Izrādās, ka arī izklaidējoša erudīcijas spēle ļauj izdarīt pāris secinājumu par mūsu izglītības sistēmu. Pirmkārt, nav grūti pamanīt, ka atsevišķas skolas dalībnieku vidū tiek pārstāvētas plašākā sastāvā, bet ir ļoti daudz tādu, kuru skolēni spēlē nav redzēti ne reizi. Varbūt kļūdos, bet man radies iespaids, ka ir skolas un pedagogi, kas savus skolēnus pamudina pieteikties, un tad ir tādi, kam ir vienalga, – kāpēc gan motivēt skolēnus darīt kaut ko tādu, ko nepaģēr izglītības standarts? Eksāmenu rezultātos tas neparādīsies – kāpēc censties? Manuprāt, tas ir simboliski un liecina par krietni plašāku tendenci nekā tikai televīzijas spēli.

Otrs novērojums saistās ar skolas vidi, kam uzmanību pievēršu raidījuma sižetos par spēles finālistiem. Ar vidi gan es šoreiz domāju tikai infrastruktūru, jo, būsim godīgi, neko citu kameru priekšā īsti objektīvi fiksēt nevaram, uz filmēšanas brīdi izlikties ir viegli (līdzīgi kā ar akreditācijas komisiju vizītēm mācību stundās – paceļam rokas visi, kuri pieredzējuši, par kādu teātri stundas un skolotāji pārvēršas tad, kad klasē notiekošo vēro kāds no malas). Attiecībā uz infrastruktūru jāatzīst, ka dažas skolas citām ir izvirzījušās krietni priekšā – izskatās, ka apķērīgākajās pašvaldībās vismaz kādai daļai bērnu ir iespēja mācīties telpās, kurās ir patīkami atrasties, kamēr citi sēž klasēs, kas vizuāli daudz neatšķiras no mana laika skolas vides. Ar “manu laiku” šeit es domāju telpas ar vismaz 20–30 gadu pagātnes elpu.

Projektu “Reformu vaig?” sākām ar provokatīvu nosaukumu, lai akcentētu, ka daudz reformētās Latvijas izglītības sistēmas viduvējība ir problēma. Rakstos un raidījumos šķetinājām iemeslus un risinājumus, bet, lai arī kādu tematu apsprieda mūsu žurnālisti un pieaicinātie eksperti, viņiem atkal un atkal nācās aizķerties aiz vienas un tās pašas problēmu saknes. Radās sajūta, ka mēs netiekam dziļāk, jo tā viena nodevīgā problēmu sakne liek mums klupt, lai arī kurā virzienā ietu. Kas tā ir? Drosmīgas un gudras izglītības politikas trūkums gan valsts, gan pašvaldību līmenī.

Neērti, nepatīkami, nepieciešami. Ar šiem vārdiem varētu raksturot līdzšinējos skolu tīkla reformēšanas centienus, taču ar tiem ne tuvu nav bijis pietiekami – Latvijā joprojām uzturam izglītības sistēmu, ko paši nevaram atļauties. Tieši neefektīvais skolu tīkls joprojām “noēd” resursus un liek knapināties ar pedagogu algām, kas savukārt traucē šai profesijai piesaistīt pēc iespējas spēcīgāku personālu. Turklāt kādu smadzenes uzspridzinošu un arīdzan datos balstītu argumentu izlasīju Latvijas Bankas ekonomista Oļega Krasnopjorova viedokļrakstā – skolēnus, īpaši mazās skolās, nereti māca skolotāji, kuriem pašiem skolā bijušas vājas sekmes.

