Par pārslodzi un mācību materiālu trūkumu skolotāji publiski sūkstījušies daudz, tāpēc “Delfi” skaidro, kas slēpjas aiz šīm nereti ļoti vispārīgajām frāzēm. Kāda ir skolotāja darba diena? Kādi pienākumi viņiem tās laikā jāpaveic? Tiesa, šī iecere sākotnēji gandrīz cieta fiasko, jo daudzas skolas nevēlējās palīdzēt noskaidrot, kāds tad ir skolotāja darbs “šķērsgriezumā” – “Delfi” saņēma atbildes vietā saņēma pilnīgu klusumu vai pieklājīgu atteikumu no vairākām Rīgas ģimnāzijām, vidusskolām un tehnikumiem. Sarmīte Andžāne, skolotāja ar 42 gadu darba stāžu, bija vienīgā, kura atsaucās. Viņa vaļsirdīgi ļauj ieskatīties ne tikai savā ikdienā, bet arī paver durvis uz kolēģu darbu, kuriem, pēc viņas domām, klājas krietni grūtāk.

Sarmīte ir pieredzējusi gan padomju laikus, gan pāreju uz neatkarīgās Latvijas izglītības sistēmu, kam sekoja strauja skolu digitalizācija un nu jau arīdzan pretrunīgi vērtētā izglītības reforma "Skola 2030". Šobrīd viņa strādā Rīgas Doma kora skolā, kur pasniedz sociālās zinības un vēsturi, vienlaikus pildot mācību daļas vadītājas pienākumus.

Vērtējot personīgo darba rutīnu, pieredzējusī skolotāja ir piesardzīga. Kopumā ne par ko nesūdzas, bet atzīst, ka ir arī grūtāki brīži: “Protams, ir stresa periodi, kad emocijas ir saspīlētas, bet ilgtermiņā tā nevar strādāt.”

No vienas puses, Sarmītes darba slodze neesot pārmērīga. Jā, ir dienas, kad jāpasēž līdz vēlam vakaram, jo gluži vienkārši jāapdara visi darbi un citādi nevar. Taču ir dienas, kad darbu var beigt laicīgi. No otras puses, viņa griežas kā vilciņš starp skolēniem un darāmajiem darbiem. Arī dienā, kad dodamies ciemos pie Sarmītes, viņai laika kafijas pauzei nav. No rīta jāpagūst nopirkt lietas gaidāmajam Ziemassvētku pasākumam, tad jāizlabo pēdējais iesniegtais darbs un jāizliek atzīme, vēl jāpagūst parakstīt visi papīri, ko lūdz sekretāre, un jāpalīdz kolēģēm ar piparkūku dekorēšanu.

Jā, tā nav standarta skolotāja ikdiena, bet ļoti precīzi atspoguļo to, ka šī profesija prasa krietni vairāk nekā tikai novadīt stundas, izlabot darbus un izlikt atzīmes. Tas ir arī darbs pie tā, lai skolēni justos labi, lai skolā notiktu pasākumi un būtu patīkama un atvērta atmosfēra.

Cenšas visu pagūt klasē

Pēc pēdējām reformām mācību priekšmets “Vēsture” tika pārveidots par “Sociālās zinības un vēsture”, tāpēc Sarmīte mainījusi pasniegšanas stilu, jo “akcenti un prasības tagad ir citi”. Sākumā aprast ar jauno programmu un kārtību nemaz nebijis tik viegli. “Mums tika iedota jaunā programma, kur sarakstīti mērķi, uzdevumi, sasniedzamie rezultāti un no tā visa skolotājam bija jāizvēlas to, kas viņam šķiet svarīgāks. Uzsvēršu tieši vārdu “šķiet”. Skolotājam arī pašam jāizvērtē, kad kas tiek mācīts, kad kas tiek atkārtots un nostiprināts. Tas atkarīgs no tā, kuras tēmas šķiet svarīgākas pašam skolotājam. Programma ir ļoti plaša, tāpēc skolotājam pašam jāsaprot, uz ko jāliek akcenti. Protams, tur ir sava daļa subjektivitātes. Sākumā, kad parādījās šis jaunais kurss, bija ļoti grūti. Man gan jāsaka paldies sociālo zinību skolotājiem, kuri publicēja materiālus “Skola 2030” ietvaros. Bija, uz ko paskatīties, bija, no kā mācīties,” par jauno programmu stāsta Sarmīte.

