par viņa zemo izglītības līmeni.
2
Anna
Valstu galvaspilsētu iemācīšanās no galvas varbūt tiešām daudziem itin nemaz dzīvē nenoder, bet tomēr ir tāds kauns, ka tu, liels cilvēks, nezini elementāras lietas – kontinentus, Eiropas un lielāko pasaules valstu galvaspilsētas, augstāko virsotni, pasaules okeānu nosaukumus, planētas Saules sistēmā utt. Uzskatu, ka šīs lietas jāzina.
3
Dana
Dzīvē daudz noderējuši tie fakti, kas nemainās vai mainās maz. Orientēšanās pasaules kartē, dažādu svešvalodu pamatlikumu pārzināšana tādā līmenī, ka rakstu un runāju pareizi bez īpašas piedomāšanas. Tāpat arī algebras un ģeometrijas formulas – kaut vai procentus ātri aprēķināt un saprast, cik krāsas vai tapešu remontam vajadzīgs. Arī ķīmijas pamatlietas, piemēram, nesaliet visus tīrīšanas līdzekļus kopā.
4
Marika
Ir daudz lietu, kas jāatceras, – kaut vai gramatika un sintakse, reizrēķins. Vai gribat ārstu, kurš nezina, cik ir ribu vai kādi ir orgāni un pieņemšanā mēģina to izskaitļot no interneta rokasgrāmatām?! Ja skolas laikā nebūs trenētas smadzenes, vēlāk būs apgrūtinātas studijas un darbs.
5
Dina
Svešvalodas vārdu krājums. Pamatzināšanas Latvijas, pasaules un kultūras vēsturē. Pamatzināšanas ģeogrāfijā. Pamatzināšanas par latviešu un pasaules literatūras klasiku. Pamatzināšanas cilvēka anatomijā, kā arī bioloģijā. Drošības noteikumi par satiksmi, fiziku, ķīmiju, sportu.
6
Liene
Vēstures notikumu pārzināšana; ģeogrāfijas stundās iegūtās zināšanas par nozīmīgākajiem objektiem; matemātikā reizrēķins un pāris formulu; anatomijā cilvēka skelets un galvenie orgāni, bet bioloģijā – augu daļas.
7
Paula
Vēsturē noderējušas zināšanas par notikumu cēloņiem, to risināšanu un iznākumiem. Ģeogrāfijā – valstu pārzināšana, nozīmīgi objekti. Matemātikā rēķināšanas pamatlikumi (kādā secībā jāveic reizināšana, dalīšana, iekavas). Latviešu valodā – komati, teikuma uzbūve. Tomēr jāmin, ka bieži vien teikuma uzbūves veidi tika mācīti pārlieku sarežģīti.
8
Liene
Galvaspilsētu pārzināšana reiz ļoti labi noderēja, uzvarot konkursā. Matemātika darbā noder prēmiju izrēķināšanai, kad ir gan darbinieki, kas strādā pēc stundu likmes, gan ar "cieto" algu. Ķīmija noder, pērkot kosmētiku, jo skatos sastāvu. Ģeometrija vīram, kurš ir jumiķis, ļoti noder. Vēsturi pārzinu, bet nekur īsti nav noderējušas šīs zināšanas, tik, cik bērna acīs nebūt par izsmieklu.
9
Gundega
Ģeogrāfijā: valstis un to galvaspilsētas, lielākie ezeri, lielākie kalni. Ķīmisko elementu periodiskā tabula, bez šīm zināšanām tālāk ķīmijā nekur netiktu. Matemātikā reizrēķins 20 apjomā, saskaitīšana un atņemšana. Visādi mazie likumiņi vēl šodien galvā skan: –īt, –īties, –ināt, –ināties; "svētā" formula fizikā jeb s=v×t; Liela Cūka Dubļus Mīca utt. Vēstures zināšanas man noderētu, taču skolas laikā interesantais priekšmets man tomēr sagādāja milzīgas galvassāpes, jo fakti atmiņā palika slikti. Taču jebkura kalšana no galvas papildus trenēja manas smadzenes, un tā ir vērtība.