Tiesa, Izglītības un zinātnes ministriju (IZM) pamatoti var kritizēt par mēģinājumiem pārmaiņas vienkāršot un panākt, ka izglītības iestāžu tīkls visās pašvaldībās tiek veidots pēc vienas piegrieztnes. Skolēnu skaits ne tuvu nav vienīgais kritērijs, pēc kā vadīties, liekot svaru kausos ieguvumus un zaudējumus no kādas skolas slēgšanas, jo katras mazās skolas saglabāšanas vai slēgšanas pamatojums ir individuāls. Cik ilgs laiks skolēniem būtu jāpavada ceļā līdz jaunajai skolai (ierēķinot arī ceļu no mājām līdz autobusa pieturai)? Cik atvērtas šo skolēnu uzņemšanai ir pārējās pašvaldības skolas – vai bērniem pēc skolas slēgšanas vispār būs iespēja mācīties drošā un iekļaujošā vidē? Kādas ir potenciāli slēdzamās skolas sekmes darbā ar bērniem un jauniešiem, kuriem ir zema motivācija vai arī kādi mācīšanās traucējumi? Kāds ir skolēnu progress pēc tam, kad viņi ir uzsākuši mācības šajā skolā? Kādi ir skolas formālie rezultāti, piemēram, vērtējumi centralizētajos eksāmenos? Kādi ir skolēnu un vecāku apmierinātības rādītāji? Cik kvalificēti ir skolas mācībspēki? Varbūt skola izmanto kādas inovatīvas mācīšanas metodes? Šo jautājumu uzskaitījumu varētu turpināt.

Man ir grūti saprast cīņu ar skaļiem lozungiem par tām izglītības iestādēm, kurās neviens īsti nereaģē, ja kāds no to skolēniem mēnešiem vai pat gadiem neapmeklē skolu, vai kurās māca skolotāji, kuriem piemērotāka būtu kāda cita profesija, bet ir jābūt ļoti uzmanīgiem, lai aiz sausiem skaitļiem neaizslēptu arī kvalitatīvi un sociāli atbildīgi strādājošu mazo skolu slēgšanu. Pašlaik visas “slēgšanas kandidātes” ir samestas vienā jūklī.

Cīņas par mazo skolu likteni vēlreiz apliecina, ka nepieciešami skaidri kritēriji, kas palīdzētu izvērtēt, kura izglītības iestāde strādā kvalitatīvi un kura – ne. Ar reitingiem, kuros ņemti vērā tikai centralizēto eksāmenu rezultāti un skolēnu sasniegumi mācību olimpiādēs, mēs varam veicināt tikai priviliģēto skolu savstarpējo “mačošanos”, un, godīgi sakot, pat tad šie kritēriji ir pārāk “plāni”. Lielākajai daļai Latvijas skolu nav privilēģiju atlasīt tikai talantīgākos skolēnus, tāpēc ir nepieciešami krietni daudzšķautņaināki kritēriji, kā mērīt skolas darba kvalitāti, – nereti palīdzēt labus rezultātus sasniegt talantīgiem skolēniem nav augstāks sasniegums par kāda mazāk priviliģēta skolēna izvilkšanu no nesekmības purva. Jā, un vēl viena svarīga piebilde – sabiedrībai jābūt arī brīvi pieejamai informācijai par skolu sekmēm dažādos kvalitātes rādītājos.

Arī šis ieteikums ir saistīts ar skolu tīkla reformēšanas plāniem, turklāt šīm iniciatīvām būtu jāiet paralēli, nevis jāaizver skolas, pirms tam to skolēniem neradot pievilcīgākas, pat ja fiziski grūtāk sasniedzamas, izglītības alternatīvas.

Viens no projekta “Reformu vaig?” piesaistītajiem ekspertiem, Ogres novada Izglītības pārvaldes vadītājs Igors Grigorjevs, dalījās pārdomās pēc jaunās Ogres Valsts ģimnāzijas ēkas atklāšanas. Kontekstam – šogad Ogrē atklāta mūsdienīga skolas ēka, kurā mācīsies tikai 10.–12. klases skolēni. Kā noprotu no Grigorjeva rakstītā, katrā klašu grupā plānots atvērt līdz astoņām paralēlklasēm, un jau šogad ir pirmie augļi – vēlmi mācīties jaunuzceltajā skolā esot izteicis nepieredzēti liels devīto klašu absolventu skaits.

“Atkal jau tā salīdzināšana ar Igauniju,” – varētu nodomāt, lasot, ka arī Grigorjevs savā rakstā piemin kaimiņvalsti, kurā nepilnos 12 gados uzceltas 26 jaunas valsts ģimnāziju ēkas (starp citu, projekta “Reformu vaig?” ietvaros paviesojāmies arī par Eiropas labāko izglītības sistēmu godātajā Igaunijā – iesaku izlasīt kolēģes Sarmītes Gaidules rakstu). Igaunijas pieminēšana tiešām ir vietā, jo arī mūsu ziemeļu kaimiņiem nav svešas skolu tīkla reformas. “Gan Ogres, gan Igaunijas gadījumā jaunu ģimnāziju celtniecība radīja priekšnosacījumus citu vidusskolu pārveidei par pamatskolām,” raksta Grigorjevs.