Šobrīd skolotāja pienākumos ietilpst arī mācību materiālu meklēšana un pielāgošana jaunajai programmai, par ko nekas papildus netiek piemaksāts. Sarmīte saka, ka pašai materiālu sagatavošana neprasa lielu piepūli, bet, piemēram, matemātikas skolotājiem nākas meklēt pat ļoti vecās grāmatās.

Sarmīte uzskata, ka viņas ikdienā grūtākais ir apvienot vēstures notikumus un faktus ar mūsdienu reālijām – to, ko mēs redzam ikdienā. “Es visu laiku cenšos vēsturi mācīt caur šodienas notikumiem. Piemēram, karš starp Palestīnu un Izraēlu. Mēs izpētām, no kurienes nāk šis konflikts, kā tas attīstījies laika gaitā, un to visu salīdzināt ar to, kā tas tiek atspoguļots dažādos ziņu avotos. Manuprāt, tas ir pats svarīgākais. Lieku skolēniem veidot savus pārspriedumus esejas formā, kas balstās uz vismaz trīs dažāda veida informatīvajiem avotiem. Tie ir klases darbi. Kurš nepaspēj, protams, ir spiests pabeigt mājās un nodot vēlāk. Bet es plānoju darbu tā, lai viss tiktu izdarīts klasē. ”

Sarmītei šobrīd ir četras mācību stundas nedēļā un arīdzan mācību daļas vadītājas pienākumi. Kopā viņai sanāk pilna slodze, kas Rīgas Doma kora skolā ir retums – lielākoties pedagogi darbu šeit apvieno ar citu darbu.

Skola patiešām nav liela, tajā mācās aptuveni 270 skolēni. Taču šeit ir citi izaicinājumi, ko var novērot, arī viesojoties pie Sarmītes. “Mums ir sava specifika. Bērni tomēr par prioritāti uzskata savu topošo profesiju – mūziku. Tāpēc vispārizglītojošo mācību priekšmetu skolotājiem ir jāstrādā tā, lai bērni, gan pamatskolā, gan vidusskolā, maksimāli daudz varētu apgūt klasē, lai brīvo laiku viņi var veltīt profesijai, jo tur patiešām ir ļoti daudz jāapgūst. Mēs cienām viņu izvēli, tāpēc nākam pretī. Sanāk daudz laika veltīt plānošanai un pārplānošanai – slimo gan bērni, gan skolotāji, tāpēc, ja ir kāds iekavēts darbs, tad meklējam, kad to varētu atstrādāt. Pieskaņojamies arī bērnu meistarklasēm un koncertiem – ja tajā dienā viņi nevar rakstīt kontroldarbu, tad pārceļam uz citu dienu.”

Savukārt savās vēstures stundās Sarmīte cenšas pēc iespējas vairāk sadarboties ar skolēniem. Stundām viņa gatavojas gan darba laikā, gan ārpus tā, ja ir tāda nepieciešamība. “Es neveidoju nekādas prezentācijas. Manuprāt, šobrīd jaunā paaudze ir “vizuāļi”, tāpēc cenšos pēc iespējas vairāk izmantot vizuālos materiālus. Piemēram, ja ir tēma Pirmais pasaules karš, atrodu tam atbilstošu video, vēlams ar kādu provokāciju. Tad tēmas izvēršanai sāku bērniem uzdot jautājumus – ko redzam, kā to saprotam. Tas palīdz bērniem iemācīties redzēt un saprast. Ja agrāk viss tika tikai lasīts mācību grāmatās, tad tagad tas vairs neder. Protams, mēs joprojām liekam lasīt, bet jāmāca bērnus arī analizēt.”