Draudzīgā Aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzijas (DACVĢ) direktors Oskars Kaulēns, kas iepriekš skolēniem pasniedzis vēsturi, politiku un kulturoloģiju, savukārt norāda, ka mācību vielas iekalšanu no galvas nevar likt kā sinonīmu vārdam “atcerēšanās”. “Kad kādreiz mācījāmies, mums bija liels informācijas apjoms, kas vienkārši brutāli jāzubra galvā ar cerību, ka tur to arī paturēsim. Īstenībā mēs tikpat daudz uzreiz aizmirsām. Un tieši tāpēc, ka viss bija ātri jāiezubra kā mehāniska darbība,” viņš skaidro. “Jaunā pieeja paredz, ka ceļš, kā ieliekam cilvēku galvās faktus, ir atšķirīgs – nevis vienkārši izstāstu vielu un lieku to atcerēties, mehāniski atkārtoju, kamēr to kā dzejoli var noskaitīt, bet gan caur jēdzīgiem uzdevumiem mācību procesā panāku, ka fakti galvā iesēžas un kļūst par zināšanām.”
Šobrīd mācību stundas jāvada kā interaktīvas nodarbības, paskaidro Valsts izglītības satura centra (VISC) pārstāve Liene Bērziņa: “Mēs pārejam no mācīšanās, kas bija centrēta uz skolotāju (piemēram, skolotājs stāv klases priekšā un informē skolēnus par jauno tēmu), uz mācīšanos, kas centrēta uz skolēnu. Tas nozīmē, ka skolotājs ir stundas organizators, pamudinātājs, konsultants, lai skolēni vairāk strādātu paši un paši apgūtu jaunās zināšanas, prasmes un attieksmes.”
Direktors Kaulēns piekrīt VVĢ skolotājas teiktajam, ka pamatlietas skolēniem ir, tā teikt, jāiekaļ galvā.
Šobrīd mācību stundas jāvada kā interaktīvas nodarbības, paskaidro Valsts izglītības satura centra (VISC) pārstāve Liene Bērziņa: “Mēs pārejam no mācīšanās, kas bija centrēta uz skolotāju (piemēram, skolotājs stāv klases priekšā un informē skolēnus par jauno tēmu), uz mācīšanos, kas centrēta uz skolēnu. Tas nozīmē, ka skolotājs ir stundas organizators, pamudinātājs, konsultants, lai skolēni vairāk strādātu paši un paši apgūtu jaunās zināšanas, prasmes un attieksmes.”
Direktors Kaulēns piekrīt VVĢ skolotājas teiktajam, ka pamatlietas skolēniem ir, tā teikt, jāiekaļ galvā.
Reizrēķins ir visklasiskākais piemērs – skaidrs, ka bez mehāniskas atcerēšanās neko sarežģītāku matemātikā izdarīt nevarēs.
Oskars Kaulēns, DACVĢ direktors
“Tas ir jādabū līdz autopilotam, taču arī tur ir daudz veidu, kā skolēniem parādīt, kāpēc reizrēķins ir tieši tāds un ne citāds, lai viņi to izprastu, nevis mācītos kaut ko, kam vispār nezina izskaidrojumu.”
Kaulēns skaidro, ka jaunā pieeja arī atšķiras ar to, ka par vienkāršu galvā iekalšanu vairs neliek vērtējumu. Proti, tādas prasmes kā reizrēķina zināšana vairs nevērtē ar atzīmi, bet gan formatīvi, jo tiek pārbaudīta tikai viena šaura skolēna prasme.
Kaulēns skaidro, ka jaunā pieeja arī atšķiras ar to, ka par vienkāršu galvā iekalšanu vairs neliek vērtējumu. Proti, tādas prasmes kā reizrēķina zināšana vairs nevērtē ar atzīmi, bet gan formatīvi, jo tiek pārbaudīta tikai viena šaura skolēna prasme.
Kā skolēni tiek vērtēti?
Formatīvā vērtēšana
Skolēnu snieguma vērtēšana ikdienā, lai uzlabotu mācīšanos. Tā iekļauj skolēnam nozīmīgus, skaidrus un saprotamus sasniedzamos rezultātus un vērtēšanas kritērijus, atbilstošus pierādījumus un efektīvu atgriezenisko saiti pret plānotajiem sasniedzamajiem rezultātiem mācību procesa laikā. Nozīmīga ir skolēna pieredze – mācīties savstarpēji vērtēt un veikt pašnovērtējumu pret kritērijiem.