Skolu tīkla reformu gadījumā pātagas metode tikai padziļina neapmierinātību, tāpēc vērts tomēr padomāt par burkānu – pievilcīgāku mācību vidi gan skolēniem, gan skolotājiem. Turklāt daļai skolēnu tiešām ir jāmācās klasēs, kas nav būtiski mainījušās kopš laikiem, kad to solos sēdēja viņu vecāki.

Skolotājiem var dot tikai tādu brīvību, kādai viņi ir sagatavoti. Liela autonomija pedagogiem parasti tiek uzskatīta par vienu no spēcīgu izglītības sistēmu pīlāriem, bet “Skola 2030” izpratnē šī brīvība realitātē nozīmējusi iemest viņus aukstā ūdenī un ļaut kārpīties laukā. Bez pienācīga metodiskā atbalsta un mācību līdzekļiem ar 24 stundām diennaktī var sanākt par maz, lai kvalitatīvi mācītu bērnus “citādi”. Kā izriet no fizikas skolotāja Valda Zutera rakstītā, trūkumi bijuši arī komunikācijā. “Šobrīd var redzēt, ka īsas un nekonkrētas atbildes ir bijušas pēdējās izglītības reformas klupšanas akmens, kā dēļ katram radās citāda izpratne par to, ko īsti nozīmē – mācīt “pa jaunam”, vai arī tā neradās vispār, un tā diemžēl ir labvēlīga augsne haosam,” raksta Zuters.

Ko darīt tagad? Šī šobrīd ir visakūtākā problēma, bet risinājumi ir ļoti vienkārši – ne tikai īslaicīgi, uz “ugunsgrēka” apdzēšanas laiku, bet arī sistemātiski ieguldīt vajadzīgos resursus, lai skolotājiem radītu nepieciešamo atbalstu un lai motivētu skolotājus gan radīt jaunus mācību materiālus, gan dalīties tajos ar kolēģiem.

Lai gan jau gadu gadiem ir runāts par to, ka direktoriem darbā jāpieņem teju ikviens, kurš aktīvi nepretojas, tā arī neesmu redzējusi plānu, kā panākt, ka visiem Latvijas skolēniem ir iespējas mācīties pie labiem skolotājiem. Ir redzēti tikai atalgojuma pieauguma grafiki, kas pat īsti netur līdzi inflācijai, bet tos nevar dēvēt par visaptverošu plānu problēmas risināšanai.

Mana kolēģe Laine Fedotova Somijā intervēja atraktīvu un motivētu skolotāju, kurš tikai ar trešo reizi izturējis konkursu, lai iestātos augstskolas pedagoģijas programmā. Konkurss esot tāds pats kā “uz aktieriem”. Somijā par skolotājiem pieņem tikai labākos, savukārt Latvijas skolu direktori lielākoties nav redzējuši tādu greznību kā kandidātu CV kaudzīte uz galda. Man ir tāda iekšēja ziņkārība, vai direktori brīžiem nesajūtas kā tādi šūšanas fabrikas darbinieki – nepārtraukti kaut kas jāaizlāpa. Direktori caurās pedagogu rindas tiešām aizpilda, kā vien var, – kāds pārvilina mācībspēkus no citām skolām vai pārliecina pensijas vecuma skolotājus par “vēl vienu gadiņu”, cits atrod kādus radošākus risinājumus, piemēram, uz ķīmijas mācīšanu pierunājot skolas medmāsu.

Dažkārt direktori iziet no situācijas, pierunājot sākumskolas skolotājus mācīt arī pamatskolas klases, bet Latvijas Matemātikas skolotāju apvienības viceprezidente, Rīgas Valda Zālīša pamatskolas direktore Elita Rītere manai kolēģei Žanetei Hākai precīzi noraksturojusi, ko tas nozīmē: “Protams, tas ir labāk nekā nekas, un vismaz ir kāds, kurš domā, ka viņš to var, un savu iespēju robežās arī dara labāko, ko var. Bet bieži vien tās ir saturiskas, metodiskas vai didaktiskas muļķības, kuras viņi māca.”