Sarmīte pēc jaunās programmas ieviešanas vairs neliek bērniem rakstīt kontroldarbus un neuzdod mājas darbus. Viņa praktizē eseju rakstīšanu un starppārbaudījumus, kuros tiek konstatēts, cik daudz no mācību programmas ir apgūts. “Šobrīd man ir divi kursi: 1. kursā ir 28 skolēni, 2. kursā – 20. Tas nav daudz. Tomēr darbu labošana ir gana ilgs process, bet izdarāms. Vērtēšanas kritēriji man ir ļoti skaidri, par tiem mēs vienojamies ar pašiem skolēniem: apjoms – 250 vārdi, tēmas izvēles pamatojums, pielietotie fakti, jēdzieni vai personas, argumentācija un secinājumi, arī avoti – obligāti. Kopā semestrī ir jāuzraksta divas esejas, no kurām vienu jānolasa klases priekšā. Tas manā skatījumā ir optimālais vidusceļš, ko esmu atradusi jaunās programmas ietvaros. Kad bija tikai vēsture, tad gan bija tie klasiskie kontroldarbi, tad bija arī nedaudz grūtāk,” pārbaudes darbu kārtību izstāsta Sarmīte.

Svarīga skolotāja darba sastāvdaļa ir atgriezeniskā saite un komunikācija ar bērniem. Sarmīte stāsta, ka pēc eseju izlabošanas, viņa ar katru skolēnu individuāli pārrunā, kas izdevās vairāk un kas – mazāk. Viņai tas aizņemot divas mācību stundas. Arī konsultācijas Sarmīte labprāt piedāvā jau stundu laikā, lai bērniem nav jāmeklē iespēja atnākt atsevišķā laikā.

Lai arī Sarmītei ir izdevies gana veiksmīgi optimizēt savu darbu, tomēr darāmā tāpat ir pilnas rokas, jo laiku prasa arī mācību daļas vadītājas pienākumi. “Kopā ar otru mācību daļas vadītāju un sākumskolas metodiskās komisijas vadītāju strādājam ar stundu sarakstu, kas mūsu skolā ir ļoti grūts uzdevums, jo jāpielāgojas visiem skolotājiem, kuri te var atnākt tikai konkrētā laikā. Tāpat es veicu tarifikāciju (pedagogu algu aprēķina veidošanu – aut.), atbalstu jaunos pedagogus, bez tā nekādi nevar iztikt. Vēl ir pārbaudes darbu plānojuma pārskatīšana, jāseko līdzi visiem ierakstiem e-klasē. Protams, nevar iztikt bez dažādiem kreņķiem atsevišķās klasēs, arī skolēnu uzvedības problēmas nākas risināt. Tad vēl katru semestri jāorganizē sarunu nedēļa ar vecākiem, jo vecāku atbalsts skolotājiem ir ļoti nozīmīgs veiksmīgam mācību procesam kopumā,” garo pienākumu sarakstu uzskaita Sarmīte.

Un arī skolēnu brīvlaiks paiet darbā. Bieži vien brīvlaikā pedagogiem tiek ieplānoti kursi. Tad vēl ir gatavošanās nākamajam semestrim un sapulces.

Vārdu sakot, pienākumu un darbu ir daudz, tomēr Sarmīte uzskata – ja skolotājs prot visu organizēt un saplānot, tad slodze ir adekvāta, vismaz viņai. Viņa arī uzsver, ka skolotājam ir jārēķinās gan ar to, ka bērni slimos, gan to, ka būs parādnieki, tāpēc atstāt visu uz pēdējo brīdi nevajadzētu. Taču tāda ir viņas pieredze, pati Sarmīte zina teikt, ka citiem kolēģiem ir grūtāk. Ir gan iekrāti atvaļinājumi uz trīs mēnešiem, gan parādnieku jūra, gan materiālu trūkums, kā arī jāņem vērā, ka katram mācību priekšmetam ir sava specifika. “Skolotājam šobrīd jāpiemīt prasmju kopumam kā menedžerim, un vēl jābūt ilgtermiņa domāšanai – jājūt, ko bērniem un jauniešiem būs nepieciešams zināt un mācēt nākotnē. Vienlaikus skolotājs nedrīkst pazaudēt cilvēcību, iejūtību un vispār izpratni, kāpēc katram no mums ir visu mūžu jāmācās”.