Summatīvā vērtēšana
Skolēnu snieguma novērtēšana. Skolotājs novērtē un dokumentē skolēna mācīšanās rezultātu attiecībā pret plānotajiem sasniedzamajiem rezultātiem mācīšanās posma noslēgumā, piemēram, temata, mācību gada vai posma noslēgumā. Summatīvos vērtējumus 1.–3. klasē izsaka četros līmeņos – STAP (sācis apgūt; turpina apgūt; apguvis; apguvis padziļināti). Izmantojot tos pašus četrus līmeņus 4.–12. klasē, summatīvos vērtējumus izsaka 10 ballu skalā, lai vēl detalizētāk raksturotu skolēna snieguma kvalitāti.
Diagnosticējošā vērtēšana
Vērtēšana ar mērķi palīdzēt skolotājam izvērtēt skolēna mācīšanās stiprās un vājās puses un noskaidrot nepieciešamo atbalstu, lai atbilstoši un efektīvi plānotu turpmāko mācību procesu. Skolotājs to izmanto klasē ar saviem skolēniem tajā brīdī, kad tas ir visvairāk nepieciešams.
Avots: Skola 2030
Taču šādu “iezubrāmu” lietu, pēc Kaulēna domām, ir krietni maz un skolotājiem būtu jāizsver, kas no mācību vielas skolēniem tiešām būtu jāiekaļ galvā gluži kā dzejoļa pantiņš. “Latviešu valodas likumi, piemēram, ir jāzina un jāprot lietot, taču no galvas pats likums nav jāzina. Kāpēc gan no galvas jāzina teorētisks formulējums, ja varu demonstrēt, ka zinu, kur jāliek pieturzīmes?” DACVĢ direktors min piemēru.
Izglītības mērķis – tikai trenēt atmiņu?
Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības (LIZDA) padomes locekle un interešu izglītības pedagoģe no Valmieras Zinta Irbe ikdienā sadarbojas gan ar skolēniem, gan dažādu skolu pedagogiem un arī bērnu vecākiem. “Reizēm esmu izmisumā, padzirdot, ka vecāki ir dusmīgi par to, ka pirmklasniekam mājās jāmācās no galvas dzejolītis. Mīļās mammas, ko tad jūs gribat? Kā citādi mēs savu “disku” trenēsim, ja ne iemācoties no galvas dzejolīšus, reizrēķinu. Man ir mīļš teiciens – tā “pumpa” uz pleciem nav domāta cepurei, tur ir visa mūsu domāšana. Jā, varbūt nevajag visus tos gadskaitļus iedzīt no galvas, bet tas trenē mūsu atmiņu, un līdz ar to arī vairāk zinām un atceramies.”
Taču DACVĢ direktors Kaulēns uzdod retorisku jautājumu – kādēļ tad bērni mācās skolā? Mācību mērķis ir trenēt atmiņu vai tomēr mācīties apzināt? “Varu iedot piemēru vēstures stundai. Es varu, piemēram, izstāstīt, kādas ir civilizācijas pazīmes senajos laikos, vai arī iedot tekstu, kur pazīmes ir minētas, un skolēniem tās jāatrod, kā arī jādod skaidrojums, kāpēc pazīme ir svarīga vai ko tā maina cilvēka dzīves apstākļos. Šādu uzdevumu pildot, skolēni iemācīsies gan pazīmes, gan trenēs prasmes, kas jaunajā saturā vajadzīgas. Mūsdienās vairs neder, ka civilizācijas pazīmes tiek noskaitītas kā saraksts, vajag, lai ar tām zināšanām prastu arī kaut ko darīt.”
Viņš atzīst, ka pāreja uz šāda veida mācībām nav viegla – ne skolēniem, ne daudziem skolotājiem. “Tā ir liela domāšanas maiņa, bet pētījumi liecina, ka, šādi mācoties, jēga un efektivitāte ilgtermiņā ir lielāka. Uz īsu brīdi, protams, ātri var kaut ko iemācīties, bet ilgtermiņā tam nav paliekošas efektivitātes.
