Mazākumtautību skolu pārstāvji akcentē, ka bērniem ir atšķirīgs valsts valodas prasmju līmenis. Turklāt nav pietiekami daudz mācību līdzekļu, nav metodisko norāžu, jo stipri atšķiras, kā bērns apgūst mācību vielu valodā, kas nav viņa dzimtā, no tā, kā priekšmetus ir apgūt savā valodā. Viss problēmu kopums rada gana nelabvēlīgu augsni, par ko vēl dusmojas bērnu vecāki. Ir skolas, kurās uzskata, ka šī reforma bija neloģiska, sasteigta un tajā tiek eksperimentēts gan ar bērniem, gan pedagogiem, kuriem vēl jāvelta papildu laiks, lai iedarbinātu savu fantāziju un saprastu, ar kādām metodēm bērniem “ieliet ar karoti” mutē zināšanas. Pedagogu skatījumā – mācības latviešu valodā visiem Latvijā dzīvojošiem bērniem vajadzēja ieviest jau sen, sen, bet citā tempā un ar citu pieeju. Tagad – 30 gadus pēc neatkarības atgūšanas – par to vairs nebūtu nemaz jādiskutē.

Aptaujājot vairākas skolas, kuras šajā jautājumā vēlējās saglabāt anonimitāti, gūts apstiprinājums, ka IKVD pārbaudes notiek negaidīti, proti, nekāda informācijas noplūde nepastāv. Jā, ir skolas, kuras zina savas melnās avis jeb pedagogus, kuri nepārzina latviešu valodu pietiekamā līmenī, bet skolas vadība šos pedagogus piesedz. Viens piemērs – matemātikas skolotāja, kura savā priekšmetā esot tiešām labs pedagogs. Tūliņ būšot sasniegts pensionēšanās vecums, tādēļ vadība piever acis, cenšas izlocīties, lai ļautu šai skolotājai nostrādāt līdz pensijai.

“Ja viņa visu šo gadu laikā nav iemācījusies latviešu valodu, jo nav atradusies vidē, kur tā nepieciešama, tagad taču viņa šajā vecumā to vairs neizdarīs,” tā par pedagoģi izteicās vidusskolas direktore. Vēl kādā skolā atzina, ka ir daži pedagogi, kas pat it kā pārzina valsts valodu, bet bubinot, ka tā tagad kā vienīgā valoda jāizmanto saziņā ar skolēniem. Šos pedagogus vadība centīšoties pārliecināt, ka jāizbeidz bubināt, ja ne – būs jāmeklē cits profesionālais ceļš. Bet laiks ir dots. Lai mainītu attieksmi. Un ir arī tādi vecāki, kas it kā saprot un vēlas, lai viņu bērni labi zinātu valsts valodu, tomēr burkšķ par jauno pieeju izglītībā.

Ko paredz “Vienota skola”

2022. gada 29. septembrī Saeima pieņēma grozījumus Izglītības likumā un Vispārējās izglītības likumā, kas paredz pāreju uz mācībām tikai latviešu valodā trīs gadu laikā.

Saskaņā ar grozījumiem likumos no šā gada 1. septembra izglītības process tikai valsts valodā tiks īstenots pirmsskolas izglītībā un pamatizglītības pakāpē 1., 4. un 7. klasē. No 2024. gada 1. septembra mācības tikai valsts valodā uzsāks 2., 5. un 8. klases skolēni, bet no 2025. gada 1. septembra pievienosies arī 3., 6. un 9. klase. Vidusskolā jaunieši jau mācās valsts valodā.

Papildu piešķirtais finansējums “Vienotas skolas” ieviešanai ir 3,8 miljoni eiro, kas ietver gan mācību līdzekļu sagatavošanu, gan pedagogu profesionālās kompetences pilnveides pasākumus, nometnes skolēniem utt.

Ieguvumi no pārejas uz mācībām valsts valodā īstenošanas

Līdzšinējā mācību valodas pieeja mazākumtautību izglītības programmās nav pilnībā nodrošinājusi valsts valodas kvalitatīvu apguvi visos izglītības posmos, bet nepietiekamas valsts valodas zināšanas var ierobežot jauniešu integrāciju sabiedrībā un traucēt veiksmīgas profesionālās karjeras veidošanu.

