Pēc trīs studiju gadiem, pievēršoties izglītībai vēsturē un esot auditorijas priekšā, aizmugurē vai tai pa vidu, bet vienmēr starp studentiem vai skolēniem, pie šīm divām domām esmu atgriezies vairākkārt un dažādos kontekstos, nostiprinot profesionālo pārliecību: vēstures izglītībā vienlīdz nozīmīgas ir faktu zināšanas un prasme tās kritiski izvērtēt un lietot.

Vēsture mani interesējusi vienmēr, sākot jau ar vecvecāku stāstiem par notikumiem pagātnē. Stāsti bija emocionāli, to tēli, valoda un sižets bieži mainīja laiku, vietu un telpu.

Līdz ar to atšķirībā no mācību uzsākšanas vidusskolā “vēsturniekos” gaidas bija lielas un balstītas paša interesēs – izzināt daudzus faktus un personības, satikties ar cīņas par patiesību un vārda brīvību iedvesmotiem stāstiem, vēlams, ar piedzīvojumu elementiem, un, ja nu paveiksies, – arī dažādotu studiju procesu, jo 21. gadsimta sākumā jau no skolas sola radoša pieeja vēstures mācībām bija ikdiena.

Universitātē, gan jāatzīst, salīdzinoši maz uzmanības tika veltīts domāšanai (augstākā vai zemākā līmeņa domāšanas prasmēm, kur nu vēl kritiskajai domāšanai), jo misija un pašmērķis bija zināt faktus – kas, kur, kad un kā notika.

Vēlākajos gados, jau pēc LU absolvēšanas, strādājot par vēstures skolotāju, jautāju jauniešiem no NVS valstīm un jauniešiem no Latvijas, kāda ir būtiskākā vēstures skolotāja kvalitāte. Pirmie atbildēja, ka zināšanas, otrie – atvērtība un prasme skaidrot.

Šādas atbildes atkārtojās vairākās grupās, līdz ar to sniedz priekšstatu par zināmām tendencēm, kuras izglītības telpā, iespējams, pārmantotas no pagātnes: fakti ir nozīmīgāki par izpratni, labs skolotājs ir tas, kurš daudz zina un spēj aizraut ar faktoloģiski precīziem atstāstiem, bet mērķis ir iegūt pēc iespējas plašāku zināšanu bāzi.

Skolotāja tēls un īpašības ir arī nozīmīgs lauks izglītības vēstures pētniekiem. Jau 2015. gadā sabiedrības uzmanības pievēršanai tika publicēts pedagogu īpašību salīdzinājums padomju un pēcpadomju periodos, kur dati tika iegūti, aptaujājot 82 respondentus, pētot 39 ilustrētas mācību grāmatas, 2 pedagoģijas mācību grāmatas, 20 rakstus presē un 122 fotogrāfijas. Oriģinālavotu analīzes rezultāti arī apstiprina manus empīriskos secinājumus:

Raugoties uz vēstures mācīšanās procesu no lingvistikas skatpunkta, katram faktam, norisei un kontekstam, cēlonim un sekām, arī ietekmei ir sava vieta vēstures hrestomātijā, ko varam salīdzināt ar iedomātu teikumu. Ir viegli atrast teikuma priekšmetu un izteicēju, proti, kas un kā bija, bet tālāk jau kļūst sarežģītāk.

Raksturojot kontekstus, situācijas kopumā, pārmaiņas un attīstību, ir jāizmanto dažādi, turklāt piesardzīgi un pēc iespējas neitrālāki teikuma elementi, raugot izvairīties no mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem, jo vēsturniekam, arī amatierim, ir jārauga būt iespēju robežās neitrālam.

Pašlaik Latvijas vēstures izglītības telpā nozīmīgu lomu ieņem Dr. Pītera Seiksasa (Peter Seixas) seši vēsturiskās domāšanas koncepti: vēsturiskā nozīmīguma izpratne, oriģinālavotu lietošana pētījumiem, pārmaiņu un pēctecības identificēšana, cēloņu un seku identificēšana, vēsturisko perspektīvu un ētikas dimensiju apzināšanās. Valsts pasūtījumu vēstures izglītībā ir definējis projekts “Skola2030”, kas piedāvā šo sešu konceptu izpratni attīstīt integrēti, piesaistot atbilstošu faktoloģiju.

Mērķis ir skaidrs un saprotams – radīt tādu vēstures izglītības telpu un procesu, kurā skolēni ne tikai mācās vēstures faktus un attīsta prasmi savietot notikumus, personības vai tendences hronoloģiskā secībā, bet arī tās skaidrot un sasaistīt kopainā.

Ilustrācijai parocīgs ir Pulkveža Oskara Kalpaka profesionālajā vidusskolā manis īstenotais projekts “Atmiņu muzejs”, kura laikā kopā ar jauniešiem pētījām sociālekonomiskās, kultūras un politiskās norises Latvijā padomju periodā, nostiprinot vēstures avotu kritiskas atlases un izvērtēšanas, kā arī interviju veidošanas, vadīšanas un transkribēšanas prasmes, ar mērķi veidot izstādi par kādu konkrētu padomju perioda aspektu, piemēram, cenzūra, atpūta, propaganda, pusdienas, terors pret civiliedzīvotājiem, dzimšanas dienas svinēšana, nauda un tās vērtība, saimniekošana laukos un mācības skolā.

No otras puses, līdz ar kompetenču pieejas uzsākšanu vārds “prasmes” tika pakārtots vārdu savienojumam “caurviju prasmes” (kritiskā domāšana un problēmu risināšana, jaunrade un uzņēmējspēja, pašvadīta mācīšanās, sadarbība, pilsoniskā līdzdalība un digitālās prasmes). Jāatzīmē, ka caurviju prasmes papildina viena otru, veidojot kompetenci.