Taču DACVĢ direktors Kaulēns uzdod retorisku jautājumu – kādēļ tad bērni mācās skolā? Mācību mērķis ir trenēt atmiņu vai tomēr mācīties apzināt? “Varu iedot piemēru vēstures stundai. Es varu, piemēram, izstāstīt, kādas ir civilizācijas pazīmes senajos laikos, vai arī iedot tekstu, kur pazīmes ir minētas, un skolēniem tās jāatrod, kā arī jādod skaidrojums, kāpēc pazīme ir svarīga vai ko tā maina cilvēka dzīves apstākļos. Šādu uzdevumu pildot, skolēni iemācīsies gan pazīmes, gan trenēs prasmes, kas jaunajā saturā vajadzīgas. Mūsdienās vairs neder, ka civilizācijas pazīmes tiek noskaitītas kā saraksts, vajag, lai ar tām zināšanām prastu arī kaut ko darīt.”
Viņš atzīst, ka pāreja uz šāda veida mācībām nav viegla – ne skolēniem, ne daudziem skolotājiem. “Tā ir liela domāšanas maiņa, bet pētījumi liecina, ka, šādi mācoties, jēga un efektivitāte ilgtermiņā ir lielāka. Uz īsu brīdi, protams, ātri var kaut ko iemācīties, bet ilgtermiņā tam nav paliekošas efektivitātes.
Ar iekalšanu mēs pārbaudām cilvēka atmiņu, bet, ja man vienkārši ir švaka atmiņa, tas nenozīmē, ka nevaru atrisināt matemātisku vienādojumu.
Oskars Kaulēns, DACVĢ direktors
Es vienkārši neatceros algoritmu! Ja to ieraugu, iespējams, varu to ļoti labi demonstrēt. Un tā ir jaunās pieejas būtība,” skaidro Kaulēns.
Kādas zināšanas tika galvā iekaltas un pēc tam tikpat ātri aizmirstas?
Atbild "Delfi" lasītāji
1
Jānis
Ģeometrija: sinuss, kosinuss, tangenss. Ķīmijā, bioloģijā un vācu valodā vispār pilnībā neko neatceros.
2
Gita
Varbūt trigonometrija. Neatceros, ka tas man būtu bijis dzīvē vajadzīgs. Tāpat darbības ar ģeometriskajām figūrām īpaši nav nācies izmantot (piemēram, daudzskaldņiem), un arī ķīmijā apgūto (iekalto uz kontroldarbiem) nav bijis nepieciešams izmantot.
3
Sabīne
Ar iekalšanu mācījos vēsturi, jo skolotāja prasīja 1:1 atstāstu. Tagad pamazām apgūstu visu no jauna, vienkārši lasot interesējošo literatūru.
4
Krista
Dažādas matemātikas formulas, kuras nav nepieciešams zināt no galvas. Taču uzskatu, ka jauniešiem jāprot reizrēķins un jāspēj veikt matemātiskus aprēķinus, nonākot dažādās dzīves situācijās, piemēram, iepērkoties "Depo" sava dzīvokļa remontam.
5
Dana
Dzejoļus literatūrā, kurus bija jāskaita no galvas, uzreiz aizmirsu, un nekad arī nav bijis nepieciešams no galvas vairāk par dažām "Tālavas taurētāja" rindām atcerēties. Tāpat bija arī ar daudziem gadskaitļiem vēsturē. Noteikti ir jāzina svarīgākie notikumi un to secība/aptuvens laika periods, bet manos skolas gados bija jāiekaļ ļoti daudz un ļoti specifiski fakti. Vai kādam latvietim patiešām precīzi jāatceras, kad Īrijā bija "kartupeļu bads"?
6
Anna
Populāru cilvēku valdīšanas un dzīves gadi (pietiek ar izpratni, kādos laikos viņi dzīvoja un valdīja, sasaistot ar citiem vēstures notikumiem gan politikā, gan zinātnē un atklājumos, gan mākslā un modē, gan citās jomās). Visādi citi gadskaitļi un konkrēti datumi, izņemot pašus būtiskākos Latvijai (protams, jāzina pasaules kari, Latvijas proklamēšana utt.). Reizrēķins un formulas matemātikā, ķīmijā un fizikā – tās ir jāsaprot un ir jāmāk izmantot. Taču es esmu par smadzeņu treniņu, un nekas, ko mācās no galvas, nenāk par sliktu.