Vēl lielākas bažas par procesu attīstību “kompetenču izglītībā” man raisa centieni arī Latvijā panākt iekļaujošu izglītību, pēc iespējas atsakoties no bērnu ar mācīšanās traucējumiem nošķiršanas kādās speciālās, tikai viņiem paredzētās skolās. Virzienu es neapšaubu, jo skaidrs, ka šāda noslāņošanās lielākoties apdala bērnus, kuriem ir mācīšanās traucējumi, bet bažas rada iecerētais izpildījums – neparedzot nekādu papildu atbalstu, pārcelt šos bērnus parastās skolās. Lai viņi paši un skolotāji cīnās. Tāda iziešana “pa lēto” ir nevis iekļaujoša, bet gan bērnu sniegumu potenciāli pasliktinoša.

Tieši tāpēc mani iepriecināja ekspertes Daces Namsones raksta temats – viņa izvēlējās rakstīt par to, kā panākt, lai uzlabojas visu Latvijas skolēnu rezultāti, nevis tikai visspējīgāko. Šeit arī īpaši labi parādās nepieciešamība pēc plaša skolotāju palīgu tīkla. Ja klasē ir skolēns vai skolēni ar mācīšanās traucējumiem, tad “skolotājs šādā situācijā ir ķīlnieks un neizbēgami patērē vairāk laika tieši šiem skolēniem un attiecīgi mazāk pārējiem vai, tieši pretēji, strādā ar vairākumu, ignorējot atsevišķu skolēnu vajadzības”. Skolotāju palīgi ir gan jāatrod, gan jāapmāca, kā arī viss šis process arī jāfinansē.

Es atbalstu mazākumtautību skolu pāreju uz mācībām latviešu valodā, bet veids, kādā tas notiek, diemžēl ir labākajās reformu noracēju tradīcijās. Līdzīgi kā kompetenču izglītības gadījumā, reforma atkal notiek bez pienācīgas sagatavošanās, metodiskā atbalsta pedagogiem un mācību līdzekļiem. Ja gribam, lai mūsu mazākumtautību skolās mācās lojāli pilsoņi, pret viņu izglītības kvalitāti nevajadzētu attiekties tik vieglprātīgi. Lai strauji ieviestu šāda mēroga pārmaiņas, ir arī strauji jāievieš nepieciešamā atbalsta sistēma, lai mācības latviešu valodā kvalitatīvi varētu notikt visās skolās. Atkal gribu akcentēt tieši vārdus “visās skolās”, jo skaidrs, ka kvalitatīvākās skolas ar apņēmīgāko vadību un skolotājiem pārmaiņām pielāgojas un pielāgosies, aktīvi izmantos iespēju nodrošināt kursus latviešu valodas apguvei un metodiskās bāzes stiprināšanai, bet pārējās skolās ķīlnieku lomā nonāks skolēni.

Saistībā ar turpmākajiem risinājumiem citēšu Rīgas 72. vidusskolas direktoru Pāvelu Pestovu: “Kvalitatīvai pārejai uz mācībām latviešu valodā vidēji būs nepieciešami seši gadi, tāpēc svarīgi, lai valsts un pašvaldība plānotu finansējumu ilgtermiņā. Tas ļaus arī turpmāk piesaistīt pedagogu palīgus, nodrošināt pagarināto dienas grupu un interešu izglītības nodarbības, skolēniem vairāk pieredzēt kultūras notikumus. Jāmeklē iespēja ar papildu stipendijām stimulēt skolotājus ar dzimto latviešu valodu ienākt mazākumtautību skolās.”

Ņemot vērā kvalitatīvas izglītības izšķirīgi svarīgo lomu valsts attīstībā un mūsu visu nākotnes labklājībā, “Delfi” iesniegs projekta “Reformu vaig?” secinājumus Saeimas deputātiem, premjerei un par izglītības nozari atbildīgajām amatpersonām un sekos līdzi, kā politiķiem veicas ar šo risinājumu ieviešanu.