Cik atrauta no realitātes ir Latvijas izglītības sistēma? Vērtē uzņēmēji

Izglītība, kas ietver zināšanu un prasmju apguvi, ir process, un sekmīgai procesu vadībai jābalstās uz trim galvenajiem principiem:

1) to raksturojošajiem parametriem ir jābūt kvantitatīvi un kvalitatīvi izmērāmiem, lai varētu analizēt un pieņemt koriģējošus lēmumus;
2) gan organizatoriskajai, gan mācību satura sistēmas struktūrai jāatbilst veicamajiem uzdevumiem;
3) informācijas apmaiņai par sistēmā notiekošajiem procesiem un izmaiņām jānotiek nepārtraukti un tuvu reālā laika režīmam.

Izmaiņas ir vitāli nepieciešamas, turklāt nekavējoties, un ne tikai reformējot (pareizāk būtu teikt – transformējot) skolu tīklu vai mainot skolotāju atalgojuma sistēmu. Redzam, ka būtu nepieciešams pievērst papildu uzmanību tāda fundamentāla mācību priekšmeta kā matemātika apguvei skolās – tā ne tikai ir pamats veiksmīgai dabaszinātņu apguvei, bet arī attīsta loģiku, kritisko domāšanu un ir cieši saistīta ar radošumu.

Izglītības process būtu jābalsta tehnoloģijās, ar kuru palīdzību var ne tikai nodrošināt labāku izglītības pieejamību, bet arī apgūt zināšanas ātrāk un kvalitatīvāk.

Aicinātu pārdomāti uzlabot resursu un kvalitātes līdzsvaru starp visām skolām Latvijā. Tas paredz gan infrastruktūras uzlabošanu – modernas datorklases, gan pedagogu piesaisti reģionos, papildus nodrošinot personālu ar mūsdienīgiem mācību materiāliem un programmām, lai skolēni ir sagatavoti tālākās augstākās izglītības un darba tirgus nepieciešamībām. Ieteiktu arī ieviest programmas, kas ietver ciešāku sadarbību starp skolām un uzņēmumiem, īpašu uzmanību pievēršot dabas zinātņu un tehnoloģiju, IT un finanšu nozarei. Labs piemērs, ko varam minēt, ir projekts “Dzīvei gatavs”.

Ir svarīgi skolēniem jau no pamatskolas, vidusskolas un pēc tam augstākajā izglītībā iemācīt mācīties, jo mūsdienu darba tirgus pieprasa nemitīgu sevis pilnveidi ik dienu.

Jaunā pieeja skolās ir ieviesta salīdzinoši nesen, tāpēc noteikti liela vērība jāpievērš pedagogu kompetences celšanai un zināšanām, lai viņi spētu tās maksimāli efektīvi pielietot, mācot skolēnus.

Pilnveidot un vairāk dot bērniem iespēju iegūt praktiskās zināšanas – ļaut darīt un pieļaut kļūdas, sagatavot neierastām situācijām – būt radošiem un rast risinājumu dažādās dzīves situācijas, vairāk iesaistīt vecākus komunikācijā ar bērniem, jo nereti vecāki ir tie, kas var iedot šo tik nepieciešamo dzīves pieredzi.

Nākotnes izglītība ir praktiskāka, elastīga, balstīta ekonomikas un darba devēju pieprasījumā. Bieži dzirdam terminu “Industrija 4.0.” (lieto, runājot par visaptverošu ražošanas procesu un pakalpojumu sektora centrālo uzdevumu un procesu automatizāciju un digitalizāciju, – red.), mazāk dzirdam “Izglītība 4.0.”, kas skaidri norāda uz 8 kritērijiem, kas jāintegrē mācību procesā, lai nodrošinātu augstas kvalitātes izglītību.

Tie ir:
1) globālās pilsonības prasmes: saturs, kas sekmē izpratnes veidošanu par plašāku pasauli, ilgtspēju un aktīvu lomu globālajā vidē;
2) inovācijas un radošuma prasmes: saturs, kas veicina inovācijai nepieciešamās prasmes, tostarp sarežģītu problēmu risināšanu, analītisko domāšanu, radošumu un sistēmu analīzi;
3) tehnoloģiju prasmes: saturs, kura pamatā ir digitālo prasmju attīstība, tostarp programmēšana, digitālo atbildību un tehnoloģiju izmantošana;
4) starppersonu komunikācijas prasmes: saturs, kas koncentrējas uz emocionālo inteliģenci, ieskaitot empātiju, sadarbību, sarunas, vadību un sociālo informētību;
5) personalizēta un pašmācības mācīšanās: pāreja no sistēmas, kur mācīšanās ir standartizēta, uz tādu, kur skats uz katra izglītojamā dažādajām individuālajām vajadzībām ir pietiekami elastīgs un dod iespēju progresēt individuālā tempā;
6) pieejama un iekļaujoša mācīšanās: nodrošināt ikvienam iekļaujošu piekļuvi mācību procesam;
7) problēmbalstīta un uz sadarbību balstīta mācīšanās: virzīties uz projektos un problēmu risināšanā balstītu saturu, kas prasa ciešu audzēkņu savstarpējo sadarbību un komandas darbu;
8) mūžizglītība un audzēkņu/studentu virzīta mācīšanās: sistēma, kurā ikviens nepārtraukti uzlabo savas prasmes un apgūst jaunas visa mūža garumā, pamatojoties uz katra individuālām vajadzībām.

Šobrīd savā ziņā stoisku rāmi nosaka izglītības iestāžu akreditācijas process, kas zināmā mērā ierobežo radošumu un elastību. Turpmāk daudz lielāks fokuss būs jāliek uz spēļošanas prakses īstenošanu, digitālo rīku pielietošanu problēmsituāciju risināšanā, mācīšanos caur praktiskiem darbiem, eksperimentiem, kā arī vienlaicīgi vairāku informāciju avotu un rīku pielietošanu. Turklāt jāpilnveidojas ir ne tikai pašai izglītības sistēmai un tās saturam, bet arī tajā esošajiem cilvēkiem.

Kopumā izglītības sistēmā tiek veiktas reformas un meklēti risinājumi, lai samazinātu plaisu starp strauji mainīgo darba tirgu un izglītības piedāvājumu. Taču līdz šim paveiktais izglītības kvalitātes uzlabošanā nav līdz galam izvērtēts. Rodas sajūta, ka nepārtraukti tiek īstenotas dažādas reformas pašu reformu pēc – kā daļa no politiskām īstermiņa ambīcijām. Izglītības jomā potenciālos ieguvumus var ieraudzīt tikai ilgtermiņā, taču to grūti novērtēt, ja vienai reformai seko nākamā.