7
Linda
Vēsturē uz katru kontroldarbu tika iezubrīti cipari un uzvārdi un nākamajā dienā izmesti no galvas. Vēstures zināšanas ir nulle. Iekalšanu nenovērtēju vispār. Tagad ir 5 bērni un visi mācās pēc "Skola 2030" programmas. Saprotu, ka šis veids ir daudz kvalitatīvāks, bērni daudz vairāk iegaumē, speciāli to nezubrot. Un ļoti apbrīnoju viņu analītiķu spējas, kas mūsu laikos vispār netika mācītas. Literatūrā tā arī neiemācījos analizēt izlasīto.
8
Paula
Man šķiet, ka 60% no priekšmetiem ir iekalšana, nevis izprašana un pielietošana tālāk dzīvē. Reizrēķins, ķīmijas tabula, fizikas formulas, vēsturē notikumu gadi un personu vārdi, uzvārdi. Valodās vārdiņi pagātnes, tagadnes un nākotnes formā. Bioloģijā visi nosaukumi. Mācīja drīzāk nosaukumus, nevis reālo procesu saprast. Māca iekalt faktus, un tas jādara katrā priekšmetā, tādēļ viss aizmirstas. Ja cilvēks vidēji īstermiņa atmiņā fiksē 7 vārdus/lietas, kā lai atceras visus faktus, kas skolā tiek mācīti vienlaicīgi?
9
Anita
Ļoti liela daļa no vēstures – notikumi, gadskaitļi. Līdz pat šim laikam (skolu esmu beigusi jau pirms 10 gadiem) nav bijis vajadzības zināt no galvas, kad notika kurš apvērsums vai kurā gadā kas tika izgudrots. Ir forši to zināt, bet tieši manā dzīvē un karjerā tas nav noderējis. Ķīmijas formulas tika iezubrītas tikai un vienīgi uz kontroldarbiem, puse aizmirsās, jau pametot mācību telpu. Arī fizikā bija līdzīgi. Ja priekšmetu neizproti un vielu grūti apgūt, tad nekas cits neatliek, kā vienkārši iemācīties no galvas teikumus, kaut to nozīmi nesaproti.
Ceļš uz lietpratīgu skolēnu
VISC pārstāve Liene Bērziņa skaidro, ka jaunajā izglītības saturā zināšanām vēl joprojām ir ļoti nozīmīga loma, taču tikpat svarīgi ir nodrošināt, lai skolēns būtu lietpratīgs. Ko īsti tas nozīmē? “Tā ir cilvēka spēja lietot zināšanas un prasmes kompleksi, risinot problēmas mainīgās reālās dzīves situācijās. Tas nozīmē, ka zināšanām kā atsevišķiem faktiem īsti nav jēgas, jo to apguve nenozīmē, ka skolēns tos būs izpratis un spēs izmantot ikdienā.”
Tātad jaunās mācību pieejas galvenais uzsvars ir, lai skolā apgūto vielu skolēni spētu izmantot reālajā dzīvē un iegūtās zināšanas spētu kombinēt dažādās jomās, tostarp arī netipiskās situācijās. Šādā veidā iegūtām zināšanām vajadzētu būt daudz noturīgākām, un tas nozīmē, ka pēc skolas beigšanas turpināt mācības augstskolā un uzsākt darba gaitas jaunajam cilvēkam būs krietni vieglāk.
Tātad jaunās mācību pieejas galvenais uzsvars ir, lai skolā apgūto vielu skolēni spētu izmantot reālajā dzīvē un iegūtās zināšanas spētu kombinēt dažādās jomās, tostarp arī netipiskās situācijās. Šādā veidā iegūtām zināšanām vajadzētu būt daudz noturīgākām, un tas nozīmē, ka pēc skolas beigšanas turpināt mācības augstskolā un uzsākt darba gaitas jaunajam cilvēkam būs krietni vieglāk.