Mazākumtautību skolēniem ir svarīgi apgūt valsts valodu, lai nodrošinātu viņiem:

• iespējas maksimāli efektīvi piedalīties sabiedriskajā, kultūras un ekonomiskajā dzīvē;
• iespējas turpināt izglītības iegūšanu;
• mazākumtautību valodas un kultūrvēstures apguvi atbilstoši Latvijas Republikas Satversmei un starptautiskajam tiesībām. (Avots: IZM.)

Cik pedagogu jaunā reforma skar

Kā norādīja Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) Komunikācijas nodaļas vadītāja Evija Ansonska, precīzu pedagogu skaitu, kam dzimtā valoda nav latviešu, nevar nosaukt, jo pēc šādas pazīmes neuzskaita, bet kādreizējās mazākumtautību skolās ir arī pedagogi, kuriem dzimtā valoda ir latviešu.

Skolas, kuras bija gatavas sarunām par “Vienotu skolu”, jau daudzus gadus īsteno bilingvālo izglītību, līdz ar to pāreja uz mācībām latviešu valodā notiek mazāk sāpīgi, ja runā tikai par valodas zināšanām. Un tas attiecas gan uz pedagogiem, gan skolēniem.

Rīgas 96. vidusskolā speciāli “Delfi” rakstu sērijai “Reformu vaig?” tika organizēta plašāka diskusija, kurā piedalījās skolas direktore Irma Ļihačova, direktores vietniece izglītības jomā Mārīte Meļķe-Osemļjaka, latviešu valodas skolotāja Silvija Mekša un sākumklašu skolotājas Līga Lapiņa un Edīte Pauliņa. Skola nule kā nosvinēja 30 gadu jubileju. “Viss nenotiek uzreiz. Mēs ar šo jautājumu nodarbojamies jau 30 gadus – soli pa solītim un izcīnot lielas cīņas – ar bilingvālo pieeju, ar interfronti, vecākiem un skolēniem. Celmlauži šajā ziņā ir skolotājas Silvija un Edīte. Viens ir skaidrs – mums jāpanāk, lai skolēni būtu konkurētspējīgi sabiedrībā, un tās noteikti ir arī valsts valodas zināšanas. Šādu mērķi noteicām jau pirms 30 gadiem,” stāsta direktore. Tiesa, toreiz skola sāka ar vienu eksperimentālo klasi, kurā bērni sāka mācīties divās valodās. Vārdu “bilingvāls” toreiz pat neviens nezināja. Šī klase uzrādīja augstus mācību rezultātus, bet pedagogi atzīst – tajā mācījās bērni, kuru vecāki veica līdzmaksājumu, bija īpaši motivēti. Ar pārējām klasēm tik gludi negāja. “Visi vecāki nebija gatavi, ka bērni mācās arī latviešu valodā,” apliecina Mekša.

Šai skolai ir, ar ko salīdzināt, tāpēc Meļķe-Osemļjaka akcentē: “Ja kaut ko grib panākt, ir jāatbild uz jautājumu – kurš to darīs? Vai mums tam ir personāls?” Patlaban daudziem nav šo cilvēku, arīdzan pietiekami kvalificētu valodas nesēju. Konkrētajā skolā it kā neesot akūts pedagogu trūkums, tomēr problēma pastāv. To atzīst visi sarunā iesaistītie pedagogi.

Ļihačova uzsver, ka skola jau daudzus gadus piedāvā bilingvālu izglītību, ir izveidojusi vidi, kurā nav jābaidās lietot latviešu valodu. Pedagogu kolektīvs ir dažāds – gan tie, kuriem dzimtā ir latviešu, gan tie, kuriem krievu valoda. Un krievvalodīgie skolotāji mācījās kopā ar bērniem. “Bet jāsaka, kā ir, – valsts atbalsts latviešu valodas apguvei mazākumtautību skolās nebija nekāds. Viss tikai uz skolas pleciem. Vecāki paši pirka lasāmgrāmatas. Bet mēs jau sen skolā visus pasākumus, sanāksmes organizējam tikai latviski. Paši augām tam līdzi,” lepna ir direktore.

