Kaspars Bērziņš, MPA, PhD rīcībpolitikā
Latvijas skolu tīkla optimizēšana ir politekonomiska problēma, nevis modeļu, aprēķinu un regulējuma jautājums. Jo reformas galvenais izaicinājums ir – kā panākt, lai pašvaldības GRIB optimizēt savu skolu tīklu? Kamēr šis jautājums nav atrisināts, mēģinājumi kaut ko saregulēt būs vien simboliskas, mazietekmīgas, Izglītības ministrijai mokošas un ministru reitingus gremdējošas rotaļas ar skaitļiem.
Ministrija saka – tīkls jāoptimizē, lai uzlabotu izglītības kvalitāti. Bet ir nopietna problēma – Latvijā vecāki un bērni savām skolām nepieprasa kvalitāti. Tāpēc, ka nesaprot, kas tā ir, kā to novērtēt un salīdzināt.
Un, ja vecāki neprasa kvalitāti, arī “ekosistēmai” (skolām un pašvaldībām) kvalitāte nav galvenā prioritāte. Tās drīzāk piedāvās labumus, ko vecāki saprot, – atrodas netālu no dzīvesvietas, piedāvā brīvpusdienas. Un atrodiet pašvaldības vadītāju, kurš nepieprasītās kvalitātes vārdā labprātīgi pieņems nepopulāro skolas slēgšanas lēmumu!
Jāpiedāvā bērniem un vecākiem saprotami un svarīgi skolu kvalitātes rādītāji un salīdzinājumi.
Tomēr šis nav neatrisināms Latvijas īpašais gadījums, bet gan “tirgus kļūda”,kas ir tipiska izglītībai, – pakalpojums ir sarežģīts, patērētājs reti pats spēj izprast un salīdzināt mācību iestāžu kvalitāti –, un tāda sistēma pašplūsmā degradējas. Tikpat klasisks ir rīcībpolitikas risinājums – jāpiedāvā bērniem un vecākiem saprotami un svarīgi skolu kvalitātes rādītāji un salīdzinājumi.
Kā skolas salīdzinātu vecāki? Kādus izvēles priekšmetus skola piedāvā? Cik valodu? Cik labs ir STEM klašu aprīkojums? Kādi pulciņi pieejami? Kādi ir atbalsta pakalpojumi? Vai ir drošības problēmas? Cik labi jūtas bērni un skolotāji? Cik bieži trūkst skolotāju? Kādas ir to algas? Kā iet eksāmenos? Kur pēc tam varēs iestāties vai strādāt?
Ne pārāk daudz rādītāju, lai vecāki neapjūk. Atbilstoši viņu interesēm (“gribu STEM”, “gribu atbalstu”, “gribu kopmītni”, “gribu netālu”). Atvieglojot salīdzināšanu – ar reitingiem, kompleksajiem indikatoriem vai piešķirot “zvaigznes”.
Jo vieglāk skolas būs salīdzināt, jo vairāk vecāku to darīs. Un tad “spēles laukums” apgriezīsies otrādi – nevis tikai ministrijai vajadzēs kvalitatīvas skolas, bet gan visiem “ekosistēmas” dalībniekiem. Jo vecāki sūtīs bērnus pēc iespējas labākās skolās, ātrāk iztukšojot sliktās. Jo viņi prasīs saviem direktoriem un pašvaldību vadītājiem – kāpēc kaimiņu skola ir labāka?
Kamēr Izglītības ministrija nav ieguvusi vecāku izpratni un atbalstu un kvalitāte nav “ekosistēmas” prioritāte, mēģinājumi reformēt skolu tīklu, manipulējot ar abstraktiem skaitļiem, ir skriešana ar pieri sienā.
Pašvaldības vadītājam drīzāk ir politiski izdevīgi aizstāvēt savējos pret ministrijas “ekseļa reformu”
Jo skolas slēgšana ir sāpīga visām pusēm – bērniem jābrauc ilgāk, vecākiem neērtāk, skolotājiem jāmaina vai jāzaudē darbs, vietējai sabiedrībai īpašās atmiņas par skolu.