Bērziņa skaidro, ka, salīdzinot ar “vecajiem laikiem”, pašlaik skolēniem vairs nav jāiekaļ daudzveidīgas formulas matemātikā, ķīmijā, fizikā. Gan mācību procesā, gan kārtojot valsts pārbaudes darbus, ir pieejamas formulu lapas.
Taču, analizējot centralizēto eksāmenu rezultātus, redzams, ka skolēni aizvien demonstrē labu sniegumu tieši tipveida situācijās, kurās jādarbojas pēc zināmiem algoritmiem, bet grūtības sagādā rīcība jaunās situācijās un kompleksu uzdevumu risinājumi.
Taču, analizējot centralizēto eksāmenu rezultātus, redzams, ka skolēni aizvien demonstrē labu sniegumu tieši tipveida situācijās, kurās jādarbojas pēc zināmiem algoritmiem, bet grūtības sagādā rīcība jaunās situācijās un kompleksu uzdevumu risinājumi.
DACVĢ direktors Kaulēns, lūkojoties uz matemātikas eksāmenu rezultātiem, pauž aizdomas, ka skolotāji aizvien vēlas, lai audzēkņi algoritmus iemācās mehāniski. Taču viņš spēj sevi ielikt skolotāju kurpēs. “Skolotāji paši tā nav mācījušies. Viņi ir visu mehāniski iemācījušies, tāpēc neveidojas pārliecība, ka, darot lietas citādi, varētu nonākt pie labāka rezultāta,” viņš skaidro. Viņaprāt, vislielākā skolotāju kļūda ir brīžos, kad manāms, ka skolēni vielu neizprot, to viņiem uzspiest vēl intensīvāk. “Tā tas nestrādā. Ja ar vienu un to pašu paņēmienu neesmu varējis iemācīt, tad ko man dos tas, ka es to pašu darīšu vēl vairāk. Skolotājiem jāsaprot, ka stundās vairs uzsvars nedrīkst būt uz “mācīšanu”, bet gan “mācīšanos”.”
Šī iemesla dēļ direktors uzskata, ka dažkārt tieši skolotāji mazliet kropļo kompetenču izglītību, līdz galam neizprotot, kas aiz šiem vārdiem slēpjas. “Es nenorakstītu pieeju, es absolūti ticu, ka visvērtīgāk ir mācīties ar jēgu un apzināti. Taču domātu par to, vai visi tie, kas to piekopj, tiešām ir kompetenti un zinoši, lai to nesačakarētu.” Turklāt, ja visi skolotāji neiet roku rokā uz jauno mērķi, rezultāts ir krietni bēdīgāks. “Ja visos priekšmetos netrenē skolēnu domāšanu, tad vienam skolotājam ir ārprātīgi sarežģīti to izdarīt,” Kaulēns skaidro.
Šī iemesla dēļ direktors uzskata, ka dažkārt tieši skolotāji mazliet kropļo kompetenču izglītību, līdz galam neizprotot, kas aiz šiem vārdiem slēpjas. “Es nenorakstītu pieeju, es absolūti ticu, ka visvērtīgāk ir mācīties ar jēgu un apzināti. Taču domātu par to, vai visi tie, kas to piekopj, tiešām ir kompetenti un zinoši, lai to nesačakarētu.” Turklāt, ja visi skolotāji neiet roku rokā uz jauno mērķi, rezultāts ir krietni bēdīgāks. “Ja visos priekšmetos netrenē skolēnu domāšanu, tad vienam skolotājam ir ārprātīgi sarežģīti to izdarīt,” Kaulēns skaidro.
Kā zināšanas un prasmes tiek pārbaudītas eksāmenos
VISC eksperte vēlreiz uzsver, ka zināšanas un fakti savu nozīmīgumu jaunajā mācību pieejā nav zaudējuši, tie joprojām ir jāapgūst. Viņa skaidro, ka eksāmeni ir veidoti tā, lai skolēns dažu stundu laikā varētu parādīt zināšanas, ko viņš ir iemācījies un uzkrājis vairāku gadu garumā.