Tikpat lepni par savu skolu stāsta arī Daugavpils Zinātņu vidusskolas direktors Vitālijs Azarevičs. Viņš gan atzīst, ka viss neiet tik gludi – problēmas ir, bet tās ir risināmas. Pirms pusotra gada apvienojās divas vidusskolas un viena pirmsskolas izglītības iestāde, izveidojot Daugavpils Zinātņu vidusskolu. Azareviča iepriekš vadītajā skolā bilingvālā mācīšanās noritēja jau aptuveni 10 gadus, turklāt izvēloties “pašus smagākos modeļus”, līdz ar to pāreja uz mācībām latviešu valodā nav tik sāpīga. “Skolotāji bija jau pieradināti. Tiesa, grūtāk bija vēl pirms “Vienotas skolas” ieviešanas, jo bija jāizlīdzina dažādie latviešu valodas zināšanu līmeņi,” saka Azarevičs, kurš ir arī no IZM puses izraudzīts par vienu no mentoriem “Vienotas skolas” īstenošanā.

Varbūt kādam šķiet dīvaini, jo sabiedrībā var dzirdēt gana daudz negatīvu komentāru par šo reformu, bet lielākā problēma nebūt nav latviešu valodas zināšanu trūkums pedagogu vidū. Jā, tiem, kas nespēja to apgūt, nācās pamest darbu, bet kopumā “velns nemaz nav tik melns, kā to mālē”. Arī bērniem itin labi patīkot un padodoties mācīties valsts valodu, ja vien ģimenē ir pareizā attieksme. Un, lai gan lielākā daļa vecāku paši labi runā latviešu valodā, nereti gadās, ka bērni apsteidz vecākus zināšanās, saka Pauliņa. Viņai gan bieži nākoties dzirdēt arī pārmetumus no vecākiem, ka par daudz uzdodot tieši latviešu valodā.

Pirmā lielā problēma, ko akcentē pedagogi, – dažādais bērnu attīstības līmenis tieši latviešu valodā. Bērni, kuri apmeklējuši latviešu bērnudārzu, saprotams, valodu pārzina labāk. Bet ir vēl kategorija – bērni, kas vispār nav gājuši dārziņā. Un ģimenē sarunvaloda ir tikai krievu. “Atnāk vecmamma un pārmet, ka tik daudz uzdod latviešu valodā, un saka: “А наш в детский сад не ходил.” (Bet mūsējais bērnudārzā nav gājis.”) Tad gan es sadusmojos: “Ak tad jūs savam bērnam esat laupījuši obligāto piecgadīgo, sešgadīgo izglītību?!” sašutumu pauž Lapiņa.

Tas pats esot novērojams 7. klašu grupā, kas līdz šim mācījās pēc mazākumtautību izglītības programmas, bet tagad iesviesta latviešu. Direktore norāda, ka šajā vecumposmā jau ir sarežģīta latviešu valodas gramatika, literatūra un Latviešu valodas aģentūra mācību līdzekļus tikai tagad sākot izdot.

Jā, mācību līdzekļu un metodisko norāžu trūkums esot nākamā problēma šajā reformā. Pastāv milzu atšķirība, kā bērns apgūst mācību vielu – atkarībā no dzimtās valodas. Meļķe-Osemļjaka skaidro: “Piemēram, dabaszinības, vēsture, ķīmija. Neviens nav mācījis metodiku, kā šos priekšmetus mācīt latviski. Vispirms vajadzēja veikt sagatavošanās darbu – kā tos pasniegt cittautiešiem. Kā labāk izskaidrot ķīmiju. Tagad sanāk tā, ka pārbaudes darbā nevari objektīvi novērtēt, vai skolēnam nav zināšanu ķīmijā vai latviešu valodā, jo viņš nesaprot uzdevumu. Bija iepriekš jāsagatavo adaptēti mācību līdzekļi, ja bija doma pāriet uz “Vienotu skolu”. Šobrīd ir sarežģīti viņiem izskaidrot, kur ir galvenie jēdzieni lielajā tekstā, papildus vēl jāiemācās vārdiņi... Aģentūra tikai šogad sāk izdot grāmatas, organizēt kursus metodikā, bet mums taču jau tagad ir jāstrādā.” Visi sarunā iesaistītie skolotāji atzina, ka viņiem papildus slodzei vēl jāvelta krietns laiks, lai izdomātu, no kā un kā mācīt, lai bērni iegūtu zināšanas, ko paredz standarti.