Šķiet, komunikācijas pārpratumu rezultātā kompetenču apgūšanā ir izveidojusies aplama situācija, kur faktu zināšanas ir tikušas skaidrotas kā mazāk būtiskas, salīdzinot ar prasmēm tos lietot. Līdz ar to arī sabiedrības uztverē ataust pagātnes aina par formu, kas kļūst par saturu, un analoģiski pašlaik – prasmes, kas ir būtiskākas par zināšanām.

Nozīmīgu lomu sabiedrības viedokļa veidošanā pašlaik ieņem Vēstures skolotāju biedrība, skaidri definējot nepieciešamību nodalīt sociālās zinības no vēstures vidusskolā, izbeidzot abu mācību priekšmetu integrāciju.

Raugoties no klasiskās izglītības pieredzes, integrētie mācību priekšmeti ir liels izaicinājums, jo pieprasa ļoti plašas un padziļinātas zināšanas no pedagoga dažādās jomās, piemēram, sociālajā un pilsoniskajā jomā ir apvienoti vēstures, sociālo zinību, ētikas, ekonomikas, filozofijas un uzņēmējdarbības elementi.

Vēstures izglītībā tas rada bažas par skolēnu spēju skaidrot pagātnes norises bez pietiekama zināšanu klāsta. Tādējādi izveidojas absurda situācija – sabiedriski aktīvs, argumentēt spējīgs jaunietis nespēj salikt kopainā dažādas pagātnes norises, lai veidotu skaidru vēstījumu par paša vai citu pieredzēm, jo viņai/viņam vienkārši trūkst faktoloģisko zināšanu vēsturē.

Publiskajā telpā šī situācija kļūst uzskatāma valsts svētku laikā, kas vēstures skolotājiem ir gan nozīmīgs, gan vienlaicīgi bažām pilns laiks: tiek publiskoti bērnu un jauniešu skaidrojumi kameru priekšā, kas ir vai nav Lāčplēsis, kādēļ Baltā galdauta diena tiek svinēta 4. maijā un kāda tai ir saistība ar notikumiem 1990. gadā utt. Bērnu un jauniešu atbildes mēdz būt entuziasma pilnas, bet faktu ziņā pat kuriozas. Visi smejas, bet attiecīgie skolotāji kaunā sarkst pie televizora. Līdz ar to nonākam pie esences – lai prastu skaidrot, ir jābūt zināšanām, kuras lietot kā skaidrojuma sastāvdaļas.

Latvijas vēstures kongresa laikā daudz tika runāts un diskutēts arī par vēstures izglītības jautājumiem, īpašu uzmanību pievēršot ataudzes veidošanās procesam. Kongresa laikā tika veikta aptauja par nozīmīgākajiem aspektiem, kas varētu ietekmēt vēlmi studēt vēsturi:

Ir skaidrs, ka piedzīvotais vēstures mācību stundu laikā ir nozīmīgs iemesls izvēlei studēt vēsturi. Tādējādi jāizceļ “arhitekti” – vēstures skolotāji, kurus Latvijas Vēstures skolotāju biedrība dēvē par tiltu uz publiskās atmiņas institūtiem, jauno vēsturnieku ataudzi un sabiedrības kritiskās domāšanas veidotājiem.

Latvijas Universitātes profesore Iveta Ķestere kādā no intervijām uzsvēra nozīmīgu aspektu: izglītības vēstures pētniekam ir atbildība gan pret izglītību, gan vēsturi. Jāatceras, ka pēdējā nav tikai fakti, bet arī to interpretācija. Līdz ar to vēstures izglītības mērķis būtu sabalansētas faktu zināšanas un to interpretācija, izmantojot “aculieciniekus”, proti, oriģinālavotus, kā arī pielietojot vēsturiskās domāšanas teorētiskās koncepcijas. Nevis tikai iemācīties vēstures faktus, lai tos pēcāk lietotu bez kritiska izvērtējuma.

Šeit vietā ir salīdzinājums ar eksperimentu ķīmijas laboratorijā, kuram būtu nekritiski izvēlēti reaģenti, kas labākajā gadījumā novestu pie neizdošanās, bet sliktākajā – pie traumām. Faktu un pagātnes norišu neizvērtēšana un nekritiska lietošana noved pie sagrozītās vēstures lietošanas, mītu radīšanas un stiprināšanas sabiedrībā, kas savukārt producē aplamus argumentus diskusijās publiskajā telpā un var tikt izmantoti pret mums pašiem, to pat neapzinoties.

Mācot un mācoties vēsturi, mērķis ir skaidrs un saprotams – attīstīt kompetenci lietot vēstures saturu, atbilstoši attiecinot to arī pret tagadnes notikumiem, tātad – interpretējot un skaidrojot vēsturi attiecīgā kontekstā.

Skaidrs ir tas, ka prasmes nav izolētas, tās var attīstīties tikai ciešā saistībā ar konkrētiem tematiem vai tēmām. Līdz brīdim, kad tiks radīta jauna mācību programma, nodalot vēsturi no sociālajām zinībām/zinātnēm vidusskolas posmā un sekmējot precīzu zināšanu kopas veidošanos, vai nu skolēni būs faktus alkstoši un tādi, kas lietos plašu faktoloģisko materiālu atbilstoši kontekstam, vai arī turpināsies nekritiski izvērtētu faktu lietošana, radot falšu prasmīga lietotāja iespaidu.

Tādējādi vēstures mācību priekšmetā vienlīdz lielai lomai un nozīmei ir jābūt gan vēstures satura zināšanām, gan prasmēm tās, kritiski izvērtētas, lietot.