Aiz likumprojektiem, ierobežojumiem un sausiem statistikas datiem stāv reālas personības, kuru dzīves ir postītas graujošās azartspēļu atkarības dēļ. Šoreiz raidījumā "Par TO pašu" runājam ar mūziķiem Normundu Jakušonoku un Pēteri Upelnieku, kā arī politologu Andi Kudoru, kuri reiz cietuši no šīs nopietnās atkarības. Šos stāstus papildina Kapara Dvinska pieredze, kurš brīvajā laikā spēlē pokeru, un psihoterapijas un atkarību speciālistes Gunitas Gudones skaidrojumi.
Mūziķi Normunds Jakušonoks un Pēteris Upelnieks raidījuma sižetā visai atklāti stāsta par savu aizraušanos ar azartspēlēm. Tā gan bijusi reiz, ne tagad! Abi vīrieši uzskata, ka atkarības, kad nāk, tad arī nāk. Kā norāda Pēteris: "Katrs cilvēks ir radīts, lai būtu no kaut kā atkarīgs."
Normunds raidījuma vadītājai Anitai un kolēģim Pēterim nekautrējas stāstīt arī par laikiem, kad uz spēļu zālēm devies "pa pāriem": "Blakus bija cilvēks, kas nospieda konkrētajā momentā pogu, es pēc tam devu viņam pa galvu, bet beigās savācu visu to piķi, visus tos tūkstošus un aizgāju prom." Izrādās – spēļu zālēs ir savstarpējā spēlētāju cunfte, kas viens otru pazīst, kas jau sveicinās, savā starpā tusējās. Normunds gan norāda, ka viņa azartspēļu atkarība beigusies, paprovējot tiešsaistes kazino: "Ar to arī beidzās mana tā spēļu atkarība, pazaudēju 10 000 eiro un tā..."
Mūziķis ir pārliecināts: "Atkarība kā tāda nav ārstējama. Tā ir ārstējama ar citu atkarību." Raidījuma laikā abi viesi arīdzan pastāsta, ar kādām citām atkarībām tad azartspēles ir aizstājuši.
"Ja es dodos spēlēt, tad tagad tas ir tā: ar draugiem nedēļas nogalē aizbraucam uz Tallinu, kad tur ir kāds lielāks festivāls. Mēs uz to skatāmies kā uz atpūtu," par pokera turnīriem stāsta sporta žurnālists Kaspars Dvinskis, kurš 18 gadu vecumā vairāk nekā 200 cilvēku sīvā konkurencē tika šova "Pokera sala" finālturnīrā. Lai gan pastāv stereotips, ka pokers ir glamūrīga zināšanu spēle, klausoties psiholoģes stāstījumā par atkarību, Kaspars tomēr atzīst, ka kaut kādi atkarības aizmetņi viņam tomēr ir.
Politologs Andis Kudors pirms vairākiem gadiem padsmit gadu garumā bija nonācis dzīvi postošā azartspēļu atkarībā, taču šobrīd viņš ir kļuvis par brīvu cilvēku un palīdz citiem cilvēkiem, kas nonākuši atkarību valgos. Viņš raidījumā iezīmēja svarīgu tēmu arī par līdzatkarību un tuviniekiem: "Viņam nevajag risināt atkarībnieka atkarības dēļ radītās problēmas." Piemēram, ciešanu mazināšanai tuvinieks var atmaksāt atkarību izraisīto parādu, taču ilgtermiņā tā skaitās jau kā atkarības uzturēšana.
Savukārt psihoterapijas un atkarību speciāliste Gunita Gudone vairāk pastāsta par to, kas galu galā ir azartspēļu atkarība, un kā tā atšķiras no citām atkarībām. Psiholoģe uzbur ainu, cik tas dažkārt var būt pat vienkārši: "Sastrīdējies ar sievu, izgājis ārā, izdzēris divus aliņus un pirmo reizi mūžā cilvēks ir iegājis azartspēļu zālē. Un viņš tur jūtas kā mājās: ir patīkamās skaņas... (kas atgādina bērnībā dzirdēto). Un viss – viņš ir atkarīgs. Ne jau ar pirmo reizi, bet viņš sajūtas, ka tā ir vieta, kur mani mīl. Tas ir stāsts par azartspēlēm."
Pēcvārdā viesi izsakās arī par to, kas nav kārtībā valsts sistēmā. Azartspēļu atkarīgajiem jau vairākus gadus ir iespēja pierakstīties Pašatteikušos personu reģistrā, lai atturētu sevi no spēlēšanas. Šogad februārī šāds aizliegums ir reģistrēts vairāk nekā 30 tūkstošiem cilvēku. "Labi, cilvēks sevi tur ieliek, uz mirkli ir apzinājies to problēmu, bet nu diezgan elementāri mūsdienās ir atrast veidus, kā... Man tā sajūta ir tāda, ka šobrīd valsts uz azartspēļu problēmu, kā to risināt, skatās šādi – ja tā būtu ģimene, kur azartspēļu problēma ir bērns, kas slikti uzvedās, tad ieliekam viņu blakus istabā, aiztaisām durvis un uzskatām, ka viss ir kārtībā," komentē Dvinskis.
Katru otro nedēļu raidījumā "Par TO pašu" pievēršamies kutelīgiem, tomēr ne banāliem tematiem, meklējot atbildes uz jautājumiem, kādi varētu rasties jebkura cilvēka galvā. No nopietniem un sabiedrībā aktuāliem tematiem, līdz neformālām sarunām brīvā gaisotnē par to, kas interesē visus.