Pedagoģe Lapiņa pauž sašutumu par to, ko tagad nākas piedzīvot 4. klases bērniem: “Viņiem mācības sākās ar jaunajiem standartiem, tad nāca Covid-19. Kā es sāku čamdīties, tā to turpinu. Trīs vasaras pati ražoju mācību grāmatas. Vai tas ir jādara man? Vai es to pareizi protu? Mēs tiešām cenšamies, bet tā ir čamdīšanās.”

Līdzīgi izsakās arī Meļķe-Osemļjaka: “Skolotājam jābūt kā cirka māksliniekam, jāsaprot, kā to stundu veidot. Cik liels ir papildu darbs pedagogam! No valsts puses – mums ir jārealizē standarts, bet nevar katru dienu pedagogs lasīt pa 55 grāmatām. Var prasīt no mums daudz, bet jābūt pretī atbalstam. Runa nav tikai par naudu, bet ikdienas atbalstu. Es to vien daru, kā ražoju materiālu, bet tā tam nevajadzētu būt. Un tāpēc pedagogi izdeg. Mēs skrienam pakaļ reformām, bet aizmirstam, ka izglītības joma ir ļoti konservatīva sistēma un ieviest reformas nevar ātri, jo rezultātu redzēsim tikai pēc 10 gadiem. Skaidrs, ka vērtība tam visam jau kaut kad būs, bet par kādu cenu. Šobrīd saraustām bērnus. Tā nav laba prakse no pedagoģijas viedokļa. Protams, kā mākam, tā realizējam arī šo reformu, ja reiz tā ir nolemts.”

Ja skolā Rīgā runā par problēmām, kas iepriekš minētas, reģionos min citus aspektus saistībā ar reformu. Azarevičs uzsver: “Vissvarīgākais tomēr ir izglītības kvalitāte un pedagogu profesionālisms. Mums ir pedagogi, kas latviešu valodu ir iemācījušies perfekti, un pedagogi, kuriem latviešu ir dzimtā. Un nevar teikt, ka ar dzimto latviešu valodu visi būtu spoži, ir spīdekļi arī starp tiem, kuri valodu iemācījušies. Lielākā problēma ir latviešu valodas pedagogu trūkums – pat ne dabas zinību, ķīmijas. Lai gan šobrīd skolā brīvu vakanču nav, paredzams, ka nākotnē varētu būt latviešu valodas pedagogu trūkums. Ja labi neiemācīs valsts valodu, tad tālāk arī nevarēs apgūt matemātiku.”

Direktors arī vēlas, lai pedagogiem, kas tuvākajos gadus strādās, ieviešot “Vienotu skolu”, piešķirtu piemaksu pie darba algas. Tas būtu stimuls darīt visu vēl labāk, jo viegli nav.

“Jā, bija tādi pedagogi, kas nebija apguvuši latviešu valodu, tāpēc bija spiesti aiziet. Bet skolā vairs tādu nav. Tiesa, ir tādi, kas var, bet neizmanto savas spējas līdz galam. “Man tā ir vieglāk un bērniem arī,” – tāds ir viņu arguments, bet tas nav pareizais ceļš, tā mēs nesasniedzam mērķus, kas jāīsteno “Vienotā skolā”. Ja atnāks inspekcija, diezin vai kādam mūsu skolas pedagogam varēs aizrādīt, ja nu vienīgi par izrunu,” pārliecināts ir Azarevičs.

Un vēl viens aspekts – pedagogiem esot bail kļūdīties, bail, ka viņus izsmies. “Daudzi bērni latviešu valodu zina labāk par skolotāju, un viņam ir bail, ka pasmiesies par viņu. Saprotams, ja ikdienā nav jālieto latviešu valoda, tā kļūst pasīva, un te pēkšņi cilvēkam stundas jāvada latviski – iestājas nāves bailes. Vidusskolā vairums skolēnu latviešu valodu zina labi, tāpēc katrs skolotājs baidās, ka kāds par viņu ķiķinās, ja kļūdīsies. Tā ir patiesība, tīri cilvēcīgi,” atklāta ir Meļķe-Osemļjaka. Bet viņu papildina Mekša: “Mēs jau arī bērnus aicinām – palīdziet pedagogam. Un ir, kas patiešām ļoti cenšas. Taču, kas attiecas uz valodu, esmu arī dusmīga – cilvēks sēž un kaut ko gaida! Ko tu gaidi?! Nebūs vairs vecie laiki. Jāmēģina pašam. Tas nav nekāds attaisnojums, ka nav vides, kurā lietot valsts valodu.”