Lai eksāmens nebalstītos tikai šaurās faktu zināšanās, eksāmenos šobrīd ir palielināts komplekso uzdevumu skaits, viņa skaidro. Kompleksi ir tādi uzdevumi, kuros skolēniem jādemonstrē spēja izmantot zināšanas jaunās, nestandarta situācijās. Šādi uzdevumi bieži saistīti ar skolēna pieredzi un reālās dzīves situācijām, nevis vērsti uz atsevišķu prasmi un standarta situācijām. To veikšanā jāiesaista daudzveidīgas prasmes, kā arī risinājumi var būt daudzveidīgi.
DACVĢ direktors norāda, ka lēnām jūtams – vairs nav tik daudz skolēnu, kas eksāmenos izrādītu paniku par uzdevumiem, kuros nevar vienkārši izmantot no galvas iekalto algoritmu. “Protams, eksāmenā ir arī uzdevumi, kas pieprasa pilnīgu nestandarta domāšanu, un tur joprojām ir jūtamas grūtības.” Taču daudzās jomās vēl ir par agru objektīviem secinājumiem, viņš uzsver. “Tagad daudzi varbūt mēģinās jauno sistēmu sasaistīt ar eksāmena rezultātiem un teiks – lūk, 9. klasē rezultāti matemātikā ir slikti. Taču mēs vienkārši nekad matemātiku 9. klasē neesam vērtējuši centralizēti un beidzot ieraugām patieso rezultātu. Iepriekš laboja pašas skolas, un domāju, ka bieži vien salika arī 4, lai skolēns pabeigtu skolu. Tagad dabūjām objektīvo realitāti, un tur tiešām var redzēt, ka skolēni neprot demonstrēt, ka zināšanas ir paliekošas ilgtermiņā.”
Lai eksāmens nebalstītos tikai šaurās faktu zināšanās, eksāmenos šobrīd ir palielināts komplekso uzdevumu skaits, viņa skaidro. Kompleksi ir tādi uzdevumi, kuros skolēniem jādemonstrē spēja izmantot zināšanas jaunās, nestandarta situācijās. Šādi uzdevumi bieži saistīti ar skolēna pieredzi un reālās dzīves situācijām, nevis vērsti uz atsevišķu prasmi un standarta situācijām. To veikšanā jāiesaista daudzveidīgas prasmes, kā arī risinājumi var būt daudzveidīgi.
DACVĢ direktors norāda, ka lēnām jūtams – vairs nav tik daudz skolēnu, kas eksāmenos izrādītu paniku par uzdevumiem, kuros nevar vienkārši izmantot no galvas iekalto algoritmu. “Protams, eksāmenā ir arī uzdevumi, kas pieprasa pilnīgu nestandarta domāšanu, un tur joprojām ir jūtamas grūtības.” Taču daudzās jomās vēl ir par agru objektīviem secinājumiem, viņš uzsver. “Tagad daudzi varbūt mēģinās jauno sistēmu sasaistīt ar eksāmena rezultātiem un teiks – lūk, 9. klasē rezultāti matemātikā ir slikti. Taču mēs vienkārši nekad matemātiku 9. klasē neesam vērtējuši centralizēti un beidzot ieraugām patieso rezultātu. Iepriekš laboja pašas skolas, un domāju, ka bieži vien salika arī 4, lai skolēns pabeigtu skolu. Tagad dabūjām objektīvo realitāti, un tur tiešām var redzēt, ka skolēni neprot demonstrēt, ka zināšanas ir paliekošas ilgtermiņā.”
Projekts sadarbībā ar:
Projekta “Kas notiek izglītībā” publikāciju sēriju “Reformu vaig?” finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild “Delfi”. #SIF_MAF2023
Projekta vecākā redaktore
Vita Dreijere-Smane
Projekta redaktore
Dita Vinovska
Raidījumu producents
Aigars Lazdiņš
Versiju redaktore
Marta Sondare
Dizains
Inga Čujevska
Žurnālisti
Laine Fedotova, Žanete Hāka, Lelde Lūse, Aija Rutka, Viesturs Radovics, Sarmīte Gaidule, Ingrīda Drazdovska, Baiba Cimoška
Raidījumu vadītāji
Monika Diāna Cālīte, Andris Auzāns, Alina Lastovska
IT izstrāde
Krišjānis Bušs