Finansiāli neizdevīgi – ēka jāuztur, dotācija var aiziet citam novadam, aizbraucošās ģimenes aizved nodokļus un izlīdzināšanas fondu. Vēlētāji šīs sāpes atcerēsies, opozīcija atgādinās. To darīt abstraktas “izglītības kvalitātes” vārdā? Pašvaldības vadītājam drīzāk ir politiski izdevīgi aizstāvēt savējos pret ministrijas “ekseļa reformu”.
Viena pati, bez vecāku atbalsta, ministrijas pozīcija ir bezcerīga. Rūkošās demogrāfijas dēļ skolu sistēma saraujas jau 25 gadus, tā ir cīņa par izdzīvošanu, tāpēc “ekosistēma”ir izkopusi efektīvus, pārliecinošus argumentus un taktiku, lai sevi pasargātu.
Turklāt ministrijas skaitļi ir abstrakti un neinteresanti, bet “ekosistēmas” stāsti – par reālajām sāpēm – aizkustina un pārliecina sabiedrību. Lai ko ministrija piedāvātu, tas tiks apstrīdēts, ministrijai nāksies piekāpties un jebkuras prasības tiks nokaulētas līdz tādām, lai gandrīz nevienu neskartu.
Rezultātā – padarīta darba sajūta, bet izmaiņas simboliskas, nekas būtiski neoptimizēsies, izglītības kvalitāte neuzlabosies. Puses gatavosies nākamajam raundam pēc tāda paša scenārija.
Bet, ja Izglītības ministrijai izdosies panākt vecāku izpratni par skolu kvalitāti, tai pavērsies plašas, efektīvas iespējas gan celt izglītības kvalitāti, gan optimizēt skolu tīklu. Papildus vecāku spiedienam uz skolām un pašvaldībām “ekosistēmai” būs arī skaidri rādītāji – kas tiek sagaidīts, un ministrijai pavērsies plašas iespējas dažādiem motivējošiem instrumentiem.
Varbūt vienkārši slēgt simt sliktākās skolas?
Piemēram, varbūt simt labākās skolas prēmēt, lai citas pacenšas? Varbūt spēcīgās skolas attīstīt par starptautiski konkurētspējīgām? Varbūt viduvējām palīdzēt, ja tās pierāda iespēju izaugt? Varbūt tām, kas negrib un nespēj, izdomāt īpašus risinājumus? Varbūt investēt tikai tajās skolās, kas reāli spēs nodrošināt ļoti plašu un kvalitatīvu piedāvājumu?
Varbūt ļaut skolai un skolotājiem nopelnīt vairāk, fokusēti maksājot par kvalitāti, par jauno skolotāju piesaisti, par STEM izglītību vai specifiskiem pakalpojumiem? Varbūt bērnu un skolotāju mobilitāti veicināt ar atbalstu kopmītnēm, transportam, uzturam? Varbūt sakārtot pašvaldību norēķinus tā, lai mobilitāte kļūst izdevīga?
Varbūt vienkārši – slēgt simt sliktākās skolas? Šie četri vārdi panāktu lielāku “ekosistēmas” fokusu uz kvalitāti un optimizāciju nekā daudzgadīgie mēģinājumi pielabot skaitļus.
Ja Izglītības ministrija pildītu izglītības politikas stratēģiskās funkcijas – saprastu “ekosistēmas” politekonomiju un “tirgus kļūdas”, vecākiem relevanti un salīdzināmi definētu, ko Latvijā nozīmē “laba skola”, izprastu pušu lēmumus un iespējas tās motivēt, varbūt kopš skolu tīkla optimizēšanas sākuma jau veselai paaudzei izglītība būtu bijusi labāka.
Projekts sadarbībā ar:
Projekta “Kas notiek izglītībā” publikāciju sēriju “Reformu vaig?” finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild “Delfi”. #SIF_MAF2023
Projekta vecākā redaktore
Vita Dreijere-Smane
Projekta redaktore
Dita Vinovska
Raidījumu producents
Aigars Lazdiņš
Versiju redaktore
Marta Sondare
Dizains
Inga Čujevska
Žurnālisti
Laine Fedotova, Žanete Hāka, Lelde Lūse, Aija Rutka, Viesturs Radovics, Sarmīte Gaidule, Ingrīda Drazdovska, Baiba Cimoška
Raidījumu vadītāji
Monika Diāna Cālīte, Andris Auzāns, Alina Lastovska
IT izstrāde
Krišjānis Bušs