Tikai sadarbojoties trim pusēm – pedagogam, bērnam un ģimenei –, viss izdosies vislabākajā līmenī. To apliecina pedagogi, kuriem gan nereti esot sajūta, ka atsevišķās ģimenēs attieksme ir aptuveni šāda: “Mēs ģimenē runāsim tikai krieviski, bet jūs māciet, māciet bērnam latviešu valodu. Un iemāciet, jo tā ir jāzina.” Taču paši pirkstu nepiedurs. Skolotāja Mekša ieskicē visai ierastu ainu: “Mēs jums atdevām, tad arī darbojieties, un lai no manis tas neprasa nekādu piepūli. Tu viņam tur māci, bet mājās mēs pa savam. Šobrīd skolēni vispār nevēlas piepūlēties. Vārdiņus negrib mācīties. Tā kopumā ir sabiedrība, kas nevēlas piepūlēties, izlasīt uzdevuma noteikumus. Visā ir jāieinteresē. Tāds ir laikmets – viss ir audiovizuāls. Visi pieraduši pie ātrās informācijas nodošanas.” Protams, ir daudz ļoti labu piemēru, bet ir arī tā...

Un skola arī cenšas, piemēram, bērniem piedāvāt ārpusskolas pasākumus latviskā vidē, lai viņi caur kultūrvidi veiksmīgāk integrētos. Bet bez ģimenes atbalsta neiztikt! Īpaši aktuāli sniegt atbalstu ir pašiem mazākajiem skolēniem, kuri latviešu valodu tikai sāk apgūt. Mājās kaut vai saukt pārtikas produktus latviski – re, te ir maize, piens, auzu pārslas. Bet tagad mēdz būt tā, ka bērns skolā it kā ir iemācījies kādas grupas vārdiņus, bet pēc vasaras brīvlaika atgriežas skolā un vairs neko neatceras.

11. klases skolēnam Ivanam ir jauktā ģimene – tētis krievu tautības, mamma – latviete. Gājis latviešu dārziņā un līdz 9. klasei arī latviešu izglītības programmas skolā. Vidusskolu izvēlējies kādreizējo mazākumtautību, jo vidusskolas posmā tāpat mācības jau notiek latviski. Viņš valsts valodā runā bez akcenta un atzīst, ka nelielas grūtības esot vien formulējumu izpratnē ķīmijā un fizikā.

11. klases skolniecei Jekaterinai ir tīrā krievu ģimene – skolā problēmu neesot, bet latviešu valodu visātrāk apguvusi, strādājot kolektīvā, kur ir daudz latviešu. Skolniece Darja, kuras dzimtā valoda ir krievu, arī atzīst, ka skolā viss esot normāli, bet ar latviešu draugiem pārsvarā izvēlas runāt angļu valodā. Tātad – latviešu valodas zināšanas jaunajai paaudzei ir gana labas. Sarunas laikā visi iesaistītie runāja valsts valodā, izņemot mammu no Ukrainas, kura vēl to aktīvi mācās.

“Tie, kas ir motivēti izglītoties, arī latviešu valodu iemācās. Bet vēl jau ir tā briesmīgā melnā masa, par kuru būtu jāuztraucas, – tie, kas jau pēc 9. klases kaut kur atbirst... Tie, kas sēž mājās dīvānā. Ko ar tiem bērniem darīt?” retoriski vaicā Mekša.

Bet noslēgumā jautrākai omai, parādot jaunās reformas paradoksus, – saskaņā ar noteikumiem bērniem, kuri sāk mācīties latviešu valodā, neko nedrīkst tulkot. Proti, paskaidrot viņiem saprotamā valodā. Pedagoģe Pauliņa dalās vienā piemērā, bet tādu ikdienā esot daudz. Gramatikas pārbaudei viņa iedevusi uzrakstīt vārdu “skolotāja”. Izrādījās, ka bērni vispār nesasaistīja, ka “skolotāja” latviski krieviski ir “учительница”. Skolēni domāja, ka “skolotāja” ir Pauliņas vārds.